RSS Feed

Monthly Archives: jūnijs 2013

The Best of… Parāde Haijatsvillē

Sestdienas rīts tas bija. Iepriekšējā dienā izlasījām mūsu apkaimes Gazette, kuru katru ceturtdienu iesaiņotu plastmasas maisā, nomet uz ietves pie katra mājas, ka mūsu pilsētā gaidāmi svētki parkā un parāde. Man joprojām nav īsti skaidrs, kāds te īsti ir administratīvais sadalījums, kas skaitās pilsēta, kas vienkārši rajons un kurā no tiem mēs īsti dzīvojam (bet tas nekas, kāds kungs, kurš te nodzīvojis gadus 30 atzinās, ka viņš visu laiku domājis, ka dzīvo University Park, bet izrādās, ka College Park). Bet mūsu pasta adresē ir Hyattsville, un vēstules pienāk, tā ka mēs to pieņemam par savu. Un Haijatsvillei, kā katrai Amerikas pilsētai un pilsētiņai ir savi svētki un parāde. Tieši tajā laikā, kas visskaistākais – silts pavasara gaiss un ziedoši koki. Mūsu parāde pa Haijatsvillas centram tuvākā dzīvojamā rajona ielām un vēsturisko dzīvojamo ēku daļu nebija grand, nebija elpu aizraujoša vai karnevāliski iespaidīga. Tajā nebija pat nevienas braucošās dekoratīvās platformas. Ja viduslaiku parādes bija ikdienas dzīves pārrāvums, apvērsums un atelpas pauze smagajā ikdienā, tad šī mazas Vašingtonas piepilsētas parāde bija ikdienas dzīves un vietējas kopienas slavinājums.

Vietējās policijas mašīnas, viena liela vietējā atkritumu izvešanas milzene, mirgojoši kā mūžīgos Ziemassvētkos ugunsdzēsēju auto, un vēlreiz policija – zirgi un moči. Vietējā senioru biedrība un vietējā suņu dresēšanas kopa ar visiem suņiem. Kāda hipijīga cilvēku grupiņa ar plakātiem par mieru un sēklām, pāris “kandidāti”, kas acīmredzami balotējas vietējās vēlēšanās, kuras te notiek visu laiku un viņus varēja atšķirt pēc neatslābstoši draudzīgajiem smaidiem, siltiem rokasspiedieniem un sīkām dāvaniņām. Antīkie auto ar sirmiem šoferiem un jocīgie auto (katram ciemam pa Transformerim un Spoku medniekam), un tad utjūnētie auto  – drnnnn, drnnnn, kuri nespēj tik lēni pabraukt, tāpēc tie līkumo, un tajos sēž black kids ar savām vēsajām “man visu piekāst” sejas izteiksmēm. Jauniešu orķestri, hispanic deju grupa, pirmsskolas teicamnieki, kas nes virs galvas no liela palaga uztaisītu miera putnu. Visi vienā parādē.

Jā, un visi met konfektes. Tās negaršīgās cukurainās ledenes un bumbiņas un ripiņas un čupačupus. Skatītāju mazāk kā parādē gājēju, tāpēc mums Maijas rati piebērti pilni un pēc tam, ejot atpakaļ, ik pa laikam zem kājām mētājās skumji nepaceltas končas.

aprilis-45Iela slēgta, sēžu, gaidu parādi.

aprilis-47K: nevaru izlemt, būt cool vai būt sweet

aprilis-46Arī gaida parādi mauriņā

aprilis-48Kandidāta komanda, tikko pabijuši CVS pēc saldumiem

aprilis-57Antīkie ugunsdzēši

aprilis-54Solis, solis, taure

aprilis-51Kā pirms gadiem 80

aprilis-58Nezinu, viņi bija no Salvadoras, Nikaragavas vai Meksikas, bet viņu izturība bija apbrīnojama. Deja bija strauja un tās galvenā kustība bija griešanās ap savu asi. Viņu sejas bija saspringtas un zobi sakosti, bet viņi dejoja, dejoja līdz pat galam.

aprilis-60Šis vīrs rada drošības sajūtu.

aprilis-63Uztjūnētie auto un cool kids.

aprilis-62Īsts transformeris rūtainā kreklā. Apstājās, iepozēja, parādīja, kā durvis paceļās uz augšu.

aprilis-61Suņu saimnieku klubs

aprilis-56Tie, kuriem mazas kājas, parādē velk ratiņos. Radio Flyer ir vēl viens vēsturisks Amerikas brends bērnu ratiņiem un ritenīšiem. Redzēju arī Mad Man tādus.

aprilis-55Neparedzētā bombongu lietus šoks

aprilis-64Bildē savējos

aprilis-66Parāde noslēdzas pie pilsētas galvenā parka. Karuseļi, tingeltangeļi, saule, dziesmas un tā tālāk

aprilis-67Un visa tā vidū tā vienkārši soliņš

aprilis-68Un konfekšu piebāztiem vaigiem – uz mājām

 

Advertisements

Seksa, nē, saldumu veikals. Saldā vēstule “Dienas ēdienos”

Par tiem saldumiem man tiešām ir ko teikt. Lūk, vēstule no jaunā “Dienas ēdienu” žurnāla. P.s. Mums krājumos joprojām saldumi no Lieldienām un parādes.

