RSS Feed

Monthly Archives: augusts 2013

Pēdējā nodaļa. America is addictive.

Jau pagājis vairāk kā mēnesis kopš mēs esam atpakaļ Latvijā, tomēr es joprojām jūtos nedaudz parādā Amerikai, parādā noslēdzošo nodaļu mūsu stāstā, šajā blogā, mūsu “Amerikas periodā”. Pēc deviņiem mēnešiem Amerikā man daudzi prasa – nu, kā? Ziniet, tā it kā mēs nekad nebūtu bijuši prom. Tā, it kā dzīve mazajā piepilsētas “kartona” mājiņā Merilendas štatā starp lielceļa, lidmašīnu, helikopteru un circeņu skaņām būtu bijusi tikai sapnis vai piederējusi kādam citam. Šeit nekas daudz nav mainījies – mūsu dzīvoklis, piemēram, pateicoties rūpīgiem un kārtīgiem īrniekiem, izskatījās tieši tāds pats, un turklāt tīrs un kārtīgs, kas nav parastais stāvoklis mūsu mājā, bet kaķis tikpat pūkains un nīgrs kā vienmēr. Lai arī – nevarētu teikt, ka nekas. Dažiem mūsu draugiem ir vairāk bērnu, daži ir atvadījušies no tuviem cilvēkiem. Daži ir izdevuši grāmatas, daži ir sasnieguši profesionālu uzplaukumu. Dažas jaunas vietas ir atvērtas (piemēram, bulciņu kafejnīca tieši mūsu ielas galā, un tas ir daudz lielāks risks svara pieaugumam nekā visa Amerika), dažas ir aizvērtas un pazudušas. Kalnciema ielas pasākumi, kā saprotu, kļuvuši jau par meinstrīmu, bet Botāniskajā dārzā beidzot ir kafejnīca.

Un tomēr, ir daži sīkumi un nieki, kas ikdienā izpeld un  atgādina par Ameriku. Es klusi pie sevis šķendējos par to, ka veikalos nevar nopirkt zipmaisiņus, kas ir tik nepārspējami ērti pārtikas un dažādu lietu glabāšanai, un tad, kad man vajag permanento marķieri, es ņemu amerikāņu šārpiju, jo tas man patīk vislabāk, un es atvedu nelielu rezervi. Veikalā rīsu un graudaugu iepakojumi liekas tik maziņi pēc tam, kad pierasts pie Costco vairumtirgotavas izmēriem, un arī piena galonu bijām pieņēmuši kā mūsu ģimenei piemērotu apjomu. Maija ik pa laikam spēlējoties runā angliski – yes, yes, thank you, good job, dzirdēju viņu sakot kādam neredzamam sarunu biedram. Jurģis, kad tiek pie dzirdošām ausīm, stāsta par Amerikas rakūniem, bet Kārli saucam par Karlosu. Un no maniem pierakstu blokiem un kindla vākiem mēdz izkrist mazās loterijas biļešu zīmītes, es tās esmu sabāzusi visur. Lūk, šādas.

bileteTie ir mazi stingra papīra gabaliņi, kurus noplēš no lieliem ruļļu riteņiem. Tas var būt gan biļetes uz 20. gadsimta sākuma karuseli, gan lozes loterijā, un loterijas Amerikā mīl – tās ir katros publiskos svētkos un pasākumos, katru reizi pienāk brīdis, kad parādās kāds cilvēks ar lielo rulli, un piedāvā par dolāru vai diviem nopirkt biļetīti un kaut ko vinnēt – parasti ko nelielu, bet patīkamu – vakariņas, dāvanu karti, vīna pudeli. Es nekad nevinnēju, bet man tik ļoti patika šīs mazās biļetes, ka katru reizi tās nopirku. Un tagad šie papīrīši ir mazs atgādinājums par to, kas mani valdzināja Amerikā – un es ilgi nevarēju izdomāt, kā to īsti apzīmēt. Vienīgais, pie kā es nonācu – patīkams vēsturisks sentiments. Pirmā loterija Amerikā notika 1612. gadā un līdzīgas biļetes izmantotas ja ne kopš tā laika, tad jau pirms 100 gadiem noteikti, un tās joprojām izmanto – jo tās noder, strādā, un nav nekādas vajadzības pēc kaut kā inovatīva, atšķirīga, revolucionāra un vēsturi mainoša. Mēs, lūk, paliekam pie tām pašām vecajām labajām loterijas biļetēm. Un tā ar daudzām lietām – tie paši Sharpie marķieri ar gadu desmitiem nemainīgu dizainu, RadioFlyer ratiņi un ritenīši bērniem, Tootsie Roll konfektes, kuras ražo nemainīgā skatā un garšā jau 130 gadus, elektrolīnijas, kuras ievilktas nezin kad un joprojām vadi iet pa gaisu. Tādas vēstures caurauguma strīpas Amerikas saspringtajā, spraigas konkurences un pasaules izcilības trenktajā ķermenī, kas dod mieru un mājas sajūtu, vienkāršību. Un šī aizkustinošā vienkāršība mani paķēra beisbola spēlē, kurā sacentās Washington Nationals ar Chicago Cubs (nosaukt komandu par lācēniem – vai nav mīļi?). Mēs klīdām pa stadionu, meklējot savu vietu – skaļa mūzika, šova tembrā un intonācijās runājošas balsis skaļruņos, spoži prožektori – jā, tieši, kā filmās, kad atskanēja kāda dziesma, un, piedošanu, bet es uzreiz neatpazinu Amerikas himnu. Taču tajā brīdī visi cilvēki visapkārt apstājās kā sastinguma burvības skarti, pārtrauca ēst burgerus un strēbt frozen margaritas no metru gariem plastmasas stobriem, nostājās miera stājā, pielika rokas pie sirds un dziedāja līdzi. No sirds. Nodzied, un tad turpina ēst, pļāpāt, fotogrāfēties. Es atzīstos, man patīk kolektīvas sentimenta izpausmes, es mēdzu raudāt, skatoties 18. novembra parādi Rīgā, un šī himnas epizode manā vēsturiskā sentimenta atmiņu kolekcijā paliks kā viena no iezīmīgākajām.

