RSS Barotne

Tag Archives: laundromats

28. vēstule. Par veļas mazgāšanu.

Vispirms jāsameklē ratiņi, jāaizvelk tie līdz mašīnai, lai var sakraut veļas maisus. Tad jāizdomā, mazgājamās lietas likt veļasmašīnās, kur ietilpst 20 mārciņas vai šoreiz vajadzēs lielākās, kur saiet 30. Jāatceras paņemt savu mazgājamo līdzekli, citādāk būs jāpērk mazie iepakojumi no mazgātuves automāta, un tie smaržo jiptīgi. Bērni dīdās uz naudas mainīšanu – tas ir vēl viens automāts līdzās līdzekļu, skalotāju un mīkstinātāju kastei, bet attālāk no saldējuma un saldo dzērienu automātiem. Ieliekam dolāru zīmi un atskan tāda skaņa kā dzirdēta pie spēļu automātiem – tvertnē sakrīt 25 centu monētas, kvorterīši, veļas mazgātuves valūta – drin, drin, drin, drin. Pēc tam kvorteri jāmet iekšā veļas mašīnās – tinkš, tinkš, kamēr saskrien 2 dolāri vai cik nu kurā vajadzīgs. Un tad aiziet putainais virpulis.

Sākumā mēs gājām uz lielāku mazgātuvi, un, kamēr nebija mašīnas, stiepām veļas maisus uz muguras vai stūmām bērnu ratos. Mūsu “veco” laundromātu sauc SUDSVILLE, par ko iekšā sēdošais latviskais rupeklītis vienmēr priecīgi paķiķina. Sudsville nedaudz izskatās pēc slimnīcas – zilganas flīzes uz grīdas, baltas sienas, dienasgaismas lampas, lielākās veļasmašīnas metāliski spožas, mazākās baltas. Plastmasas krēsli televizoru tuvumā zilgani, tāpat kā lielie žāvētāji un drēbju locīšanas galdi. Televizori piekārti pie griestiem, milzīgi ekrāni, bet dzirdēt tāpat neko īsti nevar, jo visu laiku dūc griestu ventilatoru propelleri. Un visas šīs skaņas – veļasmašīnu griešanās, ventilatoru zumēšana, kvorteru dzinkstēšana kopā ar mitrumu un siltumu dod tādu nomierinošu sajūtu. Man patīk laundromāti, kas to būtu domājis. Varbūt tāpēc, ka ir bijušas reizes, kad esmu tur bijusi tad, kad patiešām bija slikta sajūta, nāca slimība vai kas tāds, un veldzējos tur labāk kā jogas zālē. Un protams, man patīk tīras drēbes, it īpaši, ja tās var siltas no žāvētāja salocīt un sašķirot glītās kaudzītēs. Tas arī ir mierinoši. Sudsvillē mēs parasti bijām vienīgie baltie apmeklētāji starp afroamerikāņiem un spāniski runājošajiem, ja neskaita kādu kalsnu un sirmu balto vīrieti parāk lielā baikā, kuru pāris reizes tur redzēju. Vienreiz Jānis kopā ar bērniem meta iekšā naudu veļasmašīnā un kvorteri iesprūda – un tad ir jāsauc palīgā kāds no darbiniekiem. To vienu, nikno melno sievieti ar tik plāniem matiem, ka galva spīd cauri, es pie sevis nosaucu par Betiju Bū, jo viņai bija balts uzsvārcis ar Disneja pupainās dāmītes apdrukām. Viņa pienāca pie mūsu mašīnas, izvilka no kabatas mazu metāla stienīti, izurķēja ārā iesprūdušās naudiņas un uz pateicības vārdiem tā kā nosprauslājās. Kādai citai mašīnai negadījums un uz grīdas plūdi, viņa samet rindu ar dvieļiem uzsūkt ūdeni. Mazgātuve strādā visu diennakti, un mēs dzirdam viņu kādam sakām, ka viņa jau nu savu veļu šeit nemazgā, jo tāpat te pavada dienu un nakti. Vēlāk es ievēroju, ka viņai zem t-krekla līdzās vienai kuplajai krūtij otras vietā ir tukšums.

