Atgriežoties pie roadtrip nr. 2 – Naiagra un Frenks Loids Raits

Katru dienu Amērikā iemācies ko jaunu. Tā mēs ceļojuma laikā uzzinājām, ka slaveno ūdenskritumu sauc nevis tā kā mēs, latvieši, labskanīgi un skaisti plūstoši kā krītošs ūdens izrunājām – Nia-gāra, bet gan skaidri un strupi – Nai-agra. Tāpat kā Vai-agra. Bet tomēr mēs braucām to aplūkot. Jo tuvāk braucām, jo aukstāks kļuva, un tad, kad bijām nokļuvuši galamērķī, vējš pūta tik stipri, ka mums ar Kārli bija stipri jāsaķerās rokās, lai paliktu uz vietas. Pats ūdenskritums ir tik ļoti “iepakots” komerciālu ēku, ēstuvju, izklaides vietu un autostāvvietu biezumā, ka pat grūti atrast kautro bultu, kas rāda uz pašu Naiagras ūdenskritumu parku. Vējš, pusaizsalusī upe, Kanādas augstceltnes otrā krastā, ūdenskrituma migliņas ietītas, izklaides rajons pāris soļu attālumā – tāds mulsums no visa, ka nepaliek laika aizelsties – te nu tie ir, slavenie Niagāras ūdenskritumi (tomēr pieturēšos pie latviskās izrunas).

Skats no galvenās platformas. Tur, kur lejā ledus un sniegs sasalis multenes “Leduslaikmets” stilistikā, vasarā var noiet pa taciņu, un šeit ir arī tā vieta, kur labā laikā var paiet zem ūdenskrituma. Mums tika vējš un sirreālā Niagāra.

Kanāda vai tomēr Gothema?

Sveiki, mēs esam Brizgu bērni no Latvijas! Sveiki, es esmu Amerikas vāvere no Niagāras.

Arī viņš tur bija. A la antīkā busiņā, kas izved pa Niagāras ūdenskritumu parku un arī tajā esošo Kazu salu, kuras nosaukums nāk no stindzinošiem notikumiem – kāds vīrs, viens no agrīnajiem ieceļotājiem uz šīs salas turējis savus kazu barus. Tad, kad viņš atgriezies pēc tām 1780.gadā nežēlīgi aukstajā ziemā visas kazas bija nosalušas, palikusi dzīva tikai viena. Pēc tam sala pārdēvēta un tās naivais nosaukums – Īrisa sala nomainīts uz skarbo Kazu salu.

Pēc Niagāras devāmies Itakas virzienā, un pa ceļam izbraucām cauri Bufalo, kur atrodas viens Frenka Loida Raita “prērijas skolas” posma nozīmīgākajiem projektiem – Martina komplekss. Vairāku savstarpēji nesavienotu māju kompleksu projektēja un uzcēla no 1903. gada līdz 1905. gadam pēc Bufalo uzņēmēja, plīšu spodrināšanas līdzekļu ražotāja pasūtījuma. Mājā Mārtini laimīgi dzīvoja līdz Lielajai Depresijai, bankrotam un Mārtina paša nāvei. 1937. gadā ģimene māju pameta, un tā nevarēja atrast saimnieku un arī tās stāvoklis strauji pasliktinājās un tā sāka pat brukt kopā. Divus gadu desmitus māju komplekss bija tukšs un to apciemoja vien vandāļi. Pircēji Mārtina mājai atradās 50. gados, un bieži mainījās, līdz tā nonāca vairāku   korporāciju un valsts iestāžu veidotā  Martin House Restauration Corporation, un tagad ir restaurtēta. Es teiktu – good as new. Mēs gan nebijām tur darba laikā, kad var iet tūrēs, un par to man patiešām žēl. Ja jūs dodaties uz Bufalo, tad ir vērts pirms tam pieteikties uz tūri un izpētīt kompleksu kārtīgi.

Pāris kvartālus tālāk pamājam vietējiem puikām un braucam tālāk – uz Itaku.