Es esmu izaugusi starp grāmatām, ar grāmatām un grāmatās degunu iebāzusi kopš piecu, sešu gadu vecuma. Viena no manām bērnības atmiņām ir šāda: ziema, bērnudārzs “Saulīte”, mēs esam izgājuši ārā, es sēžu ragaviņās, kuras velk mana draudzene Maijiņa, un lasu grāmatu. Jo “Divas Lotiņas”, no kurām es gan visai maz sapratu un jutos diezgan sapiņķerējusies dvīņu sižeta mezglos, bija kas tāds, no kā nevarēju atrauties un atstāt grupiņā. Tad es paceļu acis un ieraugu, ka audzinātājas, kas stāv nomaļus, piebiksta viena otrai, rādot uz mani un smejas. Jo tas tiešām noteikti izskatījās amizanti. Un tā grāmatu lasīšana man vienmēr ir bijusi vērtība un dabiska dzīves sastāvdaļa, arī tad, kad, pieaugot bērnu skaitam, proporcionāli samazinājās praktizēšana, taču es turpināju mīlēt grāmatas un liku kaudzē Izlasīšu Kaut Kad. Kad piedzima Jurģis, es degu nepacietībā ievest viņu grāmatu pasaulē, biju gatava viņu apbērt ar tām un cerēju, ka arī viņš iemācīsies agri lasīt, taču tas nenotika, un viņam brīdis, kad burti saliekas kopā vārdos nebija tāds fascinējošs moments kā piecgadīgajai man. Tagad, apmēram septiņus gadus vēlāk, mans viedoklis par grāmatu nozīmi bērnu dzīvē, ir mainījies, un krietni. Es vairs nedomāju, ka bērnam vajag daudz grāmatas, un arī agrīna lasītprasme man vairs nešķiet obligāta nepieciešamība skaistai bērnībai. Es tiecos piekrist Valdorfa pedagoģijas uzskatam, ka līdz septiņu gadu vecumam daudz svarīgāk ir svaigs gaiss, laika pavadīšana ārā, fantāzijas – bērna paša – spēles, rokdarbi un iekļaušanās praktiskajā dzīvē. Jā, patiešām, es esmu nonākusi līdz tam, ka svarīgāk par grāmatā iebāztu degunu man šķiet tas, ka bērns mizo burkānus zupai. Es mēģinu samazināt grāmatu apjomu mājās, lasīt priekšā vienu un to pašu daudzas reizes, izvēlēties tādas, kurās nav īpaši bagātīgs sižets, un kuru stāsti un ilustrācijas ir vienkāršas un mīlīgas. Šī pakāpeniskā pieeja bērnu nepārsātina, atsaucas viņa vajadzībai pēc atkārtošanās, pazīstamām lietām, un lēnām un kārtīgi sagatavo īstai lasīšanai – uzmanīgai, koncentrētai, dziļai. Neteikšu, ka man tas ir viegli, jo man joprojām vienkāršākais, ko darīt ar bērniem, šķiet ieritināšanās uz dīvāna ar grāmatu, un es īsti nevaru saprast, kā var negribēt lasīt.
Šis garais ievads tāpēc, lai paskaidrotu, ka jaunu bērnu grāmatu parādīšanos mūsu dzīvē es uztveru ar dalītām jūtām – vecajām un jaunajām. Taču tādas ir parādījušās, un, izskatās, ka apbūrušas mūs visus. Vārdu Dr. Seuss es pa ausu galam biju dzirdējusi, taču neko par to nezināju. Taču, kā izrādījās, tomēr nebija tā, ka neko – jo tāds personāžs un arī personas raksturojums kā Grinčs ir pazīstams visiem, Hortons un Lorakss zināms no multenēm, un arī apzīmējums “nerd” liekas tik pašsaprotams. Dr. Seuss (ir divas versijas par izrunu – [zju:s] un [zoise] ir amerikāņu bērnu grāmatu autors, kurš radījis gan Grinču, gan vārdu “nerd” – tādā bija nosaukts viens no viņa neskaitāmajiem fantastiskajiem radījumiem. Dr. Seuss, īstajā vārdā Teodors Geisels ir dzimis 1904. gadā, un 1937. gadā uzrakstīja un uzzīmēja savu pirmo bērnu grāmatu – pēc ceļojuma pāri okeānām viņam galvā bija ieklemmējusies frāze “And to think that I saw it on Mulberry Street”, un sieva viņam ieteica kaut ko taču darīt, lai tas beigtos. Rezultāts ir stāsts par mazu puisīti, kurš nāk mājās no skolas, un kā tētis ieteicis, turēja acis vaļā, bet vienīgais, ko viņš redzēja, bija vientuļi rati, ko vilka zirgs. Tas taču nav nekāds stāsts, saka puisītis, un atrauj vaļā spundi nevaldāmas fantāzijas apcirkņiem, no kuriem nāk ārā ziloņi ar radžām uz muguras, ziemeļbrieži, kas velk sarkanas kamanas, orķestri un tamlīdzīgi trādirīži. Dr. Seuss nozīme tiek salīdzināta Luisa Kerola “Alisi” – viņš pavēris tādas iztēles durvis, kuras neviens cits pirms viņa, un viņa varoņi, kuru galvās mājo neiedomājami jocīgas lietas un radības, leģitimizējuši mazo lasītāju, un varbūt arī lielo, fantāziju pasaules.
