RSS Feed

Tag Archives: roadtrip

The Best Of… Lečvorta dabas parks un Fingerleiki

Tagad, kad ārā ir mitrs 30 grādu karstums un labākā vieta pasaulē šķiet ir pie kondicioniera sāniem, ir tik jauki paskatīties bildes no mūsu ceļojuma Lieldienu laikā. Bija vēss, pat auksts, pat sniga sniegs. No Niagāras mēs braucām uz Itaku – skaistu, liberālu, māksliniecisku pilsētu, kurā man bija īpaša misija, bet par to atsevišķi. No Itakas bijām plānojuši braukt uz Mēnu – vēl vairāk uz Ziemeļiem, kur atrodas viens no lielākajiem dabas ASV dabas parkiem – Acadia. Taču uzzinājām, ka Acadia varētu būt vēl slēgta un vispār likās, ka ir pārāk auksti. Taču laimīgas sakritības dēļ mums tieši tajā laikā atrakstīja mūsu Latvijas dzīvokļa īrnieks, kurš pirms tam dzīvoja tieši Ņujorkas štatā, un ieteica aizbraukt uz kādu dabas parku, kurš tiek dēvēts par Ziemeļamerikas lielo kanjonu. Un tas bija lielisks padoms. Bet, lai tiktu līdz šim dabas parkam, bija jābrauc garām vienam no Pirkstezeriem – un tas bija iespaidīgāk par Niagāru. Parasti mašīnā braucot un pa logu skatoties uz skaistām man vienmēr šķiet, ka tāds ceļojums ir neīsts – vajadzētu būt ārā, ar kājām, uz riteņa, bet šoreiz es sapratu, ka ir lietas, kuras var patiešām izbaudīt tieši tā – diezgan ātri braucot ar mašīnu. Ceļš kā vientuļi amerikāņu kalniņi – augšā, lejā, citu mašīnu tikpat kā nav, brīžiem pat aizkrīt ausis, bet tad atkal paverās tik brīnišķīgs skats ar milzīgām debesīm virs kalniem, kas ietver Fingerleikus. Tie ir vairāki gari un slaidi ezeri, kuri radušies kā Ledus laikmeta šļūdoņu izskalotās plaisas. Brīžiem skati atgādina Itāliju, bet mērogs ir reiz desmit, un lauku ainava aiz loga – noplukusi un skumja. Vagoniņi, ne mājas, pamestība un vientulība. Bet ik pa laikam – vīnogu audzētavas, kurās siltākā laikā noteikti ir vērts iebraukt uz degustācijām. Pa mašīnas logu nekādas lieliskās bildes nesanāk, tāpēc no neskaitāmām debesīm, par kurām komentārā varu teikt tikai “ooh”, mūsu draugi būs pasargāti. Un arī viss pārējais, ko mēs redzējām tajā apkaimē sita pušu Niagāru.

x278Nu labi, vienu tādu ceļa bildi tomēr ielikšu. Bet vai tā var parādīt to, kāds bija brauciens? Nē taču.

paninuudenskritumsButtermilk – Paniņu ūdenskritums pie Itakas. Kārlim šī ir jaunā poza, kuru viņš konsekventi ieņem visās ģimenes bildēs.

shequagaShequaga ūdenskritums, 156 pēdas – tam piebraucām, vienkārši sekojot norādēm uz ūdenskritumu. Nokļuvām mazā un tukšā pilsētiņā, kuras vēsturiskais centrs – 24 ēkas – būvēts 19. gadsimta otrajā pusē “Grieķu renesanses stilu savienojot vietējiem materiāliem” (citāts no bukleta), un kuru sauc Havana. Aizgāju uz tualeti milzīgajā vietējajā bibliotēkā ar doriešu kolonām un Tifānijas stikla paneļiem, un gandrīz aizvainoju darbinieci, mēģinot skaidrot, no kur ir tā valsts, no kurienes es esmu ieradusies, jo viņa zināja ģeogrāfiju.

celsLabi, vēl  viens ceļš – debesis – ezera spīgošana.

lecvortaparksLečvorta dabas parks – tas, kuram ir Austrumu Lielā kanjona reputācija, piederēja gandrīz tikai mums. Satikām vēl tikai dažus tūristus, kuri sarāvušies tāpat kā mēs aukstumā un sniegā tipināja pa takām, kuras nebija slēgtas. Visvairāk cilvēku satikām parka restorāna zālē pie siltām pankūkām ar bekonu.

Parku izveidoja kāds Viljams Priors Lečers, kārtīgs kvēkeris un veiksmīgs industriālais biznesmenis, kuram vienā brīdī apnika uzņēmējdarbība un viņš nolēma baudīt tās augļus, ierīkojot sev villu diezgan mežonīgā vietā, blakus Dženesī upei Šegahundas ielejā. Tieši šis skats paverās no vietas, kurs viņš uzbūvēja savu māju, kas tagad ir jau pieminētais restorāns un viesnīca. Ainavu arhitekts Viljams Vebsters izplānoja ceļus un takas, tiltiņus, skatu punktus un strūklakas villas apkaimē. 1907. gadā Lečvorts ēku un zemes īpašumus novēlēja Ņujorkas štatam dabas parka ierīkošanai. Lielās Depresijas laikā parkā darbojās viena no CCC (Civilian Conservation Corps) nometnēm – tā bija Rūzvelta ideja – dot darbu un apmācību jauniem, neprecētiem vīriešiem no trūcīgām ģimenēm, un ar viņu palīdzību attīstīt dabas parkus un strādāt valsts dabas resursu saglabāšanai. Stāvot milzīgā tukšā laukumā – vietā, kur kādreiz bija šī nometne, un skatoties uz shēmu ar barakām, atpūtas telpām un citām ēkām, kas tur kādreiz bijušas, ļoti stipri mēģināju iedomāties, kā bija tad, kad šeit strādāja simtiem jaunu vīriešu, vēla akmeņus, raka, taisīja takas. Svētdienās notika balles, uz kurām par brīvu aicināja vietējās meitenes un bija arī peldbaseins. Bildēs puiši izskatās ļoti laimīgi. Kad sākās karš, daudzi no viņiem tika rekrutēti armijā.

