RSS Barotne

Monthly Archives: novembris 2012

20. vēstule. Skaistā Aleksandrija, torpēdu rūpnīca

Turpinu bildes un piezīmes, šoreiz par mūsu jaunāko atklājumu, kas ir mūsu metro līnijas otrā galā, nepilnas stundas braucienā, nepilnus 9 kilometrus no DC un jau citā štatā – Virdžīnijā. Tā ir Aleksandrija – neliela un sena Amerikas pilsēta, kura ir pati romantiskākā un skaistākā, ko līdz šim esmu redzējusi. Te mierīgi varētu filmēt otrdienas romantiskās filmas.

Iebraucot Aleksandrijā, pie paša metro var iekāpt a la senatnīgā busiņā, kurš ved uz vecpilsētu, kas arī ir Aleksandrijas lielākais lepnums (un arī šajā busiņā ir stulbais noteikums, ka bērns ir jāizņem no ratiem un rati jāsaloka, tā ka es balansēju ar aizmigušu Maiju rokās). Busiņš aizved līdz Potomakas upei, kur ir gan osta ar mazām jahtiņām un kuģīšiem, gan glīti iekārtots parks, gan viena no pilsētiņas slavenākajām vietām – Torpēdu rūpnīcas mākslas centrs.

Spirālveida kāpnes uz otro stāvu – katrs posms ir māksla.

Mākslas centrs ir ierīkots īstas torpēdu rūpnīcas telpās – līdz 1945. gadam tur aktīvi ražoja torpēdas, un dažas no tām ir arī apskatāmas pāris nostūros. Tad rūpnīcas telpas piederēja valstij, vēlāk tās atpirka Aleksandrijas pilsēta, un 1974. gadā sāka iekārtot mākslas centru – vietu mākslinieku darbnīcām, galerijām un apmeklētāju vizītēm. Tagad tajā ir apmēram 80 darbnīcas, kurās ir gan izstādīti mākslinieku darbi, gan viņi paši strādā un apmeklētāji var to visu apskatīt un, ja mākslinieks ir labā noskaņojumā, arī parunāties. Idejiski tas ir kaut kas līdzīgs radošajiem kvartāliem Rīgā, Andrejostā, bet izskatās ļoti vienkārši un lietišķi – kā mākslinieku ofisiņi. Un vēl viena liela atšķirība ir tā, ja mūsu radošos kvartālus apdzīvo puiši, kuri fotogrāfē un izstāda beigtu dzīvnieku bildes, hipsteri un daiļas jaunas gleznotājas, tad šeit pie molbertiem sēž sirmas kundzītes ruļlainiem matiem vai vecas hipiju dāmas un sirmi kungi baltos uzsvārčos, kas taisa emaljas zīmējumus. Kādi viņi bija pirms gadiem 30, kad te sāka darboties, kas to lai zina. Vizuāli un saturiski māksla, ko šeit rada, ir ļoti dažāda – ir amatnieciskais gals ar adījumiem un filcējumiem – tāds Kalnciema ielas amatnieku tirdziņa repertuārs, bet ne tik stilīgs, un daudz gleznas – dažas sirmās vecmāmiņas, kas rātni sēž pie molbertiem, rada visai sirreālas ainas, rotas, un arī ļoti skaistas, mazo formu metālmāksla utt.

Torpēdu rūpnīcas kopskats no augšējā stāva

Ielūkojamies darbnīcā.

Bet šeit kāds ir izgājis.

Atradu “savējo” – BJ Andersone, kura glezno akvareļus ar ikdienišķām ainām, kurās ir daudz gaismas. Gaisma  līdzīga Edvarda Hoppera gleznām, un šeit patiešām ir ļoti skaista gaisma, kādu neesmu redzējusi nekur citur un tā nebeidz mani fascinēt. Tagad nebrīnos par to, ka te ir Hopper un tādas BJ Andersones, un, ja es mācēt gleznot, tad arī gleznotu vienkāršas ikdienas ainas šajā gaismā, kas visu padara nedaudz maģisku.

Arī šāda keramika.

Un šādas rotas.

Un šāds “trash art”

Aleksandrija ir gan skaista, gan vēsturiska – te ir dzīvojis un strādājis Džordžs Vašingtons, likti pamati ASV konstitūcijai un vidusskolu beidzis Džims Morisons. Man tā likās tāda “otrā rīta” pilsēta – vieta, kurā būtu jauki atrasties sestdienas rītā pēc negulētas un nobalētas piektdienas nakts ar vieglām paģirām galvā, staigāt gar upes krastu un skatīties uz laiviņām, paklīst pa mazajām ieliņām, ieiet vienā kafejnīcā un paņemt latti, otrā iedzert glāzi vīna un kaut ko uzēst, un tā līdz krēslai. Vecpilsētas ielas ir pilnas ar maziem, smalkiem botique, kafejnīcām, restorāniem, galerijām, un mēs skatoties uz ieliņām, mēģinājām iedomāties, kā te bija tad, kad nebija auto, elektrības un pa tām staigāja Džordžs Vašingtons un pārējie.

19. vēstule. Bildes ar piezīmēm

Šis ieraksts ir īpašs veltījums mūsu mazajiem draugiem Latvijā, jo tieši viņiem vislabāk patīk skatīties bildes. Sveiciens Annai, Pēterim, Klāvam, Gerdai, Rasai, Dailai un pārējiem mūsu draudziņiem!

Lūk, Maija atceļā no pieņemšanas Latvijas vēstniecībā par godu 18. novembrim, kur viņa bija jaunākā apmeklētāja, un arī viena no populārākajām. Vēstniecība atrodas ļoti jaukā un centrālā Vašingtonas rajonā vēsturiskā ēkā, pieņemšanā cilvēku bija tik daudz kā tramvajā Rīgā ap 17iem, un beigās jau griezās galva, jo mēs nemitīgi tikām iepazīstināti dažādiem cilvēkiem, satikām arī tādus, ar kuriem ir saistība caur Latviju. Piemēram, Jurģa bērnudārza drauga Edvarda tēta brālis ir vēstniecības otrais sekretārs – nu tikpat kā radinieks 🙂 Vēl mēs satikām kungu, kurš ir viens no mūsu iecienītā trio “Trīs no Pārdaugavas” dalībniekiem, un viņš nu bija pagalam pārsteigts par to, ka daži mazi latviešu puisīši par savu mīļāko dziesmu šobrīd uzskata “Vai nav burvīgi būt par latvieti”.

Little Miss She Is So Cute

Mūsu Pateicības dienas tītara griešana. Bijām ciemos pie Fullbright alumni ģimenes – Barbaras, Boba un viņu meitas Stefānijas. Barbaras vecāki ir ieceļojuši no Polijas, bet Boba – no Austrijas, tāpēc Stefānija runā poliski un ir gadu pavadījusi Krakovā, un visa ģimene labi pārzina Austrumeiropu un Barbara pat bija bijusi Rīgā. Taču galds un ēdienkarte bija klasiski amerikāniski. Savukārt Bobs izcili sapratās ar mūsu bērniem – pēc pusdienām mācīja viņiem dažādas spēles, un tas bija tik mīļi, kā viņi ar Maiju rotaļājās ar metamajiem kauliņiem un sarunājās. Maija viņam “edzi!”un rāda Disneja bildīškauliņu [tulkojums: redzi!], Bobs: it’s Minny Mouse!!, Maija: “minimaus” (vai tamlīdzīgi). Savukārt Kārlis bija pilnīgi pārliecināts, ka Bobs un Barbara saprot latviski. Lūk, kāda bija mūsu ēdienkarte:

  • Tītars ar īpašo Glotfeltiju ģimenes pildījumu
  • Ābolu-desiņu pildījums
  • Kartupeļu biezenis
  • Tītara mērce
  • Krāsnī ceptas saknes
  • Sautēti spināti krējumā
  • Brokoļi un puķkāposti ar parmezānu
  • Vārīta kukurūza
  • Dzērveņu mērce
  • Silti kruasāni un bulciņas ar sviestu
  • Ķirbju pīrāgs
  • Ābolu-dzērveņu drumstalu sacepums
  • Saldējuma sendviči no ķirbju olu krēma un ingvera cepumiem
  • Karstais dzērveņu dzēriens

Jurģa un Kārļa Pateicības dienas ēdienkartes favorīts – saldējuma sendvičs no ingvera cepumiem un ķirbju saldējuma (kas gan nav ice cream, bet custard – saldēts olu krēms, biezāk, blīvāks un treknāks kā saldējums, taisīts pēc citas tehnoloģijas, ne tik gaisīgs, un ļoti, ļoti labs). To taisa mazā konditorejā, kas atrodas turpat netālajā Aleksandrijā, un saucas Dairy Godmother.

Pateicības dienas brīvdienas izmantojām ekspedīcijām, un viena no tām bija uz Air and Space Museum. Uff, tas nu gan bija ļoti bagātīgs, man pat bija visa kā par daudz. Ienāc iekšā, un bah – tur īsts akmens no Mēness, kuru var aptaustīt, paej pāris soļus – tur pirmās kosmosa raķetes un stāsts par kosmisko cīņu starp Ameriku un PSRS. Milzīgi interaktīva (man pat likās jau pārāk interaktīva) ekspozīcija par to, kas liek lietām lidot – izskaidroti visi iesaistītie spēki un praktiski parādītas dažādas likumsakarības par gaisa un lietu savstarpējo iedarbību. Un tad kosmonauta tērps, kas pabijis uz Mēness, un īstas kosmosa pētnieciskās stacijas, vecas lidmašīnas, Visuma vēsture, planētu apskats. Vārdu sakot, pēc tā piekusām, bet Jurģa interese par Saules sistēmu turpinās.