Tā, piemēram, “If I Run the Zoo” ir stāsts par zēnu Džeraldu, kurš prāto, ka zoodārzā varētu izdarīt dažas izmaiņas, un viņš, ja to vadītu, darītu citādāk. Desmitkājaina lauva, ar ko viņš iesāktu, ir tikai ziediņi pret visiem tiem zvēriem, ko viņš notvertu un atvestu uz zoo, kurš kļūtu par apbrīnojamāko visā pasaulē. Dr.Seuss radības nav briesmīgas vai ļoti sarežģītas, drīzāk tajās salīmējas kopā lietas, kas parasti neiet kopā, un tad rodas jaunas, kurām Seuss arī kā spēlējoties izdomā jaunus vārdus – no šejienes arī Nerd. Šis fantāzijas mutulis ir tāds, ka šķiet, ka nu jau vairāk neko nevar izdomāt, bet tad pāršķir jaunu lappusi, un tas viss iegriežas vēl desmitkārtīgi. Bet pašās beigās notiek mierīga atgriešanās pie sākuma – mazā zēna, kurš stāv pie zoo vārtiem, kaut ko prātodams.
Ir arī tādi Dr.Seuss darbi, kas uzlūkojami kā politikas un sociālas alegorijas (Yertle the Turtle, piemēram), bet vispār viņa rakstītajā patīkami tas, ka nekādas tiešas morāles nav. Toties ir fascinējošs pantmērs – anapestiskais tetrametrs (anapestic tetrameter) – sastāv no četrām ritmiskām vienībām, katru no tām veido divas vājas zilbes, kurai seko viena stipra (bīts). Neko nezinu par pantmēriem, bet efekts ir tāds, ka nevar apstāties lasīt un gribas iet līdzi tālāk un tālāk, turklāt tas notiek tik viegli un rotaļīgi. Pantmērs arī tiek uzskatīts par vienu no Dr.Seuss veiksmes faktoriem, taču, lai cik tas būtu viegls, viņa valoda ir ļoti bagātīga, un mēs bez google translate blakus, šīs grāmatas nemaz neņemam rokā.
Dr. Seuss no vienas puses ir ļoti amerikānisks – viņš ir kultūras sastāvdaļa ar Grinču, Hortonu, Kaķi Cepurē, un šķiet, ka ārpus angliski runājošām valstīm maz pazīstams, ko varētu skaidrot ar to, ka viņu pārtulkot, atdzejot diez vai ir iespējams. Taču no otras puses arī ļoti neamerikānisks, ja skatamies no stereotipu puses – sižeti ir traki kā Cepurnieks un Marta Zaķis pavairoti paātrinājumā, bildes ir mīlīgas un jautras – cilvēki tajās izskatās pēc dzīvniekiem, bet zvēri ir cilvēciski. Dr. Seuss ir vienkāršs un iet bērniem iekšā kā pa sviestu, bet nav plakans un vienkāršots. Viņam piemīt tāds patīkams bezjēdzīgums, ritms un fantastiskie stāsti kā ir ne-notikumi.
Interesanti, ka viens no viņa ikoniskajiem darbiem “The Cat in the Hat” 1954. gadā radies, atsaucoties uz pieaugošo lasītneprasmi bērnu vidū. Kāds izglītības darbinieks izveidojis sarakstu ar 348, kurus uzskatīja par tādiem, kas būtu jāmāk izlasīt pirmklasniekam, un iedevis to Dr. Seuss, izaicinot, vai vārdu bagātības pavēlnieks spēs uzrakstīt grāmatu tikai ar šiem. Un pēc deviņiem mēnešiem doktors S bija radījis “The Cat in the Hat” – diezgan psihodēlisku pasaku par diviem garlaikotiem bērniem, kuru mājās ierodas milzīgs kaķis cepurē un sāk rādīt tādus trikus, ka sagāž visu māju. Dr. Seuss tur izmantoja tikai 236 no viņam iedotajiem vārdiem, un tā tiek uzskatīta par vienu no piemērotākajām grāmatām lasītsākšanai. Spriežot pēc tā, ka Jurģis šo stāstu daļēji spēj saprast, tas patiešām strādā. Ir arī Holivudas filma, kas veidota pēc “Kaķa” motīviem, taču tajā no Dr. Seuss ir kādas piecas rindiņas, bet viss trakums un ārdīšanās hiperbolizēti līdz nelabumam un vēl bagātināti ar morāli.
Dr. Seuss pašam nebija bērnu, un kaut kur lasīju, ka viņiem ar sievu bija tā apnicis, ka visi lielās ar savu bērnu sasniegumiem, ka viņi izdomājuši sev neesošu meitu un sākuši lielīties ar to. Dr. Seuss savā dzīves laikā īpaši nelaida savus varoņus ārā no grāmatām, tikai ar atsevišķiem izņēmumiem, tāpēc viņa varoņi nav tik ļoti konvertēts rotaļlietās, spēlēs un citādās pārdošanai piemērotās izpausmēs kā citi Amerikas popkultūrā. Dr. Seuss nodzīvoja līdz 1991. gadam, un, spriežot pēc laikabiedru atsauksmēm, līdz pēdējam bija cienījams un elegants kungs ar ironisku humora izjūtu, bet kurš nekad skaļi nejokoja un nesmējās.
Izskatās, ka Jurģim, kurš ļoti daudz spēlējas ar saviem izdomātajiem varoņiem, dr. Seuss varētu būt īsts dvēseles radinieks. Es priecājos, ka tagad viņa pasaulē doktora S kaķziloņi un pārējie atšķaidījuši galīgi nevaldorfisko aizraušanos ar Angry Birds. Viens no Jurģa mīļākajiem gabaliņiem no If I Run the Zoo:
I’ll hunt in the mountains of Zomba-ma-Tant
With helpers who all wear their eyes at a slant,
And capture a fine fluffy bird called the Bustard
Who only eats custard with sauce made of mustard.
And, also, very fine beast called the Flustard
Who only eats mustard with sauce made of custard.
Vēstules no ASV 