lecvorta2Vēl viens no trīs lielajiem ūdenskritumiem Lečvorta parkā.

tiltinskalnosMazais tiltiņš starp klintīm ir viens no CCC nometnes laikā paveiktajiem projektiem. Līdz tam mēs aiziet nevarējām, jo taka bija slēgta ziemas dēļ. Bet sniega pārslas, vēja iešūpotas kanjonā, sniga uz augšu.

majecticlecvortaMajestātiska, nedaudz drūma un ļoti skaista senā indiāņu ieleja.

kokatiltsPrombraucot no Lečvortas parka piestājām pie kāda no raksturīgajiem slēgtajiem koka tiltiem – Ņūfīldas tiltiņa, kurš celts 1853. gadā. Vecākais joprojām izmantojamais slēgtais koka tilts Ņujorkas štatā, sastiķēts kopā ar koka naglām. Tā būvēšanas laikā koks bija lēts un viegli pieejams materiāls un tāpēc tiltus veidoja apjumtus, jo tas pasargāja tiltu un tādā veidā sanāca izdevīgāk. Turklāt segums veidoja plašu telpu vietējām sanākšanām.

tapasunnaglasBlakus senajām koka tapām metāla skrūves no jaunlaiku rekonstrukcijām

Fingerleiku apkaime un Lečvorta dabas parks – noteikti iesaku, ja sanāk būt Amerikas Austrumkrastā. Vasarā noteikti ir vairāk iespēju pastaigām pa takām, vīna degustācijām, bet arī sniegainajā laikā bija varens skaistums. Turklāt ūdenskritumos tad bija visvairāk ūdens visa gada laikā.

Un vēl kāda ainiņa – kad vēlā vakarā meklējām naktsmājas pie Lečvortas parka, piestājām pie kāda Colonial inn. Mūs sagaidīja samiegojusies saimniece, fonā bija dzirdamas skaņas, kādas izdod bērni, kuri tiek likti gulēt. Ieraudzījusi Jāna vadītāja apliecību, viņa teica – o, Latvija. Jūs zināt Latviju? Mēs priecīgi izsaucāmies. Moldova, viņa atbildēja, 20 gadus Amerikā un priecīgi pārgāja uz krievu valodu. Viņa iedeva mums atlaidi un piedāvāja papildus kafiju uzvārīšanai numuriņa aparātā.

Bet tad, kad jau bijām atceļā uz mājām, kādā pilsētiņā Pensilvānijā, kuras nosaukumu mēs pat nepapūlējāmies ievērot, jo gribējām tikai benzīntanku ar tualeti un kāju izstaipīšanu, iegājām antikvariātā. Tā ir labākā vieta mazās pilsētiņās, ja gribas parunāties ar vietējiem, jo parasti tie ir tukši, kaut kur rosās īpašnieks un vienmēr ir gatavs parunāties. Pēc jautājuma par to, no kurienes mēs esam, šī saimniece neprasīja tālākus paskaidrojumus. Viņas māsīca bija precējusies ar latvieti, un izskatījās, ka šis vīrs, vārdā Ints, tagad jau nelaiķis, viņai atstājis pamatīgu iespaidu par latviešiem. Latvieši ir ļoti strādīgi, viņa teica, un es kādreiz nesapratu, kāpēc Ints saka, ka sievietes rokām ir jābūt raupjām. Jo tas nozīmē, ka viņa ir strādīga. Tagad es to saprotu, viņa nopūtās.

Advertisements

Atgriežoties pie roadtrip nr. 2 – Naiagra un Frenks Loids Raits

Katru dienu Amērikā iemācies ko jaunu. Tā mēs ceļojuma laikā uzzinājām, ka slaveno ūdenskritumu sauc nevis tā kā mēs, latvieši, labskanīgi un skaisti plūstoši kā krītošs ūdens izrunājām – Nia-gāra, bet gan skaidri un strupi – Nai-agra. Tāpat kā Vai-agra. Bet tomēr mēs braucām to aplūkot. Jo tuvāk braucām, jo aukstāks kļuva, un tad, kad bijām nokļuvuši galamērķī, vējš pūta tik stipri, ka mums ar Kārli bija stipri jāsaķerās rokās, lai paliktu uz vietas. Pats ūdenskritums ir tik ļoti “iepakots” komerciālu ēku, ēstuvju, izklaides vietu un autostāvvietu biezumā, ka pat grūti atrast kautro bultu, kas rāda uz pašu Naiagras ūdenskritumu parku. Vējš, pusaizsalusī upe, Kanādas augstceltnes otrā krastā, ūdenskrituma migliņas ietītas, izklaides rajons pāris soļu attālumā – tāds mulsums no visa, ka nepaliek laika aizelsties – te nu tie ir, slavenie Niagāras ūdenskritumi (tomēr pieturēšos pie latviskās izrunas).