Lai arī Amerikas vēsture ir īsa – redz, eiropieši to sāka iekarot tad, kad Rīgā jau vairākus gadsimtus slējās Doma baznīca, nācija jauna un svaiga, šim vēstures nesenumam ir kāda priekšrocība – nācijas pagātne ir pārskatāma un skaidra, tajā nav lielu pretrunu un nav pārrāvumu. Ja tā varētu teikt – tas amerikāņiem dod spēju būt vairāk kontaktā ar savu pagātni. Un man kā cilvēkam no Austrumeiropas ar saplosītu vēstures līniju, šī vienkāršā un pārskatāmā kontinuitāte bija teju vai šokējoša – fermas, kas piederējušas vienai ģimenei piecās paaudzēs un kurās visi darījuši vienu un to pašu darbu. Mājas pilsētas ielās, kurās dzīvojuši Džordža Vašingtona līdzgaitnieki, un tajās joprojām dzīvo cilvēki, saglabājot un saudzējot vēsturisko mantojumu, bet nepārvēršot to par muzeju, miers un skaidrība par savu vēsturi. Protams, arī tajā ir sabiezējumi un smagi jautājumi gan agrākos laikos, gan vēl nesen, taču tie interesē tikai entuziastus. Piemēram, vai jūs zinājāt ka tad, kad valsts pirmssākumos balsoja par to, kura būs valsts valoda – angļu vai vācu, angļu uzvarēja tikai ar vienas balss pārsvaru? Vai to, ka pirmie ieceļotāji no Eiropas netika galā ne ar jauno zemi, ne tās apstākļiem, nežēlīgi slimoja, cieta badu un zinātnieki, kas pēta kaulus pirmo apmetņu  kapavietās, apgalvo, ka ir pierādījumi par kanibālismu? Vienīgā Amerikas vēstures grāmata, kuru es biju lasījusi, bija “Vējiem līdzi”, un tas nemaz nav tik muļķīgi kā izklausās, jo pilsoņu karš ir viens no tiem pagātnes posmiem, par kuru Amerika joprojām daudz reflektē. Amerikas vēsturiskie notikumi īstenībā ir aktuāli katru dienu arī tagad – kaut vai debate par ieročiem, kuru pieejamības galvenais pamatojums ir konstitūcijā noteiktās tiesības, kas ir Amerikas valsts pamatvērtības.

Bet atpakaļ pie atgriešanās Latvijā. Deviņi mēneši patiešām nebija tik ilgs laiks, lai kaut kas ļoti izmainītos skatā uz šejieni. Labi, man šķiet nedaudz dīvaini tas, ka Rīgā populārākais deserts, ko visur pārdod, cep un ēd ir makarūni, ka visas meitenes staigā sārtos maksi svārkos un arī šķiet, ka cilvēki neproporcionāli daudz runā par laika apstākļiem. Dīvainākā izmaiņa pēc Amerikas, ko es novēroju sevī – man neviena diena šeit nav šķitusi neciešami karsta un vispār – šeit ir perfekts laiks katru dienu.

Brīžiem arī liekas, ka uzskatīt Latvijas valsti par labu vietu un nevemt riebumā par ierēdņu korupciju, vispārējo zagšanu un briesmīgo iznīcinošo attieksmi pret saviem pilsoņiem un nāciju kopumā, šeit nav īsti pieklājīgi, bet naivi un aprobežoti. Nav īsti pieklājīgi uzskatīt, piemēram, ka gadu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums un kārtīgi vienreizējie pabalsti, ir pienācīgs valsts atbalsts bērnu dzimšanai. Un par veselības sistēmu vispār labāk ir jālamājas. Taču man tas ir milzīgs atvieglojums, ka es zinu – ja vajadzēs, es tikšu pie ārsta un bērnus arī varēšu aizvest, vienalga, vai par velti vai 25 latiem, jo Amerikas apdrošināšanā balstītā sarežģītā veselības sistēma man, un daudziem amerikāņiem ir viens no dzīves lielākajiem spriedzes avotiem.

