RSS Barotne

Monthly Archives: aprīlis 2013

28. vēstule. Par veļas mazgāšanu.

Vispirms jāsameklē ratiņi, jāaizvelk tie līdz mašīnai, lai var sakraut veļas maisus. Tad jāizdomā, mazgājamās lietas likt veļasmašīnās, kur ietilpst 20 mārciņas vai šoreiz vajadzēs lielākās, kur saiet 30. Jāatceras paņemt savu mazgājamo līdzekli, citādāk būs jāpērk mazie iepakojumi no mazgātuves automāta, un tie smaržo jiptīgi. Bērni dīdās uz naudas mainīšanu – tas ir vēl viens automāts līdzās līdzekļu, skalotāju un mīkstinātāju kastei, bet attālāk no saldējuma un saldo dzērienu automātiem. Ieliekam dolāru zīmi un atskan tāda skaņa kā dzirdēta pie spēļu automātiem – tvertnē sakrīt 25 centu monētas, kvorterīši, veļas mazgātuves valūta – drin, drin, drin, drin. Pēc tam kvorteri jāmet iekšā veļas mašīnās – tinkš, tinkš, kamēr saskrien 2 dolāri vai cik nu kurā vajadzīgs. Un tad aiziet putainais virpulis.

Sākumā mēs gājām uz lielāku mazgātuvi, un, kamēr nebija mašīnas, stiepām veļas maisus uz muguras vai stūmām bērnu ratos. Mūsu “veco” laundromātu sauc SUDSVILLE, par ko iekšā sēdošais latviskais rupeklītis vienmēr priecīgi paķiķina. Sudsville nedaudz izskatās pēc slimnīcas – zilganas flīzes uz grīdas, baltas sienas, dienasgaismas lampas, lielākās veļasmašīnas metāliski spožas, mazākās baltas. Plastmasas krēsli televizoru tuvumā zilgani, tāpat kā lielie žāvētāji un drēbju locīšanas galdi. Televizori piekārti pie griestiem, milzīgi ekrāni, bet dzirdēt tāpat neko īsti nevar, jo visu laiku dūc griestu ventilatoru propelleri. Un visas šīs skaņas – veļasmašīnu griešanās, ventilatoru zumēšana, kvorteru dzinkstēšana kopā ar mitrumu un siltumu dod tādu nomierinošu sajūtu. Man patīk laundromāti, kas to būtu domājis. Varbūt tāpēc, ka ir bijušas reizes, kad esmu tur bijusi tad, kad patiešām bija slikta sajūta, nāca slimība vai kas tāds, un veldzējos tur labāk kā jogas zālē. Un protams, man patīk tīras drēbes, it īpaši, ja tās var siltas no žāvētāja salocīt un sašķirot glītās kaudzītēs. Tas arī ir mierinoši. Sudsvillē mēs parasti bijām vienīgie baltie apmeklētāji starp afroamerikāņiem un spāniski runājošajiem, ja neskaita kādu kalsnu un sirmu balto vīrieti parāk lielā baikā, kuru pāris reizes tur redzēju. Vienreiz Jānis kopā ar bērniem meta iekšā naudu veļasmašīnā un kvorteri iesprūda – un tad ir jāsauc palīgā kāds no darbiniekiem. To vienu, nikno melno sievieti ar tik plāniem matiem, ka galva spīd cauri, es pie sevis nosaucu par Betiju Bū, jo viņai bija balts uzsvārcis ar Disneja pupainās dāmītes apdrukām. Viņa pienāca pie mūsu mašīnas, izvilka no kabatas mazu metāla stienīti, izurķēja ārā iesprūdušās naudiņas un uz pateicības vārdiem tā kā nosprauslājās. Kādai citai mašīnai negadījums un uz grīdas plūdi, viņa samet rindu ar dvieļiem uzsūkt ūdeni. Mazgātuve strādā visu diennakti, un mēs dzirdam viņu kādam sakām, ka viņa jau nu savu veļu šeit nemazgā, jo tāpat te pavada dienu un nakti. Vēlāk es ievēroju, ka viņai zem t-krekla līdzās vienai kuplajai krūtij otras vietā ir tukšums.