Protams, ir kaut kam sevī jāpārkāpj, lai mazgātu savas drēbes, krekliņus, pidžamas un bikses, apakšbikses un zeķes publiskā veļas mazgātuvē, tā ir intīmu robežu – savējo – pārkāpšana. Taču cilvēki šeit ir it kā noslēguši nerakstītu drošības līgumu – neskatīties vienam uz otru vairāk par viegli pārskrienošu skatienu. Kluss “hello” un tikko manāms smaids ir vienīgais, ar ko apmainās apmeklētāji. Tas gan neattiecas uz bērniem – tie met lokus ap neredzētiem vienaudžiem kā mazi kucēni spoži brūnām acīm, ja viņiem būtu astes, tad tās draiski kustētos, aicinot uz skriešanu. Un skriešana, kas Sudsvillē gan tiek ik pa laikam apsaukta, arī sākas. Mūsu bērniem te bija pirmās iepazīšanās ar spāniski runājošajiem bērniem, gan sacenšoties auļošanā, gan plecu pie pleca spēlējot telefona spēlītes. Melnie bērniņi vairāk turas pie vecākiem, klausīgi un disciplinēti. Starp pieaugušajiem te neredz nekādas čupošanās, ne draudzēšanās. Te nav nekādas romantikas, kā varētu iedomāties no filmām vai grāmatām – vīrietis un sieviete, abi vientuļi, iet uz veļas mazgātuvi, lasa grāmatu, ierauga, ka vienu un to pašu, saskatās, iepazīstas un paliek kopā. Nekā tamlīdzīga. Te nāk ģimenes – jauni hispaniki, kas parasti ir maza auguma, nedaudz apaļi, viens bērns vēl gluži bēbīts, to ieliek veļas ratiņos, otrs skraida apkārt. Vīrs pāri 40 ar ogļu melnām ūsām un mazu rozā tērptu meitiņu – viņš rūpīgi loca mazas krāsainas drēbītes, zeķītes, lielākas skolas formas, meitene ar mazām rociņām mēģina darīt pakaļ. Nāk arī cilvēki pa vienam – man prātā palicis kāds milzīgi garš, vairs ne jauns melnais vīrs, kurš lēnām un rāmi locīja milzīgas baltas apakšbikses. Es esmu redzējusi arī tādus apmeklētājus, par kuriem rodas aizdomas, ka viņiem nav īstu māju, nu vismaz zobu noteikti nav. Šķiet, amerikāniskā apsēstība ar tīrību iestiepjas visos slāņos – arī bezpajumtnieki un ubagi, kurus te esmu redzējusi, ir diezgan tīri. Tīras drēbes un duša ir tādas pat cilvēktiesības kā vārda brīvība.

Visā Amerikā ir vairāk kā 3000 pašapkalpošanās mazgātuves – coin laudry, laundromats, un viņu mērķauditorija ir tie, kas dzīvokļus un mājas īrē, un tie pārsvarā ir nabadzīgi strādnieku ļaudis, kuri rotē pa dažādām vietām, meklējot darbu vai labāku peļņu. Tāpēc arī mazgātuves tiek uzskatīta par vienu no vietām, kur satikt mazturīgos un marginālos slāņus, arī, piemēram, spāniski runājošo un diezgan sevī noslēgto kopienu, lai tos pētītu, aicinātu uz bibliotēkām, iesaistītu kādās sociālās programmās vai kā citādi tārgetētu. Laundromāti darbojas kopš 60. gadiem, un tiek uzskatīti par stabili ienesīgu biznesu, bet to vidē izplūdinātie notekūdeņi ar mazgājamo līdzekļu paliekām ierindo tos arī pie vides problēmām. Turklāt to milzīgie un nenoliedzami ļoti ērtie industriālie žāvētāji patērē milzīgi daudz elektrības. Tos gan te lieto arī katrā mājā – ne velti Amerikā par vienu no radikālākajiem zaļā dzīvesveida elementiem uzskata atteikšanos no veļas žāvētāja.

Veļas mašīnu un žāvētāju par nopirkt pavisam lēti, pārsimt dolāri. Tāpēc es reizēm brīnos par spožajām mašīnām, kuras piebrauc pie veļas mazgātuves un domāju – kāpēc viņi nav nopirkuši veļas mašīnu mājai. Par mums ir skaidrs, mēs te īrējam uz nepilnu gadu, un krāmēties ar iekārtu pārdošanu pirms prombraukšanas negribēsies. Tāpēc mēs turpinām reizi nedēļā soļot uz mazgātuvi. Tagad gan esam nomainījuši vietas – braucam uz otru pusi. Tā mazgātuve ir mazāka, pēc skata priecīgāka, jo sienas nokrāsotas košāk un pie griestiem izvilktas krāsainu karodziņu virtenes, mēs neesam vienīgie baltie, un daži uzraugi ir pat draudzīgi un sagaida ar howaudoin’ today? Un tur ir bezmaksas wi-fi.

laundromats1

Mūsu “jaunā” veļasmazgātuve, ar wi-fi

laundromats2

Protams, kad es ieraugu tik lielu un spēcīgu veļasmašīnu, man ir nepārvarama vēlēšanās tajā kādu ielikt, labi, ka ir šitāds brīdinājuma uzraksts.

Advertisements