Mūsu valsts un tās pārvaldība, protams, ir tālu no perfektas, bet arī sabiedrībai derētu kādreiz izslēgt dominējošo gaidīšanas režīmu – gaidīs, kad noķers zagļus, gaidīs, kad “radīs apstākļus”, gaidīs, kad novērtēs, sarīkos, izveidos. Nav pārsteidzoši, ka Rīgā uzvar Ušakovs, jo viņš labi māk atsaukties šai noskaņai – izveido, sarīko un vēl salūtu uztaisa vairākas reizes gadā. Tas nav slikti, un Lucavsala ir jauka vieta, bet Amerikā man ļoti pārsteidza un aizrāva tas, cik daudz cilvēki dara paši – jo viņiem valsts tāda, ka gaidīšanas režīms vienkārši nepastāv. Tāpēc tur ir ļoti attīstīta brīvprātīgā darba kustība, un darbs kopienas labā ir vērtība un dzīves sastāvdaļa, nevis privātajai dzīvei nozagts laiks. Rezultāts var būt gan gadu desmitiem ilgi veidots milzīgs parks, gan neliels koncerts savā rajonā, gan skolas tirdziņš, kurā piedalās visi vecāki.

Kas vēl mani Amerikā pārsteidza?

  • Pirms tam nezināju, ka Amerikā ir tik daudz trūcīgo cilvēku, nabadzība ir liela problēma un daudziem cilvēkiem grūti pat nopirkt pārtiku – tāpēc tur ir valsts pārtikas programmas un pārtikas bankas, kurās vari piedalīties katrā lielveikalā.
  • Amerika ir ļoti šķiriska – neskatoties uz ārējo tēlu – vienlīdzība, sasniegumi, “katrs var būt prezidents”. Šķiriski ir gan dzīvojamie rajoni, gan skolas, gan sociālā dzīve. Mēs dzīvojām Vašingtonas apkaimes “melnākajā” county, un arī ekonomiski trūcīgākajā, tāpēc redzējām tādu Ameriku, ar kādu, iespējams, baltie viduššķiras amerikāņi vispār nesaskaras.
  • Beisbols ir tieši tāds kā rāda amerikāņu filmās, un man tas ļoti patika – ja es paliktu dzīvot Amerikā, tad noteikti ietu uz beisbolu regulāri. Ne jau tāpēc, ka es kaut ko saprastu no spēles, bet tāpēc, ka man patika kolektīvā priecīgā atmosfēra.
  • Labi attīstītā mantu brīvās apmaiņas kultūra – Freecycle, sadaļa “par brīvu” Craigslist (kas ir ļoti primitīva – mūsu ss.lv salīdzinoši ir dizaina paraugs, bet milzīga un ļoti ietekmīga sludinājumu liste), ielas malās vienkārši tāpat izliktās mantas – un tas, ka cilvēkiem nav nekādu aizspriedumu tās ņemt un lietot.
  • Roadtrip kā ceļošanas veids – ja kādreiz man likās, ka lielu gabalu braukšana mašīnā ir vienkārši nepieciešamība, lai nokļūtu no vienas vietas otrā, Amerikā tā ir bauda pati par sevi. Lieliskie ceļi, lieliskās ainavas, mazie moteļi un pilsētiņas.

Deviņos mēnešos mēs, protams, īsti iedzīvoties nepaguvām, un tāpēc mūsu dzīve bija diezgan noslēgta un vientuļa. Tas bija tikpat labi ārējs, kā iekšējs ceļojums. Laiks, kad mēs kā ģimene varējām vienkārši būt, nevis “būt kaut kas”, un būt daudz kopā, būt viens otram. Kad mūsu ikdienas ritms bija mierīgs un paredzams, mūsu pastaigas svaigā gaisā pa mežiem – daudz biežākas nekā Latvijā.

Ejot katru dienu uz Jurģa skolas autobusa pieturu, man neviļus izveidojās tradīcija – katru dienu nofotogrāfēt vienu un to pašu vietu – kur taka ievijas mazajā mežiņā un tās vidū zaļš stabiņš ar piekaramu atslēgu (tikai uz beigām sapratām, ka, atslēdzot atslēgu, stabiņu var iegremdēt zemē un tad pa taciņu var iebraukt ar auto). Sākumā, laikā, kad es skaitīju dienas līdz prombraukšanai, es to bildēju, mēģinot izskrāpēt ko skaistu – piemēram, gaismu spēles lielo koku zaros – no apkārtnes, kura man likās nožēlojama. Taču tad, tas kļuva par mūsu ritma daļu, un beigās jau vienkārši mīļš.

Es noteikti gribu atgriezties Amerikā – varbūt kādā citā vietā, ar citiem nosacījumiem, uz citu laiku posmu, bet varu piekrist visiem, kuri saka, ka šī valsts rada atkarību. Bet no Amerikas posma mūsu dzīvē, un arī no šī bloga un savas blogošanas karjeras, sakot paldies visiem lasītājiem, atvados nevis ar ūdenskritumiem, Balto namu vai lielceļiem, bet tieši ar mazo zaļo stabiņu.

stabins

THE END

Advertisements