DEdieni 12-Amerika

Sveiciens Latvijas karstumam – siera kūka uz kociņa un skūtais ledus

Šeit tagad ir brīvdabas pasākumu sezona – tirdziņi un tirgi, lielāki un mazāki svētki pilsētās un rajonos. Un man ir daži jauni atklājumi par ēdamlietām, kuras ir perfekti piemērotas tādām āra norisēm. Ja kādam Latvijā gribas ko tādu piedāvāt tirdziņos un festivālos – laipni lūdzu, ņemiet šīs idejas, ir garšīgas.

Cheesecake on a stick jeb siera kūka uz kociņa izklausās apmēram tikpat garšīgi kā puņķis uz drāts. Taču es vispirms to redzēju – Virdžīnijas renesanses festivālā, plus 33 grādu mitrā karstumā, kuru papildināja masīva cikāžu dziedāšana un cilvēki, kuri vēsturiskos tērpos ieģērbušies vēsā mierā tēloja, ka šeit ir renesanses laika Anglija. Tad es caur savām sviedru apmiglotajām saulesbrillēm ik pa laikam ievēroju, ka citi cilvēki ēd kaut ko šokolādīgu, kas uzsprausts uz tieva kociņa un izskatās kārdinoši. Kad sapratu, ka tā ir cheesecake on a stick, un iepazinu to tuvāk, patika kļuva vēl lielāka. Tā bija klasiskā siera kūka, sasaldēta tādā konsistencē kā paciets saldējums un turpat uz vietas apmērcēta šokolādē. Tas, ka ļoti garšīgi, viena lieta. Bet tas, ka klasisku ēdienu nedaudz pamainot, tas kļūst pavisam jauns, liek apsveikt to, kurš šo izdomāja. Turklāt āra pasākumos ēdieni uz kociņa ir ārkārtīgi praktiski. Šajā Amerikā populāro kociņēdienu sērijā ir arī cakepops – apaļas kūciņas uz nūjiņas, arī apmērcētas šokolādē, izskatās kā čupačupi. Taču manuprāt, sasaldēts paliels kūkas gabals uztupināts uz tieva mietiņa, tās pārspēj. Esot arī tāda variācija kā deep fried jeb eļļā cepta siera kūka, glazēta šokolādē un uz kociņa, bet tas jau nu gan man šķiet perversi.

Cheesecake-on-a-StickBilde: http://thekitchenfiles.com

Otra lieta, kas pievērsa manu uzmanību jau pieminētajā superkarstajā Renesanses festivālā (kurā gandrīz visi pārējie diezgan veiksmīgi izlikās, ka īstenībā atrodas vēsajā un metereoloģiski neprognozējamajā Lielbritānijā) bija SHAVED ICE. Būdiņa, kurā to pārdeva, pasākumā iederējās vismazāk, jo ne tai bija kāds sena ēdiena piedāvājums, ne pārdevēja kostīmā (bet tas šeit bija obligāts noteikums tirgotājiem), taču rindas pie tās bija vislielākās. Saldētu zemeņu biezie kokteiļi, auksta lemonāde, vēl šis tas auksts, un tas skūtais ledus. Nopirkt glāzi ar ledu tās dienas apstākļos likās visloģiskākā doma. Izrādījās, “skūtais” ledus ir ar īpašu mašīnu sasmalcināts – “skūts” ledus, apliets ar saldu un stipru sīrupu – citronu, laimu, mango vai zemeņu. Ledus izskatās pēc sniega (tāpēc cits nosaukums šim produktam ir snowcone vai snowballs – skat. precizējumu zemāk*) un, pateicoties “skūšanai” tam ir tāda struktūra, kas ļauj sīrupam tajā pilnīgi iesūkties, nevis aptecēt apkārt. “Skūšanai” vajadzīgs īpašs aparāts, sasmalcināšana blenderī nedod īsto efektu. Tātad, apēst milzīgu glāzi ar sasmalcinātu ledu, kurš ir saldināts ar sīrupu (dies vien zin, no kā, jo tā krāsa bija košāka par košu) – nekādu problēmu. Tas man nedaudz atgādināja laikus, kad bērnībā kalnu pārgājienā Pamirā, kad tikām līdz ledājam, jaucām tīro kalnu augstieņu sniegu ar kondensēto pienu un ēdām “saldējumu”. Bet vispār shaved ice ir Amerikā, arī Latīņamerikā ļoti populārs vasaras laika deserts, Obama vairākkārts pieķerts ar tādu rokās. Ja tajā izmantotu kādu dabīgu sīrupu – tad es būtu pilnīgā sajūsmā. Sveiciens karstajai Latvijai!

