Monthly Archives: jūnijs 2013

Tagad, kad ārā ir mitrs 30 grādu karstums un labākā vieta pasaulē šķiet ir pie kondicioniera sāniem, ir tik jauki paskatīties bildes no mūsu ceļojuma Lieldienu laikā. Bija vēss, pat auksts, pat sniga sniegs. No Niagāras mēs braucām uz Itaku – skaistu, liberālu, māksliniecisku pilsētu, kurā man bija īpaša misija, bet par to atsevišķi. No Itakas bijām plānojuši braukt uz Mēnu – vēl vairāk uz Ziemeļiem, kur atrodas viens no lielākajiem dabas ASV dabas parkiem – Acadia. Taču uzzinājām, ka Acadia varētu būt vēl slēgta un vispār likās, ka ir pārāk auksti. Taču laimīgas sakritības dēļ mums tieši tajā laikā atrakstīja mūsu Latvijas dzīvokļa īrnieks, kurš pirms tam dzīvoja tieši Ņujorkas štatā, un ieteica aizbraukt uz kādu dabas parku, kurš tiek dēvēts par Ziemeļamerikas lielo kanjonu. Un tas bija lielisks padoms. Bet, lai tiktu līdz šim dabas parkam, bija jābrauc garām vienam no Pirkstezeriem – un tas bija iespaidīgāk par Niagāru. Parasti mašīnā braucot un pa logu skatoties uz skaistām man vienmēr šķiet, ka tāds ceļojums ir neīsts – vajadzētu būt ārā, ar kājām, uz riteņa, bet šoreiz es sapratu, ka ir lietas, kuras var patiešām izbaudīt tieši tā – diezgan ātri braucot ar mašīnu. Ceļš kā vientuļi amerikāņu kalniņi – augšā, lejā, citu mašīnu tikpat kā nav, brīžiem pat aizkrīt ausis, bet tad atkal paverās tik brīnišķīgs skats ar milzīgām debesīm virs kalniem, kas ietver Fingerleikus. Tie ir vairāki gari un slaidi ezeri, kuri radušies kā Ledus laikmeta šļūdoņu izskalotās plaisas. Brīžiem skati atgādina Itāliju, bet mērogs ir reiz desmit, un lauku ainava aiz loga – noplukusi un skumja. Vagoniņi, ne mājas, pamestība un vientulība. Bet ik pa laikam – vīnogu audzētavas, kurās siltākā laikā noteikti ir vērts iebraukt uz degustācijām. Pa mašīnas logu nekādas lieliskās bildes nesanāk, tāpēc no neskaitāmām debesīm, par kurām komentārā varu teikt tikai “ooh”, mūsu draugi būs pasargāti. Un arī viss pārējais, ko mēs redzējām tajā apkaimē sita pušu Niagāru.

Nu labi, vienu tādu ceļa bildi tomēr ielikšu. Bet vai tā var parādīt to, kāds bija brauciens? Nē taču.

Buttermilk – Paniņu ūdenskritums pie Itakas. Kārlim šī ir jaunā poza, kuru viņš konsekventi ieņem visās ģimenes bildēs.

Shequaga ūdenskritums, 156 pēdas – tam piebraucām, vienkārši sekojot norādēm uz ūdenskritumu. Nokļuvām mazā un tukšā pilsētiņā, kuras vēsturiskais centrs – 24 ēkas – būvēts 19. gadsimta otrajā pusē “Grieķu renesanses stilu savienojot vietējiem materiāliem” (citāts no bukleta), un kuru sauc Havana. Aizgāju uz tualeti milzīgajā vietējajā bibliotēkā ar doriešu kolonām un Tifānijas stikla paneļiem, un gandrīz aizvainoju darbinieci, mēģinot skaidrot, no kur ir tā valsts, no kurienes es esmu ieradusies, jo viņa zināja ģeogrāfiju.

Labi, vēl  viens ceļš – debesis – ezera spīgošana.

Lečvorta dabas parks – tas, kuram ir Austrumu Lielā kanjona reputācija, piederēja gandrīz tikai mums. Satikām vēl tikai dažus tūristus, kuri sarāvušies tāpat kā mēs aukstumā un sniegā tipināja pa takām, kuras nebija slēgtas. Visvairāk cilvēku satikām parka restorāna zālē pie siltām pankūkām ar bekonu.