x267Skats no galvenās platformas. Tur, kur lejā ledus un sniegs sasalis multenes “Leduslaikmets” stilistikā, vasarā var noiet pa taciņu, un šeit ir arī tā vieta, kur labā laikā var paiet zem ūdenskrituma. Mums tika vējš un sirreālā Niagāra.

x271Kanāda vai tomēr Gothema?

x270Sveiki, mēs esam Brizgu bērni no Latvijas! Sveiki, es esmu Amerikas vāvere no Niagāras.

x269Arī viņš tur bija. A la antīkā busiņā, kas izved pa Niagāras ūdenskritumu parku un arī tajā esošo Kazu salu, kuras nosaukums nāk no stindzinošiem notikumiem – kāds vīrs, viens no agrīnajiem ieceļotājiem uz šīs salas turējis savus kazu barus. Tad, kad viņš atgriezies pēc tām 1780.gadā nežēlīgi aukstajā ziemā visas kazas bija nosalušas, palikusi dzīva tikai viena. Pēc tam sala pārdēvēta un tās naivais nosaukums – Īrisa sala nomainīts uz skarbo Kazu salu.

x273

Pēc Niagāras devāmies Itakas virzienā, un pa ceļam izbraucām cauri Bufalo, kur atrodas viens Frenka Loida Raita “prērijas skolas” posma nozīmīgākajiem projektiem – Martina komplekss. Vairāku savstarpēji nesavienotu māju kompleksu projektēja un uzcēla no 1903. gada līdz 1905. gadam pēc Bufalo uzņēmēja, plīšu spodrināšanas līdzekļu ražotāja pasūtījuma. Mājā Mārtini laimīgi dzīvoja līdz Lielajai Depresijai, bankrotam un Mārtina paša nāvei. 1937. gadā ģimene māju pameta, un tā nevarēja atrast saimnieku un arī tās stāvoklis strauji pasliktinājās un tā sāka pat brukt kopā. Divus gadu desmitus māju komplekss bija tukšs un to apciemoja vien vandāļi. Pircēji Mārtina mājai atradās 50. gados, un bieži mainījās, līdz tā nonāca vairāku   korporāciju un valsts iestāžu veidotā  Martin House Restauration Corporation, un tagad ir restaurtēta. Es teiktu – good as new. Mēs gan nebijām tur darba laikā, kad var iet tūrēs, un par to man patiešām žēl. Ja jūs dodaties uz Bufalo, tad ir vērts pirms tam pieteikties uz tūri un izpētīt kompleksu kārtīgi.

lokaliepuikasPāris kvartālus tālāk pamājam vietējiem puikām un braucam tālāk – uz Itaku.

Atgriežoties pie roadtrip nr. 2 – no Klīvlendes uz Amišu zemi

Kā jau rakstīju, ap Lieldienām mēs braucām uz Ziemeļiem, uz Klīvlandi un tālāk. Saulainā sestdienā pirms Lieldienu svētdienas Maiks mūs veda uz pie amišiem. Pirmkārt, nevis amīši (no amerikāņiem), kā man kādreiz likās, bet tieši amiši (amish). Un otrkārt, tā ir viena no intriģējošākajām subkultūrām Amerikā. Tās pamati ir reliģiski – amiši un menonīti nāk no anabaptistiem, Jakoba Ammana (no šejienes arī nosaukums) sekotājiem Šveicē, kuri 17. gadsimta beigās atšķēlās no oficiālās baznīcas un, lai būtu brīvi savos reliģiskajos uzskatos, izceļoja uz Ameriku. Šobrīd Amerikā dzīvo apmēram 249 000 amišu, un kopiena Ohaijo, Holmas novadā, kur mēs bijām, ir vislielākā pasaulē – 36 tūkstoši, un tāpēc arī to sauc par Amišu zemi – Amish Country.Viņu dzīvesveids ir noslēgts, jo tas ir veltīts Dievam, un tāpēc amiši arī neizmanto visu to, kas tik dārgs un tuvs mūsdienu cilvēkiem – elektrību, auto, datorus, internetu, jo tas novērš no paša galvenā – kalpošanas Dievam. Viņi ģērbjas tumšās senatnīga piegriezuma drēbēs, un tām pat nav pogas, (jo tās ir pārāk modernas un laicīgas?), bet īpaši āķi. Amiši paši audzē pārtiku, un izslavēti amatnieki, un neskatoties uz dzīvesveidu kā 300 gadu senā pagātnē, viņi ir ļoti veiksmīgi komersanti. Holmsas novada galvenā pilsēta Berlīne ir viena kārtīga tūristu vieta, pilna ar rokdarbu veikaliem (un kā noprotams no tiem, amiši neskatoties uz visu ierobežotību, ir arī nodibinājuši tirdzniecības sakarus ar Ķīnu), kafejnīcām, apkaimē ir neskaitāmas viesu mājas, Šveices siera darbnīcas, ceptuves, dažās fermās var dabūt svaigus produktus. Viņi patiešām prot kapitalizēt savu īpašo dzīvesveidu, vēstures un kultūras mantojumu, tajā pašā laikā paliekot uzticīgi savām vērtībām. Un arī gana prasmīgi savienojot tās ar modernās dzīves prasīgo seju – telefoni nav atļauti, tāpēc tie ir nevis mājās, bet šķūnīšos pārsimts metru attālāk no mājas, ar auto var braukt, ka kāds ne-amišs aizved, un ar elektrību viņi sastopas darba vietās. Amišu sievietes nelieto kosmētiku, nekad negriež matus un viņu galvās vienmēr ir balta aubīte – tā simbolizē Dieva aizsardzību. Vīrieši pēc pilngadības sasniegšanas audzē bārdu un kopā ar melnajām platmalēm tas izskatās gleznaini. Fotografēt viņus nedrīkst, jo fotogrāfija – tā ir sevis pielūgšana, bet jāpielūdz ir tikai Dievs.