Un šeit mēs pie savas jaunās mašīnas.

Ha, ha, ha, pajokojām 🙂 Lai gan mašīnu pirkt tomēr taisāmies, laikam tomēr ne šo. Tā pieder kādam mūsu kaimiņam, kurš acīmredzot nodarbojas ar grabažām un veciem auto, un lieki teikt, ka Kārlim un Jurģim šī ir viens no mīļākajiem vietējiem objektiem.

Šeit tas ir skaidri redzams, vai ne?

Šis ir īpaši vecmammām – Maija ēd labi un ēd gaļu.

Maija un pati lielākā iguāna. Mēs bijām Smithsonian Zoo trešo reizi, bet arī ar to tomēr nepaspējām apskatīt visu.

Jā, es zinu, tas ir tikai Zoo, bet tomēr vakara saules apspīdētie un ik pa laikam dobji rēcošie lauvu tēvi, kas majestātiski sēdēja savas teritorijas augstākajā pakalnā, radīja tādu ļoti autentisku iespaidu.

Zoo izmanto VISUS medijus, lai izglītotu savus apmeklētājus. Lūk, šādi uzraksti tualetē pie ziloņu mītnes.

Novembra beigās Zoo tiek izgaismots – sākas Zoo Lights festivāls, un Zoo ir atvērts līdz vēlai stundai. Tā mums šogad nebija Staro Rīga, kas mums ļoti pietrūka, bet bija kaut nedaudz starošanas – Staro Zoo!

18. vēstule. Gaidot skolas autobusu

 

Mūsu pietura ir tepat, ap stūri – augšup pa Frederika ceļu, tad pa kreisi pa 77. avēniju, aiz muguras ugunsdzēsēju depo un esam klāt pie pagrieziena, kur apstājas dzeltenais skolas autobuss. Turpat ir arī taka, kas ieved mūsu “mežā” – nelielā un diezgan mežonīgā, kur augsti koki apauguši ar vīteņiem, sausajās lapās vienmēr čabinās vāveres un putni ar koši sarkaniem vēderiem. Pa taku var nokļūt vientulīgajā bērnu laukumiņā, kurā mēs nekad neesam sastapuši nevienu bērnu, tikai dažus pārīšus, kuri pēc skolas vai darba pārtraukumā atnākuši uz soliņiem un šūpolēm paflirtēt. Pamazām pieturā sarodas arī citi. Spāņu sieviete, kura draudzīgi smaida un saka “Hi” un vienmēr nāk kopā ar divgadīgu puiku ar garām melnām cirtām. Reizēm ir arī kāda ļoti apaļa spāniete, kura mēdz ņemt līdzi savu plastmasas beņķīti – autobuss bieži kavējas. Apaļā laikam ir aukle bērniem, kas dzīvo pāris mājas no mums. Citu reizi ir šo bērnu mamma, kura laikam ir ieceļotāja no kādas Āzijas valsts, un viņas angļu valoda ir ļoti lauzīta, bet spāņu gan raita. Viņas parasti spāniski čalo un smejas. Tad laiskā, bet cēlā gaitā nāk kāda skaista jauna tumšā sieviete, sīkās bizītes sasietas augstā zirgastē, viņa ir līdzīga Bejonsē un viņa ne ar vienu nesveicinās un nerunā. Šodien viņa atpeldēja lejup pa ielu mīkstās istabas čībās, lasīdama grāmatu. Autobuss vienmēr kavējas un Kārlis parasti tikmēr spēlē savu pieturas spēli – sprauž zemē zariņus, taisot kaut kādu viņam vien saprotamu konstrukciju. Kad atbrauc autobuss, tas apstājas ielas vidū un, pirms atvērt durvis, izlaiž barjeru, kura neļauj bērniem skriet tam priekšā, un tad ārā birst bērni. To ir daudz vairāk kā sagaidītāju, jo lielākā daļa aizsoļo uz mājām paši. Izkāpj sprogainā Bejonses meitiņa, un viņas mamma vienmēr atplaukst platā smaidā, paceļ viņu opā un dodas augšup. Izkāpj trīs aziātiskie bērni ar Dusmīgo putnu mugursomām, un viņus uzreiz sāk ganīt apaļā spāniete. Izveļas draudzīgās spānietes apaļais dēls – arī viņš ir ļoti draudzīgs un parasti nāk pie mums runāties ne pārāk skaidrā angļu valodā. I like your baby, viņš saka par Maiju. Un pastāsta man, ka ēd ābolu, jo tas ir ļoti veselīgs. Arī ar Jāni no rīta viņš parunājoties. I ate banana, puisītis saka. Jānis vaicā – today? Jo autobuss no rīta brauc agri – 7:30. Zēns atbild – yesterday. Viņš ir vienīgais, ar kuru mēs esam iepazinušies, viņu sauc Kristian Santos, un viņam ir pieci gadi. Jurģis parasti izkāpj no autobusa ciešā nopietnībā, un saka, ka viņam gājis labi. Mēs ejam mājās un es uzdodu savus mīļākos jautājumus – ko tu ēdi pusdienās, vai šodien pateici kādu vārdu angliski? Jā, bye bye un thank you, viņš parasti saka. Pārsvarā Jurģis skolas laiku pavada pilnīgi klusējot.

“Meža” taka uz bērnu laukumiņu

Mūsu pieturas stūris

Buss ir klāt

Pirms nedēļas biju aizgājusi uz skolu, paskatīties, kā viņiem notiek pusdienas un ko viņi ēd. Satiku viņa klasi gaitenī, dodoties uz ēdnīcu. Bērni šajā vecumā tiešām ir tik ļoti līdzīgi – viņi aplipa man – are you his mom, un stāstīja, kas viņi ir. Kāda meitene vaicā – does he speak at all? Es stāstu, ka jā, viņš patiešām runā, tikai vēl nemāk angliski. Viņa acīmredzami nenoticēja, jo tad, kad mēs ar Jurģi sākām pļāpāt latviski, izbrīnā iesaucās – he is speaking! Pusdienu procedūra Glenridžā ir ļoti strikta. Bērni no savas klases rindā dodas uz ēdnīcu, un tur gaida, kad varēs ieiet ēdamzālē. Gaitenī stāv skolas darbinieki, kas norāda, ka jāstāv mierīgi, ar sejām uz priekšu un klusi. Kad atļauts ieiet zālē, tad visi sasēžas ap galdiem un gaida, kad varēs stāties rindā uz ēdiena izsniegšanu. Tad, kad tā pienākusi, paķer savus pieniņus un ēdiena porcijas, kas tiek servētas uz vienreizējām paplātītēm. Todien tika izsniegta kartupeļu biezeņa bumba, kas uztupināta uz apaļām bālām un ļoti plānām pankūciņām, zaļās pākšu pupas un mazs augļu biezenīša toverītis. Pie kases bērni ievada savu kodu un kasiere piereģistrē ēdienreizi. Lielākā daļa ēd vai nu par velti vai arī par 40 centiem. Kasiere uzslavē Jurģi, ka viņš ātri iemācījies savus ciparus. Pa ceļam jāpaķer vienreizējie galda piederumi un visi atpakaļ savās vietās. Plānās pankūciņas izrādās ir teju caurspīdīgi sagriezta gaļa (vēlāk ēdienkartē izlasīju, ka laikam tas bija domāts tītars) un ir briesmīgi sāļas. Pie galda Jurģa klasesbiedri man turpina kaut ko stāstīt, bet es bērnišķīgo čivināšanu angļu valodā ne pārāk skaidri saprotu. Kāds Alvins man izbrīnīts prasa, kā es varu saprast Jurģi, un vēl stāsta to, ka esot kopā spēlējušies. Pēc ēšanas visi stājas atkal rindā un gaida komandu, kad varēs doties ārā uz laukumu. Notiek kaut kāda gaidīšana, un pēkšņi zāli pāršķeļ skaļa svilpe. Viena no uzraudzēm – un viņa ir no tiem resnajiem amerikāņiem, kas izskatās pēc bumbas, bet uz tās uzsēdināta lellīga sievietes galva ar blondiem pusgariem matiem – sāk kliegt, ka visiem vajag stāvēt rindā un būt klusiem. Bērni uz brīdi aprimst. Pēc tam Jurģis stāsta, ka viņa tā svilpj katru reizi, bet bērni tikai smejas. Un tad visi dodas ārā – zāles galā ir skatuve, rinda pazūd priekškara spraugā, bet aiz tās, kā izrādās, ir izeja uz sporta laukumu.  Mani nedaudz mulsina tas, ka viņi uz tā saucamo sportu, kas vairāk ir dauzīšanās laukumiņā, dodas tajās pašās skolas formās, bet no otras puses – tas atvieglo dzīvi. Es vēl uzmetu aci tam, kā Jurģis aizsoļo spēlēties, un eju prom. Mans skolas apmeklējums beidzies.