Protams, ir kaut kam sevī jāpārkāpj, lai mazgātu savas drēbes, krekliņus, pidžamas un bikses, apakšbikses un zeķes publiskā veļas mazgātuvē, tā ir intīmu robežu – savējo – pārkāpšana. Taču cilvēki šeit ir it kā noslēguši nerakstītu drošības līgumu – neskatīties vienam uz otru vairāk par viegli pārskrienošu skatienu. Kluss “hello” un tikko manāms smaids ir vienīgais, ar ko apmainās apmeklētāji. Tas gan neattiecas uz bērniem – tie met lokus ap neredzētiem vienaudžiem kā mazi kucēni spoži brūnām acīm, ja viņiem būtu astes, tad tās draiski kustētos, aicinot uz skriešanu. Un skriešana, kas Sudsvillē gan tiek ik pa laikam apsaukta, arī sākas. Mūsu bērniem te bija pirmās iepazīšanās ar spāniski runājošajiem bērniem, gan sacenšoties auļošanā, gan plecu pie pleca spēlējot telefona spēlītes. Melnie bērniņi vairāk turas pie vecākiem, klausīgi un disciplinēti. Starp pieaugušajiem te neredz nekādas čupošanās, ne draudzēšanās. Te nav nekādas romantikas, kā varētu iedomāties no filmām vai grāmatām – vīrietis un sieviete, abi vientuļi, iet uz veļas mazgātuvi, lasa grāmatu, ierauga, ka vienu un to pašu, saskatās, iepazīstas un paliek kopā. Nekā tamlīdzīga. Te nāk ģimenes – jauni hispaniki, kas parasti ir maza auguma, nedaudz apaļi, viens bērns vēl gluži bēbīts, to ieliek veļas ratiņos, otrs skraida apkārt. Vīrs pāri 40 ar ogļu melnām ūsām un mazu rozā tērptu meitiņu – viņš rūpīgi loca mazas krāsainas drēbītes, zeķītes, lielākas skolas formas, meitene ar mazām rociņām mēģina darīt pakaļ. Nāk arī cilvēki pa vienam – man prātā palicis kāds milzīgi garš, vairs ne jauns melnais vīrs, kurš lēnām un rāmi locīja milzīgas baltas apakšbikses. Es esmu redzējusi arī tādus apmeklētājus, par kuriem rodas aizdomas, ka viņiem nav īstu māju, nu vismaz zobu noteikti nav. Šķiet, amerikāniskā apsēstība ar tīrību iestiepjas visos slāņos – arī bezpajumtnieki un ubagi, kurus te esmu redzējusi, ir diezgan tīri. Tīras drēbes un duša ir tādas pat cilvēktiesības kā vārda brīvība.

Visā Amerikā ir vairāk kā 3000 pašapkalpošanās mazgātuves – coin laudry, laundromats, un viņu mērķauditorija ir tie, kas dzīvokļus un mājas īrē, un tie pārsvarā ir nabadzīgi strādnieku ļaudis, kuri rotē pa dažādām vietām, meklējot darbu vai labāku peļņu. Tāpēc arī mazgātuves tiek uzskatīta par vienu no vietām, kur satikt mazturīgos un marginālos slāņus, arī, piemēram, spāniski runājošo un diezgan sevī noslēgto kopienu, lai tos pētītu, aicinātu uz bibliotēkām, iesaistītu kādās sociālās programmās vai kā citādi tārgetētu. Laundromāti darbojas kopš 60. gadiem, un tiek uzskatīti par stabili ienesīgu biznesu, bet to vidē izplūdinātie notekūdeņi ar mazgājamo līdzekļu paliekām ierindo tos arī pie vides problēmām. Turklāt to milzīgie un nenoliedzami ļoti ērtie industriālie žāvētāji patērē milzīgi daudz elektrības. Tos gan te lieto arī katrā mājā – ne velti Amerikā par vienu no radikālākajiem zaļā dzīvesveida elementiem uzskata atteikšanos no veļas žāvētāja.

Veļas mašīnu un žāvētāju par nopirkt pavisam lēti, pārsimt dolāri. Tāpēc es reizēm brīnos par spožajām mašīnām, kuras piebrauc pie veļas mazgātuves un domāju – kāpēc viņi nav nopirkuši veļas mašīnu mājai. Par mums ir skaidrs, mēs te īrējam uz nepilnu gadu, un krāmēties ar iekārtu pārdošanu pirms prombraukšanas negribēsies. Tāpēc mēs turpinām reizi nedēļā soļot uz mazgātuvi. Tagad gan esam nomainījuši vietas – braucam uz otru pusi. Tā mazgātuve ir mazāka, pēc skata priecīgāka, jo sienas nokrāsotas košāk un pie griestiem izvilktas krāsainu karodziņu virtenes, mēs neesam vienīgie baltie, un daži uzraugi ir pat draudzīgi un sagaida ar howaudoin’ today? Un tur ir bezmaksas wi-fi.

laundromats1

Mūsu “jaunā” veļasmazgātuve, ar wi-fi

laundromats2

Protams, kad es ieraugu tik lielu un spēcīgu veļasmašīnu, man ir nepārvarama vēlēšanās tajā kādu ielikt, labi, ka ir šitāds brīdinājuma uzraksts.