bagijsAmiši brauc ar mazām melnām karietēm – bagijiem. Bagijus gatavo amišu pašu amatnieki un tie ir gana dārgi, viens no amišu ģimenes galvenajiem aktīviem.

bagijsnoparkotsBagiji parkojas turpat, kur mašīnas. Viens no noteikumiem Amišu zemē – braucot, respektēt bagijus un nesatraukt zirgus.

icecreamKoša un salda saldējuma kafejnīca Berlīnes centrā. Amišiem pašiem nav liegts našķoties, un arī tie ēdieni, ko viņi paši gatavo sātīguma un kaloriju ziņā ir ļoti tālu no atturīguma.

arajsResni noēdušos amišus tomēr nekur nemana, jo viņi strādā kārtīgu fizisku darbu, arot un kopjot laukus bez automotizētās tehnikas.

amishwayJa nav bagija, tad mantība jāpārvieto ratiņos pa amišu lauku gleznainajiem un reljefajiem ceļiem – augšā, lejā.

drebesKā redzams, veļas žāvētājus viņi nelieto un amišu žāvēties izkārtās vējā plīvojošās drēbes ir ainavas sastāvdaļa. Pilsētā, tuvāk aplūkojot amišu sieviešu tērpus, es gan biju pārsteigta, ka tie gatavoti no “tīrās sintētikas”, kā teiktu mana mamma. Iespējams tāpēc, ka tā ātrāk žūst un nav jāgludina.

dujaDūja, kuras dziesma ir tik skumja it kā tā sērotu par kādu.

amishchaletTā nav Šveice, bet amišu chalet – ielas vienā pusē Šveices siera darītava un veikals, otrā – viesnīca.

bakeryKāda vietējā ceptuve, kurā iegriezāmies pēc ļoti saldiem virtuļiem un bulciņām. Vintage in action, es teiktu.

kapi2Atceļā no amišiem iebraucām kapos, kuros dus seni Maika senči. Tieši tajā laikā tur sākās arī bēru ceremonija kādam aizgājējam, un vispārsteidzošākais bija tas, ka šeit kapos iekšā iebrauc ar mašīnām.

kapi

Romatiski baltais kapu piemineklis ar padzisušajiem burtiem pieder Maika senčiem.

Pirms braukšanas pie amišiem mēs noskatījāmies BBC filmu Amish: The Secret Life – par amišu ģimeni, kura riskēja un pretēji baznīcas noteikumiem atvēra savas durvis filmētājiem, lai iepazīstinātu pasauli ar amišu dzīvesveidu un tādā veidā sludinātu Dieva vārdu. Ģimene ir apburoša – sieva izskatās pēc Keitas Vinsletas bez make-up un nepielīdzinātiem zobiem, vīrs ir spēcīgs un mīlošs, bet bērniņi – sākumā četri, tad pieci. Amišu sievas ir tādas, pēc kurām, manuprāt, skaļi vai klusībā ilgojas daudzi vīrieši – viņas rūpējas par māju, par vīru un paklausa tam, un tā nav sieviešu tiesību apspiešana, bet viņu pašu izvēle, sakņota ticībā un Dieva vārdā. Taču amiši atzīst bērnu fizisku sodīšanu – par vismazāko dumpīguma izrādīšanu. Kad bērni tuvojas pilngadībai, tad viņiem ir atļauts iet uz īpašām ballītēm, kur ir gan alkohols, gan iespēja satikt pretējo dzimumu, un tam ir jābūt laikam, kurā cilvēks izlemj, vai paliks amišu ticībā un kopienā vai izvēlēsies laicīgo dzīvi ārpus tās. Lielākā daļa paliekot. Par šo tēmu ir arī kāds realitātes šovs – par amišu jauniešiem, kurus pierunā doties uz Ņujorku, taču beigās izrādījās, ka tas ir lielākoties iestudēts. Esmu arī lasījusi it kā patiesu stāstu par kādas meitenes  bēgšanu no amišu kopienas, tās apspiešanas, fiziskas sodīšanas. Kāda īstenībā ir viņu dzīve – to ir grūti notvert starp oficiālajām versijām, kas prezentētas kultūras centros un tūristu bukletos un popkultūras interpretācijām realitātes šovos un TV filmās, jo neiesi jau tā vienkārši klauvēt pie durvīm prasīt – kā tad dzīvojat. Jo cilvēki tur dzīvo savu dzīvi.

Roadtrip nr.2 ēdienu piezīmes jaunajos “Dienas ēdienos”

No Klīvlendes ceļojām pie amišiem turpat Ohaijo, Holmsas apgabalā. Jaunajos “Dienas ēdienos” par to, ko mēs tur ēdām.