Vēl nedēļu pirms tam – pirmdienā pēc Varoņu dienas, kas valstī bija brīvdiena, notika Vecāku-skolotāju konference. Tas nozīmē, ka katra bērna vecāki tiekas ar skolotāju individuālai sarunai. Mums ir pat divi skolotāji – Ms McConnell un angļu valodas skolotājs Marks, jo Jurģis ir īpašā programmā bērniem, kuriem papildus jāmācās valoda. Ms McConnell vārds ir Vendija, un tas viņai tik ļoti piestāv. Vendija jauna, brūna un liela, apaļām acīm un jauka kā māršmellovs. Viņa uztraucas par to, vai Jurģis jūtas labi un ir izdomājusi, ka sagatavos kartiņas ar svarīgākajām frāzēm latviski un angliski. Mēs smejamies, ka tā Ms. McConnell iemācīsies latviski, nevis Jurģis angliski. Vendija arī stāsta, ka viņai ir draudzene, kas strādā kādā federālajā iestādē, un tad, kad viņa stāstījusi par skolnieku no Latvijas, teikusi, ka viņai ir kolēģis latvietis. Izrādās, ka tas ir Ivars – viens no vietējiem latviešiem, kuru mēs pazīstam un kura ģimene mums daudz palīdzējusi iekārtojoties. Savukārt angļu valodas Marka meitiņa iet Vašingtonas Valdorfskolā, kura arī mums ir tīri labi pazīstama. Abi skolotāji ir priecīgi dzirdēt, ka mājās no Jurģa nāk ārā vārdi angļu valodā, jo skolā viņš nesaka neko, tikai ļoti uzmanīgi klausās, vēro un uztver. Viņam patīk matemātikas stundas, jo tad viņš var piedalīties un rēķināt, un arī zinātnes stundās, kurās jāzīmē “taureņa aplis”, “koka aplis” un “vardes aplis”.

Jurģa klase

Jurģis un Ms. McConnell

Šonedēļ skola tikai divas dienas – Pateicības dienas brīvlaiks. Jurģis atnesa mājās tītara aplikāciju. Bet es domāju par to, kā viņu iedrošināt sākt laist arī ārā to angļu valodu, ko nu ir sakrājis.

p.s. Piezīme īpaši vecmammām – bērni ēd labi, Kārlis īpaši iecienījis vistas kājas, bet Jurģis prasa katru dienu vārīt zupu. Maijai patīk arī ik pa laikam pieprasīt “svīs-ta-mai-zi!”

17. vēstule. Rudens Bazārs Vašingtonas Valdorfskolā.

Šī vēstule visvairāk veltīta tiem lasītājiem, kuri ir valdorfvecāki un kuriem ir jārīko skolas tirdziņi, jāorganizē kafejnīcas, jādomā aktivitātes un jāiesaistās skolas dzīvē un darbos ar prieku un iedvesmu – sestdiena bija iedvesmas un ideju pilna. Tāpēc jau iepriekš atvainojos, ka apraksts būs sīks un detalizēts, lai man pašai paliktu piezīmes izmantošanai nākotnē.

Mēs visu dienu pavadījām Vašingtonas Valdorfskolas rudens Bazārā, un tas ir viens grand pasākums, uz kuru dodas ne tikai skolas ģimenes, bet arī ģimeņu draugi un citi apkārtnes iedzīvotāji. Aicināts ir ikviens, un šis ir viens no galvenajiem līdzekļu vākšanas pasākumiem skolai. Jau pirms tam mani brīdināja, ka šeit var iztērēt daudz naudas, un ieteica “take a lot of cash” (lai gan “cash” trūkums ne vienmēr bija šķērslis tērēt naudu), un tas tiešām tā arī bija. Bazāra ienākumi tiek izmantoti stipendijām, pabalstiem, dažādiem projektiem – skola, lai arī ir privāta un diezgan dārga (20 tūkstoši USD gadā), ļoti daudzi audzēkņi saņem lielas mācību maksas atlaides,

Bazārs bija patiešām ļoti labi organizēts un pārdomāts. Organizēšana sākas mēnesi, pusotru pirms pasākuma, un tas ir pilnīgi un vienīgi vecāku iniciatīvas darbs. Skolotāji, protams, iesaistās un ir klāt, bet visu paveic vecāki. No katras klases divi cilvēki piedalās Bazāra organizēšanas komitejā, un ir kā starpposms starp to un klases vecākiem, kuri tad savā starpā sadala pienākumus. Bazārs skolā notiek jau gandrīz 20 gadus, un iepriekšējo gadu pieredze tiek sakrāta “bazāra mapēs”, kuras tiek nodotas tālāk nākamajām klasēm uz priekšu. Piemēram, ir mape par sveču darbnīcas organizēšanu – kas vajadzīgs, kur ko labāk dabūt utt. Organizē, rīko un piedalās ne tikai vecāki, bet arī vidusskolnieki, un arī skolas beidzēji un viņu vecāki. Tā Bazārs pie reizes ir arī alumni pasākums.

Uz pasākumu parasti sabrauc tik daudz cilvēki, ka nav, kur nolikt auto ne pie skolas, ne tuvējās ielās, tāpēc ir arī busiņš, kas pārvadā cilvēkus no tuvējās stāvvietas pie lielveikala uz skolu. Kad atbraucām, pie ieejas jau stāvēja cilvēku rinda – lai piedalītos Bazāra aktivitātēs un skatītos lellīšu teātrus, ir jānopērk biļetītes, kas tad darbojas kā iekšējā valūta. Viena biļete maksā 1 dolāru, un par aktivitātēm jāatdod no 2-12 biļetītēm. Tas tāpēc, lai katrā klasē, kur kaut kas notiek, nebūtu jāņemās ar naudu, bet tas notiek trīs vietās skolā. Atsevišķi jāpērk biļetes uz leļļu teātrīšiem, un tās maksā 3 un 4 dolārus.

Pie skolas ieejas sēž puisis ar akustisko ģitāru un dzied – tas ir pagājušā gada beidzējs, kurš tagad studē mūziku Merilendas universitātē. Mēs iepērkam savu biļetīšu virteni un dodamies iekšā.

Skola ir izrotāta, un šogad tā ir rudens tēma – pie griestiem ir karodziņi rudens lapu krāsās, un filca rudens lapu virtenītes pie sienām. Izkārtnes pie klasēm, kur notiek dažās aktivitātes, ir vienotā stilā. Un jā, pie ieejas arī dala pasākuma karti, kurā ir gan norises vietu shēma, gan pasākuma dalībnieku saraksts – tirgotāji, dziedātāji, un šādas kartes ir arī lielā izmērā pie sienas vairākās vietās.

No visa raibuma, ņigu ņegu un cilvēku daudzuma jau sāk griezties galva, tāpēc es dodos iekšā pirmajā klasē, un tā saucas Valdorf Education – tur var apskatīt skolnieku darbus no pirmās līdz 12. klasei – gan darba burtnīcas, gan rokdarbi un mākslas darbi, un arī aprunāties ar kundzi, kur atbildīga par audzēkņu uzņemšanu. Man par prieku šajā klasē ir arī kafejnīca ar keksiņiem un kafiju, un kāds no tēviem, kurš ir kafejnīcas darbinieks, atzīmē, ka mēs noteikti esam no Eiropas, jo tāda hūte un tāds šalles sasiešanas stils kā Jurģim, uz to norāda.

Pirmās klases darbiņi

Otrās klases darbiņi

7. klasē gatavota lelle

Vidusskolnieku kalts svečturis, veidota biste, austa šallle

Bērni var izvēlēties, vai gatavot vara lukturīšus, apgleznot zīdu, taisīt zvaigžņu lodziņus, naglot soliņu, piedalīties gatavošanas darbnīcā vai iet pa maģisko labirintu. Mēs izvēlamies sākt ar Magic Maze, turklāt par to jau bijām dzirdējuši brīnumainu stāstus. Tas patiešām ir kaut kas maģisks – vienā no klasēm ar tumši ziliem audumiem aptumšoti logi un uztaisīts spirālveida labirints – viss, viss ar skujām un zaļumu vītnēm, gaismiņu virtenēm, arī klases balkoniņš ir izgreznots un tur tiek tie, kas labirintu izgājuši. Ejot uz izeju, atklājas pasakaini skaists galds ar ziemas ainavu ar filcētajām figūriņām, un ejot ārā, katrs bērns dabū dārgumu – stikla pērlīti. Šeit gāja gan mazuļi, kuri tikko sākuši staigāt, gan pirmklasnieki. Zaļumus labirintam vāc visi vecāki, apšņikājot krūmus piemājas dārziņos un salasot skujas mežos, kas te arī mēdz būt pie pašas mājas.