Advertisements

Roadtrip nr.2 ēdienu piezīmes jaunajos “Dienas ēdienos”

No Klīvlendes ceļojām pie amišiem turpat Ohaijo, Holmsas apgabalā. Jaunajos “Dienas ēdienos” par to, ko mēs tur ēdām.

DEdieni 08Amisi

Roadtrip nr. 2 – augšup, uz ziemeļiem. Klīvlende.

Kur gan Lieldienu brīvdienās varētu doties latvieši, kas ziemu pavadījuši klimatā, kurā temperatūra turējusies dažus grādus virs nulles, sniegs 2 centimetru biezumā uzsnidzis divas reizes un sniegavīru paspējuši uzcel vienu reizi, paspējot tieši pirms lietus sākšanās? Protams, uz ziemeļiem. Patiesību sakot, Klīvlendi kā ceļojuma mērķi mēs nebūtu izvēlējušies, ja tur nedzīvotu mūsu draugs Maiks. Un Maiks ir pelnījis vairāk par pliku pieminēšanu šajā blogā. Mēs iepazināmies pirms vairāk kā 15 gadiem, kad es studēju Budapeštā, un sākumā biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir Amerikas latvietis, kurš lieliski runā latviski, pat ar visādiem slenga vārdiņiem, taču, kad vaicāju, kurā pusē tad ir viņa Latvijas saknes, Maiks pieticīgi teica – es esmu parasts amerikānis, kurš diezgan ilgu laiku dzīvojis Latvijā un strādājis par angļu valodas skolotāju Ādažos (un tos slenga vārdiņus acīmredzot apguvis no saviem vidusskolas audzēkņiem). Es teiktu, ka viņš ir visai tālu no “parasts”, jo bez tā, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu (un tas ir labi redzams arī dažos šī bloga ierakstu komentāros), Maiks runā latviski, māk ungāriski – jo dzīvoja Ungārijā, un arī zviedriski, jo viņa dzimtas saknes ir tur. Tas liecina ne tikai par Maika ķērienu uz valodām, bet arī par vēlēšanos un spēju iedziļināties vietā, kultūrā, valodā, kurā nonācis. Mēs spriedām, ka žēl, ka laikā, kad Maiks bija Latvijā – 90. gadu sākumā, nebija blogi, jo amerikāņa piedzīvojumi jaunajā Latvijas valstī noteikti būtu daudz aizraujošāki kā mūsu tūrisms Amerikā.

Taču, atgriežoties pie tūrisma – brauciens uz Klīvlendi ir 6 stundas, un Amerikas mērogiem tas ir gandrīz kaimiņos. Izbraucām cauri Merilendei, Pensilvānijai un tad Jānis saka – esam iebraukuši Ohaijo, uz ko no aizmugures sēdekļa atskan sauciens “Maijo!”. Braucot cauri šiem štatiem, ik pa brīdim ainava bija tāda kā pazīstama, nodēvējām to par “Siguldas šoseju” – vienīgi ceļa kvalitāte pavisam atšķirīga no Latvijas “siera”. Tagad es domāju, kas man šajā braucienā lika sajust, ka Amerikā tiešām ir ekonomiskā krīze – vai ik pa brīdim redzamās noplukušās mājiņas, pamestie šķūņi, pelēkā gaisma?

Taču Klīvlendē laiks bija saulains, un Maika māja atrodas brīnišķīgā privātmāju rajonā, kuram ir vismaz divas ļoti jaukas iezīmes – maizīšu ceptuve, līdz kurai var aiziet ar kājām, un kājām sasniedzamā attālumā arī ezers, kuram apkārt iekārtots skaists parks. Horseshoe jeb Pakava ezeru 19. gadsimta vidū izveidoja šeikeru kopiena, uzbūvējot dambi dzirnavām. Šeikeri bija reliģiska kristiešu grupa, kas dzīvoja kopienās ar kopīgu īpašumu, uzskatīja vīriešus un sievietes par vienlīdzīgiem un bija pazīstami ar savām ražošanas prasmēm. Taču viņi arī praktizēja stingru celibātu un seksu uzskatīja par grēku, acīmredzami tas deva viņiem lielu strādīgumu, taču diemžēl nenodrošināja kopienas turpināšanos. Jebkurā gadījumā, viens no šeikeru atstātajiem mantojumiem Ohaijo ir burvīgais ezers, kurš no šeikeriem nonāca kādas nekustamo īpašumu kompānijas rokās, kura to ziedoja pilsētai parka izveidei, bet parka iekārtošanu atbalstīja daudzi filantropi, to vidū arī divi brāļi 20. gadsimta sākumā – uzņēmēji Otis un Mantis Van Svērigeni.