DEdieni 08Amisi

Roadtrip nr. 2 – augšup, uz ziemeļiem. Klīvlende.

Kur gan Lieldienu brīvdienās varētu doties latvieši, kas ziemu pavadījuši klimatā, kurā temperatūra turējusies dažus grādus virs nulles, sniegs 2 centimetru biezumā uzsnidzis divas reizes un sniegavīru paspējuši uzcel vienu reizi, paspējot tieši pirms lietus sākšanās? Protams, uz ziemeļiem. Patiesību sakot, Klīvlendi kā ceļojuma mērķi mēs nebūtu izvēlējušies, ja tur nedzīvotu mūsu draugs Maiks. Un Maiks ir pelnījis vairāk par pliku pieminēšanu šajā blogā. Mēs iepazināmies pirms vairāk kā 15 gadiem, kad es studēju Budapeštā, un sākumā biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir Amerikas latvietis, kurš lieliski runā latviski, pat ar visādiem slenga vārdiņiem, taču, kad vaicāju, kurā pusē tad ir viņa Latvijas saknes, Maiks pieticīgi teica – es esmu parasts amerikānis, kurš diezgan ilgu laiku dzīvojis Latvijā un strādājis par angļu valodas skolotāju Ādažos (un tos slenga vārdiņus acīmredzot apguvis no saviem vidusskolas audzēkņiem). Es teiktu, ka viņš ir visai tālu no “parasts”, jo bez tā, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu (un tas ir labi redzams arī dažos šī bloga ierakstu komentāros), Maiks runā latviski, māk ungāriski – jo dzīvoja Ungārijā, un arī zviedriski, jo viņa dzimtas saknes ir tur. Tas liecina ne tikai par Maika ķērienu uz valodām, bet arī par vēlēšanos un spēju iedziļināties vietā, kultūrā, valodā, kurā nonācis. Mēs spriedām, ka žēl, ka laikā, kad Maiks bija Latvijā – 90. gadu sākumā, nebija blogi, jo amerikāņa piedzīvojumi jaunajā Latvijas valstī noteikti būtu daudz aizraujošāki kā mūsu tūrisms Amerikā.

Taču, atgriežoties pie tūrisma – brauciens uz Klīvlendi ir 6 stundas, un Amerikas mērogiem tas ir gandrīz kaimiņos. Izbraucām cauri Merilendei, Pensilvānijai un tad Jānis saka – esam iebraukuši Ohaijo, uz ko no aizmugures sēdekļa atskan sauciens “Maijo!”. Braucot cauri šiem štatiem, ik pa brīdim ainava bija tāda kā pazīstama, nodēvējām to par “Siguldas šoseju” – vienīgi ceļa kvalitāte pavisam atšķirīga no Latvijas “siera”. Tagad es domāju, kas man šajā braucienā lika sajust, ka Amerikā tiešām ir ekonomiskā krīze – vai ik pa brīdim redzamās noplukušās mājiņas, pamestie šķūņi, pelēkā gaisma?

Taču Klīvlendē laiks bija saulains, un Maika māja atrodas brīnišķīgā privātmāju rajonā, kuram ir vismaz divas ļoti jaukas iezīmes – maizīšu ceptuve, līdz kurai var aiziet ar kājām, un kājām sasniedzamā attālumā arī ezers, kuram apkārt iekārtots skaists parks. Horseshoe jeb Pakava ezeru 19. gadsimta vidū izveidoja šeikeru kopiena, uzbūvējot dambi dzirnavām. Šeikeri bija reliģiska kristiešu grupa, kas dzīvoja kopienās ar kopīgu īpašumu, uzskatīja vīriešus un sievietes par vienlīdzīgiem un bija pazīstami ar savām ražošanas prasmēm. Taču viņi arī praktizēja stingru celibātu un seksu uzskatīja par grēku, acīmredzami tas deva viņiem lielu strādīgumu, taču diemžēl nenodrošināja kopienas turpināšanos. Jebkurā gadījumā, viens no šeikeru atstātajiem mantojumiem Ohaijo ir burvīgais ezers, kurš no šeikeriem nonāca kādas nekustamo īpašumu kompānijas rokās, kura to ziedoja pilsētai parka izveidei, bet parka iekārtošanu atbalstīja daudzi filantropi, to vidū arī divi brāļi 20. gadsimta sākumā – uzņēmēji Otis un Mantis Van Svērigeni.