Magic Maze kopskats

Brizgu puikas balkoniņā

Ziemas pasakas uzstādījums Magic Maze noslēgumā

Turpat pretī Magic Maze ir Valdorfveikaliņš, kurā es iekritu un nevarēju izkrist, jo beidzot biju tikusi klāt pie rokdarbu lietām, kuras man līdz šim nebija izdevies sameklēt, bet nagi jau ļoti niez pēc “rokas darbiem”, kā saka Kārlis. Vilniņas filcēšanai, dzijas, mācību burtnīcas, vaska krītiņi, krāsu pigmenti, vaska plāksnītes, grāmatas, galda spēles – viss, kas vajadzīgs Valdorfizglītībai, un arī daudz dažādas koka rotaļlietas, un arī skolas vecāku rokdarbi. Jaunāko bērnu mammas, kuras nāk pakaļ mazajiem jau pusdienlaikā, jau ļoti laicīgi pulcējas reizi nedēļā vai divās un kopīgi gatavo rokdarbus šim veikaliņam. Šajā skolā nav pastāvīga veikaliņa, tāpēc šī bija iespēja tikt pie vajadzīgā un daudzi to izmantoja, jo pie trīs kasieriem stāvēja rindas, un te arī varēja iztikt bez skaidras naudas, jo ņēma gan kartes, gan čekus. Manas favorītes bija smagās Valdorflelles – tās ir pildītas ar mannu un ir gandrīz jaundzimuša bērna smagumā, tik patīkami ieguļās rokas, un gatavotas no mīkstiem un maigiem audumiem (85 USD).

Pirmklasnieku gatavotās lapu fejas Valdorfveikaliņā

Jurģim un Kārlim vislabāk patika Bērnu veikaliņš – es īsti daudz par to nepastāstīšu, jo vecāki tajā nav aicināti. Tur jāiet bērniem vieniem pašiem un viņi par biļetītēm var nopirkt dažādus lielākus un mazākus dārgumus – stikla pērlītes, noslīpētus akmeņus, magnētiskās bumbiņas, gliemežvākus jaukos filca sainīšos, eglīšu rotājumus un citas mazas lietiņas. Lielāki bērni izmanto iespēju tur iegādāties kaut ko, ko nolikt vecākiem zem eglītes, bet Jurģis nopirka gliemežvākus un uzdāvināja man jau tagad.

Tad devāmies taisīt Star Windows – ļoti piemērota aktivitāte pat pavisam maziem bērniem. Uz caurspīdīga lipīgā papīra jāsavieto zīdpapīra zvaigznes, un tad vietējie palīgi palīdz pabeigt rāmīti. Šis darbiņš notika 3-6 gadu veco bērniņu telpā, un tik interesanti bija redzēt tos pašus elementus, kas ir Kārļa grupiņā, tikai savādāk veidotus.

Skats uz grupiņu, kurā notika zvaigžņu lodziņu taisīšana

Un gatavais zvaigžņu lodziņš

Pēc tam mēs devāmies uz leļļu izrādi. Es ar nodomu izvēlējos to, kas domāta pašiem mazākajiem – 2-3 gadiem, jo tur Jurģis un Kārlis arī varētu kaut ko saprast. Tā bija ļoti mīlīga maza valdorfīga pasaciņa par pelīti, kas meklēja mājiņu, un abas sievietes, kas to vadīja, mani fascinēja ar saviem matiem – vienai bija lokainas krēpes pāri plecies un pilnīgi sirmas, bet otrai bija gari, taisni, priekšā divās bizītes sapīti un arī pilnīgi sirmi mati, kas kopā ar viņas zilo garo kleitu un nedziestošo smaidu radīja pavisam pārpasaulīgu iespaidu. Tik mīļi likās tas, ka izrāde sākās ar to pašu, ar ko sākas diena Valdorfbērnudārzā un skolā mājās – ar labrītu saulītei un zemītei, tikai angliski.

Mani vilināja tas spārns, kurā tirgojās mākslinieki un amatnieki, bet Kārlis gribēja sanaglot sev soliņu. Tāpēc puiši devās uz pagrabstāva darbnīcu strādāt koka darbus (soliņš jāizveido no trīs detaļām, kurām pirms tam jānoslīpē maliņas un tad jāsanaglo), bet mēs ar Maiju pētīt auskarus un krelles. Tirgotāji Bazāram tiek īpaši atlasīti, lai būtu laba kvalitāte un saskaņa ar skolas vērtībām, tāpēc patiešām gandrīz pie katra gribējās pakavēties. Bija gan vietējie rotu mākslinieki ar rotām, kas maksāja arī simtos dolāru, gan organiskās kosmētikas stendi. Un jā, cash trūkums te nebija problēma, jo lielākā daļa tirgotāju izmanto pavisam maziņas karšu lasīšanas ierīces, kuras piesprauž viedtālrunim. Maksa par tirgošanos skolas Bazārā ir 80 dolāri par vietu.

Manas favorītrotas – by Shobha Ohal

Man ļoti patika, kā iekārtota šī organiskās kosmētikas tirdzniecības vieta

Visu šo laiku lielajā zālē darbojās bistro, kuru vadīja skolas šefpavārs (šī skola ir slavena arī ar savu ēdienkarti un pavāru), kurš piedāvāja veģetāras zupas, humusu, zaļos salātus, bet saldo galu nodrošināja vecāki, kuri bija sacepuši milzīgu strīpu ar kūkām un cepumiem. Bet uz skatuves viens pēc otra muzicēja gan skolas absolventi-mūziķi, gan vecāki. Tā arī Daigas un Andra un citu Vašingtonas latviešu folkloras kopa Sudrabavots dziedāja latviešu dziesmas, un Kārlītis tās klausoties, kūku paēdis, turpat pie galda arī aizmiga, jo diena bija bijusi gara.

Mēs nepaspējām aiziet uz sejiņu apgleznošanu un hennas zīmējumu darbnīcu, bet Kārlis notvēra vienu no burvēm, kas staigāja pa gaiteņiem, un kuru tērpiem bija daudz mazas kabatiņas, no kurām varēja izvilkt kādu dārgumu, atdodot vienu biļetīti.

Un nebeidz mani sajūsmināt amerikāņu patika un prieks darīt brīvprātīgo darbu, ko varēja arī ļoti labi redzēt Bazārā – neskatoties uz to, ka šajā valstī cilvēki tiešām strādā ļoti daudz (piemēram, mūsu Daiga ir medmāsa un viņai ir brīva tikai katra otrā nedēļas nogale),  viņi ļoti labprāt velta savu brīvo laiku kopienas lietām.

Zinu, ka drīz arī mūsu Rīgas skolā būs tirdziņš – lai izdodas!

16. vēstule. Pētnieciskā iepirkšanās un citas ekspedīcijas

Mēs pārāk daudz laika pavadām, iepērkoties, tā kādu dienu secinājām. Viens iemesls ir tas, ka mums nav auto, līdz ar to katra izraušanās no tuvējo Giant  un Shopper atkarības ir vesels projekts. Tad vēl ir “iepazīšanas izmaksa” – kamēr saproti, kas ir kas, patērē ne tikai liekus dolārus, bet arī stundas. Un vēl tas, ka mums tomēr gribas pēc iespējas vairāk lietot eko pārtiku. Jā, un mēs arī vēl neesam apgādājušies ar visām sadzīvei vajadzīgajām lietām.

Tāpēc vienu dienu sarakstījām listi, ko mums vajadzētu izdarīt, un paņēmām Zipcar. Zipcar ir diezgan ērta auto noma, kas darbojas on-line – vajag reģistrēties un iegādāties biedra karti, un tad var on-line pasūtīt auto un paņemt to stāvvietā, atverot un iedarbinot ar Zipkarti. Lielākā priekšrocība ir tā, ka šo auto var noīrēt uz stundām un cenā jau ir iekļauta apdrošināšana (īrējot uz dienām tā jāpērk, un tas sanāk tikpat dārgi kā paša auto īre). Pēc tam auto jāaizved atpakaļ uz stāvvietu, un stāvvietas ir visā apkaimē.

Vispirms devāmies uz kādu Jāņa nolūkotu vietu, kas saucas Community Forklift – tā ir daļa no sociāla projekta, un īsumā – tā ir liela būvniecības, celtniecības un visādu mājas remonta lietu noliktava. Viss, ko tajā par diezgan lētu naudu var dabūt, ir ziedotas vai citādāk iegūtas kādam nevajadzīgas lietas – piemēram, pārpalikuši celtniecības materiāli, krāsas, durvis, logu ailas, āķīši un zāģīši. Forkliftā arī ir antīko lietu sadaļa, kurā var dabūt, piemēram, vecu kartupeļu stampājamo vai 20. gadsimta metāla saldumu kārbas.

 

Lai arī noliktavā ir pašapkalpošanās, un neviens pakaļ nestaigā un vēlmes no acīm nenolasa, ir, piemēram, tāda ļoti patīkama “fīča” kā pašapkalpošanās tējas un kafijas galdiņš – ielej sev krūzīti, iemet monētu un staigā, jo, lai kaut ko atrastu jāmeklē tiešām cītīgi.

Mēs gan sev vajadzīgo neatradām, bet nopriecājāmies par ideju. Laimīgi gan tie, kuriem pēc remontiem un būvēšanās palikušas pustukšas krāsu bundžas, pāris kājlīstes un citi krāmi, un arī tie, kuriem tieši tas vajadzīgs.

Tālāk devāmies uz Glut Food, kas ir bioloģiskās pārtikas kooperatīvais veikals. Tas dibināts 70.tajos, Vjetnamas kara opozīcijas noskaņās un ir bezpeļņas organizācija, kurā strādā kooperatīva dalībnieki, bet nav īpašnieku – tas pieder visiem, bet peļņa tiek GLUT sociālajiem projektiem. Atšķirībā no citiem kooperatīvajiem ekoveikaliem, šeit nevajag iestāties, bet var vienkārši iet un ieprikties. Veikals no ārpuses izskatās neliels un pat grūti pamanāms – nekādas fancy izkārtnes un vilināšanas. Taču cilvēki iekšā čum un mudž. Tur var dabūt visu, kas vajadzīgs, cenas ir sakarīgas, un daudzas lietas arī tiek pārdotas nefasētas – lielas graudaugu tvertnes, no kurām pats var iesvērt desmit veidu lēcas, rīsus un citus, izlejamās eļļas, medus.

