Šī vēstule visvairāk veltīta tiem lasītājiem, kuri ir valdorfvecāki un kuriem ir jārīko skolas tirdziņi, jāorganizē kafejnīcas, jādomā aktivitātes un jāiesaistās skolas dzīvē un darbos ar prieku un iedvesmu – sestdiena bija iedvesmas un ideju pilna. Tāpēc jau iepriekš atvainojos, ka apraksts būs sīks un detalizēts, lai man pašai paliktu piezīmes izmantošanai nākotnē.
Mēs visu dienu pavadījām Vašingtonas Valdorfskolas rudens Bazārā, un tas ir viens grand pasākums, uz kuru dodas ne tikai skolas ģimenes, bet arī ģimeņu draugi un citi apkārtnes iedzīvotāji. Aicināts ir ikviens, un šis ir viens no galvenajiem līdzekļu vākšanas pasākumiem skolai. Jau pirms tam mani brīdināja, ka šeit var iztērēt daudz naudas, un ieteica “take a lot of cash” (lai gan “cash” trūkums ne vienmēr bija šķērslis tērēt naudu), un tas tiešām tā arī bija. Bazāra ienākumi tiek izmantoti stipendijām, pabalstiem, dažādiem projektiem – skola, lai arī ir privāta un diezgan dārga (20 tūkstoši USD gadā), ļoti daudzi audzēkņi saņem lielas mācību maksas atlaides,
Bazārs bija patiešām ļoti labi organizēts un pārdomāts. Organizēšana sākas mēnesi, pusotru pirms pasākuma, un tas ir pilnīgi un vienīgi vecāku iniciatīvas darbs. Skolotāji, protams, iesaistās un ir klāt, bet visu paveic vecāki. No katras klases divi cilvēki piedalās Bazāra organizēšanas komitejā, un ir kā starpposms starp to un klases vecākiem, kuri tad savā starpā sadala pienākumus. Bazārs skolā notiek jau gandrīz 20 gadus, un iepriekšējo gadu pieredze tiek sakrāta “bazāra mapēs”, kuras tiek nodotas tālāk nākamajām klasēm uz priekšu. Piemēram, ir mape par sveču darbnīcas organizēšanu – kas vajadzīgs, kur ko labāk dabūt utt. Organizē, rīko un piedalās ne tikai vecāki, bet arī vidusskolnieki, un arī skolas beidzēji un viņu vecāki. Tā Bazārs pie reizes ir arī alumni pasākums.
Uz pasākumu parasti sabrauc tik daudz cilvēki, ka nav, kur nolikt auto ne pie skolas, ne tuvējās ielās, tāpēc ir arī busiņš, kas pārvadā cilvēkus no tuvējās stāvvietas pie lielveikala uz skolu. Kad atbraucām, pie ieejas jau stāvēja cilvēku rinda – lai piedalītos Bazāra aktivitātēs un skatītos lellīšu teātrus, ir jānopērk biļetītes, kas tad darbojas kā iekšējā valūta. Viena biļete maksā 1 dolāru, un par aktivitātēm jāatdod no 2-12 biļetītēm. Tas tāpēc, lai katrā klasē, kur kaut kas notiek, nebūtu jāņemās ar naudu, bet tas notiek trīs vietās skolā. Atsevišķi jāpērk biļetes uz leļļu teātrīšiem, un tās maksā 3 un 4 dolārus.
Pie skolas ieejas sēž puisis ar akustisko ģitāru un dzied – tas ir pagājušā gada beidzējs, kurš tagad studē mūziku Merilendas universitātē. Mēs iepērkam savu biļetīšu virteni un dodamies iekšā.
Skola ir izrotāta, un šogad tā ir rudens tēma – pie griestiem ir karodziņi rudens lapu krāsās, un filca rudens lapu virtenītes pie sienām. Izkārtnes pie klasēm, kur notiek dažās aktivitātes, ir vienotā stilā. Un jā, pie ieejas arī dala pasākuma karti, kurā ir gan norises vietu shēma, gan pasākuma dalībnieku saraksts – tirgotāji, dziedātāji, un šādas kartes ir arī lielā izmērā pie sienas vairākās vietās.
