RSS Barotne

Pēdējā nodaļa. America is addictive.

Jau pagājis vairāk kā mēnesis kopš mēs esam atpakaļ Latvijā, tomēr es joprojām jūtos nedaudz parādā Amerikai, parādā noslēdzošo nodaļu mūsu stāstā, šajā blogā, mūsu “Amerikas periodā”. Pēc deviņiem mēnešiem Amerikā man daudzi prasa – nu, kā? Ziniet, tā it kā mēs nekad nebūtu bijuši prom. Tā, it kā dzīve mazajā piepilsētas “kartona” mājiņā Merilendas štatā starp lielceļa, lidmašīnu, helikopteru un circeņu skaņām būtu bijusi tikai sapnis vai piederējusi kādam citam. Šeit nekas daudz nav mainījies – mūsu dzīvoklis, piemēram, pateicoties rūpīgiem un kārtīgiem īrniekiem, izskatījās tieši tāds pats, un turklāt tīrs un kārtīgs, kas nav parastais stāvoklis mūsu mājā, bet kaķis tikpat pūkains un nīgrs kā vienmēr. Lai arī – nevarētu teikt, ka nekas. Dažiem mūsu draugiem ir vairāk bērnu, daži ir atvadījušies no tuviem cilvēkiem. Daži ir izdevuši grāmatas, daži ir sasnieguši profesionālu uzplaukumu. Dažas jaunas vietas ir atvērtas (piemēram, bulciņu kafejnīca tieši mūsu ielas galā, un tas ir daudz lielāks risks svara pieaugumam nekā visa Amerika), dažas ir aizvērtas un pazudušas. Kalnciema ielas pasākumi, kā saprotu, kļuvuši jau par meinstrīmu, bet Botāniskajā dārzā beidzot ir kafejnīca.

Un tomēr, ir daži sīkumi un nieki, kas ikdienā izpeld un  atgādina par Ameriku. Es klusi pie sevis šķendējos par to, ka veikalos nevar nopirkt zipmaisiņus, kas ir tik nepārspējami ērti pārtikas un dažādu lietu glabāšanai, un tad, kad man vajag permanento marķieri, es ņemu amerikāņu šārpiju, jo tas man patīk vislabāk, un es atvedu nelielu rezervi. Veikalā rīsu un graudaugu iepakojumi liekas tik maziņi pēc tam, kad pierasts pie Costco vairumtirgotavas izmēriem, un arī piena galonu bijām pieņēmuši kā mūsu ģimenei piemērotu apjomu. Maija ik pa laikam spēlējoties runā angliski – yes, yes, thank you, good job, dzirdēju viņu sakot kādam neredzamam sarunu biedram. Jurģis, kad tiek pie dzirdošām ausīm, stāsta par Amerikas rakūniem, bet Kārli saucam par Karlosu. Un no maniem pierakstu blokiem un kindla vākiem mēdz izkrist mazās loterijas biļešu zīmītes, es tās esmu sabāzusi visur. Lūk, šādas.

bileteTie ir mazi stingra papīra gabaliņi, kurus noplēš no lieliem ruļļu riteņiem. Tas var būt gan biļetes uz 20. gadsimta sākuma karuseli, gan lozes loterijā, un loterijas Amerikā mīl – tās ir katros publiskos svētkos un pasākumos, katru reizi pienāk brīdis, kad parādās kāds cilvēks ar lielo rulli, un piedāvā par dolāru vai diviem nopirkt biļetīti un kaut ko vinnēt – parasti ko nelielu, bet patīkamu – vakariņas, dāvanu karti, vīna pudeli. Es nekad nevinnēju, bet man tik ļoti patika šīs mazās biļetes, ka katru reizi tās nopirku. Un tagad šie papīrīši ir mazs atgādinājums par to, kas mani valdzināja Amerikā – un es ilgi nevarēju izdomāt, kā to īsti apzīmēt. Vienīgais, pie kā es nonācu – patīkams vēsturisks sentiments. Pirmā loterija Amerikā notika 1612. gadā un līdzīgas biļetes izmantotas ja ne kopš tā laika, tad jau pirms 100 gadiem noteikti, un tās joprojām izmanto – jo tās noder, strādā, un nav nekādas vajadzības pēc kaut kā inovatīva, atšķirīga, revolucionāra un vēsturi mainoša. Mēs, lūk, paliekam pie tām pašām vecajām labajām loterijas biļetēm. Un tā ar daudzām lietām – tie paši Sharpie marķieri ar gadu desmitiem nemainīgu dizainu, RadioFlyer ratiņi un ritenīši bērniem, Tootsie Roll konfektes, kuras ražo nemainīgā skatā un garšā jau 130 gadus, elektrolīnijas, kuras ievilktas nezin kad un joprojām vadi iet pa gaisu. Tādas vēstures caurauguma strīpas Amerikas saspringtajā, spraigas konkurences un pasaules izcilības trenktajā ķermenī, kas dod mieru un mājas sajūtu, vienkāršību. Un šī aizkustinošā vienkāršība mani paķēra beisbola spēlē, kurā sacentās Washington Nationals ar Chicago Cubs (nosaukt komandu par lācēniem – vai nav mīļi?). Mēs klīdām pa stadionu, meklējot savu vietu – skaļa mūzika, šova tembrā un intonācijās runājošas balsis skaļruņos, spoži prožektori – jā, tieši, kā filmās, kad atskanēja kāda dziesma, un, piedošanu, bet es uzreiz neatpazinu Amerikas himnu. Taču tajā brīdī visi cilvēki visapkārt apstājās kā sastinguma burvības skarti, pārtrauca ēst burgerus un strēbt frozen margaritas no metru gariem plastmasas stobriem, nostājās miera stājā, pielika rokas pie sirds un dziedāja līdzi. No sirds. Nodzied, un tad turpina ēst, pļāpāt, fotogrāfēties. Es atzīstos, man patīk kolektīvas sentimenta izpausmes, es mēdzu raudāt, skatoties 18. novembra parādi Rīgā, un šī himnas epizode manā vēsturiskā sentimenta atmiņu kolekcijā paliks kā viena no iezīmīgākajām.

Lai arī Amerikas vēsture ir īsa – redz, eiropieši to sāka iekarot tad, kad Rīgā jau vairākus gadsimtus slējās Doma baznīca, nācija jauna un svaiga, šim vēstures nesenumam ir kāda priekšrocība – nācijas pagātne ir pārskatāma un skaidra, tajā nav lielu pretrunu un nav pārrāvumu. Ja tā varētu teikt – tas amerikāņiem dod spēju būt vairāk kontaktā ar savu pagātni. Un man kā cilvēkam no Austrumeiropas ar saplosītu vēstures līniju, šī vienkāršā un pārskatāmā kontinuitāte bija teju vai šokējoša – fermas, kas piederējušas vienai ģimenei piecās paaudzēs un kurās visi darījuši vienu un to pašu darbu. Mājas pilsētas ielās, kurās dzīvojuši Džordža Vašingtona līdzgaitnieki, un tajās joprojām dzīvo cilvēki, saglabājot un saudzējot vēsturisko mantojumu, bet nepārvēršot to par muzeju, miers un skaidrība par savu vēsturi. Protams, arī tajā ir sabiezējumi un smagi jautājumi gan agrākos laikos, gan vēl nesen, taču tie interesē tikai entuziastus. Piemēram, vai jūs zinājāt ka tad, kad valsts pirmssākumos balsoja par to, kura būs valsts valoda – angļu vai vācu, angļu uzvarēja tikai ar vienas balss pārsvaru? Vai to, ka pirmie ieceļotāji no Eiropas netika galā ne ar jauno zemi, ne tās apstākļiem, nežēlīgi slimoja, cieta badu un zinātnieki, kas pēta kaulus pirmo apmetņu  kapavietās, apgalvo, ka ir pierādījumi par kanibālismu? Vienīgā Amerikas vēstures grāmata, kuru es biju lasījusi, bija “Vējiem līdzi”, un tas nemaz nav tik muļķīgi kā izklausās, jo pilsoņu karš ir viens no tiem pagātnes posmiem, par kuru Amerika joprojām daudz reflektē. Amerikas vēsturiskie notikumi īstenībā ir aktuāli katru dienu arī tagad – kaut vai debate par ieročiem, kuru pieejamības galvenais pamatojums ir konstitūcijā noteiktās tiesības, kas ir Amerikas valsts pamatvērtības.