Veikalā bija arī zemesriekstu sviesta aparāts. Kā zināms, īsts zemesriekstu sviests sastāv tikai no riekstiem un drusku sāls, bet visos rūpnieciski ražotajos ir klāt arī cukurs un vēl šis tas – svaigumam. Ar šo aparātu var sev pats uztaisīt zemesriekstu sviestu, turklāt no bio riekstiem.

Mēs no veikala izgājām ar lielu kasti (pie veikala ir saliktas tukšas kartona kastes, kuras pircēji var izmantot, lai saliktu savus pirkumus – varbūt ne pats estētiskākais noformējums, bet toties ļoti ērti un arī videi draudzīgi). Pirms tam bijām arī izmēģinājuši Relay – vietējo ekoproduktu mājas piegādi, pasūtot Organic Basket – iepriekš neatšifrētu augļu un dārzeņu grozu. Glut veikalā par to pašu summu, ko samaksājām par visādi labiem, bet diezgan maz produktiem (piemēram, bio kazeņu sīkā paciņa pazuda pāris minūtēs, bet divi bio āboli mūsu ģimenē radīja pārāk lielu konkurenci), dabūjām krietni vairāk visādu labumu. Iepirku arī griķus, pie kuriem veikalā bija piezīme “kasha”.

GLUT veikals it kā varētu būt idejisks radinieks Whole Foods Market, taču pēdējais ir tāds īsts “upscale” veikals. Tajā iepērkas Mišele Obama un Toma Krūza šķirtā sieva, un cenas ir diezgan augstas. Taču Whole Foods iezīme ir tā, ka tas cenšas būt pēc iespējas vietējs – nav visos valsts veikalos viena standarta, bet katram ir savs skats un sajūta. Tā, piemēram, samērā demokrātiskajā Silver Springā, arī Whole Foods bija ļoti demokrātisks – izskatījās pēc lielveikala, kuru no citiem atškir uz sienām lieliem burtiem deklarētās vērtības (bioloģiska saimniekošana, vietējā pārtika, ilgtspējība utt) un viscaur virmojošā kanēļa un ceptu ābolu smarža. Tajā rosījās ģimenes ar bērniem, gan baltas, gan melnas, gan citādākas. Šis veikals esot ļoti atdzīvinājis Silverspringas apkaimi un ir viens no tiem, kurā satiekas dažādas kopienas. Savukārt citā Whole Foods, kurā mēs pabijām, un kas atrodas Foggy Bottoms – rajonā, kurš ved uz turīgo Džordžtaunu, varēja redzēt, ka ir strādājis dizainers. Tajā savus smoothies un zaļos kokteiļus iepirka sportiskas jaunietes skriešanas tērpos, kuras sporta somām plecos un blondām zirgastēm šūpojoties, steidzās kaut kur tālāk. Bet man Whole Foods nenoliedzami ir viens no kulta objektiem Amerikā.

Neizskatās pēc parasta lielveikala, vai ne?

Mēs Džordžtaunas ekspedīcijā devāmies ar konkrētu mērķi – apmeklēt Francijas vēstniecību, kurā notika Kids Euro Festival pasākumi. Džordžtauna radusies 18. gadsimta beigās, kad pa tās ceļiem no tabakas plantācijām raža vesta uz ostām, tagad vēsturiskās mazstāvu mājiņas ir smalki veikaliņi, restorāni, grāmatnīcas.

Ekspedīcija pa Džordžtaunas ieliņām siltā un saulainā dienā izvērsās diezgan ilga, tāpēc Francijas vēstniecībā nonācām, kad pasākumi jau gāja uz beigām, bet bērni ar prieku pielipa Avārijas brigādes multenēm, kas prezentēja Latviju un noskatījās spocīgu vācu izrādi. Tad viss beidzās un ģimenes devās prom, bet gandrīz visas apstājās pie zaļā nokalna vēstniecības teritorijā, un tur visu tautību bērni jautri piedalījās universālā bērnu izklaidē – ripošanā no kalna.

Ne par tēmu. Atceroties rudeni Latvijā.

Tam nav nekāda sakara ar Ameriku, bet nupat saņēmām bildes no fotogrāfes Lauras Šūlmeisteres, kuras taisījām īsi pirms aizbraukšanas. Nezinu, vai skatīšanās uz tām mazina vai vairo manu “homesickness”, bet mirkli tās tvēra. Ielikšu arī dažas šeit.

 

15. vēstule. Mišeles kleita

Es atceros, kā pirms četriem gadiem skatījos Obamu pirmo deju triumfālajā inaugurācijas ballē, un jāatzīstas, ka mazliet apraudājos. Ne jau tāpēc, ka būtu ļoti liela Amerikas iekšpolitikas pārzinātāja, bet šajā brīdī bija kaut kas tāds. Un tā Mišeles baltā šifona kleita ar vieglajām un mazliet mirdzošajām rozīšu aplikācijām… Tad nu lūk, es šo kleitu redzēju ciešā tuvumā. Kopā ar visām Jimmy Choo kurpītēm. Vēlēšanu dienā, 8. novembrī mēs tematiski pieskaņoti apmeklējām Amerikas Vēstures muzeju. Mani tas interesēja jau sen, bet bažījos, vai bērniem būs aizraujoši. Taču beigās tieši es čīkstēju, ka ir gana un jāiet uz kafejnīcu.

Mišeles kleita atrodas īpašā un ļoti slavenā šī muzeja ekspozīcijā, kas veltīta pirmajām lēdijām, un kuras lielākā pērle ir pirmo lēdiju inaugurācijas kleitas. Tradīciju ziedot savu slavenāko kleitu Amerikas vēstures muzejam sāka Eizenhauera kundze Mamija. Tagad kolekcijā ir 11 inaugurācijas kleitas un vēl virkne ar dažādiem citiem tērpiem un aksesuāriem. Arī Džekijas K. saulesbrilles. Atgriežoties pie kleitām – Mišeles baltais brīnums stāv pašā vidū, un var arī noskatīties videoierakstu no pasākuma, kurā viņa kleitu nodeva muzejam. Mišele tajā atzīstas, ka ir ļoti pagodināta, bet tajā pašā laikā arī jūtas nedaudz dīvaini, ka tik liels “fuss” ap viņas kleitu (lai gan tā varbūt tāda demokrātiem piedienīga koķeta kautrība). Es domāju, ka vispagodinākais šajā visā stāstā varēja justies dizainers Jason Wo, kuram toreiz bija tikai 26 gadi, un – hops – Amerikas vēsturē iekšā uz visiem laikiem. Kleita ir patiešām fantastiska, nav brīnums, ka Baraks savu runu inaugurācijas ballē ievadīja, paužot sajūsmu par to, cik labi izskatās viņa sieva. Turpat līdzās kleitām romatiskas valsīgas mūzikas pavadībā uz maziem ekrāniem virpuļo visi pirmie pāri, kuru pirmā deja ir nofilmēta, un, kā jau teicu, šajā brīdī patiešām ir kaut kas tāds. Kā kāzu pirmajā valsī, kuru visi izbauda, vienkārši līksmojot, priecājoties un jūtoties pacilāti. Strīdi, problēmas, grūtības, bezdarbs, karš un ekonomikas krīzes nāks pēc tam.

Bet var saprast, kāpēc ap kleitām ir liels “fuss” – tās tik spilgti parāda gan sava laika stilu un garu, gan katras lēdijas personību. Kārtera kundzes kleitu man grūti raksturot trāpīgāk kā kāda apmeklētāja man blakus noelsās “Oh, this is so 70ties, so 70ties!!”. Tāds ļoti grezns hipiju tērps, par kuru šodien varbūt būtu sajūsmā hipsteri un īpaši advancētas fašionistas, bet arī varbūt viņas vēl ne. Nensijas Reiganas kleita ir pati tievākā visā kolekcijā, tā ir bijusi viena riktīgi sīka dāmiņa, nulles izmērs. Un Holivudisks glamūrs, šampanieša krāsa, pērlīšu izšuvumi, kas laikam ejot, liek kleitai “augt”, jo stiepj to garumā. Tai blakus esošā Barbaras Bušas kleita ir ne vien par daudziem izmēriem lielāka, bet arī pavisam cita pēc rakstura – matronīga, ar ņieburīgu samta augšu, garām rokām un kupliem ziliem tafta brunčiem, kas lieliski kontrastēja ar viņas spilgti sirmajiem matiem. Ne velti Barbaru dēvēja par par Pirmo Vecmāmiņu. Hilarijas kleita bija vienkārši smuka un gaumīga, un bildes atgādināja, cik viņa pati bijusi smuka un tieva. Laura Buša bija izvēlējusies sarkanu – “jo tāda krāsa vēl nebija bijusi nevienai pirmajai lēdijai ballē”. Viņas vīra prezidentūru iezīmēja karš.  Visas kleitas pēc Nensijas bija garām rokām, kārtīgas un cienījamas. Nešaubos, ka Mišele arī šajā ballē būs satriecoša, bet kleitu varēs paturēt sev, jo muzejs ņem tikai vienu no katras.

