RSS Feed

Pēdējā nodaļa. America is addictive.

Jau pagājis vairāk kā mēnesis kopš mēs esam atpakaļ Latvijā, tomēr es joprojām jūtos nedaudz parādā Amerikai, parādā noslēdzošo nodaļu mūsu stāstā, šajā blogā, mūsu “Amerikas periodā”. Pēc deviņiem mēnešiem Amerikā man daudzi prasa – nu, kā? Ziniet, tā it kā mēs nekad nebūtu bijuši prom. Tā, it kā dzīve mazajā piepilsētas “kartona” mājiņā Merilendas štatā starp lielceļa, lidmašīnu, helikopteru un circeņu skaņām būtu bijusi tikai sapnis vai piederējusi kādam citam. Šeit nekas daudz nav mainījies – mūsu dzīvoklis, piemēram, pateicoties rūpīgiem un kārtīgiem īrniekiem, izskatījās tieši tāds pats, un turklāt tīrs un kārtīgs, kas nav parastais stāvoklis mūsu mājā, bet kaķis tikpat pūkains un nīgrs kā vienmēr. Lai arī – nevarētu teikt, ka nekas. Dažiem mūsu draugiem ir vairāk bērnu, daži ir atvadījušies no tuviem cilvēkiem. Daži ir izdevuši grāmatas, daži ir sasnieguši profesionālu uzplaukumu. Dažas jaunas vietas ir atvērtas (piemēram, bulciņu kafejnīca tieši mūsu ielas galā, un tas ir daudz lielāks risks svara pieaugumam nekā visa Amerika), dažas ir aizvērtas un pazudušas. Kalnciema ielas pasākumi, kā saprotu, kļuvuši jau par meinstrīmu, bet Botāniskajā dārzā beidzot ir kafejnīca.

Un tomēr, ir daži sīkumi un nieki, kas ikdienā izpeld un  atgādina par Ameriku. Es klusi pie sevis šķendējos par to, ka veikalos nevar nopirkt zipmaisiņus, kas ir tik nepārspējami ērti pārtikas un dažādu lietu glabāšanai, un tad, kad man vajag permanento marķieri, es ņemu amerikāņu šārpiju, jo tas man patīk vislabāk, un es atvedu nelielu rezervi. Veikalā rīsu un graudaugu iepakojumi liekas tik maziņi pēc tam, kad pierasts pie Costco vairumtirgotavas izmēriem, un arī piena galonu bijām pieņēmuši kā mūsu ģimenei piemērotu apjomu. Maija ik pa laikam spēlējoties runā angliski – yes, yes, thank you, good job, dzirdēju viņu sakot kādam neredzamam sarunu biedram. Jurģis, kad tiek pie dzirdošām ausīm, stāsta par Amerikas rakūniem, bet Kārli saucam par Karlosu. Un no maniem pierakstu blokiem un kindla vākiem mēdz izkrist mazās loterijas biļešu zīmītes, es tās esmu sabāzusi visur. Lūk, šādas.

bileteTie ir mazi stingra papīra gabaliņi, kurus noplēš no lieliem ruļļu riteņiem. Tas var būt gan biļetes uz 20. gadsimta sākuma karuseli, gan lozes loterijā, un loterijas Amerikā mīl – tās ir katros publiskos svētkos un pasākumos, katru reizi pienāk brīdis, kad parādās kāds cilvēks ar lielo rulli, un piedāvā par dolāru vai diviem nopirkt biļetīti un kaut ko vinnēt – parasti ko nelielu, bet patīkamu – vakariņas, dāvanu karti, vīna pudeli. Es nekad nevinnēju, bet man tik ļoti patika šīs mazās biļetes, ka katru reizi tās nopirku. Un tagad šie papīrīši ir mazs atgādinājums par to, kas mani valdzināja Amerikā – un es ilgi nevarēju izdomāt, kā to īsti apzīmēt. Vienīgais, pie kā es nonācu – patīkams vēsturisks sentiments. Pirmā loterija Amerikā notika 1612. gadā un līdzīgas biļetes izmantotas ja ne kopš tā laika, tad jau pirms 100 gadiem noteikti, un tās joprojām izmanto – jo tās noder, strādā, un nav nekādas vajadzības pēc kaut kā inovatīva, atšķirīga, revolucionāra un vēsturi mainoša. Mēs, lūk, paliekam pie tām pašām vecajām labajām loterijas biļetēm. Un tā ar daudzām lietām – tie paši Sharpie marķieri ar gadu desmitiem nemainīgu dizainu, RadioFlyer ratiņi un ritenīši bērniem, Tootsie Roll konfektes, kuras ražo nemainīgā skatā un garšā jau 130 gadus, elektrolīnijas, kuras ievilktas nezin kad un joprojām vadi iet pa gaisu. Tādas vēstures caurauguma strīpas Amerikas saspringtajā, spraigas konkurences un pasaules izcilības trenktajā ķermenī, kas dod mieru un mājas sajūtu, vienkāršību. Un šī aizkustinošā vienkāršība mani paķēra beisbola spēlē, kurā sacentās Washington Nationals ar Chicago Cubs (nosaukt komandu par lācēniem – vai nav mīļi?). Mēs klīdām pa stadionu, meklējot savu vietu – skaļa mūzika, šova tembrā un intonācijās runājošas balsis skaļruņos, spoži prožektori – jā, tieši, kā filmās, kad atskanēja kāda dziesma, un, piedošanu, bet es uzreiz neatpazinu Amerikas himnu. Taču tajā brīdī visi cilvēki visapkārt apstājās kā sastinguma burvības skarti, pārtrauca ēst burgerus un strēbt frozen margaritas no metru gariem plastmasas stobriem, nostājās miera stājā, pielika rokas pie sirds un dziedāja līdzi. No sirds. Nodzied, un tad turpina ēst, pļāpāt, fotogrāfēties. Es atzīstos, man patīk kolektīvas sentimenta izpausmes, es mēdzu raudāt, skatoties 18. novembra parādi Rīgā, un šī himnas epizode manā vēsturiskā sentimenta atmiņu kolekcijā paliks kā viena no iezīmīgākajām.