obama-malia-vacation-425Pieķerts!

the_original_jo_jos_shave_iceBilde: rachelleb.com

* Kā norādīja vērīgais @uldispavuls, starp snow cone un snow ball, kurus es vieglprātīgi ieklasificēju vienā kategorijā, ir principiālas atšķirības – http://www.1-800-shaved-ice.com/chart23.html.  Tāpēc jāsaka, ka es esmu iepazinusies tikai ar shaved ice – snow ball, bet snow cone ir gan citādāka ledus struktūra, gan gatavošanas paņēmiens.

The Best Of… Lečvorta dabas parks un Fingerleiki

Tagad, kad ārā ir mitrs 30 grādu karstums un labākā vieta pasaulē šķiet ir pie kondicioniera sāniem, ir tik jauki paskatīties bildes no mūsu ceļojuma Lieldienu laikā. Bija vēss, pat auksts, pat sniga sniegs. No Niagāras mēs braucām uz Itaku – skaistu, liberālu, māksliniecisku pilsētu, kurā man bija īpaša misija, bet par to atsevišķi. No Itakas bijām plānojuši braukt uz Mēnu – vēl vairāk uz Ziemeļiem, kur atrodas viens no lielākajiem dabas ASV dabas parkiem – Acadia. Taču uzzinājām, ka Acadia varētu būt vēl slēgta un vispār likās, ka ir pārāk auksti. Taču laimīgas sakritības dēļ mums tieši tajā laikā atrakstīja mūsu Latvijas dzīvokļa īrnieks, kurš pirms tam dzīvoja tieši Ņujorkas štatā, un ieteica aizbraukt uz kādu dabas parku, kurš tiek dēvēts par Ziemeļamerikas lielo kanjonu. Un tas bija lielisks padoms. Bet, lai tiktu līdz šim dabas parkam, bija jābrauc garām vienam no Pirkstezeriem – un tas bija iespaidīgāk par Niagāru. Parasti mašīnā braucot un pa logu skatoties uz skaistām man vienmēr šķiet, ka tāds ceļojums ir neīsts – vajadzētu būt ārā, ar kājām, uz riteņa, bet šoreiz es sapratu, ka ir lietas, kuras var patiešām izbaudīt tieši tā – diezgan ātri braucot ar mašīnu. Ceļš kā vientuļi amerikāņu kalniņi – augšā, lejā, citu mašīnu tikpat kā nav, brīžiem pat aizkrīt ausis, bet tad atkal paverās tik brīnišķīgs skats ar milzīgām debesīm virs kalniem, kas ietver Fingerleikus. Tie ir vairāki gari un slaidi ezeri, kuri radušies kā Ledus laikmeta šļūdoņu izskalotās plaisas. Brīžiem skati atgādina Itāliju, bet mērogs ir reiz desmit, un lauku ainava aiz loga – noplukusi un skumja. Vagoniņi, ne mājas, pamestība un vientulība. Bet ik pa laikam – vīnogu audzētavas, kurās siltākā laikā noteikti ir vērts iebraukt uz degustācijām. Pa mašīnas logu nekādas lieliskās bildes nesanāk, tāpēc no neskaitāmām debesīm, par kurām komentārā varu teikt tikai “ooh”, mūsu draugi būs pasargāti. Un arī viss pārējais, ko mēs redzējām tajā apkaimē sita pušu Niagāru.

x278Nu labi, vienu tādu ceļa bildi tomēr ielikšu. Bet vai tā var parādīt to, kāds bija brauciens? Nē taču.

paninuudenskritumsButtermilk – Paniņu ūdenskritums pie Itakas. Kārlim šī ir jaunā poza, kuru viņš konsekventi ieņem visās ģimenes bildēs.