Par viņu dīvaino vārdu izcelsmi ziņu nav, bet par viņi paši nāk no nabadzīgas Ohaijo fermas, un kļuva par nekustamo īpašumu darboņiem. 1909. gadā brāļi Klīvlandē pie Horse Shoe ezera sāka veidot ekskluzīvu dzīvojamo rajonu Shaker Heights, kuras plānošanu un dizainu paši stingri uzraudzīja – lai tas būtu saskaņā ar viņu noteiktajiem standartiem, kuri noteica ierobežojumus komerciālai darbībai, īres mājām un dzīvokļiem, arī māju arhitektūrai – stilam un izmēram. Kad es jau vēlāk pēc ceļojuma nedaudz vairāk palasīju par brāļiem, sapratu, kur slēpās rajona burvīgums – tā ceļi nebija lineāri veidoti kā parasti Amerikas priekšpilsētās, bet gan lokveida, savukārt visām mājām vajadzēja būt unikālām, tāpēc arī var redzēt kopīgu laikmeta stilu, bet ne būves pēc standarta projekta. Brāļi Svērigeni bija ļoti veiksmīgi nekustamo īpašumu jomā, un nejaušības dēļ iesaistījās arī plaukstošajā ASV dzelzceļa biznesā un sāka veidot dažādas tiem laikiem ārkārtīgi sarežģītas finansiālas shēmas, kuras beigās – Lielās Depresijas sākumā noveda pie “kāršu nama” sabrukšanas un brāļu pilnīgas izputēšanas. Tādas detaļas kā brāļu ārkārtīgi noslēgtais un ciešais dzīvesveids – kopīga māja, kurā viņi izmantoja tikai pāris no 50 istabām, visu mūžu gulēja vienā guļamistabā, nekur neparādījās atsevišķi, tikai kopā, šim stāstam piešķir papildus intrigu. Viņi palīdzēja Klīvlendei uzplaukt, izveidoja ne tikai Shaker Heights rajonu, bet arī uzcēla Klīvlendas pirmo augstceltni, kas ar saviem 216 metriem 1930. – tā pabeigšanas gadā bija otrā augstākā ēka pasaulē, un nomira nabadzībā – viens 1935., otrs 1936. gadā.

Tornis, kurš ir līdzīgs Ņujorkas Vūlvorta ēkai, labi izceļās Klīvlendes augstceltņu vidū, un tās mēs aplūkojām no ostas puses. Tur ir Zinātnes muzejs, pilns ar eksperimentiem un aktivitātēm bērniem, gana fascinējošs arī pieaugušajiem. Otra izvēle bija Rock’n’roll slavas zāle, bet nospriedām, ka Dženisas Džoplinas kafijas krūze vai ģitāra diez vai bērnus varētu interesēt. Pa ceļam uz muzeju izbraucām cauri Mazajai Itālijai – idilliskam un liberālam rajonam, kurā kādreiz bija apmetusies liela itāļu kopiena, un tajā ir mazas, šauras ieliņas, ar zaļiem vīteņaugiem apaugušas mājas, picērijas un krodziņi. Mēs braucām arī cauri nabadzīgajiem rajoniem, kuros ir daudz skarbāka aina un prātā nesāk skanēt itāļu balādes, bet gan daudz skarbāki bīti, hip hops vai kaut kas tāds. Tur var redzēt ekonomiskās un rūpniecības krīzes pēdas – pamestas mājas, sociālie dzīvokļi, noplukuši reklāmu stabu, uz kuriem sen neviens nav reklamējies. Nedaudz līdzīgi Liepājas karaostai, it īpaši tāpēc, ka noplukušās mājas ir reiz bijušas grezni 20. gadsimta pirmās puses nami.

Dienas beigās es Maikam teicu, ka nekad nebiju domājusi, ka Klīvlende ir tāda. Tāda, ka šeit pat varētu dzīvot. Lūdzu, viņš teica – turpat pāri ielai var nopirkt trīs guļamistabu māju pa 40 000 USD – tā ir foreclosure māja, kuru pārdod, jo tās īpašnieki vairs nevarēja atmaksāt kredītu bankai.

to be continued

labritLabrīt, Klīvlende!

maikaiela

Maika ieliņa

horseshoePie Horseshoe ezera

karlismaiksKārlis un Maiks zinātnes muzejā

klivlendeSkats uz Klīvlendi no krastmalas – ceļa galā ir Zinātnes muzejs, brāļu uzceltais tornis ir otrā augstceltne no labās puses – tā ar spico galu

klivlende2Skats uz Klīvlendes torņiem no iekšpilsētas reljefa