Lai arī Amerikas vēsture ir īsa – redz, eiropieši to sāka iekarot tad, kad Rīgā jau vairākus gadsimtus slējās Doma baznīca, nācija jauna un svaiga, šim vēstures nesenumam ir kāda priekšrocība – nācijas pagātne ir pārskatāma un skaidra, tajā nav lielu pretrunu un nav pārrāvumu. Ja tā varētu teikt – tas amerikāņiem dod spēju būt vairāk kontaktā ar savu pagātni. Un man kā cilvēkam no Austrumeiropas ar saplosītu vēstures līniju, šī vienkāršā un pārskatāmā kontinuitāte bija teju vai šokējoša – fermas, kas piederējušas vienai ģimenei piecās paaudzēs un kurās visi darījuši vienu un to pašu darbu. Mājas pilsētas ielās, kurās dzīvojuši Džordža Vašingtona līdzgaitnieki, un tajās joprojām dzīvo cilvēki, saglabājot un saudzējot vēsturisko mantojumu, bet nepārvēršot to par muzeju, miers un skaidrība par savu vēsturi. Protams, arī tajā ir sabiezējumi un smagi jautājumi gan agrākos laikos, gan vēl nesen, taču tie interesē tikai entuziastus. Piemēram, vai jūs zinājāt ka tad, kad valsts pirmssākumos balsoja par to, kura būs valsts valoda – angļu vai vācu, angļu uzvarēja tikai ar vienas balss pārsvaru? Vai to, ka pirmie ieceļotāji no Eiropas netika galā ne ar jauno zemi, ne tās apstākļiem, nežēlīgi slimoja, cieta badu un zinātnieki, kas pēta kaulus pirmo apmetņu  kapavietās, apgalvo, ka ir pierādījumi par kanibālismu? Vienīgā Amerikas vēstures grāmata, kuru es biju lasījusi, bija “Vējiem līdzi”, un tas nemaz nav tik muļķīgi kā izklausās, jo pilsoņu karš ir viens no tiem pagātnes posmiem, par kuru Amerika joprojām daudz reflektē. Amerikas vēsturiskie notikumi īstenībā ir aktuāli katru dienu arī tagad – kaut vai debate par ieročiem, kuru pieejamības galvenais pamatojums ir konstitūcijā noteiktās tiesības, kas ir Amerikas valsts pamatvērtības.

Bet atpakaļ pie atgriešanās Latvijā. Deviņi mēneši patiešām nebija tik ilgs laiks, lai kaut kas ļoti izmainītos skatā uz šejieni. Labi, man šķiet nedaudz dīvaini tas, ka Rīgā populārākais deserts, ko visur pārdod, cep un ēd ir makarūni, ka visas meitenes staigā sārtos maksi svārkos un arī šķiet, ka cilvēki neproporcionāli daudz runā par laika apstākļiem. Dīvainākā izmaiņa pēc Amerikas, ko es novēroju sevī – man neviena diena šeit nav šķitusi neciešami karsta un vispār – šeit ir perfekts laiks katru dienu.

