Kā jau rakstīju, ap Lieldienām mēs braucām uz Ziemeļiem, uz Klīvlandi un tālāk. Saulainā sestdienā pirms Lieldienu svētdienas Maiks mūs veda uz pie amišiem. Pirmkārt, nevis amīši (no amerikāņiem), kā man kādreiz likās, bet tieši amiši (amish). Un otrkārt, tā ir viena no intriģējošākajām subkultūrām Amerikā. Tās pamati ir reliģiski – amiši un menonīti nāk no anabaptistiem, Jakoba Ammana (no šejienes arī nosaukums) sekotājiem Šveicē, kuri 17. gadsimta beigās atšķēlās no oficiālās baznīcas un, lai būtu brīvi savos reliģiskajos uzskatos, izceļoja uz Ameriku. Šobrīd Amerikā dzīvo apmēram 249 000 amišu, un kopiena Ohaijo, Holmas novadā, kur mēs bijām, ir vislielākā pasaulē – 36 tūkstoši, un tāpēc arī to sauc par Amišu zemi – Amish Country.Viņu dzīvesveids ir noslēgts, jo tas ir veltīts Dievam, un tāpēc amiši arī neizmanto visu to, kas tik dārgs un tuvs mūsdienu cilvēkiem – elektrību, auto, datorus, internetu, jo tas novērš no paša galvenā – kalpošanas Dievam. Viņi ģērbjas tumšās senatnīga piegriezuma drēbēs, un tām pat nav pogas, (jo tās ir pārāk modernas un laicīgas?), bet īpaši āķi. Amiši paši audzē pārtiku, un izslavēti amatnieki, un neskatoties uz dzīvesveidu kā 300 gadu senā pagātnē, viņi ir ļoti veiksmīgi komersanti. Holmsas novada galvenā pilsēta Berlīne ir viena kārtīga tūristu vieta, pilna ar rokdarbu veikaliem (un kā noprotams no tiem, amiši neskatoties uz visu ierobežotību, ir arī nodibinājuši tirdzniecības sakarus ar Ķīnu), kafejnīcām, apkaimē ir neskaitāmas viesu mājas, Šveices siera darbnīcas, ceptuves, dažās fermās var dabūt svaigus produktus. Viņi patiešām prot kapitalizēt savu īpašo dzīvesveidu, vēstures un kultūras mantojumu, tajā pašā laikā paliekot uzticīgi savām vērtībām. Un arī gana prasmīgi savienojot tās ar modernās dzīves prasīgo seju – telefoni nav atļauti, tāpēc tie ir nevis mājās, bet šķūnīšos pārsimts metru attālāk no mājas, ar auto var braukt, ka kāds ne-amišs aizved, un ar elektrību viņi sastopas darba vietās. Amišu sievietes nelieto kosmētiku, nekad negriež matus un viņu galvās vienmēr ir balta aubīte – tā simbolizē Dieva aizsardzību. Vīrieši pēc pilngadības sasniegšanas audzē bārdu un kopā ar melnajām platmalēm tas izskatās gleznaini. Fotografēt viņus nedrīkst, jo fotogrāfija – tā ir sevis pielūgšana, bet jāpielūdz ir tikai Dievs.
Amiši brauc ar mazām melnām karietēm – bagijiem. Bagijus gatavo amišu pašu amatnieki un tie ir gana dārgi, viens no amišu ģimenes galvenajiem aktīviem.
Bagiji parkojas turpat, kur mašīnas. Viens no noteikumiem Amišu zemē – braucot, respektēt bagijus un nesatraukt zirgus.
Koša un salda saldējuma kafejnīca Berlīnes centrā. Amišiem pašiem nav liegts našķoties, un arī tie ēdieni, ko viņi paši gatavo sātīguma un kaloriju ziņā ir ļoti tālu no atturīguma.
Resni noēdušos amišus tomēr nekur nemana, jo viņi strādā kārtīgu fizisku darbu, arot un kopjot laukus bez automotizētās tehnikas.
Ja nav bagija, tad mantība jāpārvieto ratiņos pa amišu lauku gleznainajiem un reljefajiem ceļiem – augšā, lejā.
Kā redzams, veļas žāvētājus viņi nelieto un amišu žāvēties izkārtās vējā plīvojošās drēbes ir ainavas sastāvdaļa. Pilsētā, tuvāk aplūkojot amišu sieviešu tērpus, es gan biju pārsteigta, ka tie gatavoti no “tīrās sintētikas”, kā teiktu mana mamma. Iespējams tāpēc, ka tā ātrāk žūst un nav jāgludina.
Dūja, kuras dziesma ir tik skumja it kā tā sērotu par kādu.
Tā nav Šveice, bet amišu chalet – ielas vienā pusē Šveices siera darītava un veikals, otrā – viesnīca.
Kāda vietējā ceptuve, kurā iegriezāmies pēc ļoti saldiem virtuļiem un bulciņām. Vintage in action, es teiktu.
Atceļā no amišiem iebraucām kapos, kuros dus seni Maika senči. Tieši tajā laikā tur sākās arī bēru ceremonija kādam aizgājējam, un vispārsteidzošākais bija tas, ka šeit kapos iekšā iebrauc ar mašīnām.
Romatiski baltais kapu piemineklis ar padzisušajiem burtiem pieder Maika senčiem.
Pirms braukšanas pie amišiem mēs noskatījāmies BBC filmu Amish: The Secret Life – par amišu ģimeni, kura riskēja un pretēji baznīcas noteikumiem atvēra savas durvis filmētājiem, lai iepazīstinātu pasauli ar amišu dzīvesveidu un tādā veidā sludinātu Dieva vārdu. Ģimene ir apburoša – sieva izskatās pēc Keitas Vinsletas bez make-up un nepielīdzinātiem zobiem, vīrs ir spēcīgs un mīlošs, bet bērniņi – sākumā četri, tad pieci. Amišu sievas ir tādas, pēc kurām, manuprāt, skaļi vai klusībā ilgojas daudzi vīrieši – viņas rūpējas par māju, par vīru un paklausa tam, un tā nav sieviešu tiesību apspiešana, bet viņu pašu izvēle, sakņota ticībā un Dieva vārdā. Taču amiši atzīst bērnu fizisku sodīšanu – par vismazāko dumpīguma izrādīšanu. Kad bērni tuvojas pilngadībai, tad viņiem ir atļauts iet uz īpašām ballītēm, kur ir gan alkohols, gan iespēja satikt pretējo dzimumu, un tam ir jābūt laikam, kurā cilvēks izlemj, vai paliks amišu ticībā un kopienā vai izvēlēsies laicīgo dzīvi ārpus tās. Lielākā daļa paliekot. Par šo tēmu ir arī kāds realitātes šovs – par amišu jauniešiem, kurus pierunā doties uz Ņujorku, taču beigās izrādījās, ka tas ir lielākoties iestudēts. Esmu arī lasījusi it kā patiesu stāstu par kādas meitenes bēgšanu no amišu kopienas, tās apspiešanas, fiziskas sodīšanas. Kāda īstenībā ir viņu dzīve – to ir grūti notvert starp oficiālajām versijām, kas prezentētas kultūras centros un tūristu bukletos un popkultūras interpretācijām realitātes šovos un TV filmās, jo neiesi jau tā vienkārši klauvēt pie durvīm prasīt – kā tad dzīvojat. Jo cilvēki tur dzīvo savu dzīvi.
Vēstules no ASV 