Rozalinnas Kārteres “Oh, so 70ties”

Tievtievā Nensija

Smukā un zolīdā Hilarija

Pārējo kundžu kleitas es tik rūpīgi neizpētīju, jo citi Brizgas jau labu laiku garlaikojās un staipījās uz soliņiem ekspozīcijas stūrī. Izstādē “Šajās sienās”  gan viņi bija daudz ieinteresētāki skatītāji, kā nu ne, tās centrā bija pusuzšķērsta māja – 200 gadus veca divstāvu koka celtne, ko kādā Amerikas ciematiņā Ispvičā, Masačūsetā grasījās nojaukt, lai uzceltu, cik banāli, autostāvvietu. Vietējā vēstures biedrībā piezvanīja uz Smithsonian, un te nu tā ir. Daļa sienu ir atklātas, lai parādītu būvniecības paņēmienus, daļa izņemtas, lai redzētu istabas. Bet apkārt mājai – stāsts par reālām piecām ģimenēm, kuras kopš mājas uzcelšanas tur dzīvojušas, un līdz ar to par Amerikas vēsturi un par sadzīvi dažādos laikmetos. Neliels ceļojums laikā.

Kad bijām izgājuši cauri prezidentiem un prezidenta institūcijai veltītai sadaļai, nonācām pie ļoti apjomīgas nodaļas ASV vēsturē – militārā vēsture. Pirms tās sastapām kādu muzeja brīvprātīgo, kas izrādīja dažādus dīvainus priekšmetus. (Īsa atkāpe – bez visa parējā, kas Smithsonian muzejus padara lieliskus, tajos arī ir brīvprātīgo kustība. Brīvprātīgie sastopami pie ekspozīcijām un ar prieku atbild uz jautājumiem, pastāsta vairāk). Tad nu lūk, šai kundzītei uz galda bija skābētu gurķu burka, saplucināts audums, metāla kanniņa, vēstuļpapīrs un vēl šis tas – tas viss saistīts ar Pilsoņu karu. Mana galvenā ASV vēstures un Pilsoņu kara grāmata ir “Vējiem līdzi”, un ieraugot auduma šķiedras, uzreiz atcerējos, kā Skārleta ar Melliju gāja uz hospitāli un plucināja mājās atrodamos kokvilnas audumus pa šķiedrām, lai to izmantotu kā pārsienamo materiālu.

Militārās vēstures ekspozīcija ir tas, kas atšķir lielvalsti no jebkuras citas valsts, kura tāda nav. Jo tas ir stāsts, par kariem, kurus “mēs pieteicām”, kurus “mēs pabeidzām”. Arī visas pārējas neskaitāmās ekspozīcijas vēsta par mērogu, par nozīmīgumu. Vai tā būtu ASV transporta sistēma un mašīnbūve vai popkultūras artefakti. Kamēr puikas bija aizrāvušies ar spožajiem auto un vilcieniem, kas aplūkojami pilnā lielumā kā dzīvi, es nopriecājos, ka drīz atklās izstādi “Amerikas pārtika”, no kuras pagaidām redzama Džūlijas Čaildas virtuve.

Amerika ir mulsinoša un grūti aptverama, bet tās vēsturei piemīt īpaša pievilcība. Dodoties mājās, nekādas īpašas vēlēšanu vakara pazīmes nebija manāmas. Vien debesis virs Linkolna monumenta bija neparasti krāsainas – sarkani dzelteni strīpainas, un Mall bija redzams kāds vientuļš reportieris, kurš izmantoja šo kolorīto fonu. Nākamā rītā uzzinājām par Obamas pārvēlēšanu un atviegloti nopūtāmies – ne tik daudz tāpēc, ka būtu iedziļinājušies pretinieku pozīcijās, bet solidarizējoties ar mūsu Amerikas draugiem un paziņām, jo nevienu Romnija atbalstītāju šeit neesam satikuši.

Jānis nākamajā dienā novēroja diskrētu politisko dialogu bankā. Kāds onkulītis, pēc visa spriežot pastāvīgais apmeklētājs, kurš neparko nevēlas savus darījumus veikt internetā, bankas darbiniecei teica: “Es ceru, ka jūs uzvarējāt vēlēšanās”. Viņa atbildēja: “Jā, un es ceru, ka jūs arī”.

14. vēstule. Pirmais mēnesis Amerikā. Pilnīgi subjektīvi.

Ir pagājis viens mēnesis, kopš mēs esam Amerikā. Ja mēs būtu tūristi, tad noteikti šajā laikā būtu redzējuši daudz vairāk ievērojamas vietas, daudz vairāk ēduši kafejnīcās, daudz vairāk braukājuši, staigājuši, piekusuši, iepirkušies. Un varbūt teiktu, ka esam redzējuši Ameriku. Es varu teikt, ka mēs esam nomēģinājuši kādu šķēli īstas, raupjas Amerikas un pavisam nedaudz ieķeksējuši no kūkas dekorācijas.

Nevaru atturēties no klišejas, ka Amerika ir komplicēta, milzīga, pretrunīga. Es patiešām nesaprotu, kā viens cilvēks spēj šo valsti vadīt, lai arī priecājos līdz ar mūsu Amerikas paziņām, ka Baraks Obama ir pārvēlēts. Varbūt pavisam nedaudz saprotu Amerikas latviešus un to, kā un kāpēc viņi spēj uzturēt savu latvisko identitāti, tam veltot tik daudz enerģijas – tas ir patvērums un jēdzīgas dzīvošanas veids.

Mūsu ikdiena šobrīd ir iegājusi zināmā ritmā – no rīta Jānis aizved Jurģi uz skolas autobusu, un tad dodas uz universitāti. Ja es esmu laba sieva, tad iedodu viņam līdzi siltas pusdienas termosā. Es dzeru kafiju, kamēr pamostas Kārlis un Maija, un tad mēs darbojamies. Kārlim ļoti iepaticies zīmēt, kas mājās viņam galīgi nebija pa prātam, un Maija zīmē viņam līdzi. Viņai patīk “lasīt”, un viņa pazīst bildē, ka tas jūras ezis, bet gliemežus sauc par “ģimeni” (vainojiet “divmetrīgā eglē ērgis filmē gliezmežu ģimeni…”). Tad mēs taisām ēst, un dodamies pastaigā un pēc Jurģa. Kad brāļi satiekas, tad viņi ir noilgojušies un apmēram pēc trīs minūtēm sāk kauties. Pamīšus kaujoties un spēlējoties sagaidām mājās tēti. Taču brīvajās dienās mēs dodamies ekspedīcijās – tepat Vašingtonas apkaimē.

Ir lietas, kas man Amerikā nepatīk. Es patiešām līdz šim brīdim nebiju apjautusi, cik ļoti lielā mērā eiropeieši ir staigātāji. Es sazvanos ar Karolu Annu, kas ir “childcare consultant” Jāņa universitātē, lai apspriestu iespējas atrast kādas nodarbības Kārlim. Kad viņa uzzvana, mēs staigājam. “Oh, you Europeans are so much better at walking than we are”, viņa izsaucas, un novēl “keep walking”. To mēs arī darām. Taču kopumā dzīve bez mašīnas ir diezgan neparasta Amerikai. Un sabiedriskais transports, kā lai to pasaka, “sucks”. Metro kavējas nebeidzamo remontu dēļ, un tajā nav radiālas līnijas, līdz ar to aizbraukt līdz citai priekšpilsētai var, tikai pārsēžoties DC centrā. Autobusi arī ir, bet tajos ar bērniem grūti, un bērnu ratus drīkst ienest tikai salocītā veidā. Bet labi ir tas, ka no mūsu dzīvesvietas ir laba nokļūšana uz pašu DC centru.

Arī tas, ka nevar normāli ņemt un pieslēgt internetu, ir diezgan tracinoši. Taču no otras puses – es atkal lasu grāmatas. Un bērni zīmē, nevis skatās multenes.

Iespējams, ka tas ir Amerikas plašums, priekšpilsētas izkliedētība, kas brīžiem nomāc cilvēku, kurš pieradis pie mazas pilsētas, mazas ielas un tā, ka visu – gan praktisko, gan sociālo, gan kulturālo – tik vienkārši sasniegt. Šeit tuvākie sasniedzamie pieturas punkti ir viens veikals un veļas mazgātuve pa labi, otrs šopingcentrs pa kreisi, un pa vidu dažas mazas aizdomīgas bodītes ceļmalā. Lai nokļūtu kur citur, tas jau ir vesels projekts.

Un jā, mūsu mājas prusaki man joprojām nepatīk.

Taču man ļoti patīk tas, ka šeit cilvēki uz ielas sveicinās un pamāj viens otram. Ka pavisam nepazīstami svešinieki mēdz pārmīt pāris frāzes, veikala kasieri papļāpā, cilvēki muzejā dalās iespaidos par to, ko redz. Nav tādas Austrumeiropeiskās stikla sienas “izliksimies, ka neviena cita nav un es nevienu neredzu”.  Tās nav nozīmīgas un dziļas sarunas,  tās nav attiecības vai kaut kas nopietns, bet pavisam virspusēja ikdienas socializēšanās. Bet atšķirīgi patīkama. Nemaz nerunāsim par to, kā Maija soļo, piemēram, pa Zoo, un ik pa trīs metriem kolekcionē izsaucienus “she is so cute”, bet es eju mazu gabaliņu aiz viņas un katru reizi nedaudz piepūšos mātes lepnumā.