No visa raibuma, ņigu ņegu un cilvēku daudzuma jau sāk griezties galva, tāpēc es dodos iekšā pirmajā klasē, un tā saucas Valdorf Education – tur var apskatīt skolnieku darbus no pirmās līdz 12. klasei – gan darba burtnīcas, gan rokdarbi un mākslas darbi, un arī aprunāties ar kundzi, kur atbildīga par audzēkņu uzņemšanu. Man par prieku šajā klasē ir arī kafejnīca ar keksiņiem un kafiju, un kāds no tēviem, kurš ir kafejnīcas darbinieks, atzīmē, ka mēs noteikti esam no Eiropas, jo tāda hūte un tāds šalles sasiešanas stils kā Jurģim, uz to norāda.
Pirmās klases darbiņi
Otrās klases darbiņi
7. klasē gatavota lelle
Vidusskolnieku kalts svečturis, veidota biste, austa šallle
Bērni var izvēlēties, vai gatavot vara lukturīšus, apgleznot zīdu, taisīt zvaigžņu lodziņus, naglot soliņu, piedalīties gatavošanas darbnīcā vai iet pa maģisko labirintu. Mēs izvēlamies sākt ar Magic Maze, turklāt par to jau bijām dzirdējuši brīnumainu stāstus. Tas patiešām ir kaut kas maģisks – vienā no klasēm ar tumši ziliem audumiem aptumšoti logi un uztaisīts spirālveida labirints – viss, viss ar skujām un zaļumu vītnēm, gaismiņu virtenēm, arī klases balkoniņš ir izgreznots un tur tiek tie, kas labirintu izgājuši. Ejot uz izeju, atklājas pasakaini skaists galds ar ziemas ainavu ar filcētajām figūriņām, un ejot ārā, katrs bērns dabū dārgumu – stikla pērlīti. Šeit gāja gan mazuļi, kuri tikko sākuši staigāt, gan pirmklasnieki. Zaļumus labirintam vāc visi vecāki, apšņikājot krūmus piemājas dārziņos un salasot skujas mežos, kas te arī mēdz būt pie pašas mājas.
Magic Maze kopskats
Brizgu puikas balkoniņā
Ziemas pasakas uzstādījums Magic Maze noslēgumā
Turpat pretī Magic Maze ir Valdorfveikaliņš, kurā es iekritu un nevarēju izkrist, jo beidzot biju tikusi klāt pie rokdarbu lietām, kuras man līdz šim nebija izdevies sameklēt, bet nagi jau ļoti niez pēc “rokas darbiem”, kā saka Kārlis. Vilniņas filcēšanai, dzijas, mācību burtnīcas, vaska krītiņi, krāsu pigmenti, vaska plāksnītes, grāmatas, galda spēles – viss, kas vajadzīgs Valdorfizglītībai, un arī daudz dažādas koka rotaļlietas, un arī skolas vecāku rokdarbi. Jaunāko bērnu mammas, kuras nāk pakaļ mazajiem jau pusdienlaikā, jau ļoti laicīgi pulcējas reizi nedēļā vai divās un kopīgi gatavo rokdarbus šim veikaliņam. Šajā skolā nav pastāvīga veikaliņa, tāpēc šī bija iespēja tikt pie vajadzīgā un daudzi to izmantoja, jo pie trīs kasieriem stāvēja rindas, un te arī varēja iztikt bez skaidras naudas, jo ņēma gan kartes, gan čekus. Manas favorītes bija smagās Valdorflelles – tās ir pildītas ar mannu un ir gandrīz jaundzimuša bērna smagumā, tik patīkami ieguļās rokas, un gatavotas no mīkstiem un maigiem audumiem (85 USD).
Pirmklasnieku gatavotās lapu fejas Valdorfveikaliņā
Jurģim un Kārlim vislabāk patika Bērnu veikaliņš – es īsti daudz par to nepastāstīšu, jo vecāki tajā nav aicināti. Tur jāiet bērniem vieniem pašiem un viņi par biļetītēm var nopirkt dažādus lielākus un mazākus dārgumus – stikla pērlītes, noslīpētus akmeņus, magnētiskās bumbiņas, gliemežvākus jaukos filca sainīšos, eglīšu rotājumus un citas mazas lietiņas. Lielāki bērni izmanto iespēju tur iegādāties kaut ko, ko nolikt vecākiem zem eglītes, bet Jurģis nopirka gliemežvākus un uzdāvināja man jau tagad.