Bet atpakaļ pie atgriešanās Latvijā. Deviņi mēneši patiešām nebija tik ilgs laiks, lai kaut kas ļoti izmainītos skatā uz šejieni. Labi, man šķiet nedaudz dīvaini tas, ka Rīgā populārākais deserts, ko visur pārdod, cep un ēd ir makarūni, ka visas meitenes staigā sārtos maksi svārkos un arī šķiet, ka cilvēki neproporcionāli daudz runā par laika apstākļiem. Dīvainākā izmaiņa pēc Amerikas, ko es novēroju sevī – man neviena diena šeit nav šķitusi neciešami karsta un vispār – šeit ir perfekts laiks katru dienu.

Brīžiem arī liekas, ka uzskatīt Latvijas valsti par labu vietu un nevemt riebumā par ierēdņu korupciju, vispārējo zagšanu un briesmīgo iznīcinošo attieksmi pret saviem pilsoņiem un nāciju kopumā, šeit nav īsti pieklājīgi, bet naivi un aprobežoti. Nav īsti pieklājīgi uzskatīt, piemēram, ka gadu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums un kārtīgi vienreizējie pabalsti, ir pienācīgs valsts atbalsts bērnu dzimšanai. Un par veselības sistēmu vispār labāk ir jālamājas. Taču man tas ir milzīgs atvieglojums, ka es zinu – ja vajadzēs, es tikšu pie ārsta un bērnus arī varēšu aizvest, vienalga, vai par velti vai 25 latiem, jo Amerikas apdrošināšanā balstītā sarežģītā veselības sistēma man, un daudziem amerikāņiem ir viens no dzīves lielākajiem spriedzes avotiem.

Mūsu valsts un tās pārvaldība, protams, ir tālu no perfektas, bet arī sabiedrībai derētu kādreiz izslēgt dominējošo gaidīšanas režīmu – gaidīs, kad noķers zagļus, gaidīs, kad “radīs apstākļus”, gaidīs, kad novērtēs, sarīkos, izveidos. Nav pārsteidzoši, ka Rīgā uzvar Ušakovs, jo viņš labi māk atsaukties šai noskaņai – izveido, sarīko un vēl salūtu uztaisa vairākas reizes gadā. Tas nav slikti, un Lucavsala ir jauka vieta, bet Amerikā man ļoti pārsteidza un aizrāva tas, cik daudz cilvēki dara paši – jo viņiem valsts tāda, ka gaidīšanas režīms vienkārši nepastāv. Tāpēc tur ir ļoti attīstīta brīvprātīgā darba kustība, un darbs kopienas labā ir vērtība un dzīves sastāvdaļa, nevis privātajai dzīvei nozagts laiks. Rezultāts var būt gan gadu desmitiem ilgi veidots milzīgs parks, gan neliels koncerts savā rajonā, gan skolas tirdziņš, kurā piedalās visi vecāki.

Kas vēl mani Amerikā pārsteidza?

  • Pirms tam nezināju, ka Amerikā ir tik daudz trūcīgo cilvēku, nabadzība ir liela problēma un daudziem cilvēkiem grūti pat nopirkt pārtiku – tāpēc tur ir valsts pārtikas programmas un pārtikas bankas, kurās vari piedalīties katrā lielveikalā.
  • Amerika ir ļoti šķiriska – neskatoties uz ārējo tēlu – vienlīdzība, sasniegumi, “katrs var būt prezidents”. Šķiriski ir gan dzīvojamie rajoni, gan skolas, gan sociālā dzīve. Mēs dzīvojām Vašingtonas apkaimes “melnākajā” county, un arī ekonomiski trūcīgākajā, tāpēc redzējām tādu Ameriku, ar kādu, iespējams, baltie viduššķiras amerikāņi vispār nesaskaras.
  • Beisbols ir tieši tāds kā rāda amerikāņu filmās, un man tas ļoti patika – ja es paliktu dzīvot Amerikā, tad noteikti ietu uz beisbolu regulāri. Ne jau tāpēc, ka es kaut ko saprastu no spēles, bet tāpēc, ka man patika kolektīvā priecīgā atmosfēra.
  • Labi attīstītā mantu brīvās apmaiņas kultūra – Freecycle, sadaļa “par brīvu” Craigslist (kas ir ļoti primitīva – mūsu ss.lv salīdzinoši ir dizaina paraugs, bet milzīga un ļoti ietekmīga sludinājumu liste), ielas malās vienkārši tāpat izliktās mantas – un tas, ka cilvēkiem nav nekādu aizspriedumu tās ņemt un lietot.
  • Roadtrip kā ceļošanas veids – ja kādreiz man likās, ka lielu gabalu braukšana mašīnā ir vienkārši nepieciešamība, lai nokļūtu no vienas vietas otrā, Amerikā tā ir bauda pati par sevi. Lieliskie ceļi, lieliskās ainavas, mazie moteļi un pilsētiņas.

Deviņos mēnešos mēs, protams, īsti iedzīvoties nepaguvām, un tāpēc mūsu dzīve bija diezgan noslēgta un vientuļa. Tas bija tikpat labi ārējs, kā iekšējs ceļojums. Laiks, kad mēs kā ģimene varējām vienkārši būt, nevis “būt kaut kas”, un būt daudz kopā, būt viens otram. Kad mūsu ikdienas ritms bija mierīgs un paredzams, mūsu pastaigas svaigā gaisā pa mežiem – daudz biežākas nekā Latvijā.

Ejot katru dienu uz Jurģa skolas autobusa pieturu, man neviļus izveidojās tradīcija – katru dienu nofotogrāfēt vienu un to pašu vietu – kur taka ievijas mazajā mežiņā un tās vidū zaļš stabiņš ar piekaramu atslēgu (tikai uz beigām sapratām, ka, atslēdzot atslēgu, stabiņu var iegremdēt zemē un tad pa taciņu var iebraukt ar auto). Sākumā, laikā, kad es skaitīju dienas līdz prombraukšanai, es to bildēju, mēģinot izskrāpēt ko skaistu – piemēram, gaismu spēles lielo koku zaros – no apkārtnes, kura man likās nožēlojama. Taču tad, tas kļuva par mūsu ritma daļu, un beigās jau vienkārši mīļš.