shequagaShequaga ūdenskritums, 156 pēdas – tam piebraucām, vienkārši sekojot norādēm uz ūdenskritumu. Nokļuvām mazā un tukšā pilsētiņā, kuras vēsturiskais centrs – 24 ēkas – būvēts 19. gadsimta otrajā pusē “Grieķu renesanses stilu savienojot vietējiem materiāliem” (citāts no bukleta), un kuru sauc Havana. Aizgāju uz tualeti milzīgajā vietējajā bibliotēkā ar doriešu kolonām un Tifānijas stikla paneļiem, un gandrīz aizvainoju darbinieci, mēģinot skaidrot, no kur ir tā valsts, no kurienes es esmu ieradusies, jo viņa zināja ģeogrāfiju.

celsLabi, vēl  viens ceļš – debesis – ezera spīgošana.

lecvortaparksLečvorta dabas parks – tas, kuram ir Austrumu Lielā kanjona reputācija, piederēja gandrīz tikai mums. Satikām vēl tikai dažus tūristus, kuri sarāvušies tāpat kā mēs aukstumā un sniegā tipināja pa takām, kuras nebija slēgtas. Visvairāk cilvēku satikām parka restorāna zālē pie siltām pankūkām ar bekonu.

Parku izveidoja kāds Viljams Priors Lečers, kārtīgs kvēkeris un veiksmīgs industriālais biznesmenis, kuram vienā brīdī apnika uzņēmējdarbība un viņš nolēma baudīt tās augļus, ierīkojot sev villu diezgan mežonīgā vietā, blakus Dženesī upei Šegahundas ielejā. Tieši šis skats paverās no vietas, kurs viņš uzbūvēja savu māju, kas tagad ir jau pieminētais restorāns un viesnīca. Ainavu arhitekts Viljams Vebsters izplānoja ceļus un takas, tiltiņus, skatu punktus un strūklakas villas apkaimē. 1907. gadā Lečvorts ēku un zemes īpašumus novēlēja Ņujorkas štatam dabas parka ierīkošanai. Lielās Depresijas laikā parkā darbojās viena no CCC (Civilian Conservation Corps) nometnēm – tā bija Rūzvelta ideja – dot darbu un apmācību jauniem, neprecētiem vīriešiem no trūcīgām ģimenēm, un ar viņu palīdzību attīstīt dabas parkus un strādāt valsts dabas resursu saglabāšanai. Stāvot milzīgā tukšā laukumā – vietā, kur kādreiz bija šī nometne, un skatoties uz shēmu ar barakām, atpūtas telpām un citām ēkām, kas tur kādreiz bijušas, ļoti stipri mēģināju iedomāties, kā bija tad, kad šeit strādāja simtiem jaunu vīriešu, vēla akmeņus, raka, taisīja takas. Svētdienās notika balles, uz kurām par brīvu aicināja vietējās meitenes un bija arī peldbaseins. Bildēs puiši izskatās ļoti laimīgi. Kad sākās karš, daudzi no viņiem tika rekrutēti armijā.

lecvorta2Vēl viens no trīs lielajiem ūdenskritumiem Lečvorta parkā.

tiltinskalnosMazais tiltiņš starp klintīm ir viens no CCC nometnes laikā paveiktajiem projektiem. Līdz tam mēs aiziet nevarējām, jo taka bija slēgta ziemas dēļ. Bet sniega pārslas, vēja iešūpotas kanjonā, sniga uz augšu.

majecticlecvortaMajestātiska, nedaudz drūma un ļoti skaista senā indiāņu ieleja.

kokatiltsPrombraucot no Lečvortas parka piestājām pie kāda no raksturīgajiem slēgtajiem koka tiltiem – Ņūfīldas tiltiņa, kurš celts 1853. gadā. Vecākais joprojām izmantojamais slēgtais koka tilts Ņujorkas štatā, sastiķēts kopā ar koka naglām. Tā būvēšanas laikā koks bija lēts un viegli pieejams materiāls un tāpēc tiltus veidoja apjumtus, jo tas pasargāja tiltu un tādā veidā sanāca izdevīgāk. Turklāt segums veidoja plašu telpu vietējām sanākšanām.

tapasunnaglasBlakus senajām koka tapām metāla skrūves no jaunlaiku rekonstrukcijām

Fingerleiku apkaime un Lečvorta dabas parks – noteikti iesaku, ja sanāk būt Amerikas Austrumkrastā. Vasarā noteikti ir vairāk iespēju pastaigām pa takām, vīna degustācijām, bet arī sniegainajā laikā bija varens skaistums. Turklāt ūdenskritumos tad bija visvairāk ūdens visa gada laikā.