Mēs esam iepazinušies ar patiešām iedvesmojošiem cilvēkiem. Mēs esam iemācījušies kaut nedaudz atmest latviski indviduālistisko mentalitāti – “mēs paši par sevi ļoti labi varam parūpēties” un pieņemt palīdzību. Un arī palūgt. Un būt priecīgiem par to, ka ir cilvēki, kas atbalsta un palīdz.

Par to interesanto un aizraujošo, ko esam redzējuši un piedzīvojuši, jau rakstu vēstulēs, bet manā subjektīvajā sarakstā augšgalā ir brauciens uz okeānu, sārto lapu periods šeit, pilsētā – tām ir citādāks, sarkanāks košums, un arī paši koki lielāki, dabas bagātīgums, kurš iespraucas pat piepilsētās, kur ir pa laikam ir mazi mežonīgi mežiņi, mūsu piemājas publiskā veļas mazgātuve, kas ir tāds biezs ikdienas malks, Smitsona muzeji ar savu bezgalīgumu un daudzie mazie brīži, kad izdodas ieskatīties atkal kaut kur ap stūri.

Tā Daiga, vedot mūs no viena pasākuma uz otru, reiz izmeta līkumu un parādīja mums vietu, kur kādreiz, 19. gadsimtā bijusi ļoti smalka un elitāra meiteņu skola – tur ieradušās senatoru meitas ar visām kalponēm. Tāda kā maza pilsētiņa, kurā katra ēka būvēta atdarinot kādu vēsturisku stilu – ķīniešu mājiņa līdzās austriešu stila villai, bruģēti celiņi, romantiski iekšpagalmi. Pirms pārdesmit gadiem Seminārs bija gandrīz sabrucis, un tur varēja tikai iet fotografēt graustu bildes, bet tad to pārņēma kāds attīstītājs un tagad tur ir dzīvokļu komplekss. Lūk, tādas 15 minūtes no Amerikas.

13. vēstule. Pirmais Halovīns.

[piezīme pirms vēstules: mani prieki par internetu mājās bija pāragri, jo mans iPhone, caur kuru es slēdzos klāt pasaulei datorā, aizgāja, nu tur, kur viņi aiziet, un tagad ar to var tikai prusakus sist. Vecā Nokia šo funkciju pilda tikai uz Jāņa datora (tāpat kā J vīpsnā par Mac-mīļiem) un viss notiek ļoti lēnām. Tāpēc bildes nebūs. Bet es tāpat rakstu vēstules un piezīmes, gan galvā, gan datorā. Tāpēc arī novēlots, bet tomēr ir klāt stāsts par Halovīnu, kas mūsu bērniem bija zīmīgs notikums un droši vien kļūst par vienu īpašu bērnības atmiņu]

Tajā pašā dienā, kad Jurģim bija pirmā skolas diena, mēs arī piedzīvojām mūsu pirmo īsto amerikāņu Halovīnu.  Tie ir jautri un sirsnīgi ģimenes un apkaimes svētki, īsumā apkopojot – vakars, kad pieaugušie bez ierunām dod saldumus bērniem, kuri saģērbušies dažādos – gan briesmīgos, gan mīlīgos tērpos, savukārt vecāki bez ierunām un ierobežojumiem ļauj viņiem šos saldumus ēst. Par Halovīna ballītēm pieaugušajiem nezināsim stāstīt, taču arī tādas noteikti bija, spriežot pēc metro redzētajiem cilvēkiem maskās.

Taču nevarētu teikt, ka Halovīna būtību neviens neapspriež un visi tikai priecājas. Atseviškos rajonos, kuros ir īpaši spēcīga baznīcas ietekme, Halovīns netiek svinēts. Tāpat arī atšķiras pieeja šiem svētkiem skolās – citās tiem netiek pievērsta uzmanība, ne tik daudz reliģisku motīvu dēļ, bet tādēļ, ka ne visas ģimenes var atļauties tērpus, citās tie tiek dēvēti korektāk – par ražas svētkiem. Indiāņu muzejā izpētījām stendu par meksikāņu mirušo svētkiem, kurus atzīmē 1.  vai 2. novembrī, dedzinot sveces, uz altāra liekot dažādas dāvanas mirušajiem, rotājot apkaimi ar košiem cukura galvaskausiem. Tas ir viens no Halovīna izcelsmes avotiem, taču tikpat liela ietekme ir arī no Anglijas un Īrijas, no kurienes nāk ķirbja kults. Taču ķirbjus izgrebt un izgaismot laikam izdomājuši amerikāņi paši, un šeit arī tie kļuvuši par tik līksmu svinēšanu – karnevālu, kurā ikdienas attiecības tiek apvērstas un bērni var neklausīt pieaugušos.

Gatavošanos Halovīnam novērojām jau kopš atbraukšanas – pie mājām Silver Springā, kur sākumā apmetāmies, ar katru dienu parādījās vairāk un vairāk Halovīnu dekorācijas. Sākot ar lielveikalos nopērkamiem zirnekļu tīkliem, kas nostiepti pār krūmiem un spociņiem, kuri izkārti kokos, beidzot ar īstām šausmu ekspozīcijām, kuras kulminēja tieši Halovīna nedēļā, un 30. oktobrī pie mājām arī tika iedegti izgrebtie ķirbji. Nelieli kapiņi ar izgaismotiem kapakmeņiem (varbūt uz tiem sarakstītie bija riebīgāko kaimiņu uzvārdi?), krēsli un galdiņš, pie kura čillo divi skeleti ar gailošām acīm un kokteiļu glāzēm rokās, spoki kokos un vēl visādas detaļas, taču galvenais – milzīgs, pusotru metru augsts zirneklis ar melnām kājām un spīdīgām acīm – tā bija iespaidīgākā piemājas ekspozīcija, kuru mēs redzējām. Taču ne mūsu rajonā, jo šeit acīmredzami Halovīns nebija cieņā. Tāpēc iepazīt šo Amerikas tradīciju mēs devāmies pie mūsu draugiem Rūtiņiem uz Silverspringu.

Jurģis Halovīnu sakarā knosījās un dīdījās jau labu laiku. Rūtiņu meita Ilga, kurai ir 15 gadi, stāstīja, ka Halovīns ir viņas mīļākie svētki, un no viņas sapratām, ka obligāti jāpārģērbjas. Jurģis izvēlējās, ka būs vampīrs un jau laicīgi lika iegādāties mākslīgās asinis. Kārlis nebija tik aizgrābts un uz Jurģa pratināšanu – kas tu būsi – atteica – Zariņš (un tā mūsu mājā ienāca jauns mitoloģiskais tēls – Briesmīgais Zariņš). Beigās tomēr iegādājās pirāta tērpu – ar cepuri, acs aizsegu, auskaru, rokas āķi un zobenu. Kāds Jāņa vietējais paziņa stāstīja, ka viņa rajonā jau iepriekšējā nedēļas nogalē rīkots “Mirušo gājiens”, kurā visi varējuši izrādīt savas maskas, un viņam visiespaidīgākās un spocīgākās likušās dvīņu meitenes, kuras pārģērbušās par dvīnītēm no “Shining” (es gan ceru, ka tā nebija bērnu pašu ideja un viņas šo filmu nav redzējušas).

To, ka masku daudzveidība ir ļoti liela un radoša, pārliecinājāmies paši. Kamēr Jurģis un Kārlis kopā ar Daigu un Ruksi devās savā “trick or treat” gājienā, mēs palīdzējām gatavot vakariņas un uzņēmām, Maijas vārdiem sakot, “bīsmoņus”. Tie gan pārsvarā bija vienkārši apburoši bērneļi jaukās, mīlīgās un asprātīgās maskās. Pirmais pie durvīm pieklauvēja mazs kosmonauts Ītans, kurš staigāja kopā ar tēti kā visi mazie bērni, tad nāca lielāku bērnu grupiņas. Vaicājām, kas tad jūs esat – nu ragana, Iron man, vēl kas, un tad viens puika, ģērbies viss baltā, spožā tērpā un spožu parūku galvā – nopīkst “I am Justin Bieber”.  Vēl kāds puika bija man nezināms tēls no man zināmās filmas “Blues Brothers”, bet jau pieminētā Rūtiņu Ilga – balts vienradzis-vampīrs.