Par viņu dīvaino vārdu izcelsmi ziņu nav, bet par viņi paši nāk no nabadzīgas Ohaijo fermas, un kļuva par nekustamo īpašumu darboņiem. 1909. gadā brāļi Klīvlandē pie Horse Shoe ezera sāka veidot ekskluzīvu dzīvojamo rajonu Shaker Heights, kuras plānošanu un dizainu paši stingri uzraudzīja – lai tas būtu saskaņā ar viņu noteiktajiem standartiem, kuri noteica ierobežojumus komerciālai darbībai, īres mājām un dzīvokļiem, arī māju arhitektūrai – stilam un izmēram. Kad es jau vēlāk pēc ceļojuma nedaudz vairāk palasīju par brāļiem, sapratu, kur slēpās rajona burvīgums – tā ceļi nebija lineāri veidoti kā parasti Amerikas priekšpilsētās, bet gan lokveida, savukārt visām mājām vajadzēja būt unikālām, tāpēc arī var redzēt kopīgu laikmeta stilu, bet ne būves pēc standarta projekta. Brāļi Svērigeni bija ļoti veiksmīgi nekustamo īpašumu jomā, un nejaušības dēļ iesaistījās arī plaukstošajā ASV dzelzceļa biznesā un sāka veidot dažādas tiem laikiem ārkārtīgi sarežģītas finansiālas shēmas, kuras beigās – Lielās Depresijas sākumā noveda pie “kāršu nama” sabrukšanas un brāļu pilnīgas izputēšanas. Tādas detaļas kā brāļu ārkārtīgi noslēgtais un ciešais dzīvesveids – kopīga māja, kurā viņi izmantoja tikai pāris no 50 istabām, visu mūžu gulēja vienā guļamistabā, nekur neparādījās atsevišķi, tikai kopā, šim stāstam piešķir papildus intrigu. Viņi palīdzēja Klīvlendei uzplaukt, izveidoja ne tikai Shaker Heights rajonu, bet arī uzcēla Klīvlendas pirmo augstceltni, kas ar saviem 216 metriem 1930. – tā pabeigšanas gadā bija otrā augstākā ēka pasaulē, un nomira nabadzībā – viens 1935., otrs 1936. gadā.

Tornis, kurš ir līdzīgs Ņujorkas Vūlvorta ēkai, labi izceļās Klīvlendes augstceltņu vidū, un tās mēs aplūkojām no ostas puses. Tur ir Zinātnes muzejs, pilns ar eksperimentiem un aktivitātēm bērniem, gana fascinējošs arī pieaugušajiem. Otra izvēle bija Rock’n’roll slavas zāle, bet nospriedām, ka Dženisas Džoplinas kafijas krūze vai ģitāra diez vai bērnus varētu interesēt. Pa ceļam uz muzeju izbraucām cauri Mazajai Itālijai – idilliskam un liberālam rajonam, kurā kādreiz bija apmetusies liela itāļu kopiena, un tajā ir mazas, šauras ieliņas, ar zaļiem vīteņaugiem apaugušas mājas, picērijas un krodziņi. Mēs braucām arī cauri nabadzīgajiem rajoniem, kuros ir daudz skarbāka aina un prātā nesāk skanēt itāļu balādes, bet gan daudz skarbāki bīti, hip hops vai kaut kas tāds. Tur var redzēt ekonomiskās un rūpniecības krīzes pēdas – pamestas mājas, sociālie dzīvokļi, noplukuši reklāmu stabu, uz kuriem sen neviens nav reklamējies. Nedaudz līdzīgi Liepājas karaostai, it īpaši tāpēc, ka noplukušās mājas ir reiz bijušas grezni 20. gadsimta pirmās puses nami.

Dienas beigās es Maikam teicu, ka nekad nebiju domājusi, ka Klīvlende ir tāda. Tāda, ka šeit pat varētu dzīvot. Lūdzu, viņš teica – turpat pāri ielai var nopirkt trīs guļamistabu māju pa 40 000 USD – tā ir foreclosure māja, kuru pārdod, jo tās īpašnieki vairs nevarēja atmaksāt kredītu bankai.

to be continued

labritLabrīt, Klīvlende!

maikaiela

Maika ieliņa

horseshoePie Horseshoe ezera

karlismaiksKārlis un Maiks zinātnes muzejā

klivlendeSkats uz Klīvlendi no krastmalas – ceļa galā ir Zinātnes muzejs, brāļu uzceltais tornis ir otrā augstceltne no labās puses – tā ar spico galu

klivlende2Skats uz Klīvlendes torņiem no iekšpilsētas reljefa

Roadtrip DC-Florida: mana sirds pieder Cedar Key

x177Pirmā pietura Floridā – Gainesville, vidēji liela pilsēta pa vidu starp abiem krastiem, kurā atrodas Floridas universitāte. Florida ir viens no brīvdomīgākajiem štatiem USA, viņiem nepatīk, ka valsts iejaucas, tāpēc, piemēram, mašīnām nekad nav jāiet nekādas valsts inspekcijas. Un Gainesville esot alternatīvākā pilsēta Floridā, tur notiekot lielākais panku festivāls. Mēs pankus neredzējām un aligatorus arī nē. Un vasarīgais siltums arī Floridas ziemai bija pārāk neparasti silts.

x178Džungļi pusstundas brauciena attālumā no pilsētas.

x179Pa ceļam no Gainesville uz Meksikas līci. Brokastis no treilerī iekārtotā ēdienu kioska – mikroviļņu krāsnī sildīti kruasāni un milzīgs sendvičs ar olu salātiem.