Un vēl kāda ainiņa – kad vēlā vakarā meklējām naktsmājas pie Lečvortas parka, piestājām pie kāda Colonial inn. Mūs sagaidīja samiegojusies saimniece, fonā bija dzirdamas skaņas, kādas izdod bērni, kuri tiek likti gulēt. Ieraudzījusi Jāna vadītāja apliecību, viņa teica – o, Latvija. Jūs zināt Latviju? Mēs priecīgi izsaucāmies. Moldova, viņa atbildēja, 20 gadus Amerikā un priecīgi pārgāja uz krievu valodu. Viņa iedeva mums atlaidi un piedāvāja papildus kafiju uzvārīšanai numuriņa aparātā.

Bet tad, kad jau bijām atceļā uz mājām, kādā pilsētiņā Pensilvānijā, kuras nosaukumu mēs pat nepapūlējāmies ievērot, jo gribējām tikai benzīntanku ar tualeti un kāju izstaipīšanu, iegājām antikvariātā. Tā ir labākā vieta mazās pilsētiņās, ja gribas parunāties ar vietējiem, jo parasti tie ir tukši, kaut kur rosās īpašnieks un vienmēr ir gatavs parunāties. Pēc jautājuma par to, no kurienes mēs esam, šī saimniece neprasīja tālākus paskaidrojumus. Viņas māsīca bija precējusies ar latvieti, un izskatījās, ka šis vīrs, vārdā Ints, tagad jau nelaiķis, viņai atstājis pamatīgu iespaidu par latviešiem. Latvieši ir ļoti strādīgi, viņa teica, un es kādreiz nesapratu, kāpēc Ints saka, ka sievietes rokām ir jābūt raupjām. Jo tas nozīmē, ka viņa ir strādīga. Tagad es to saprotu, viņa nopūtās.

Pēdējais mēnesis

 

mezs3junijs

Ir sācies mūsu pēdējais mēnesis Amerikā, un es paredzu, ka savā ziņā tas būs tikpat mokošs kā pēdējais mēnesis grūtniecībā – kad no vienas puses gribas, lai tas ātrāk paiet un pienāk fināls, no otras – gribas pakavēties ilgāk, gribas, lai nebeidzas vēl kādu brīdi. Pārcelšanās atpakaļ būs saistīta ar pakošanos un krāmēšanos, un arī ar to, ka būs jātiek vaļā no visām lietām, ar kurām aprīkojām savu nemēbelēto mitekli, un arī jāpārdod uzticamais Dodge Caravan. Un protams, atkal tas būs pārrāvums ritmā un jau esmu gatava, ka zināms kultūršoks būs arī atgriežoties. Jo droši vien, ka mēs būsim izmainījušies, tikai nezinu īsti, kā. Varbūt tas, ka es esmu pieradusi apēst peanut butter jelly maizes garoziņu, kuru man vienmēr laipni piedāvā Maija, kad ir izkodusi vidiņu (es mēģināju viņai dot maizīti ar jau nogrieztām maliņām, tikpat skaistu kādu uz savu metamfetamīna laboratoriju līdzi ņēma Volts no Breaking Bad, bet tas netika pieņemts). Varbūt tas, ka ik pa laikam Jurģis pa visu māju bļauj “Carlos!!!”, mēģinot sasaukt brāli un izrunā to tā, kā es nekad nerunāju – kāārlous. Viņš arī ar lepnumu publiskās vietās sarunājas ar mani angliski, un es ik pa brīdim saraujos, izdzirdot “mommy”. Varbūt tas, ka es katru dienu klausos izcili kvalitatīvo sabiedrisko radio NPR, vai tas, ka esam pieraduši nezvanīt ārstam tiklīdz bērns sāk klepot. Un četru stundu brauciens līdz kādai vietai šķiet gandrīz tepat blakus. Es nezinu, par to es padomāšu tad, kad mēs būsim atpakaļ. Jo viens mēnesis tomēr vēl ir pietiekami ilgs laiks.

Pēdējā mēnesī es blogā gribu ielikt mūsu the best of America momentus. Mēs esam tos krājuši, un gandrīz katrs no tiem ir ļāvis iešķelt dziļāk Amerikā, tikt klāt tās kodolam, kas no tālienes raugoties ir daudz viendabīgāks un vienkāršāks nekā piezūmojoties tuvāk. Un tajā pašā laikā es arī saprotu, ka iebraucējs Amerikā tā arī paliek iebraucējs, pat nodzīvojot ilgus gadus, un Amerika, par spīti savām demokrātijas un vienlīdzības vērtībām, ir ļoti šķiriska. Un tajā pašā laikā es jūtu arī to, ko sena mana studiju biedrene armēniete atzīmēja feisbukā – America is addictive. Tikai vēl neesmu īsti sapratusi, kur slēpjas šī atkarība.