Brīžiem arī liekas, ka uzskatīt Latvijas valsti par labu vietu un nevemt riebumā par ierēdņu korupciju, vispārējo zagšanu un briesmīgo iznīcinošo attieksmi pret saviem pilsoņiem un nāciju kopumā, šeit nav īsti pieklājīgi, bet naivi un aprobežoti. Nav īsti pieklājīgi uzskatīt, piemēram, ka gadu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums un kārtīgi vienreizējie pabalsti, ir pienācīgs valsts atbalsts bērnu dzimšanai. Un par veselības sistēmu vispār labāk ir jālamājas. Taču man tas ir milzīgs atvieglojums, ka es zinu – ja vajadzēs, es tikšu pie ārsta un bērnus arī varēšu aizvest, vienalga, vai par velti vai 25 latiem, jo Amerikas apdrošināšanā balstītā sarežģītā veselības sistēma man, un daudziem amerikāņiem ir viens no dzīves lielākajiem spriedzes avotiem.

Mūsu valsts un tās pārvaldība, protams, ir tālu no perfektas, bet arī sabiedrībai derētu kādreiz izslēgt dominējošo gaidīšanas režīmu – gaidīs, kad noķers zagļus, gaidīs, kad “radīs apstākļus”, gaidīs, kad novērtēs, sarīkos, izveidos. Nav pārsteidzoši, ka Rīgā uzvar Ušakovs, jo viņš labi māk atsaukties šai noskaņai – izveido, sarīko un vēl salūtu uztaisa vairākas reizes gadā. Tas nav slikti, un Lucavsala ir jauka vieta, bet Amerikā man ļoti pārsteidza un aizrāva tas, cik daudz cilvēki dara paši – jo viņiem valsts tāda, ka gaidīšanas režīms vienkārši nepastāv. Tāpēc tur ir ļoti attīstīta brīvprātīgā darba kustība, un darbs kopienas labā ir vērtība un dzīves sastāvdaļa, nevis privātajai dzīvei nozagts laiks. Rezultāts var būt gan gadu desmitiem ilgi veidots milzīgs parks, gan neliels koncerts savā rajonā, gan skolas tirdziņš, kurā piedalās visi vecāki.

Kas vēl mani Amerikā pārsteidza?

  • Pirms tam nezināju, ka Amerikā ir tik daudz trūcīgo cilvēku, nabadzība ir liela problēma un daudziem cilvēkiem grūti pat nopirkt pārtiku – tāpēc tur ir valsts pārtikas programmas un pārtikas bankas, kurās vari piedalīties katrā lielveikalā.
  • Amerika ir ļoti šķiriska – neskatoties uz ārējo tēlu – vienlīdzība, sasniegumi, “katrs var būt prezidents”. Šķiriski ir gan dzīvojamie rajoni, gan skolas, gan sociālā dzīve. Mēs dzīvojām Vašingtonas apkaimes “melnākajā” county, un arī ekonomiski trūcīgākajā, tāpēc redzējām tādu Ameriku, ar kādu, iespējams, baltie viduššķiras amerikāņi vispār nesaskaras.
  • Beisbols ir tieši tāds kā rāda amerikāņu filmās, un man tas ļoti patika – ja es paliktu dzīvot Amerikā, tad noteikti ietu uz beisbolu regulāri. Ne jau tāpēc, ka es kaut ko saprastu no spēles, bet tāpēc, ka man patika kolektīvā priecīgā atmosfēra.
  • Labi attīstītā mantu brīvās apmaiņas kultūra – Freecycle, sadaļa “par brīvu” Craigslist (kas ir ļoti primitīva – mūsu ss.lv salīdzinoši ir dizaina paraugs, bet milzīga un ļoti ietekmīga sludinājumu liste), ielas malās vienkārši tāpat izliktās mantas – un tas, ka cilvēkiem nav nekādu aizspriedumu tās ņemt un lietot.
  • Roadtrip kā ceļošanas veids – ja kādreiz man likās, ka lielu gabalu braukšana mašīnā ir vienkārši nepieciešamība, lai nokļūtu no vienas vietas otrā, Amerikā tā ir bauda pati par sevi. Lieliskie ceļi, lieliskās ainavas, mazie moteļi un pilsētiņas.

Deviņos mēnešos mēs, protams, īsti iedzīvoties nepaguvām, un tāpēc mūsu dzīve bija diezgan noslēgta un vientuļa. Tas bija tikpat labi ārējs, kā iekšējs ceļojums. Laiks, kad mēs kā ģimene varējām vienkārši būt, nevis “būt kaut kas”, un būt daudz kopā, būt viens otram. Kad mūsu ikdienas ritms bija mierīgs un paredzams, mūsu pastaigas svaigā gaisā pa mežiem – daudz biežākas nekā Latvijā.

Ejot katru dienu uz Jurģa skolas autobusa pieturu, man neviļus izveidojās tradīcija – katru dienu nofotogrāfēt vienu un to pašu vietu – kur taka ievijas mazajā mežiņā un tās vidū zaļš stabiņš ar piekaramu atslēgu (tikai uz beigām sapratām, ka, atslēdzot atslēgu, stabiņu var iegremdēt zemē un tad pa taciņu var iebraukt ar auto). Sākumā, laikā, kad es skaitīju dienas līdz prombraukšanai, es to bildēju, mēģinot izskrāpēt ko skaistu – piemēram, gaismu spēles lielo koku zaros – no apkārtnes, kura man likās nožēlojama. Taču tad, tas kļuva par mūsu ritma daļu, un beigās jau vienkārši mīļš.

