Monthly Archives: maijs 2013

Amerika neļauj atslābt. Apmēram pirms mēneša – bumbas Bostonas maratonā. Šis bija pirmais terorisma gadījums, kurā tik lielu lomu spēlēja sociālie mediji, jo tik daudz attēli no notikuma vietas nekad vēl nebija bijuši, un no tiem arī pēc nepilnas diennakts tika atvētīti aizdomās turamo attēli. Divi brāļi čečeni, jauni puiši, Amerikas iedzīvotāji, viens no viņiem – pilsonis. Iekšējie. Tikpat kā savējie. Brāļu meklēšana un aizturēšana tika pārraidīta tiešajā ēterā – sižets kā action filmā, bet īstenībā tas viss izskatījās diezgan garlaicīgi – milzīgs daudzums policijas mašīnu un policistu, bet intrigu un saspensu uztur reportieru ziņojumi. Bostonas policijas mobilizēšana tik lielos apjomos deva skaidru signālu – mēs neapstāsimies, kamēr aizdomās turētais nebūs mūsu rokās, kaut vai tas prasītu apstādināt pilsētu. Un to viņi arī izdarīja – Bostonas priekšpilsētu iedzīvotājiem tika dota komanda palikt mājās un neatvērt durvis nevienam, ja vien tas nav policists. Dienas beigās, kad bija jau skaidra aizdomās turēto identitāte, emocionāli un amerikāņu politkorektumam kontrastējoši tieši uzstājies brāļu tēvocis – kurš kļuva par visā Amerikā pazīstamu tēlu, “uncle Ruslan”, bija ziņas par viņu dzīvi un vecākiem, man bija ļoti divējas sajūtas. No vienas puses – noraut kājas cilvēkiem, kuru dzīves lielā aizraušanās ir skriešana, ir īpaši ciniski. No otras – es nespēju nejust līdzi vajātajam, nu jau vairs vienam dzīvajam brālim par to, cik nežēlīgi viņš ir bijis apjucis un saptrojies, jeb drīzāk – viņu mātei un kopienai, Čečenijai (kuru šeit, protams, pavisam vienkārši sajauc ar Čehiju, un tās vēstniecībai bija jāizsūta oficiāls paziņojums – ka Čehija nav Čečenija). Viens ir tas, ka man arī ir divi dēli, un, kā zināms, latviešiem vienmēr bijusi īpaša saikne ar Čečeniju. Tāpēc es jutos kaut kādā ziņā atvieglota, kad nākamajā dienā The New Yorker autors Deivids Remniks savā slejā par notikumu un vainīgajiem atzīmēja, ka “as the day was coming to an end, you could not help but feel something, too, for the parents of the perpetrators, neither of whom could fathom the possibility of their sons’ guilt, much less their cruelty and evil.” Taču vēl nozīmīgāk man šķita tas, ka viņš atzina – amerikāņu sapnis nav ikvienam, un šiem brāļiem tas nederēja. Manuprāt, Amerikas sabiedrības lielākās dusmas un niknums pret čečenu spridzinātājiem ir ne jau par mirušajiem un cietušajiem – jo sāpes par viņiem pa īstam var just tuvinieki un draugi, bet tieši par to, ka tā nebija kāda ārvalstu terororganizācija no drūmiem tuksnešiem, bet gan cilvēki, kuri ir dzīvojuši šeit un kuriem amerikāņu sapnis nederēja. Jo Amerika pati tam ir ļoti uzticīga. Arī mums daudzi, kuriem pastāstam, ka brauksim atpakaļ, gandrīz vai izsaka līdzjūtību jeb neizpratnē vaicā – vai tad jums šeit nepatīk? Tagad, pēc mēneša, izrādās, ka es nebūt neesmu bijusi viena savā mātišķajā līdzjūtība pret jaunāko brāli, tagad jau cietumnieku. Arī medmāsas, kuras apkopušas viņu pēc ievainojuma anonīmi atzīstas, ka nav noturējušās un runājušas ar viņu mīļi un nav spējušas pietiekami ienīst. To es varu saprast. Bet pusaudžu meitenes, kuras nodibinājušas kustību Brīvību Džoharam un sociālajos medijos jūsmo par viņu un savu ieķeršanos viņā, gan derētu aizsūtīt kaut kur kārtīgos lauku darbos.