Es noteikti gribu atgriezties Amerikā – varbūt kādā citā vietā, ar citiem nosacījumiem, uz citu laiku posmu, bet varu piekrist visiem, kuri saka, ka šī valsts rada atkarību. Bet no Amerikas posma mūsu dzīvē, un arī no šī bloga un savas blogošanas karjeras, sakot paldies visiem lasītājiem, atvados nevis ar ūdenskritumiem, Balto namu vai lielceļiem, bet tieši ar mazo zaļo stabiņu.

stabins

THE END

The Best of… Parāde Haijatsvillē

Sestdienas rīts tas bija. Iepriekšējā dienā izlasījām mūsu apkaimes Gazette, kuru katru ceturtdienu iesaiņotu plastmasas maisā, nomet uz ietves pie katra mājas, ka mūsu pilsētā gaidāmi svētki parkā un parāde. Man joprojām nav īsti skaidrs, kāds te īsti ir administratīvais sadalījums, kas skaitās pilsēta, kas vienkārši rajons un kurā no tiem mēs īsti dzīvojam (bet tas nekas, kāds kungs, kurš te nodzīvojis gadus 30 atzinās, ka viņš visu laiku domājis, ka dzīvo University Park, bet izrādās, ka College Park). Bet mūsu pasta adresē ir Hyattsville, un vēstules pienāk, tā ka mēs to pieņemam par savu. Un Haijatsvillei, kā katrai Amerikas pilsētai un pilsētiņai ir savi svētki un parāde. Tieši tajā laikā, kas visskaistākais – silts pavasara gaiss un ziedoši koki. Mūsu parāde pa Haijatsvillas centram tuvākā dzīvojamā rajona ielām un vēsturisko dzīvojamo ēku daļu nebija grand, nebija elpu aizraujoša vai karnevāliski iespaidīga. Tajā nebija pat nevienas braucošās dekoratīvās platformas. Ja viduslaiku parādes bija ikdienas dzīves pārrāvums, apvērsums un atelpas pauze smagajā ikdienā, tad šī mazas Vašingtonas piepilsētas parāde bija ikdienas dzīves un vietējas kopienas slavinājums.

Vietējās policijas mašīnas, viena liela vietējā atkritumu izvešanas milzene, mirgojoši kā mūžīgos Ziemassvētkos ugunsdzēsēju auto, un vēlreiz policija – zirgi un moči. Vietējā senioru biedrība un vietējā suņu dresēšanas kopa ar visiem suņiem. Kāda hipijīga cilvēku grupiņa ar plakātiem par mieru un sēklām, pāris “kandidāti”, kas acīmredzami balotējas vietējās vēlēšanās, kuras te notiek visu laiku un viņus varēja atšķirt pēc neatslābstoši draudzīgajiem smaidiem, siltiem rokasspiedieniem un sīkām dāvaniņām. Antīkie auto ar sirmiem šoferiem un jocīgie auto (katram ciemam pa Transformerim un Spoku medniekam), un tad utjūnētie auto  – drnnnn, drnnnn, kuri nespēj tik lēni pabraukt, tāpēc tie līkumo, un tajos sēž black kids ar savām vēsajām “man visu piekāst” sejas izteiksmēm. Jauniešu orķestri, hispanic deju grupa, pirmsskolas teicamnieki, kas nes virs galvas no liela palaga uztaisītu miera putnu. Visi vienā parādē.

Jā, un visi met konfektes. Tās negaršīgās cukurainās ledenes un bumbiņas un ripiņas un čupačupus. Skatītāju mazāk kā parādē gājēju, tāpēc mums Maijas rati piebērti pilni un pēc tam, ejot atpakaļ, ik pa laikam zem kājām mētājās skumji nepaceltas končas.

aprilis-45Iela slēgta, sēžu, gaidu parādi.

aprilis-47K: nevaru izlemt, būt cool vai būt sweet

aprilis-46Arī gaida parādi mauriņā

aprilis-48Kandidāta komanda, tikko pabijuši CVS pēc saldumiem

aprilis-57Antīkie ugunsdzēši

aprilis-54Solis, solis, taure

aprilis-51Kā pirms gadiem 80

aprilis-58Nezinu, viņi bija no Salvadoras, Nikaragavas vai Meksikas, bet viņu izturība bija apbrīnojama. Deja bija strauja un tās galvenā kustība bija griešanās ap savu asi. Viņu sejas bija saspringtas un zobi sakosti, bet viņi dejoja, dejoja līdz pat galam.

aprilis-60Šis vīrs rada drošības sajūtu.

aprilis-63Uztjūnētie auto un cool kids.

aprilis-62Īsts transformeris rūtainā kreklā. Apstājās, iepozēja, parādīja, kā durvis paceļās uz augšu.

aprilis-61Suņu saimnieku klubs

aprilis-56Tie, kuriem mazas kājas, parādē velk ratiņos. Radio Flyer ir vēl viens vēsturisks Amerikas brends bērnu ratiņiem un ritenīšiem. Redzēju arī Mad Man tādus.

aprilis-55Neparedzētā bombongu lietus šoks

aprilis-64Bildē savējos

aprilis-66Parāde noslēdzas pie pilsētas galvenā parka. Karuseļi, tingeltangeļi, saule, dziesmas un tā tālāk

aprilis-67Un visa tā vidū tā vienkārši soliņš

aprilis-68Un konfekšu piebāztiem vaigiem – uz mājām

 

Seksa, nē, saldumu veikals. Saldā vēstule “Dienas ēdienos”

Par tiem saldumiem man tiešām ir ko teikt. Lūk, vēstule no jaunā “Dienas ēdienu” žurnāla. P.s. Mums krājumos joprojām saldumi no Lieldienām un parādes.

DEdieni 12-Amerika

Sveiciens Latvijas karstumam – siera kūka uz kociņa un skūtais ledus

Šeit tagad ir brīvdabas pasākumu sezona – tirdziņi un tirgi, lielāki un mazāki svētki pilsētās un rajonos. Un man ir daži jauni atklājumi par ēdamlietām, kuras ir perfekti piemērotas tādām āra norisēm. Ja kādam Latvijā gribas ko tādu piedāvāt tirdziņos un festivālos – laipni lūdzu, ņemiet šīs idejas, ir garšīgas.

Cheesecake on a stick jeb siera kūka uz kociņa izklausās apmēram tikpat garšīgi kā puņķis uz drāts. Taču es vispirms to redzēju – Virdžīnijas renesanses festivālā, plus 33 grādu mitrā karstumā, kuru papildināja masīva cikāžu dziedāšana un cilvēki, kuri vēsturiskos tērpos ieģērbušies vēsā mierā tēloja, ka šeit ir renesanses laika Anglija. Tad es caur savām sviedru apmiglotajām saulesbrillēm ik pa laikam ievēroju, ka citi cilvēki ēd kaut ko šokolādīgu, kas uzsprausts uz tieva kociņa un izskatās kārdinoši. Kad sapratu, ka tā ir cheesecake on a stick, un iepazinu to tuvāk, patika kļuva vēl lielāka. Tā bija klasiskā siera kūka, sasaldēta tādā konsistencē kā paciets saldējums un turpat uz vietas apmērcēta šokolādē. Tas, ka ļoti garšīgi, viena lieta. Bet tas, ka klasisku ēdienu nedaudz pamainot, tas kļūst pavisam jauns, liek apsveikt to, kurš šo izdomāja. Turklāt āra pasākumos ēdieni uz kociņa ir ārkārtīgi praktiski. Šajā Amerikā populāro kociņēdienu sērijā ir arī cakepops – apaļas kūciņas uz nūjiņas, arī apmērcētas šokolādē, izskatās kā čupačupi. Taču manuprāt, sasaldēts paliels kūkas gabals uztupināts uz tieva mietiņa, tās pārspēj. Esot arī tāda variācija kā deep fried jeb eļļā cepta siera kūka, glazēta šokolādē un uz kociņa, bet tas jau nu gan man šķiet perversi.