Es noteikti gribu atgriezties Amerikā – varbūt kādā citā vietā, ar citiem nosacījumiem, uz citu laiku posmu, bet varu piekrist visiem, kuri saka, ka šī valsts rada atkarību. Bet no Amerikas posma mūsu dzīvē, un arī no šī bloga un savas blogošanas karjeras, sakot paldies visiem lasītājiem, atvados nevis ar ūdenskritumiem, Balto namu vai lielceļiem, bet tieši ar mazo zaļo stabiņu.

stabins

THE END

The Best of… Parāde Haijatsvillē

Sestdienas rīts tas bija. Iepriekšējā dienā izlasījām mūsu apkaimes Gazette, kuru katru ceturtdienu iesaiņotu plastmasas maisā, nomet uz ietves pie katra mājas, ka mūsu pilsētā gaidāmi svētki parkā un parāde. Man joprojām nav īsti skaidrs, kāds te īsti ir administratīvais sadalījums, kas skaitās pilsēta, kas vienkārši rajons un kurā no tiem mēs īsti dzīvojam (bet tas nekas, kāds kungs, kurš te nodzīvojis gadus 30 atzinās, ka viņš visu laiku domājis, ka dzīvo University Park, bet izrādās, ka College Park). Bet mūsu pasta adresē ir Hyattsville, un vēstules pienāk, tā ka mēs to pieņemam par savu. Un Haijatsvillei, kā katrai Amerikas pilsētai un pilsētiņai ir savi svētki un parāde. Tieši tajā laikā, kas visskaistākais – silts pavasara gaiss un ziedoši koki. Mūsu parāde pa Haijatsvillas centram tuvākā dzīvojamā rajona ielām un vēsturisko dzīvojamo ēku daļu nebija grand, nebija elpu aizraujoša vai karnevāliski iespaidīga. Tajā nebija pat nevienas braucošās dekoratīvās platformas. Ja viduslaiku parādes bija ikdienas dzīves pārrāvums, apvērsums un atelpas pauze smagajā ikdienā, tad šī mazas Vašingtonas piepilsētas parāde bija ikdienas dzīves un vietējas kopienas slavinājums.

Vietējās policijas mašīnas, viena liela vietējā atkritumu izvešanas milzene, mirgojoši kā mūžīgos Ziemassvētkos ugunsdzēsēju auto, un vēlreiz policija – zirgi un moči. Vietējā senioru biedrība un vietējā suņu dresēšanas kopa ar visiem suņiem. Kāda hipijīga cilvēku grupiņa ar plakātiem par mieru un sēklām, pāris “kandidāti”, kas acīmredzami balotējas vietējās vēlēšanās, kuras te notiek visu laiku un viņus varēja atšķirt pēc neatslābstoši draudzīgajiem smaidiem, siltiem rokasspiedieniem un sīkām dāvaniņām. Antīkie auto ar sirmiem šoferiem un jocīgie auto (katram ciemam pa Transformerim un Spoku medniekam), un tad utjūnētie auto  – drnnnn, drnnnn, kuri nespēj tik lēni pabraukt, tāpēc tie līkumo, un tajos sēž black kids ar savām vēsajām “man visu piekāst” sejas izteiksmēm. Jauniešu orķestri, hispanic deju grupa, pirmsskolas teicamnieki, kas nes virs galvas no liela palaga uztaisītu miera putnu. Visi vienā parādē.

Jā, un visi met konfektes. Tās negaršīgās cukurainās ledenes un bumbiņas un ripiņas un čupačupus. Skatītāju mazāk kā parādē gājēju, tāpēc mums Maijas rati piebērti pilni un pēc tam, ejot atpakaļ, ik pa laikam zem kājām mētājās skumji nepaceltas končas.

aprilis-45Iela slēgta, sēžu, gaidu parādi.

aprilis-47K: nevaru izlemt, būt cool vai būt sweet

aprilis-46Arī gaida parādi mauriņā

aprilis-48Kandidāta komanda, tikko pabijuši CVS pēc saldumiem

aprilis-57Antīkie ugunsdzēši

aprilis-54Solis, solis, taure

aprilis-51Kā pirms gadiem 80

aprilis-58Nezinu, viņi bija no Salvadoras, Nikaragavas vai Meksikas, bet viņu izturība bija apbrīnojama. Deja bija strauja un tās galvenā kustība bija griešanās ap savu asi. Viņu sejas bija saspringtas un zobi sakosti, bet viņi dejoja, dejoja līdz pat galam.

aprilis-60Šis vīrs rada drošības sajūtu.