Un tad atgriezās Brizgu puikas, stiepdami maisus ar saldumiem. Es jums teikšu – tas ir viņu mūžā lielākais saldumu apjoms, kas vienā reizē ir nonācis viņu rīcībā.  Turklāt viņi bija piegājuši diezgan stratēģiski – maisos bija diezgan liels Snickers daudzums, un Jurģis teica – mēs ņēmām šņikerus, jo tos mēs nedabūjam. Un arī kāds miljons citu mazā formāta saldo lietiņu, kuru vidū bija iemaldījies arī viens mandarīns.  Pēc picas un zupas viņi ķērās klāt maisu satura izpētei, šķirošanai un patēriņam, devīgi daloties arī ar māsu, kuras sejā bez šokolādes pēdām bija arī acīmredzams aplaimojums par šādu nepieredzētu brīdi viņas dzīvē. Un tā viņi strādā ar šiem maisiem vēl līdz šim brīdim un vēl kādu laiku arī strādās. Kārlis šodien teica, ka viņam ir tik daudz bombongu (izrādās, viņi līdz Halovīna vakaram šo vārdu nebija zinājuši, jo mūsmājās ir “končas”  un “končiņi”) kā nevienam latvietim. Papētot končas, ir skaidrs, ka ienākumi no svētkiem nonāk pie Hershey’s vai Nestles, kas ir 90% it kā tik dažādo un atšķirīgo kārumu ražotāji.

Skatoties uz saldumu pakām domāju, ka labi, ka Halovīns ir tikai vienu reizi gadā, un nākamgad ap šo laiku mēs nebūsim Amerikā. Bet tas, kas šajos svētkos ir patiešām jauks, ir tas, kā cilvēki atver durvis citiem cilvēkiem, priecīgi dalās ar labumiem, priecājas par bērnu tērpiem un priecīgajām sejiņām. Arī latviešim galu galā ir Mārtiņi, kuros ķekatnieki – tostarp arī nāvīte – staigā pa mājām un izprasa cienastus.

Bet latviešu veļu laiku arī es sajutu. Kārlis uzzīmēja bildi, kurā pelēki cilvēki lec okeānā un teica – tā ir vecmammas mamma un tavs tētis. Mirušie, kurus viņš nekad nav saticis un par kuriem mēs arī ikdienā mājās nerunājam.

 

12. vēstule. Jurģis sāk iet skolā.

“Hello, Glenridge! This is the end of today’s school day” – tieši plkst. 13:45 atskan skaļrunī. Tajā brīdī arī sāk kustēties vecāku rinda – viens tās gals ir pie skolas administratīvā priekškambara (kā gan lai nosauc “front office”), otrs – kā nu kuro dienu, līdz otrajai vai trešajai izejai gaitenī, līdz posmam, kurā sākas lielāko bērnu skapīšu rinda. Vairāk par divdesmit cilvēkiem laikam nebūs, bet visi, kolīdz atnāk, atslienas pret sienu, izvelk savus telefonus un sāk tos aktīvi bakstīt. Pārsvarā runā spāniski, tumsnējas, apaļīgas sievietes ar gariem melniem matiem. Kāds spāņu zēns, kas arī stāv rindā, skatās uz Maiju un saka – she is cute. Taču ir dots signāls un rinda ātri iet cauri priekškambarim – pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā, pa ceļam ierakstot reģistros, kuru bērnu ņems un saņemot zīmīti – dismissal note, ka drīkst to bērnu ņemt.  Es esmu priecīga, ja darīšana ir ar Ms. Lopez, tā ir jauka spāņu meitene, kura pirmajā tikšanas reizē man stāstīja, ka viņai ir kāda draudzene no Krievijas. Ms. Williams ir kaut kāda galvenā sekretāre – šerpa melnā dāma, kura runā tajā melnajiem cilvēkiem raksturīgajā manierē, kuru man reizēm ir grūti uztvert, tirpina bērnus, ja viņi nogrēkojušies un stāsta, ka viņa gan nebūs nekāds babysitter, jo viņai maksā ļoti maz dolārus.

Ir Jurģa otrā diena skolā un es jau apmēram zinu, kur jāiet uz viņa klasi. Godīgi sakot, pēc pirmās reizes, kad bijām skolā, lai piereģistrētu Jurģi, man gribējās no tās mukt prom, cik ātri vien var. Pārāk liels kontrasts gan ar Rīgas Valdorfskolu, gan ar šeit iepazīto Valdorfskolu. Glenridžā ir Noteikumi.  Un to pirmais un galvenais punkts ir – klausīt pieaugušajiem. Pirms iestāšanās bija jāaizpilda čupa ar papīriem (papildus tiem, kurus mēs jau aizpildījām, apmeklējot International Office), un, parakstot vienu no tiem, bija jāapņemas, ka skolnieks neiesaistīsies nekādās kaitīgās darbībās – nespridzinās, nerīkos grupveida kautiņus, nelauzīs citiem rokas, neienesīs bīstamas vielas – tie ir tikai daži no garā saraksta, kurus mans prāts ir saglabājis. Pēc papīru aizpildīšanas Ms.Williams mums pavaicā – no kurienes tad jūs īsti esat? No Latvijas, es saku, un uzreiz jau mēģinu novietot šo nezināmo vietu kartē ar Krievijas palīdzību. Do you know where ir Russia?, es saku, Ms. Williams īsi nogroza galvu – nē, un saruna beidzas. Viņa bez īpašiem komentāriem izsniedz divas lapiņas – vienā ir saraksts ar lietām, kuras jāiepērk pirmklasniekam (krītiņi, parastie zīmuļi, burtnīcas (tās šeit saucas Composition Book, un Jānis kādā rakstāmlietu bodītē atrada uz šī pamata uzdizainētu Decomposition Book, ko priecīgs nopirka, jo viņa darba tēma šeit ir tieši dekompozīcijas analīze, burtnīcu gan pievācu es), dzēšgumijas, un arī papīra salvešu kastes un roku dezinfekcijas līdzekļu pudelītes. Otrā lapā angļu un spāņu valodā bija izskaidrots, kādas formas jāiegādājas – tumši zilas vai haki bikses un balts vai gaiši zils polo krekls.

Jāsaka, ka par formām es sākumā biju sašutusi, bet tagad esmu mainījusi viedokli. Ja es ietu skolā, man tīri labi patiku tā ģērbties – mazās meitenes un zēni izskatās ļoti jauki savās haki biksēs un gaišajos polo. Man arī kā lielai meitenei tāds stils tīri labi patīk. Par pārējo es viedokli apzināti cenšos aizkavēt no veidošanās. Jo zinu, ka bērna adaptācijai ir svarīgi, lai vecāki uzticētos un paļautos skolai. Un tad, kad no priekškambara nonāk pirmajā stāvā, kur izvietota pirmsskola un pirmās klases, tad paveras krāsaina, bērnišķīga un rotaļīga pasaule. Pie sienām zīmējumi, klases ir plašas, visi sastaptie skolas darbinieki ir draudzīgi un pazīst, ka mēs esam jaunie. Pēc “where are you from?” – “Latvia” – arī var just, ka citiem darbiniekiem nojausma par ģeogrāfiju ir lielāka kā Ms.Williams. Kāds vīrietis vaicāja, vai mēs runājam vāciski vai krieviski, un ar interesi uzzināja, ka mums ir sava valoda.

Jurģim skola sākas 7:30 – tad ir bezmaksas brokastis, un 7:45 startē mācības. Stundas notiek viņa klasē un tās ir lasīšana, matemātika, sociālā stunda (social studies), kā arī kaut kādas īpašās stundas, bet viņš kā angliski nerunājošs students ik pa laikam iet uz angļu valodu. Jurģim patika stunda par “animals”, un arī matemātika, jo tur viņš varēja kaut ko darīt, bet angļu valodā viņam rāda multenes un kaut ko datorā. Viņam nepatīk tas laiks, kad viņš nevar neko darīt, jo neko nesaprot. Stundās diezgan daudz izmanto projektorus, datorus.

Es  Jurģi vienkārši apbrīnoju par to, ka viņš tā var – būt vidē, kurā runā pavisam citā valodā, un tīri labi orientēties, jo pačurājis un paēdis viņš ir, un arī var izstāstīt, kādas stundas pēc kārtas bijušas. Viņam klasē arī ir nozīmēts atbildīgais draugs – kāds Deivids, kurš gan laikam šo pienākumu īsti nopietni neuztver. Jurģim ir arī mājasdarbi, un tas pēc Valdorfskolas ir tāds citādāks pavērsiens. Ir mājasdarbu mapīte, kurā tiek ieliktas kopētas lapas ar uzdevumiem. Šodien bija jāpārraksta trīs vārdi trīs reizes, un mēģinot ar viņu kopā to izdarīt, es vēlreiz pārliecinājos, cik ļoti laba ir Valdorfa pieeja, kas bērnu vispirms stabili un pamatīgi sagatavo šādiem uzdevumiem, vingrinot rociņu, uztveri, lietu kopsakaru saprašanu.

Skola beidzas 13:45, un tad mēs visi soļojam mājās. Tādi “walkers” kā mēs skolā ir retums, un arī Jurģis nākamnedēļ izmantos skolas autobusu, kurš piestāj tepat ap stūri.

P.S. Jau pirms kāda laika mēs ieviesām jaunu vakara rituālu šajās mājās – puiku istabā svecītes gaismā stāstam vakara pasakas – nevis lasām no grāmatas, bet izdomājam paši. Man ir pasaka par kādu mazu rūķīti, kurš dodas rūķu obligātajā pasaules apceļošanas ceļojumā, un nokļūst svešā zemē, kurā jāmācās cita valoda. Tai ir daudz turpinājumi, visādi piedzīvojumi, mācības, un reiz, kad es Jurģim teicu, ka viņš skolā droši izmanto tos vārdus, ko viņš angliski jau zina, lai arī to nav pārāk daudz, viņš teica – tā kā mūsu rūķītis pasakā, vai ne?