Tad devāmies taisīt Star Windows – ļoti piemērota aktivitāte pat pavisam maziem bērniem. Uz caurspīdīga lipīgā papīra jāsavieto zīdpapīra zvaigznes, un tad vietējie palīgi palīdz pabeigt rāmīti. Šis darbiņš notika 3-6 gadu veco bērniņu telpā, un tik interesanti bija redzēt tos pašus elementus, kas ir Kārļa grupiņā, tikai savādāk veidotus.
Skats uz grupiņu, kurā notika zvaigžņu lodziņu taisīšana
Un gatavais zvaigžņu lodziņš
Pēc tam mēs devāmies uz leļļu izrādi. Es ar nodomu izvēlējos to, kas domāta pašiem mazākajiem – 2-3 gadiem, jo tur Jurģis un Kārlis arī varētu kaut ko saprast. Tā bija ļoti mīlīga maza valdorfīga pasaciņa par pelīti, kas meklēja mājiņu, un abas sievietes, kas to vadīja, mani fascinēja ar saviem matiem – vienai bija lokainas krēpes pāri plecies un pilnīgi sirmas, bet otrai bija gari, taisni, priekšā divās bizītes sapīti un arī pilnīgi sirmi mati, kas kopā ar viņas zilo garo kleitu un nedziestošo smaidu radīja pavisam pārpasaulīgu iespaidu. Tik mīļi likās tas, ka izrāde sākās ar to pašu, ar ko sākas diena Valdorfbērnudārzā un skolā mājās – ar labrītu saulītei un zemītei, tikai angliski.
Mani vilināja tas spārns, kurā tirgojās mākslinieki un amatnieki, bet Kārlis gribēja sanaglot sev soliņu. Tāpēc puiši devās uz pagrabstāva darbnīcu strādāt koka darbus (soliņš jāizveido no trīs detaļām, kurām pirms tam jānoslīpē maliņas un tad jāsanaglo), bet mēs ar Maiju pētīt auskarus un krelles. Tirgotāji Bazāram tiek īpaši atlasīti, lai būtu laba kvalitāte un saskaņa ar skolas vērtībām, tāpēc patiešām gandrīz pie katra gribējās pakavēties. Bija gan vietējie rotu mākslinieki ar rotām, kas maksāja arī simtos dolāru, gan organiskās kosmētikas stendi. Un jā, cash trūkums te nebija problēma, jo lielākā daļa tirgotāju izmanto pavisam maziņas karšu lasīšanas ierīces, kuras piesprauž viedtālrunim. Maksa par tirgošanos skolas Bazārā ir 80 dolāri par vietu.
Manas favorītrotas – by Shobha Ohal
Man ļoti patika, kā iekārtota šī organiskās kosmētikas tirdzniecības vieta
Visu šo laiku lielajā zālē darbojās bistro, kuru vadīja skolas šefpavārs (šī skola ir slavena arī ar savu ēdienkarti un pavāru), kurš piedāvāja veģetāras zupas, humusu, zaļos salātus, bet saldo galu nodrošināja vecāki, kuri bija sacepuši milzīgu strīpu ar kūkām un cepumiem. Bet uz skatuves viens pēc otra muzicēja gan skolas absolventi-mūziķi, gan vecāki. Tā arī Daigas un Andra un citu Vašingtonas latviešu folkloras kopa Sudrabavots dziedāja latviešu dziesmas, un Kārlītis tās klausoties, kūku paēdis, turpat pie galda arī aizmiga, jo diena bija bijusi gara.
Mēs nepaspējām aiziet uz sejiņu apgleznošanu un hennas zīmējumu darbnīcu, bet Kārlis notvēra vienu no burvēm, kas staigāja pa gaiteņiem, un kuru tērpiem bija daudz mazas kabatiņas, no kurām varēja izvilkt kādu dārgumu, atdodot vienu biļetīti.
Un nebeidz mani sajūsmināt amerikāņu patika un prieks darīt brīvprātīgo darbu, ko varēja arī ļoti labi redzēt Bazārā – neskatoties uz to, ka šajā valstī cilvēki tiešām strādā ļoti daudz (piemēram, mūsu Daiga ir medmāsa un viņai ir brīva tikai katra otrā nedēļas nogale), viņi ļoti labprāt velta savu brīvo laiku kopienas lietām.
Zinu, ka drīz arī mūsu Rīgas skolā būs tirdziņš – lai izdodas!
Torpēdu rūpnīcas kopskats no augšējā stāva
Ielūkojamies darbnīcā.
Arī šāda keramika.
Un šādas rotas.
Un šāds “trash art”
Vēstules no ASV 