x185

Mūsu brauciena pērle, skaistākais un valdzinošākais atklājums, mana jaunā Amerikas mīlestība – Cedar Key. Mēs tur nokļuvām tikai pateicoties tam, ka mūsu paziņa Katrīna, kas dzīvo Gainesville, ieteica to kā labu vietu, ko varētu apskatīt, jo citādāk nekad nebūtu ienācis prātā braukt uz tādu mazu kaktu, kas kartēs atzīmēts kā viens no daudzajiem “ievērības cienīgajiem”. Maza – 1000 iedzīvotāji – un sena zvejnieku pilsēta uz salas pie Meksikas līča, un tik ļoti neskarta un autentiska, tāda pati kā pirms 100 gadiem. Kā vēstures piemineklī tur ir aizliegta modernā apbūve, bet tas nenozīmē, ka tas ir kaut kāds brīvdabas muzejs. Tā ir ļoti mierīgi dzīvīga vieta, uz kuru cilvēki brauc, lai kajakotu un ķertu zivis Meksikas līcī, skatītos putnus, pastaigātos. Daudz mazas viesnīciņas, nevienas lielās ķēdes, mazas kafejnīcas, kurās strādā vietējās tantes, kas servē brokastis vietējiem onkuļiem un arī pārējiem, mazi veikaliņi ar Cedar Key mākslinieku darbiem – gan diezgan banālas rotas, gan dekori, gatavoti no izskalotiem kokiem un gliemežvākiem. Es vienkārši nevaru apstāties apbrīnot Cedar Key, un laikam tāpēc, ka Latvijā pagātne, kas ir senāka par 20 gadiem, ir nepievilcīgas padomju laika paliekas, bet senākas lietas ir iekonservētas muzejos. Cedar Key viss ir tik dzīvs.

Kundzes quilt shopā (es pēc tam domāju, cik čakliem quilt šuvējiem šeit jādzīvo, lai atmaksātos 1000 iedzīvotāju pilsētā turēt tādu bodīti) aplūko kādu senu bildi. Tajā redzamas divas sievietes 20. gadsimta sākuma tērpos uz kādas mājas terases – tas ir nejaušs kadrs, kas uzņemts pēc oficiālās ģimenes, kura redzama stūrī atslābstot no pozēšanas, portreta fotogrāfēšanas, un veikala saimniece nezina viņu identitāti. Tāpēc viņa to rāda citiem saliniekiem, mēģinot atšifrēt, kam no pazīstamiem cilvēkiem sievietes līdzīgas. Lai arī bilde ir acīmredzami sena, apbrīnojami ir tas, ka māja ir tieši tādas pati kā šobrīd Cedar Key redzamās. Man kundzes izstāsta, ka viņas ir salinieces trešajā paaudzē un ļoti lepojas ar savu pilsētu. Viņiem ir skola, kurā mācās 300 bērni, ļoti laba, gandrīz kā privātskola. Vēlāk braucam tai garām un tās simbols ir haizivs, un vieta, kur bērnus laiž iekšā skolā atzīmēta ar norādi “shark drop off and pick up”.

x181

Tūristi par Cedar Key pārvietas ar īrētiem golfmobīļiem, un laikā, kad mēs tur bijām, pārējie iebraucēji tur bija cilvēki pensijas gados. Un, lai arī es esmu iemīlējusies Cedar Key, tomēr jāatzīst, ka tā ir vieta, kas vairāk domāta pāriem, vientuļiem makšķerniekiem un senioru kompānijām, ne ģimenēm ar maziem bērniem. Trīs no piecām viesnīcām, ko mēs apbraukājām, meklējot naktsmītnes, neņēma pretī ģimenes ar bērniem – gan tāpēc, ka mēs esam par daudz, gan tāpēc, viņi nedrīkst pieņemt bērnus, jo viņiem ir pludmales bārs. Oh, but that’s ok. Beigās mēs dabūjām lielisku plašu istabu ar dvēseli veldzējošu skatu uz Meksikas līci.

viesnicasskats

x184

M un Cedar Key ļoti piestāvēja viena otrai

x182Mazs restorāniņš uz stūra, kas piedāvā ēdamgliemežu čauderu – trīskārtēju čauderu pasaules čempionāta uzvarētāju. Tā ka formāli – esam ēduši pasaulē labāko clam chowder.

x187Cedar Key atrodas arī galvenā Floridas ēdamgliemežu audzētava, tajā var iebrist un aplūkot, kā audzē šos babies – tā viņas sauca puisis audzētavā, kuru dzīve sākas angārā, un tad, kad tās paaugušās, tiek aiztransportētas uz līci, kur aug divus gadus, un tad atpakaļ pie viņu “tētīša”. Un tad pie ēdājiem.

x188

Turpat viesnīcas istabas virtuvītē uzvārījām.

x186Pabrīnījāmies, kad vietējie mums ieteica aizbraukt uz kapiem, tur esot parks. Tiešām, pie Cedar Key kapsētas ir ierīkota jauka dabas taka.

muzielas

Ju_durvis

morningNo rīta bija paisums

x189Ne viss, protams, Cedar Key bija senatnīgs. Meksikas līcī tālumā vīdēja ļoti industriāla aina. Naftas platformas vai kas tamlīdzīgs.

x190Bet krastā – miers un putni un gliemežvāki

x191

x192

x194Benzīntanks-bodīte promceļā no Cedar Key, likās tik ļoti amerikānisks

x195Un īstie amerikāņu ērgļi Homasassa Springs dabas parkā.