aprilis-63Uztjūnētie auto un cool kids.

aprilis-62Īsts transformeris rūtainā kreklā. Apstājās, iepozēja, parādīja, kā durvis paceļās uz augšu.

aprilis-61Suņu saimnieku klubs

aprilis-56Tie, kuriem mazas kājas, parādē velk ratiņos. Radio Flyer ir vēl viens vēsturisks Amerikas brends bērnu ratiņiem un ritenīšiem. Redzēju arī Mad Man tādus.

aprilis-55Neparedzētā bombongu lietus šoks

aprilis-64Bildē savējos

aprilis-66Parāde noslēdzas pie pilsētas galvenā parka. Karuseļi, tingeltangeļi, saule, dziesmas un tā tālāk

aprilis-67Un visa tā vidū tā vienkārši soliņš

aprilis-68Un konfekšu piebāztiem vaigiem – uz mājām

 

Seksa, nē, saldumu veikals. Saldā vēstule “Dienas ēdienos”

Par tiem saldumiem man tiešām ir ko teikt. Lūk, vēstule no jaunā “Dienas ēdienu” žurnāla. P.s. Mums krājumos joprojām saldumi no Lieldienām un parādes.

DEdieni 12-Amerika

Sveiciens Latvijas karstumam – siera kūka uz kociņa un skūtais ledus

Šeit tagad ir brīvdabas pasākumu sezona – tirdziņi un tirgi, lielāki un mazāki svētki pilsētās un rajonos. Un man ir daži jauni atklājumi par ēdamlietām, kuras ir perfekti piemērotas tādām āra norisēm. Ja kādam Latvijā gribas ko tādu piedāvāt tirdziņos un festivālos – laipni lūdzu, ņemiet šīs idejas, ir garšīgas.

Cheesecake on a stick jeb siera kūka uz kociņa izklausās apmēram tikpat garšīgi kā puņķis uz drāts. Taču es vispirms to redzēju – Virdžīnijas renesanses festivālā, plus 33 grādu mitrā karstumā, kuru papildināja masīva cikāžu dziedāšana un cilvēki, kuri vēsturiskos tērpos ieģērbušies vēsā mierā tēloja, ka šeit ir renesanses laika Anglija. Tad es caur savām sviedru apmiglotajām saulesbrillēm ik pa laikam ievēroju, ka citi cilvēki ēd kaut ko šokolādīgu, kas uzsprausts uz tieva kociņa un izskatās kārdinoši. Kad sapratu, ka tā ir cheesecake on a stick, un iepazinu to tuvāk, patika kļuva vēl lielāka. Tā bija klasiskā siera kūka, sasaldēta tādā konsistencē kā paciets saldējums un turpat uz vietas apmērcēta šokolādē. Tas, ka ļoti garšīgi, viena lieta. Bet tas, ka klasisku ēdienu nedaudz pamainot, tas kļūst pavisam jauns, liek apsveikt to, kurš šo izdomāja. Turklāt āra pasākumos ēdieni uz kociņa ir ārkārtīgi praktiski. Šajā Amerikā populāro kociņēdienu sērijā ir arī cakepops – apaļas kūciņas uz nūjiņas, arī apmērcētas šokolādē, izskatās kā čupačupi. Taču manuprāt, sasaldēts paliels kūkas gabals uztupināts uz tieva mietiņa, tās pārspēj. Esot arī tāda variācija kā deep fried jeb eļļā cepta siera kūka, glazēta šokolādē un uz kociņa, bet tas jau nu gan man šķiet perversi.

Cheesecake-on-a-StickBilde: http://thekitchenfiles.com

Otra lieta, kas pievērsa manu uzmanību jau pieminētajā superkarstajā Renesanses festivālā (kurā gandrīz visi pārējie diezgan veiksmīgi izlikās, ka īstenībā atrodas vēsajā un metereoloģiski neprognozējamajā Lielbritānijā) bija SHAVED ICE. Būdiņa, kurā to pārdeva, pasākumā iederējās vismazāk, jo ne tai bija kāds sena ēdiena piedāvājums, ne pārdevēja kostīmā (bet tas šeit bija obligāts noteikums tirgotājiem), taču rindas pie tās bija vislielākās. Saldētu zemeņu biezie kokteiļi, auksta lemonāde, vēl šis tas auksts, un tas skūtais ledus. Nopirkt glāzi ar ledu tās dienas apstākļos likās visloģiskākā doma. Izrādījās, “skūtais” ledus ir ar īpašu mašīnu sasmalcināts – “skūts” ledus, apliets ar saldu un stipru sīrupu – citronu, laimu, mango vai zemeņu. Ledus izskatās pēc sniega (tāpēc cits nosaukums šim produktam ir snowcone vai snowballs – skat. precizējumu zemāk*) un, pateicoties “skūšanai” tam ir tāda struktūra, kas ļauj sīrupam tajā pilnīgi iesūkties, nevis aptecēt apkārt. “Skūšanai” vajadzīgs īpašs aparāts, sasmalcināšana blenderī nedod īsto efektu. Tātad, apēst milzīgu glāzi ar sasmalcinātu ledu, kurš ir saldināts ar sīrupu (dies vien zin, no kā, jo tā krāsa bija košāka par košu) – nekādu problēmu. Tas man nedaudz atgādināja laikus, kad bērnībā kalnu pārgājienā Pamirā, kad tikām līdz ledājam, jaucām tīro kalnu augstieņu sniegu ar kondensēto pienu un ēdām “saldējumu”. Bet vispār shaved ice ir Amerikā, arī Latīņamerikā ļoti populārs vasaras laika deserts, Obama vairākkārts pieķerts ar tādu rokās. Ja tajā izmantotu kādu dabīgu sīrupu – tad es būtu pilnīgā sajūsmā. Sveiciens karstajai Latvijai!