Cheesecake-on-a-StickBilde: http://thekitchenfiles.com

Otra lieta, kas pievērsa manu uzmanību jau pieminētajā superkarstajā Renesanses festivālā (kurā gandrīz visi pārējie diezgan veiksmīgi izlikās, ka īstenībā atrodas vēsajā un metereoloģiski neprognozējamajā Lielbritānijā) bija SHAVED ICE. Būdiņa, kurā to pārdeva, pasākumā iederējās vismazāk, jo ne tai bija kāds sena ēdiena piedāvājums, ne pārdevēja kostīmā (bet tas šeit bija obligāts noteikums tirgotājiem), taču rindas pie tās bija vislielākās. Saldētu zemeņu biezie kokteiļi, auksta lemonāde, vēl šis tas auksts, un tas skūtais ledus. Nopirkt glāzi ar ledu tās dienas apstākļos likās visloģiskākā doma. Izrādījās, “skūtais” ledus ir ar īpašu mašīnu sasmalcināts – “skūts” ledus, apliets ar saldu un stipru sīrupu – citronu, laimu, mango vai zemeņu. Ledus izskatās pēc sniega (tāpēc cits nosaukums šim produktam ir snowcone vai snowballs – skat. precizējumu zemāk*) un, pateicoties “skūšanai” tam ir tāda struktūra, kas ļauj sīrupam tajā pilnīgi iesūkties, nevis aptecēt apkārt. “Skūšanai” vajadzīgs īpašs aparāts, sasmalcināšana blenderī nedod īsto efektu. Tātad, apēst milzīgu glāzi ar sasmalcinātu ledu, kurš ir saldināts ar sīrupu (dies vien zin, no kā, jo tā krāsa bija košāka par košu) – nekādu problēmu. Tas man nedaudz atgādināja laikus, kad bērnībā kalnu pārgājienā Pamirā, kad tikām līdz ledājam, jaucām tīro kalnu augstieņu sniegu ar kondensēto pienu un ēdām “saldējumu”. Bet vispār shaved ice ir Amerikā, arī Latīņamerikā ļoti populārs vasaras laika deserts, Obama vairākkārts pieķerts ar tādu rokās. Ja tajā izmantotu kādu dabīgu sīrupu – tad es būtu pilnīgā sajūsmā. Sveiciens karstajai Latvijai!

obama-malia-vacation-425Pieķerts!

the_original_jo_jos_shave_iceBilde: rachelleb.com

* Kā norādīja vērīgais @uldispavuls, starp snow cone un snow ball, kurus es vieglprātīgi ieklasificēju vienā kategorijā, ir principiālas atšķirības – http://www.1-800-shaved-ice.com/chart23.html.  Tāpēc jāsaka, ka es esmu iepazinusies tikai ar shaved ice – snow ball, bet snow cone ir gan citādāka ledus struktūra, gan gatavošanas paņēmiens.

The Best Of… Lečvorta dabas parks un Fingerleiki

Tagad, kad ārā ir mitrs 30 grādu karstums un labākā vieta pasaulē šķiet ir pie kondicioniera sāniem, ir tik jauki paskatīties bildes no mūsu ceļojuma Lieldienu laikā. Bija vēss, pat auksts, pat sniga sniegs. No Niagāras mēs braucām uz Itaku – skaistu, liberālu, māksliniecisku pilsētu, kurā man bija īpaša misija, bet par to atsevišķi. No Itakas bijām plānojuši braukt uz Mēnu – vēl vairāk uz Ziemeļiem, kur atrodas viens no lielākajiem dabas ASV dabas parkiem – Acadia. Taču uzzinājām, ka Acadia varētu būt vēl slēgta un vispār likās, ka ir pārāk auksti. Taču laimīgas sakritības dēļ mums tieši tajā laikā atrakstīja mūsu Latvijas dzīvokļa īrnieks, kurš pirms tam dzīvoja tieši Ņujorkas štatā, un ieteica aizbraukt uz kādu dabas parku, kurš tiek dēvēts par Ziemeļamerikas lielo kanjonu. Un tas bija lielisks padoms. Bet, lai tiktu līdz šim dabas parkam, bija jābrauc garām vienam no Pirkstezeriem – un tas bija iespaidīgāk par Niagāru. Parasti mašīnā braucot un pa logu skatoties uz skaistām man vienmēr šķiet, ka tāds ceļojums ir neīsts – vajadzētu būt ārā, ar kājām, uz riteņa, bet šoreiz es sapratu, ka ir lietas, kuras var patiešām izbaudīt tieši tā – diezgan ātri braucot ar mašīnu. Ceļš kā vientuļi amerikāņu kalniņi – augšā, lejā, citu mašīnu tikpat kā nav, brīžiem pat aizkrīt ausis, bet tad atkal paverās tik brīnišķīgs skats ar milzīgām debesīm virs kalniem, kas ietver Fingerleikus. Tie ir vairāki gari un slaidi ezeri, kuri radušies kā Ledus laikmeta šļūdoņu izskalotās plaisas. Brīžiem skati atgādina Itāliju, bet mērogs ir reiz desmit, un lauku ainava aiz loga – noplukusi un skumja. Vagoniņi, ne mājas, pamestība un vientulība. Bet ik pa laikam – vīnogu audzētavas, kurās siltākā laikā noteikti ir vērts iebraukt uz degustācijām. Pa mašīnas logu nekādas lieliskās bildes nesanāk, tāpēc no neskaitāmām debesīm, par kurām komentārā varu teikt tikai “ooh”, mūsu draugi būs pasargāti. Un arī viss pārējais, ko mēs redzējām tajā apkaimē sita pušu Niagāru.

x278Nu labi, vienu tādu ceļa bildi tomēr ielikšu. Bet vai tā var parādīt to, kāds bija brauciens? Nē taču.

paninuudenskritumsButtermilk – Paniņu ūdenskritums pie Itakas. Kārlim šī ir jaunā poza, kuru viņš konsekventi ieņem visās ģimenes bildēs.

shequagaShequaga ūdenskritums, 156 pēdas – tam piebraucām, vienkārši sekojot norādēm uz ūdenskritumu. Nokļuvām mazā un tukšā pilsētiņā, kuras vēsturiskais centrs – 24 ēkas – būvēts 19. gadsimta otrajā pusē “Grieķu renesanses stilu savienojot vietējiem materiāliem” (citāts no bukleta), un kuru sauc Havana. Aizgāju uz tualeti milzīgajā vietējajā bibliotēkā ar doriešu kolonām un Tifānijas stikla paneļiem, un gandrīz aizvainoju darbinieci, mēģinot skaidrot, no kur ir tā valsts, no kurienes es esmu ieradusies, jo viņa zināja ģeogrāfiju.

celsLabi, vēl  viens ceļš – debesis – ezera spīgošana.

lecvortaparksLečvorta dabas parks – tas, kuram ir Austrumu Lielā kanjona reputācija, piederēja gandrīz tikai mums. Satikām vēl tikai dažus tūristus, kuri sarāvušies tāpat kā mēs aukstumā un sniegā tipināja pa takām, kuras nebija slēgtas. Visvairāk cilvēku satikām parka restorāna zālē pie siltām pankūkām ar bekonu.