Kolīdz Bostonas tēma bija nedaudz rimusi un emocionālu reportāžu vietā nāca juridiskas diskusijas par Miranda rights nolasīšanu Džoharam un ik pa laikam kādas jaunas ziņas no izmeklēšanas un neskaidrībām, kāpēc FBI palaida garām uzmanības lokā turēto vecāko brāli viņa ceļā uz Krieviju, nāca jauns stāsts. Klīvlendē, mierīgā ziemeļu pilsētā, trīs jaunas sievietes tika atbrīvotas no gūsta kādā priekšpilsētas mājā, kur kāds vīrietis viņas bija turējis un mocījis desmit gadus. Nolaupīt sievieti, ieslodzīt un paturēt tikai sev – tas nav nekas jauns, kaut vai atceraties Faulza Kolekcionāru par puisi, kurš ievelk savā pagrabā, lutina un komandē skaistu meiteni, pēc tam, kad viņa neklausa un viņas dzīve beidzas, dodas meklēt nākamo, un pats nezina, kāpēc. Šis gadījums izceļas ar to, ka neviens neko visu šo gadu laikā nebija nojautis – ne kaimiņi, ne radi, ne pieaugušie bērni, kas nāca ciemos, ne sociālie dienesti, kas bija pat klauvējuši pie mājas durvīm. Tas viss ir noticis tepat, “next door”, un tas Ameriku šausmina visvairāk. Šeit savstarpējā uzticēšanās ir daudz lielāka vērtība nekā pie mums, un tā arī ir pamatā tam, kas Ameriku pozitīvi atšķir no pasaules – cilvēku spējai sadarboties kopīgu mērķu vārdā, kopienu projektiem, brīvprātīgajam darbam. Medijiem savukārt šī bija jauna konfekte. Reportāžas “Dzīve Seimora ielā”, kas rāda šo pavisam parasto un necilo ielu, krūmus un mājeles, jo nekas jau tur nenotiek, vainīgā radinieku tveršana un intervēšana, kas ietvēra meitas publisku raudāšanu un atteikšanos no tēva, ziņas par izmeklēšanu – šeit mediji māk stāstīt stāstu. Es savā piektdienas TV rītā veļasmazgātuvē trāpīju uz kādu sarunu “par tēmu” – CNN bija sazinājušies ar sievieti, kuru pirms vairākiem gadiem uz 10 dienām nolaupīja, turēja gūstā un izvaroja. Programmas vadītāja ar ļoti labi trenētu empātiju un līdzcietību un ļoti labu frizūru iztaujāja mazu, bālu un briļļainu sievieti miglainā translācijā no cita štata. Es neatceros, ko viņa stāstīja par to, kā tikusi tam visam pāri, bet jau pēc tā vien, kāds bija viņas skatiens, bija skaidrs, ka tam tikt pāri īsti nav iespējams. Kāda melnā dāma, ar kuru es pēc tam sāku runāt par šo notikumu, gan bija citās domās – tam varot tikt pāri kopā ar Dievu.

Es nezinu, ar ko kopā bija Andželīna Džolija, kad radīja jaunāko mediju “bumbu” – ļoti skaisti uzrakstītā un emocionālā vēstulē pavēstīja pasaulei, ka veikusi dubulto masketomiju, lai izvairītos no krūts vēža. Slavenības spēks un vispārējas medicinizācijas augstā leģitimitāte lika lielākajai daļai sabiedrības šo ziņu uztvert kā cēlu un drosmīgu, kā pakalpojumu visām pārējām sievietēm, kurām varētu būt līdzīga situācija. Lielākoties reakcija – apbrīns. Es piekrītu, ka no šī Džolijas gājiena var izvilkt kaut ko vērtīgu – tiek pievērsta uzmanība krūts vēzim, un tas kādu sievieti pamudinās aiziet pārbaudīties, iespējams, tas mazinājis sieviešu bailes no masektomijas, jau to dēļ ārstēšanos aizkavē daudzas, un tas mēdz maksāt dzīvību. Taču Džolijas harismas spēks ir tik liels, ka aizmiglo vienkāršo faktu – tas, ko viņa izdarīja, ir nomainīja potenciāli defektīvas ķermeņa daļas uz mākslīgām un nevainojamām. Ārsti pauž bažas, ka tas varētu radīt nevajadzīgu masektomiju vilni un sievietes, kuras ir gana nodrošinātas un ar gana labām apdrošināšanām steigsies uz klīnikām mainīt detaļas. Taču lielākajai daļai sieviešu tādas procedūras, pat ne gēnu analīze, nav pieejamas. Manai mammai pirms divdesmit gadiem bija krūts vēzis, un viņa izārstējās. Taču kopš tā laika es baidos arī par savām krūtīm. Es eju regulāri pārbaudīties – USG, onkologs, mammogrāfija. Tas nav jautrs un priecīgs pasākums, un, ziniet, Džolijas izdarītajā ir tāds atbrīvojošs pievilcīgums. Uz visiem laikiem atbrīvoties no šīm bailēm, neskatīties uz savām krūtīm ar aizdomām, vairs neiet pie onkologa. Bet tomēr tas nav veids, kā apsolīt saviem bērniem, ka viss būs labi. Kad mēs pēc nedaudz vairāk pēc mēneša atgriezīsimies Latvijā, gājiens pie ārsta būs viens no maniem pirmajiem darbiem, jo laiks ikgadējai pārbaudei.

Pirms pāris mēnešiem es sapratu, ka esmu šeit tikusi pāri adaptācijas līknes kritiskajam posmam, pieradusi, iedzīvojusies. Un ap to pašu laiku es arī sapratu, ka jau pamazām jāsāk taisīties atpakaļ un small talk sarunās jautājums – vai jums te patīk un vai jums pietrūkst māju, nomainās ar – vai jums gribas braukt mājās? Ir lietas, kuru dēļ ļoti gribas braukt mājās, un tad ik pa brīdim šķiet, ka varētu šeit palikt arī ilgāk. Ameriku nav iespējams vispārināt, bet ik pa brīdim tajā paveras mazi brīnišķīgi momenti, kad šķiet – nu kā šī valsts var nepatikt? Kaut vai šorīt – mēs aizbraucām uz parku pastaigāties agrā rītā, jo dienā solīja karstumu. Un tur, pavisam necila rajona pavisam necilajā parkā lapenē pie dīķa sēž melnais vīrs ar trompeti un smaida tik plati it kā to vien būtu gadījis, kad ieradīsies mūsu kompānija, nospēlē bērnu dziesmiņu, novēl jauku dienu un viņa trompetes skaņas pavada mūs vēl ilgi, ejot cauri mežiņam.