obama-malia-vacation-425Pieķerts!

the_original_jo_jos_shave_iceBilde: rachelleb.com

* Kā norādīja vērīgais @uldispavuls, starp snow cone un snow ball, kurus es vieglprātīgi ieklasificēju vienā kategorijā, ir principiālas atšķirības – http://www.1-800-shaved-ice.com/chart23.html.  Tāpēc jāsaka, ka es esmu iepazinusies tikai ar shaved ice – snow ball, bet snow cone ir gan citādāka ledus struktūra, gan gatavošanas paņēmiens.

The Best Of… Lečvorta dabas parks un Fingerleiki

Tagad, kad ārā ir mitrs 30 grādu karstums un labākā vieta pasaulē šķiet ir pie kondicioniera sāniem, ir tik jauki paskatīties bildes no mūsu ceļojuma Lieldienu laikā. Bija vēss, pat auksts, pat sniga sniegs. No Niagāras mēs braucām uz Itaku – skaistu, liberālu, māksliniecisku pilsētu, kurā man bija īpaša misija, bet par to atsevišķi. No Itakas bijām plānojuši braukt uz Mēnu – vēl vairāk uz Ziemeļiem, kur atrodas viens no lielākajiem dabas ASV dabas parkiem – Acadia. Taču uzzinājām, ka Acadia varētu būt vēl slēgta un vispār likās, ka ir pārāk auksti. Taču laimīgas sakritības dēļ mums tieši tajā laikā atrakstīja mūsu Latvijas dzīvokļa īrnieks, kurš pirms tam dzīvoja tieši Ņujorkas štatā, un ieteica aizbraukt uz kādu dabas parku, kurš tiek dēvēts par Ziemeļamerikas lielo kanjonu. Un tas bija lielisks padoms. Bet, lai tiktu līdz šim dabas parkam, bija jābrauc garām vienam no Pirkstezeriem – un tas bija iespaidīgāk par Niagāru. Parasti mašīnā braucot un pa logu skatoties uz skaistām man vienmēr šķiet, ka tāds ceļojums ir neīsts – vajadzētu būt ārā, ar kājām, uz riteņa, bet šoreiz es sapratu, ka ir lietas, kuras var patiešām izbaudīt tieši tā – diezgan ātri braucot ar mašīnu. Ceļš kā vientuļi amerikāņu kalniņi – augšā, lejā, citu mašīnu tikpat kā nav, brīžiem pat aizkrīt ausis, bet tad atkal paverās tik brīnišķīgs skats ar milzīgām debesīm virs kalniem, kas ietver Fingerleikus. Tie ir vairāki gari un slaidi ezeri, kuri radušies kā Ledus laikmeta šļūdoņu izskalotās plaisas. Brīžiem skati atgādina Itāliju, bet mērogs ir reiz desmit, un lauku ainava aiz loga – noplukusi un skumja. Vagoniņi, ne mājas, pamestība un vientulība. Bet ik pa laikam – vīnogu audzētavas, kurās siltākā laikā noteikti ir vērts iebraukt uz degustācijām. Pa mašīnas logu nekādas lieliskās bildes nesanāk, tāpēc no neskaitāmām debesīm, par kurām komentārā varu teikt tikai “ooh”, mūsu draugi būs pasargāti. Un arī viss pārējais, ko mēs redzējām tajā apkaimē sita pušu Niagāru.

x278Nu labi, vienu tādu ceļa bildi tomēr ielikšu. Bet vai tā var parādīt to, kāds bija brauciens? Nē taču.

paninuudenskritumsButtermilk – Paniņu ūdenskritums pie Itakas. Kārlim šī ir jaunā poza, kuru viņš konsekventi ieņem visās ģimenes bildēs.