Parku izveidoja kāds Viljams Priors Lečers, kārtīgs kvēkeris un veiksmīgs industriālais biznesmenis, kuram vienā brīdī apnika uzņēmējdarbība un viņš nolēma baudīt tās augļus, ierīkojot sev villu diezgan mežonīgā vietā, blakus Dženesī upei Šegahundas ielejā. Tieši šis skats paverās no vietas, kurs viņš uzbūvēja savu māju, kas tagad ir jau pieminētais restorāns un viesnīca. Ainavu arhitekts Viljams Vebsters izplānoja ceļus un takas, tiltiņus, skatu punktus un strūklakas villas apkaimē. 1907. gadā Lečvorts ēku un zemes īpašumus novēlēja Ņujorkas štatam dabas parka ierīkošanai. Lielās Depresijas laikā parkā darbojās viena no CCC (Civilian Conservation Corps) nometnēm – tā bija Rūzvelta ideja – dot darbu un apmācību jauniem, neprecētiem vīriešiem no trūcīgām ģimenēm, un ar viņu palīdzību attīstīt dabas parkus un strādāt valsts dabas resursu saglabāšanai. Stāvot milzīgā tukšā laukumā – vietā, kur kādreiz bija šī nometne, un skatoties uz shēmu ar barakām, atpūtas telpām un citām ēkām, kas tur kādreiz bijušas, ļoti stipri mēģināju iedomāties, kā bija tad, kad šeit strādāja simtiem jaunu vīriešu, vēla akmeņus, raka, taisīja takas. Svētdienās notika balles, uz kurām par brīvu aicināja vietējās meitenes un bija arī peldbaseins. Bildēs puiši izskatās ļoti laimīgi. Kad sākās karš, daudzi no viņiem tika rekrutēti armijā.

lecvorta2Vēl viens no trīs lielajiem ūdenskritumiem Lečvorta parkā.

tiltinskalnosMazais tiltiņš starp klintīm ir viens no CCC nometnes laikā paveiktajiem projektiem. Līdz tam mēs aiziet nevarējām, jo taka bija slēgta ziemas dēļ. Bet sniega pārslas, vēja iešūpotas kanjonā, sniga uz augšu.

majecticlecvortaMajestātiska, nedaudz drūma un ļoti skaista senā indiāņu ieleja.

kokatiltsPrombraucot no Lečvortas parka piestājām pie kāda no raksturīgajiem slēgtajiem koka tiltiem – Ņūfīldas tiltiņa, kurš celts 1853. gadā. Vecākais joprojām izmantojamais slēgtais koka tilts Ņujorkas štatā, sastiķēts kopā ar koka naglām. Tā būvēšanas laikā koks bija lēts un viegli pieejams materiāls un tāpēc tiltus veidoja apjumtus, jo tas pasargāja tiltu un tādā veidā sanāca izdevīgāk. Turklāt segums veidoja plašu telpu vietējām sanākšanām.

tapasunnaglasBlakus senajām koka tapām metāla skrūves no jaunlaiku rekonstrukcijām

Fingerleiku apkaime un Lečvorta dabas parks – noteikti iesaku, ja sanāk būt Amerikas Austrumkrastā. Vasarā noteikti ir vairāk iespēju pastaigām pa takām, vīna degustācijām, bet arī sniegainajā laikā bija varens skaistums. Turklāt ūdenskritumos tad bija visvairāk ūdens visa gada laikā.

Un vēl kāda ainiņa – kad vēlā vakarā meklējām naktsmājas pie Lečvortas parka, piestājām pie kāda Colonial inn. Mūs sagaidīja samiegojusies saimniece, fonā bija dzirdamas skaņas, kādas izdod bērni, kuri tiek likti gulēt. Ieraudzījusi Jāna vadītāja apliecību, viņa teica – o, Latvija. Jūs zināt Latviju? Mēs priecīgi izsaucāmies. Moldova, viņa atbildēja, 20 gadus Amerikā un priecīgi pārgāja uz krievu valodu. Viņa iedeva mums atlaidi un piedāvāja papildus kafiju uzvārīšanai numuriņa aparātā.

Bet tad, kad jau bijām atceļā uz mājām, kādā pilsētiņā Pensilvānijā, kuras nosaukumu mēs pat nepapūlējāmies ievērot, jo gribējām tikai benzīntanku ar tualeti un kāju izstaipīšanu, iegājām antikvariātā. Tā ir labākā vieta mazās pilsētiņās, ja gribas parunāties ar vietējiem, jo parasti tie ir tukši, kaut kur rosās īpašnieks un vienmēr ir gatavs parunāties. Pēc jautājuma par to, no kurienes mēs esam, šī saimniece neprasīja tālākus paskaidrojumus. Viņas māsīca bija precējusies ar latvieti, un izskatījās, ka šis vīrs, vārdā Ints, tagad jau nelaiķis, viņai atstājis pamatīgu iespaidu par latviešiem. Latvieši ir ļoti strādīgi, viņa teica, un es kādreiz nesapratu, kāpēc Ints saka, ka sievietes rokām ir jābūt raupjām. Jo tas nozīmē, ka viņa ir strādīga. Tagad es to saprotu, viņa nopūtās.

Pēdējais mēnesis

 

mezs3junijs

Ir sācies mūsu pēdējais mēnesis Amerikā, un es paredzu, ka savā ziņā tas būs tikpat mokošs kā pēdējais mēnesis grūtniecībā – kad no vienas puses gribas, lai tas ātrāk paiet un pienāk fināls, no otras – gribas pakavēties ilgāk, gribas, lai nebeidzas vēl kādu brīdi. Pārcelšanās atpakaļ būs saistīta ar pakošanos un krāmēšanos, un arī ar to, ka būs jātiek vaļā no visām lietām, ar kurām aprīkojām savu nemēbelēto mitekli, un arī jāpārdod uzticamais Dodge Caravan. Un protams, atkal tas būs pārrāvums ritmā un jau esmu gatava, ka zināms kultūršoks būs arī atgriežoties. Jo droši vien, ka mēs būsim izmainījušies, tikai nezinu īsti, kā. Varbūt tas, ka es esmu pieradusi apēst peanut butter jelly maizes garoziņu, kuru man vienmēr laipni piedāvā Maija, kad ir izkodusi vidiņu (es mēģināju viņai dot maizīti ar jau nogrieztām maliņām, tikpat skaistu kādu uz savu metamfetamīna laboratoriju līdzi ņēma Volts no Breaking Bad, bet tas netika pieņemts). Varbūt tas, ka ik pa laikam Jurģis pa visu māju bļauj “Carlos!!!”, mēģinot sasaukt brāli un izrunā to tā, kā es nekad nerunāju – kāārlous. Viņš arī ar lepnumu publiskās vietās sarunājas ar mani angliski, un es ik pa brīdim saraujos, izdzirdot “mommy”. Varbūt tas, ka es katru dienu klausos izcili kvalitatīvo sabiedrisko radio NPR, vai tas, ka esam pieraduši nezvanīt ārstam tiklīdz bērns sāk klepot. Un četru stundu brauciens līdz kādai vietai šķiet gandrīz tepat blakus. Es nezinu, par to es padomāšu tad, kad mēs būsim atpakaļ. Jo viens mēnesis tomēr vēl ir pietiekami ilgs laiks.

Pēdējā mēnesī es blogā gribu ielikt mūsu the best of America momentus. Mēs esam tos krājuši, un gandrīz katrs no tiem ir ļāvis iešķelt dziļāk Amerikā, tikt klāt tās kodolam, kas no tālienes raugoties ir daudz viendabīgāks un vienkāršāks nekā piezūmojoties tuvāk. Un tajā pašā laikā es arī saprotu, ka iebraucējs Amerikā tā arī paliek iebraucējs, pat nodzīvojot ilgus gadus, un Amerika, par spīti savām demokrātijas un vienlīdzības vērtībām, ir ļoti šķiriska. Un tajā pašā laikā es jūtu arī to, ko sena mana studiju biedrene armēniete atzīmēja feisbukā – America is addictive. Tikai vēl neesmu īsti sapratusi, kur slēpjas šī atkarība.