Parku izveidoja kāds Viljams Priors Lečers, kārtīgs kvēkeris un veiksmīgs industriālais biznesmenis, kuram vienā brīdī apnika uzņēmējdarbība un viņš nolēma baudīt tās augļus, ierīkojot sev villu diezgan mežonīgā vietā, blakus Dženesī upei Šegahundas ielejā. Tieši šis skats paverās no vietas, kurs viņš uzbūvēja savu māju, kas tagad ir jau pieminētais restorāns un viesnīca. Ainavu arhitekts Viljams Vebsters izplānoja ceļus un takas, tiltiņus, skatu punktus un strūklakas villas apkaimē. 1907. gadā Lečvorts ēku un zemes īpašumus novēlēja Ņujorkas štatam dabas parka ierīkošanai. Lielās Depresijas laikā parkā darbojās viena no CCC (Civilian Conservation Corps) nometnēm – tā bija Rūzvelta ideja – dot darbu un apmācību jauniem, neprecētiem vīriešiem no trūcīgām ģimenēm, un ar viņu palīdzību attīstīt dabas parkus un strādāt valsts dabas resursu saglabāšanai. Stāvot milzīgā tukšā laukumā – vietā, kur kādreiz bija šī nometne, un skatoties uz shēmu ar barakām, atpūtas telpām un citām ēkām, kas tur kādreiz bijušas, ļoti stipri mēģināju iedomāties, kā bija tad, kad šeit strādāja simtiem jaunu vīriešu, vēla akmeņus, raka, taisīja takas. Svētdienās notika balles, uz kurām par brīvu aicināja vietējās meitenes un bija arī peldbaseins. Bildēs puiši izskatās ļoti laimīgi. Kad sākās karš, daudzi no viņiem tika rekrutēti armijā.

Vēl viens no trīs lielajiem ūdenskritumiem Lečvorta parkā.

Mazais tiltiņš starp klintīm ir viens no CCC nometnes laikā paveiktajiem projektiem. Līdz tam mēs aiziet nevarējām, jo taka bija slēgta ziemas dēļ. Bet sniega pārslas, vēja iešūpotas kanjonā, sniga uz augšu.

Majestātiska, nedaudz drūma un ļoti skaista senā indiāņu ieleja.

Prombraucot no Lečvortas parka piestājām pie kāda no raksturīgajiem slēgtajiem koka tiltiem – Ņūfīldas tiltiņa, kurš celts 1853. gadā. Vecākais joprojām izmantojamais slēgtais koka tilts Ņujorkas štatā, sastiķēts kopā ar koka naglām. Tā būvēšanas laikā koks bija lēts un viegli pieejams materiāls un tāpēc tiltus veidoja apjumtus, jo tas pasargāja tiltu un tādā veidā sanāca izdevīgāk. Turklāt segums veidoja plašu telpu vietējām sanākšanām.

Blakus senajām koka tapām metāla skrūves no jaunlaiku rekonstrukcijām

Fingerleiku apkaime un Lečvorta dabas parks – noteikti iesaku, ja sanāk būt Amerikas Austrumkrastā. Vasarā noteikti ir vairāk iespēju pastaigām pa takām, vīna degustācijām, bet arī sniegainajā laikā bija varens skaistums. Turklāt ūdenskritumos tad bija visvairāk ūdens visa gada laikā.

Un vēl kāda ainiņa – kad vēlā vakarā meklējām naktsmājas pie Lečvortas parka, piestājām pie kāda Colonial inn. Mūs sagaidīja samiegojusies saimniece, fonā bija dzirdamas skaņas, kādas izdod bērni, kuri tiek likti gulēt. Ieraudzījusi Jāna vadītāja apliecību, viņa teica – o, Latvija. Jūs zināt Latviju? Mēs priecīgi izsaucāmies. Moldova, viņa atbildēja, 20 gadus Amerikā un priecīgi pārgāja uz krievu valodu. Viņa iedeva mums atlaidi un piedāvāja papildus kafiju uzvārīšanai numuriņa aparātā.

Bet tad, kad jau bijām atceļā uz mājām, kādā pilsētiņā Pensilvānijā, kuras nosaukumu mēs pat nepapūlējāmies ievērot, jo gribējām tikai benzīntanku ar tualeti un kāju izstaipīšanu, iegājām antikvariātā. Tā ir labākā vieta mazās pilsētiņās, ja gribas parunāties ar vietējiem, jo parasti tie ir tukši, kaut kur rosās īpašnieks un vienmēr ir gatavs parunāties. Pēc jautājuma par to, no kurienes mēs esam, šī saimniece neprasīja tālākus paskaidrojumus. Viņas māsīca bija precējusies ar latvieti, un izskatījās, ka šis vīrs, vārdā Ints, tagad jau nelaiķis, viņai atstājis pamatīgu iespaidu par latviešiem. Latvieši ir ļoti strādīgi, viņa teica, un es kādreiz nesapratu, kāpēc Ints saka, ka sievietes rokām ir jābūt raupjām. Jo tas nozīmē, ka viņa ir strādīga. Tagad es to saprotu, viņa nopūtās.