shequagaShequaga ūdenskritums, 156 pēdas – tam piebraucām, vienkārši sekojot norādēm uz ūdenskritumu. Nokļuvām mazā un tukšā pilsētiņā, kuras vēsturiskais centrs – 24 ēkas – būvēts 19. gadsimta otrajā pusē “Grieķu renesanses stilu savienojot vietējiem materiāliem” (citāts no bukleta), un kuru sauc Havana. Aizgāju uz tualeti milzīgajā vietējajā bibliotēkā ar doriešu kolonām un Tifānijas stikla paneļiem, un gandrīz aizvainoju darbinieci, mēģinot skaidrot, no kur ir tā valsts, no kurienes es esmu ieradusies, jo viņa zināja ģeogrāfiju.

celsLabi, vēl  viens ceļš – debesis – ezera spīgošana.

lecvortaparksLečvorta dabas parks – tas, kuram ir Austrumu Lielā kanjona reputācija, piederēja gandrīz tikai mums. Satikām vēl tikai dažus tūristus, kuri sarāvušies tāpat kā mēs aukstumā un sniegā tipināja pa takām, kuras nebija slēgtas. Visvairāk cilvēku satikām parka restorāna zālē pie siltām pankūkām ar bekonu.

Parku izveidoja kāds Viljams Priors Lečers, kārtīgs kvēkeris un veiksmīgs industriālais biznesmenis, kuram vienā brīdī apnika uzņēmējdarbība un viņš nolēma baudīt tās augļus, ierīkojot sev villu diezgan mežonīgā vietā, blakus Dženesī upei Šegahundas ielejā. Tieši šis skats paverās no vietas, kurs viņš uzbūvēja savu māju, kas tagad ir jau pieminētais restorāns un viesnīca. Ainavu arhitekts Viljams Vebsters izplānoja ceļus un takas, tiltiņus, skatu punktus un strūklakas villas apkaimē. 1907. gadā Lečvorts ēku un zemes īpašumus novēlēja Ņujorkas štatam dabas parka ierīkošanai. Lielās Depresijas laikā parkā darbojās viena no CCC (Civilian Conservation Corps) nometnēm – tā bija Rūzvelta ideja – dot darbu un apmācību jauniem, neprecētiem vīriešiem no trūcīgām ģimenēm, un ar viņu palīdzību attīstīt dabas parkus un strādāt valsts dabas resursu saglabāšanai. Stāvot milzīgā tukšā laukumā – vietā, kur kādreiz bija šī nometne, un skatoties uz shēmu ar barakām, atpūtas telpām un citām ēkām, kas tur kādreiz bijušas, ļoti stipri mēģināju iedomāties, kā bija tad, kad šeit strādāja simtiem jaunu vīriešu, vēla akmeņus, raka, taisīja takas. Svētdienās notika balles, uz kurām par brīvu aicināja vietējās meitenes un bija arī peldbaseins. Bildēs puiši izskatās ļoti laimīgi. Kad sākās karš, daudzi no viņiem tika rekrutēti armijā.

lecvorta2Vēl viens no trīs lielajiem ūdenskritumiem Lečvorta parkā.

tiltinskalnosMazais tiltiņš starp klintīm ir viens no CCC nometnes laikā paveiktajiem projektiem. Līdz tam mēs aiziet nevarējām, jo taka bija slēgta ziemas dēļ. Bet sniega pārslas, vēja iešūpotas kanjonā, sniga uz augšu.

majecticlecvortaMajestātiska, nedaudz drūma un ļoti skaista senā indiāņu ieleja.

kokatiltsPrombraucot no Lečvortas parka piestājām pie kāda no raksturīgajiem slēgtajiem koka tiltiem – Ņūfīldas tiltiņa, kurš celts 1853. gadā. Vecākais joprojām izmantojamais slēgtais koka tilts Ņujorkas štatā, sastiķēts kopā ar koka naglām. Tā būvēšanas laikā koks bija lēts un viegli pieejams materiāls un tāpēc tiltus veidoja apjumtus, jo tas pasargāja tiltu un tādā veidā sanāca izdevīgāk. Turklāt segums veidoja plašu telpu vietējām sanākšanām.

tapasunnaglasBlakus senajām koka tapām metāla skrūves no jaunlaiku rekonstrukcijām

Fingerleiku apkaime un Lečvorta dabas parks – noteikti iesaku, ja sanāk būt Amerikas Austrumkrastā. Vasarā noteikti ir vairāk iespēju pastaigām pa takām, vīna degustācijām, bet arī sniegainajā laikā bija varens skaistums. Turklāt ūdenskritumos tad bija visvairāk ūdens visa gada laikā.