 

Vēstule Dienas Ēdienos – par manu jauno atkarību

Pie mums šajās dienās ir ap plus 30 un es būtu ļoti priecīga, ja kāds man ir pa laikam pienestu lielu glāzi ar aukstu lemonādi. Jaunajos Dienas Ēdienos rakstu par to, cik tā lieliska. DEdieni 11-Lemonade

29. vēstule. Par čečeniem, kolekcionāru, krūtīm

 

mezssodien

Amerika neļauj atslābt. Apmēram pirms mēneša – bumbas Bostonas maratonā. Šis bija pirmais terorisma gadījums, kurā tik lielu lomu spēlēja sociālie mediji, jo tik daudz attēli no notikuma vietas nekad vēl nebija bijuši, un no tiem arī pēc nepilnas diennakts tika atvētīti aizdomās turamo attēli. Divi brāļi čečeni, jauni puiši, Amerikas iedzīvotāji, viens no viņiem – pilsonis. Iekšējie. Tikpat kā savējie. Brāļu meklēšana un aizturēšana tika pārraidīta tiešajā ēterāsižets kā action filmā, bet īstenībā tas viss izskatījās diezgan garlaicīgi – milzīgs daudzums policijas mašīnu un policistu, bet intrigu un saspensu uztur reportieru ziņojumi. Bostonas policijas mobilizēšana tik lielos apjomos deva skaidru signālu – mēs neapstāsimies, kamēr aizdomās turētais nebūs mūsu rokās, kaut vai tas prasītu apstādināt pilsētu. Un to viņi arī izdarīja – Bostonas priekšpilsētu iedzīvotājiem tika dota komanda palikt mājās un neatvērt durvis nevienam, ja vien tas nav policists. Dienas beigās, kad bija jau skaidra aizdomās turēto identitāte, emocionāli un amerikāņu politkorektumam kontrastējoši tieši uzstājies brāļu tēvocis – kurš kļuva par visā Amerikā pazīstamu tēlu, “uncle Ruslan”, bija ziņas par viņu dzīvi un vecākiem, man bija ļoti divējas sajūtas. No vienas puses – noraut kājas cilvēkiem, kuru dzīves lielā aizraušanās ir skriešana, ir īpaši ciniski. No otras – es nespēju nejust līdzi vajātajam, nu jau vairs vienam dzīvajam brālim par to, cik nežēlīgi viņš ir bijis apjucis un saptrojies, jeb drīzāk – viņu mātei un kopienai, Čečenijai (kuru šeit, protams, pavisam vienkārši sajauc ar Čehiju, un tās vēstniecībai bija jāizsūta oficiāls paziņojums – ka Čehija nav Čečenija). Viens ir tas, ka man arī ir divi dēli, un, kā zināms, latviešiem vienmēr bijusi īpaša saikne ar Čečeniju. Tāpēc es jutos kaut kādā ziņā atvieglota, kad nākamajā dienā The New Yorker autors Deivids Remniks savā slejā par notikumu un vainīgajiem atzīmēja, ka “as the day was coming to an end, you could not help but feel something, too, for the parents of the perpetrators, neither of whom could fathom the possibility of their sons’ guilt, much less their cruelty and evil.” Taču vēl nozīmīgāk man šķita tas, ka viņš atzina – amerikāņu sapnis nav ikvienam, un šiem brāļiem tas nederēja. Manuprāt, Amerikas sabiedrības lielākās dusmas un niknums pret čečenu spridzinātājiem ir ne jau par mirušajiem un cietušajiem – jo sāpes par viņiem pa īstam var just tuvinieki un draugi, bet tieši par to, ka tā nebija kāda ārvalstu terororganizācija no drūmiem tuksnešiem, bet gan cilvēki, kuri ir dzīvojuši šeit un kuriem amerikāņu sapnis nederēja. Jo Amerika pati tam ir ļoti uzticīga. Arī mums daudzi, kuriem pastāstam, ka brauksim atpakaļ, gandrīz vai izsaka līdzjūtību jeb neizpratnē vaicā – vai tad jums šeit nepatīk? Tagad, pēc mēneša, izrādās, ka es nebūt neesmu bijusi viena savā mātišķajā līdzjūtība pret jaunāko brāli, tagad jau cietumnieku. Arī medmāsas, kuras apkopušas viņu pēc ievainojuma anonīmi atzīstas, ka nav noturējušās un runājušas ar viņu mīļi un nav spējušas pietiekami ienīst. To es varu saprast. Bet pusaudžu meitenes, kuras nodibinājušas kustību Brīvību Džoharam un sociālajos medijos jūsmo par viņu un savu ieķeršanos viņā, gan derētu aizsūtīt kaut kur kārtīgos lauku darbos.

Kolīdz Bostonas tēma bija nedaudz rimusi un emocionālu reportāžu vietā nāca juridiskas diskusijas par Miranda rights nolasīšanu Džoharam un ik pa laikam kādas jaunas ziņas no izmeklēšanas un neskaidrībām, kāpēc FBI palaida garām uzmanības lokā turēto vecāko brāli viņa ceļā uz Krieviju, nāca jauns stāsts. Klīvlendē, mierīgā ziemeļu pilsētā, trīs jaunas sievietes tika atbrīvotas no gūsta kādā priekšpilsētas mājā, kur kāds vīrietis viņas bija turējis un mocījis desmit gadus. Nolaupīt sievieti, ieslodzīt un paturēt tikai sev – tas nav nekas jauns, kaut vai atceraties Faulza Kolekcionāru par puisi, kurš ievelk savā pagrabā, lutina un komandē skaistu meiteni, pēc tam, kad viņa neklausa un viņas dzīve beidzas, dodas meklēt nākamo, un pats nezina, kāpēc. Šis gadījums izceļas ar to, ka neviens neko visu šo gadu laikā nebija nojautis – ne kaimiņi, ne radi, ne pieaugušie bērni, kas nāca ciemos, ne sociālie dienesti, kas bija pat klauvējuši pie mājas durvīm. Tas viss ir noticis tepat, “next door”, un tas Ameriku šausmina visvairāk. Šeit savstarpējā uzticēšanās ir daudz lielāka vērtība nekā pie mums, un tā arī ir pamatā tam, kas Ameriku pozitīvi atšķir no pasaules – cilvēku spējai sadarboties kopīgu mērķu vārdā, kopienu projektiem, brīvprātīgajam darbam. Medijiem savukārt šī bija jauna konfekte. Reportāžas “Dzīve Seimora ielā”, kas rāda šo pavisam parasto un necilo ielu, krūmus un mājeles, jo nekas jau tur nenotiek, vainīgā radinieku tveršana un intervēšana, kas ietvēra meitas publisku raudāšanu un atteikšanos no tēva, ziņas par izmeklēšanu – šeit mediji māk stāstīt stāstu. Es savā piektdienas TV rītā veļasmazgātuvē trāpīju uz kādu sarunu “par tēmu” – CNN bija sazinājušies ar sievieti, kuru pirms vairākiem gadiem uz 10 dienām nolaupīja, turēja gūstā un izvaroja. Programmas vadītāja ar ļoti labi trenētu empātiju un līdzcietību un ļoti labu frizūru iztaujāja mazu, bālu un briļļainu sievieti miglainā translācijā no cita štata. Es neatceros, ko viņa stāstīja par to, kā tikusi tam visam pāri, bet jau pēc tā vien, kāds bija viņas skatiens, bija skaidrs, ka tam tikt pāri īsti nav iespējams. Kāda melnā dāma, ar kuru es pēc tam sāku runāt par šo notikumu, gan bija citās domās – tam varot tikt pāri kopā ar Dievu.