Roadtrip DC-Florida: īsas piezīmes ar bildēm, 1. daļa

Florida 099Roadtrip pirmais vakars

No Ziemeļiem uz Dienvidiem mēs devāmies, sākumā ietinušies biezās jakās, tad kārtu pa kārtai tās metot nost, līdz tās kopā ar cimdiem un cepurēm mētājās bagāžniekā kā nesaprotami svešķermeņi. Virginia is for lovers – bet vēl vēsi, Ziemeļkarolīna – jau siltāk, Dienvidkarolīna un tāda kā vasara sāk plīvot uz mums, Džordžija, Džordžija uz brīdi mūsu prātos, mēs jau tuvu, un tad Florida. Kopā nedēļa, 3000 kilometri turp un atpakaļ.

x175Vispirms Virdžīnija un Rocky Mountains, mēs izvēlējāmies mazos kalnu – lauku ceļus, nevis lielo un ātro interstate, mēs gribējām to Blue Ridge Parkway, to slavenāko un garāko ASV kalnu skatu ceļu, bet dabūjām tik parastos, jo Zilās Grēdas Ceļš bija aizslēgts. Tieši tā, ar barjeru un atslēgu. Jo ir ziema un varbūt ledus un nekad neko nevar zināt. Un Blue Ridge turpat blakus vijās, un likās, ka tur gan tik skaists saulriets un tik aizraujošas ainas, ka tur ir tā pasaule, kas krāsainos tūristu bukletos.

Florida 120Un tā mums tika nevis tūristu buklets, bet lauki, tie Rocky Mountains Virdžīnijas lauki ar govīm ar biezu kažoku…

Florida 113…ar daudz daudz traktoriem, mašīnām, furgoniem – spožiem un jauniem kā ES projektus apguvuša latvju zemnieka sētā, un ar sarūsējušiem un bezriteņotiem. Tur, kalna slīpumā arī pāris veci dzeltenie skolas autobusi. Kas zin, var noderēt.

lauki

ruukjis

Pa vidu laukiem mēs piestājām kādā vietā, kas solīja visā apkaimē plašākās un lielākās alas – Shenanndoah Caverns jūs aicina! Alu unikālā iezīme, kas uzsvērta reklāmas lapā – uz tām var nobraukt ar liftu, bet papildus tām var izstaigāt brīnišķīgu zāli, kurā demonstrēti izdekorēti veikalu skatlogi – lāči, kas kustina galvas, karietes ar leļļu princesēm, prezidenti un rūķi. Jums vairs nevajadzēs nožēlot, ka kādreiz paskrējāt garām kādam brīnišķīgam skatloga displejam, pie kura būtu pakavējušies, jo tagad varat visus visbrīnišķīgākos redzēt kopā! Un pie apkaimes bukletu stenda es sapratu, ka šādas unikālās un milzīgās alas šeit tuvumā ir vismaz kādas piecas. Nu ok, mūsējai bija lifts.

Florida 073

Florida 068Un kā jums šķiet, kā amerikāņi varētu nosaukt šo skaisto dabas veidojumu pazemes alās? Nu pareizi – bekons!

Florida 109Pirmās dienas vakarā mēs piestājām pusjūdzi pirms Floidas, mazas mākslinieciskas pilsētiņas. Knock, knock, vai jums ir brīvas vietas? Jā, viņa saka, galīgi nopīpētā balsī, sirma māmuļa, kuras ofisā vēl izgreznota Ziemassvētku eglīte. Brokastis nav, internets nav, jāmaksā tikai skaidrā. Un istabās visi pirms mums pīpējuši, laikam jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem, jo no tā laika šī vieta darbojas. Mēs tomēr iesim ēst, nevis sēdēsim pie makaronu salātiem, kurus es esmu sataisījusi mājās un sakrāmējusi pilnu pusbagāžnieku, izlemjam, turpat mājiņu rindas galā ir taverna. Vēsturiska, strādā kopš 1927. gada, ar vienkāršu mājas ēdienu, gatavotu no īstiem produktiem. Piektdienas vakars un tā ir pilna. Un es jūtos it kā laika mašīna būtu mani aiznesusi ne tikai atpakaļ laikā uz 80.gadiem, bet arī no īstās realitātes uz amerikāņu filmu realitāti. Goda vārds, man likās, ka tas ir tikai filmās – vīri rūtainos kreklos, kas kārtīgi sabāzti džinsos, sievietes lieliem matiem un bluzonos, un tad vēl ienāca Viņi. Divi nopietni vietējie kungi, un viņiem bija džinsu krekli, kārtīgi aptūcīti ap apaļajiem vēderiem un salikti, protams, džinsos, un ar  izcilām – biezām un lokainām hockeyfrilla sasukām, Znaroks un Ņiživijs var vienkārši atpūsties, un kā punkts uz “i” bija viņu pakavveida ūsas un cienīgi nopietnās sejas. Laika mašīnas efekts mani padara dezorientētu, es izgāžu vīna glāzi un apaklpotāja, sieviete pāri 40 un neizteikti saprotu, ka mamma, nesteidzas peļķi saslaucīt, bet atnes man vietā papildinātu glāzi un saka – be careful now.

taverna

Un kāds bija ēdiens? Patiešām pavisam vienkāršs – kartupeļu biezenis ar maltās gaļas šķēli, pupas, vistu kājiņas, cepta sama fileja, un desertā koblers – šokolādes vai zemeņu sacepums mazajā ramekinā ar vaniļas saldējuma kaudzi pa virsu. Mājas ēdiens, ģimenes ēdiens, lauku ēdiens, īsts amerikāņu ēdiens. Un pirms ēšanas visiem atnes siltus, kūpošus biscuits – saldenas apaļas maizītes, pasniegtas ar sviestu un zaptīti.

dkarolina

Un nākamajā rītā atkal ceļā – cauri štatiem, benzīntankiem, pa lielo maģistrāli.

vanillasky

Vakars, vanilla sky un Florida arī klāt.