Un vēl kāda ainiņa – kad vēlā vakarā meklējām naktsmājas pie Lečvortas parka, piestājām pie kāda Colonial inn. Mūs sagaidīja samiegojusies saimniece, fonā bija dzirdamas skaņas, kādas izdod bērni, kuri tiek likti gulēt. Ieraudzījusi Jāna vadītāja apliecību, viņa teica – o, Latvija. Jūs zināt Latviju? Mēs priecīgi izsaucāmies. Moldova, viņa atbildēja, 20 gadus Amerikā un priecīgi pārgāja uz krievu valodu. Viņa iedeva mums atlaidi un piedāvāja papildus kafiju uzvārīšanai numuriņa aparātā.

Bet tad, kad jau bijām atceļā uz mājām, kādā pilsētiņā Pensilvānijā, kuras nosaukumu mēs pat nepapūlējāmies ievērot, jo gribējām tikai benzīntanku ar tualeti un kāju izstaipīšanu, iegājām antikvariātā. Tā ir labākā vieta mazās pilsētiņās, ja gribas parunāties ar vietējiem, jo parasti tie ir tukši, kaut kur rosās īpašnieks un vienmēr ir gatavs parunāties. Pēc jautājuma par to, no kurienes mēs esam, šī saimniece neprasīja tālākus paskaidrojumus. Viņas māsīca bija precējusies ar latvieti, un izskatījās, ka šis vīrs, vārdā Ints, tagad jau nelaiķis, viņai atstājis pamatīgu iespaidu par latviešiem. Latvieši ir ļoti strādīgi, viņa teica, un es kādreiz nesapratu, kāpēc Ints saka, ka sievietes rokām ir jābūt raupjām. Jo tas nozīmē, ka viņa ir strādīga. Tagad es to saprotu, viņa nopūtās.

Pēdējais mēnesis

 

mezs3junijs

Ir sācies mūsu pēdējais mēnesis Amerikā, un es paredzu, ka savā ziņā tas būs tikpat mokošs kā pēdējais mēnesis grūtniecībā – kad no vienas puses gribas, lai tas ātrāk paiet un pienāk fināls, no otras – gribas pakavēties ilgāk, gribas, lai nebeidzas vēl kādu brīdi. Pārcelšanās atpakaļ būs saistīta ar pakošanos un krāmēšanos, un arī ar to, ka būs jātiek vaļā no visām lietām, ar kurām aprīkojām savu nemēbelēto mitekli, un arī jāpārdod uzticamais Dodge Caravan. Un protams, atkal tas būs pārrāvums ritmā un jau esmu gatava, ka zināms kultūršoks būs arī atgriežoties. Jo droši vien, ka mēs būsim izmainījušies, tikai nezinu īsti, kā. Varbūt tas, ka es esmu pieradusi apēst peanut butter jelly maizes garoziņu, kuru man vienmēr laipni piedāvā Maija, kad ir izkodusi vidiņu (es mēģināju viņai dot maizīti ar jau nogrieztām maliņām, tikpat skaistu kādu uz savu metamfetamīna laboratoriju līdzi ņēma Volts no Breaking Bad, bet tas netika pieņemts). Varbūt tas, ka ik pa laikam Jurģis pa visu māju bļauj “Carlos!!!”, mēģinot sasaukt brāli un izrunā to tā, kā es nekad nerunāju – kāārlous. Viņš arī ar lepnumu publiskās vietās sarunājas ar mani angliski, un es ik pa brīdim saraujos, izdzirdot “mommy”. Varbūt tas, ka es katru dienu klausos izcili kvalitatīvo sabiedrisko radio NPR, vai tas, ka esam pieraduši nezvanīt ārstam tiklīdz bērns sāk klepot. Un četru stundu brauciens līdz kādai vietai šķiet gandrīz tepat blakus. Es nezinu, par to es padomāšu tad, kad mēs būsim atpakaļ. Jo viens mēnesis tomēr vēl ir pietiekami ilgs laiks.

Pēdējā mēnesī es blogā gribu ielikt mūsu the best of America momentus. Mēs esam tos krājuši, un gandrīz katrs no tiem ir ļāvis iešķelt dziļāk Amerikā, tikt klāt tās kodolam, kas no tālienes raugoties ir daudz viendabīgāks un vienkāršāks nekā piezūmojoties tuvāk. Un tajā pašā laikā es arī saprotu, ka iebraucējs Amerikā tā arī paliek iebraucējs, pat nodzīvojot ilgus gadus, un Amerika, par spīti savām demokrātijas un vienlīdzības vērtībām, ir ļoti šķiriska. Un tajā pašā laikā es jūtu arī to, ko sena mana studiju biedrene armēniete atzīmēja feisbukā – America is addictive. Tikai vēl neesmu īsti sapratusi, kur slēpjas šī atkarība.

 

Vēstule Dienas Ēdienos – par manu jauno atkarību

Pie mums šajās dienās ir ap plus 30 un es būtu ļoti priecīga, ja kāds man ir pa laikam pienestu lielu glāzi ar aukstu lemonādi. Jaunajos Dienas Ēdienos rakstu par to, cik tā lieliska. DEdieni 11-Lemonade