Es nezinu, ar ko kopā bija Andželīna Džolija, kad radīja jaunāko mediju “bumbu” – ļoti skaisti uzrakstītā un emocionālā vēstulē pavēstīja pasaulei, ka veikusi dubulto masketomiju, lai izvairītos no krūts vēža. Slavenības spēks un vispārējas medicinizācijas augstā leģitimitāte lika lielākajai daļai sabiedrības šo ziņu uztvert kā cēlu un drosmīgu, kā pakalpojumu visām pārējām sievietēm, kurām varētu būt līdzīga situācija. Lielākoties reakcija – apbrīns. Es piekrītu, ka no šī Džolijas gājiena var izvilkt kaut ko vērtīgu – tiek pievērsta uzmanība krūts vēzim, un tas kādu sievieti pamudinās aiziet pārbaudīties, iespējams, tas mazinājis sieviešu bailes no masektomijas, jau to dēļ ārstēšanos aizkavē daudzas, un tas mēdz maksāt dzīvību. Taču Džolijas harismas spēks ir tik liels, ka aizmiglo vienkāršo faktu – tas, ko viņa izdarīja, ir nomainīja potenciāli defektīvas ķermeņa daļas uz mākslīgām un nevainojamām. Ārsti pauž bažas, ka tas varētu radīt nevajadzīgu masektomiju vilni un sievietes, kuras ir gana nodrošinātas un ar gana labām apdrošināšanām steigsies uz klīnikām mainīt detaļas. Taču lielākajai daļai sieviešu tādas procedūras, pat ne gēnu analīze, nav pieejamas. Manai mammai pirms divdesmit gadiem bija krūts vēzis, un viņa izārstējās. Taču kopš tā laika es baidos arī par savām krūtīm. Es eju regulāri pārbaudīties – USG, onkologs, mammogrāfija. Tas nav jautrs un priecīgs pasākums, un, ziniet, Džolijas izdarītajā ir tāds atbrīvojošs pievilcīgums. Uz visiem laikiem atbrīvoties no šīm bailēm, neskatīties uz savām krūtīm ar aizdomām, vairs neiet pie onkologa. Bet tomēr tas nav veids, kā apsolīt saviem bērniem, ka viss būs labi. Kad mēs pēc nedaudz vairāk pēc mēneša atgriezīsimies Latvijā, gājiens pie ārsta būs viens no maniem pirmajiem darbiem, jo laiks ikgadējai pārbaudei.

Pirms pāris mēnešiem es sapratu, ka esmu šeit tikusi pāri adaptācijas līknes kritiskajam posmam, pieradusi, iedzīvojusies. Un ap to pašu laiku es arī sapratu, ka jau pamazām jāsāk taisīties atpakaļ un small talk sarunās jautājums – vai jums te patīk un vai jums pietrūkst māju, nomainās ar – vai jums gribas braukt mājās? Ir lietas, kuru dēļ ļoti gribas braukt mājās, un tad ik pa brīdim šķiet, ka varētu šeit palikt arī ilgāk. Ameriku nav iespējams vispārināt, bet ik pa brīdim tajā paveras mazi brīnišķīgi momenti, kad šķiet – nu kā šī valsts var nepatikt? Kaut vai šorīt – mēs aizbraucām uz parku pastaigāties agrā rītā, jo dienā solīja karstumu. Un tur, pavisam necila rajona pavisam necilajā parkā lapenē pie dīķa sēž melnais vīrs ar trompeti un smaida tik plati it kā to vien būtu gadījis, kad ieradīsies mūsu kompānija, nospēlē bērnu dziesmiņu, novēl jauku dienu un viņa trompetes skaņas pavada mūs vēl ilgi, ejot cauri mežiņam.

 

 

Atgriežoties pie roadtrip nr. 2 – Naiagra un Frenks Loids Raits

Katru dienu Amērikā iemācies ko jaunu. Tā mēs ceļojuma laikā uzzinājām, ka slaveno ūdenskritumu sauc nevis tā kā mēs, latvieši, labskanīgi un skaisti plūstoši kā krītošs ūdens izrunājām – Nia-gāra, bet gan skaidri un strupi – Nai-agra. Tāpat kā Vai-agra. Bet tomēr mēs braucām to aplūkot. Jo tuvāk braucām, jo aukstāks kļuva, un tad, kad bijām nokļuvuši galamērķī, vējš pūta tik stipri, ka mums ar Kārli bija stipri jāsaķerās rokās, lai paliktu uz vietas. Pats ūdenskritums ir tik ļoti “iepakots” komerciālu ēku, ēstuvju, izklaides vietu un autostāvvietu biezumā, ka pat grūti atrast kautro bultu, kas rāda uz pašu Naiagras ūdenskritumu parku. Vējš, pusaizsalusī upe, Kanādas augstceltnes otrā krastā, ūdenskrituma migliņas ietītas, izklaides rajons pāris soļu attālumā – tāds mulsums no visa, ka nepaliek laika aizelsties – te nu tie ir, slavenie Niagāras ūdenskritumi (tomēr pieturēšos pie latviskās izrunas).

x267Skats no galvenās platformas. Tur, kur lejā ledus un sniegs sasalis multenes “Leduslaikmets” stilistikā, vasarā var noiet pa taciņu, un šeit ir arī tā vieta, kur labā laikā var paiet zem ūdenskrituma. Mums tika vējš un sirreālā Niagāra.

x271Kanāda vai tomēr Gothema?

x270Sveiki, mēs esam Brizgu bērni no Latvijas! Sveiki, es esmu Amerikas vāvere no Niagāras.

x269Arī viņš tur bija. A la antīkā busiņā, kas izved pa Niagāras ūdenskritumu parku un arī tajā esošo Kazu salu, kuras nosaukums nāk no stindzinošiem notikumiem – kāds vīrs, viens no agrīnajiem ieceļotājiem uz šīs salas turējis savus kazu barus. Tad, kad viņš atgriezies pēc tām 1780.gadā nežēlīgi aukstajā ziemā visas kazas bija nosalušas, palikusi dzīva tikai viena. Pēc tam sala pārdēvēta un tās naivais nosaukums – Īrisa sala nomainīts uz skarbo Kazu salu.

x273

Pēc Niagāras devāmies Itakas virzienā, un pa ceļam izbraucām cauri Bufalo, kur atrodas viens Frenka Loida Raita “prērijas skolas” posma nozīmīgākajiem projektiem – Martina komplekss. Vairāku savstarpēji nesavienotu māju kompleksu projektēja un uzcēla no 1903. gada līdz 1905. gadam pēc Bufalo uzņēmēja, plīšu spodrināšanas līdzekļu ražotāja pasūtījuma. Mājā Mārtini laimīgi dzīvoja līdz Lielajai Depresijai, bankrotam un Mārtina paša nāvei. 1937. gadā ģimene māju pameta, un tā nevarēja atrast saimnieku un arī tās stāvoklis strauji pasliktinājās un tā sāka pat brukt kopā. Divus gadu desmitus māju komplekss bija tukšs un to apciemoja vien vandāļi. Pircēji Mārtina mājai atradās 50. gados, un bieži mainījās, līdz tā nonāca vairāku   korporāciju un valsts iestāžu veidotā  Martin House Restauration Corporation, un tagad ir restaurtēta. Es teiktu – good as new. Mēs gan nebijām tur darba laikā, kad var iet tūrēs, un par to man patiešām žēl. Ja jūs dodaties uz Bufalo, tad ir vērts pirms tam pieteikties uz tūri un izpētīt kompleksu kārtīgi.

lokaliepuikasPāris kvartālus tālāk pamājam vietējiem puikām un braucam tālāk – uz Itaku.

Atgriežoties pie roadtrip nr. 2 – no Klīvlendes uz Amišu zemi

Kā jau rakstīju, ap Lieldienām mēs braucām uz Ziemeļiem, uz Klīvlandi un tālāk. Saulainā sestdienā pirms Lieldienu svētdienas Maiks mūs veda uz pie amišiem. Pirmkārt, nevis amīši (no amerikāņiem), kā man kādreiz likās, bet tieši amiši (amish). Un otrkārt, tā ir viena no intriģējošākajām subkultūrām Amerikā. Tās pamati ir reliģiski – amiši un menonīti nāk no anabaptistiem, Jakoba Ammana (no šejienes arī nosaukums) sekotājiem Šveicē, kuri 17. gadsimta beigās atšķēlās no oficiālās baznīcas un, lai būtu brīvi savos reliģiskajos uzskatos, izceļoja uz Ameriku. Šobrīd Amerikā dzīvo apmēram 249 000 amišu, un kopiena Ohaijo, Holmas novadā, kur mēs bijām, ir vislielākā pasaulē – 36 tūkstoši, un tāpēc arī to sauc par Amišu zemi – Amish Country.Viņu dzīvesveids ir noslēgts, jo tas ir veltīts Dievam, un tāpēc amiši arī neizmanto visu to, kas tik dārgs un tuvs mūsdienu cilvēkiem – elektrību, auto, datorus, internetu, jo tas novērš no paša galvenā – kalpošanas Dievam. Viņi ģērbjas tumšās senatnīga piegriezuma drēbēs, un tām pat nav pogas, (jo tās ir pārāk modernas un laicīgas?), bet īpaši āķi. Amiši paši audzē pārtiku, un izslavēti amatnieki, un neskatoties uz dzīvesveidu kā 300 gadu senā pagātnē, viņi ir ļoti veiksmīgi komersanti. Holmsas novada galvenā pilsēta Berlīne ir viena kārtīga tūristu vieta, pilna ar rokdarbu veikaliem (un kā noprotams no tiem, amiši neskatoties uz visu ierobežotību, ir arī nodibinājuši tirdzniecības sakarus ar Ķīnu), kafejnīcām, apkaimē ir neskaitāmas viesu mājas, Šveices siera darbnīcas, ceptuves, dažās fermās var dabūt svaigus produktus. Viņi patiešām prot kapitalizēt savu īpašo dzīvesveidu, vēstures un kultūras mantojumu, tajā pašā laikā paliekot uzticīgi savām vērtībām. Un arī gana prasmīgi savienojot tās ar modernās dzīves prasīgo seju – telefoni nav atļauti, tāpēc tie ir nevis mājās, bet šķūnīšos pārsimts metru attālāk no mājas, ar auto var braukt, ka kāds ne-amišs aizved, un ar elektrību viņi sastopas darba vietās. Amišu sievietes nelieto kosmētiku, nekad negriež matus un viņu galvās vienmēr ir balta aubīte – tā simbolizē Dieva aizsardzību. Vīrieši pēc pilngadības sasniegšanas audzē bārdu un kopā ar melnajām platmalēm tas izskatās gleznaini. Fotografēt viņus nedrīkst, jo fotogrāfija – tā ir sevis pielūgšana, bet jāpielūdz ir tikai Dievs.

bagijsAmiši brauc ar mazām melnām karietēm – bagijiem. Bagijus gatavo amišu pašu amatnieki un tie ir gana dārgi, viens no amišu ģimenes galvenajiem aktīviem.

bagijsnoparkotsBagiji parkojas turpat, kur mašīnas. Viens no noteikumiem Amišu zemē – braucot, respektēt bagijus un nesatraukt zirgus.

icecreamKoša un salda saldējuma kafejnīca Berlīnes centrā. Amišiem pašiem nav liegts našķoties, un arī tie ēdieni, ko viņi paši gatavo sātīguma un kaloriju ziņā ir ļoti tālu no atturīguma.

arajsResni noēdušos amišus tomēr nekur nemana, jo viņi strādā kārtīgu fizisku darbu, arot un kopjot laukus bez automotizētās tehnikas.

amishwayJa nav bagija, tad mantība jāpārvieto ratiņos pa amišu lauku gleznainajiem un reljefajiem ceļiem – augšā, lejā.

drebesKā redzams, veļas žāvētājus viņi nelieto un amišu žāvēties izkārtās vējā plīvojošās drēbes ir ainavas sastāvdaļa. Pilsētā, tuvāk aplūkojot amišu sieviešu tērpus, es gan biju pārsteigta, ka tie gatavoti no “tīrās sintētikas”, kā teiktu mana mamma. Iespējams tāpēc, ka tā ātrāk žūst un nav jāgludina.

dujaDūja, kuras dziesma ir tik skumja it kā tā sērotu par kādu.

amishchaletTā nav Šveice, bet amišu chalet – ielas vienā pusē Šveices siera darītava un veikals, otrā – viesnīca.

bakeryKāda vietējā ceptuve, kurā iegriezāmies pēc ļoti saldiem virtuļiem un bulciņām. Vintage in action, es teiktu.

kapi2Atceļā no amišiem iebraucām kapos, kuros dus seni Maika senči. Tieši tajā laikā tur sākās arī bēru ceremonija kādam aizgājējam, un vispārsteidzošākais bija tas, ka šeit kapos iekšā iebrauc ar mašīnām.

kapi

Romatiski baltais kapu piemineklis ar padzisušajiem burtiem pieder Maika senčiem.

Pirms braukšanas pie amišiem mēs noskatījāmies BBC filmu Amish: The Secret Life – par amišu ģimeni, kura riskēja un pretēji baznīcas noteikumiem atvēra savas durvis filmētājiem, lai iepazīstinātu pasauli ar amišu dzīvesveidu un tādā veidā sludinātu Dieva vārdu. Ģimene ir apburoša – sieva izskatās pēc Keitas Vinsletas bez make-up un nepielīdzinātiem zobiem, vīrs ir spēcīgs un mīlošs, bet bērniņi – sākumā četri, tad pieci. Amišu sievas ir tādas, pēc kurām, manuprāt, skaļi vai klusībā ilgojas daudzi vīrieši – viņas rūpējas par māju, par vīru un paklausa tam, un tā nav sieviešu tiesību apspiešana, bet viņu pašu izvēle, sakņota ticībā un Dieva vārdā. Taču amiši atzīst bērnu fizisku sodīšanu – par vismazāko dumpīguma izrādīšanu. Kad bērni tuvojas pilngadībai, tad viņiem ir atļauts iet uz īpašām ballītēm, kur ir gan alkohols, gan iespēja satikt pretējo dzimumu, un tam ir jābūt laikam, kurā cilvēks izlemj, vai paliks amišu ticībā un kopienā vai izvēlēsies laicīgo dzīvi ārpus tās. Lielākā daļa paliekot. Par šo tēmu ir arī kāds realitātes šovs – par amišu jauniešiem, kurus pierunā doties uz Ņujorku, taču beigās izrādījās, ka tas ir lielākoties iestudēts. Esmu arī lasījusi it kā patiesu stāstu par kādas meitenes  bēgšanu no amišu kopienas, tās apspiešanas, fiziskas sodīšanas. Kāda īstenībā ir viņu dzīve – to ir grūti notvert starp oficiālajām versijām, kas prezentētas kultūras centros un tūristu bukletos un popkultūras interpretācijām realitātes šovos un TV filmās, jo neiesi jau tā vienkārši klauvēt pie durvīm prasīt – kā tad dzīvojat. Jo cilvēki tur dzīvo savu dzīvi.