RSS Feed

Tag Archives: Amerika

Pēdējā nodaļa. America is addictive.

Jau pagājis vairāk kā mēnesis kopš mēs esam atpakaļ Latvijā, tomēr es joprojām jūtos nedaudz parādā Amerikai, parādā noslēdzošo nodaļu mūsu stāstā, šajā blogā, mūsu “Amerikas periodā”. Pēc deviņiem mēnešiem Amerikā man daudzi prasa – nu, kā? Ziniet, tā it kā mēs nekad nebūtu bijuši prom. Tā, it kā dzīve mazajā piepilsētas “kartona” mājiņā Merilendas štatā starp lielceļa, lidmašīnu, helikopteru un circeņu skaņām būtu bijusi tikai sapnis vai piederējusi kādam citam. Šeit nekas daudz nav mainījies – mūsu dzīvoklis, piemēram, pateicoties rūpīgiem un kārtīgiem īrniekiem, izskatījās tieši tāds pats, un turklāt tīrs un kārtīgs, kas nav parastais stāvoklis mūsu mājā, bet kaķis tikpat pūkains un nīgrs kā vienmēr. Lai arī – nevarētu teikt, ka nekas. Dažiem mūsu draugiem ir vairāk bērnu, daži ir atvadījušies no tuviem cilvēkiem. Daži ir izdevuši grāmatas, daži ir sasnieguši profesionālu uzplaukumu. Dažas jaunas vietas ir atvērtas (piemēram, bulciņu kafejnīca tieši mūsu ielas galā, un tas ir daudz lielāks risks svara pieaugumam nekā visa Amerika), dažas ir aizvērtas un pazudušas. Kalnciema ielas pasākumi, kā saprotu, kļuvuši jau par meinstrīmu, bet Botāniskajā dārzā beidzot ir kafejnīca.

Un tomēr, ir daži sīkumi un nieki, kas ikdienā izpeld un  atgādina par Ameriku. Es klusi pie sevis šķendējos par to, ka veikalos nevar nopirkt zipmaisiņus, kas ir tik nepārspējami ērti pārtikas un dažādu lietu glabāšanai, un tad, kad man vajag permanento marķieri, es ņemu amerikāņu šārpiju, jo tas man patīk vislabāk, un es atvedu nelielu rezervi. Veikalā rīsu un graudaugu iepakojumi liekas tik maziņi pēc tam, kad pierasts pie Costco vairumtirgotavas izmēriem, un arī piena galonu bijām pieņēmuši kā mūsu ģimenei piemērotu apjomu. Maija ik pa laikam spēlējoties runā angliski – yes, yes, thank you, good job, dzirdēju viņu sakot kādam neredzamam sarunu biedram. Jurģis, kad tiek pie dzirdošām ausīm, stāsta par Amerikas rakūniem, bet Kārli saucam par Karlosu. Un no maniem pierakstu blokiem un kindla vākiem mēdz izkrist mazās loterijas biļešu zīmītes, es tās esmu sabāzusi visur. Lūk, šādas.

bileteTie ir mazi stingra papīra gabaliņi, kurus noplēš no lieliem ruļļu riteņiem. Tas var būt gan biļetes uz 20. gadsimta sākuma karuseli, gan lozes loterijā, un loterijas Amerikā mīl – tās ir katros publiskos svētkos un pasākumos, katru reizi pienāk brīdis, kad parādās kāds cilvēks ar lielo rulli, un piedāvā par dolāru vai diviem nopirkt biļetīti un kaut ko vinnēt – parasti ko nelielu, bet patīkamu – vakariņas, dāvanu karti, vīna pudeli. Es nekad nevinnēju, bet man tik ļoti patika šīs mazās biļetes, ka katru reizi tās nopirku. Un tagad šie papīrīši ir mazs atgādinājums par to, kas mani valdzināja Amerikā – un es ilgi nevarēju izdomāt, kā to īsti apzīmēt. Vienīgais, pie kā es nonācu – patīkams vēsturisks sentiments. Pirmā loterija Amerikā notika 1612. gadā un līdzīgas biļetes izmantotas ja ne kopš tā laika, tad jau pirms 100 gadiem noteikti, un tās joprojām izmanto – jo tās noder, strādā, un nav nekādas vajadzības pēc kaut kā inovatīva, atšķirīga, revolucionāra un vēsturi mainoša. Mēs, lūk, paliekam pie tām pašām vecajām labajām loterijas biļetēm. Un tā ar daudzām lietām – tie paši Sharpie marķieri ar gadu desmitiem nemainīgu dizainu, RadioFlyer ratiņi un ritenīši bērniem, Tootsie Roll konfektes, kuras ražo nemainīgā skatā un garšā jau 130 gadus, elektrolīnijas, kuras ievilktas nezin kad un joprojām vadi iet pa gaisu. Tādas vēstures caurauguma strīpas Amerikas saspringtajā, spraigas konkurences un pasaules izcilības trenktajā ķermenī, kas dod mieru un mājas sajūtu, vienkāršību. Un šī aizkustinošā vienkāršība mani paķēra beisbola spēlē, kurā sacentās Washington Nationals ar Chicago Cubs (nosaukt komandu par lācēniem – vai nav mīļi?). Mēs klīdām pa stadionu, meklējot savu vietu – skaļa mūzika, šova tembrā un intonācijās runājošas balsis skaļruņos, spoži prožektori – jā, tieši, kā filmās, kad atskanēja kāda dziesma, un, piedošanu, bet es uzreiz neatpazinu Amerikas himnu. Taču tajā brīdī visi cilvēki visapkārt apstājās kā sastinguma burvības skarti, pārtrauca ēst burgerus un strēbt frozen margaritas no metru gariem plastmasas stobriem, nostājās miera stājā, pielika rokas pie sirds un dziedāja līdzi. No sirds. Nodzied, un tad turpina ēst, pļāpāt, fotogrāfēties. Es atzīstos, man patīk kolektīvas sentimenta izpausmes, es mēdzu raudāt, skatoties 18. novembra parādi Rīgā, un šī himnas epizode manā vēsturiskā sentimenta atmiņu kolekcijā paliks kā viena no iezīmīgākajām.

Lai arī Amerikas vēsture ir īsa – redz, eiropieši to sāka iekarot tad, kad Rīgā jau vairākus gadsimtus slējās Doma baznīca, nācija jauna un svaiga, šim vēstures nesenumam ir kāda priekšrocība – nācijas pagātne ir pārskatāma un skaidra, tajā nav lielu pretrunu un nav pārrāvumu. Ja tā varētu teikt – tas amerikāņiem dod spēju būt vairāk kontaktā ar savu pagātni. Un man kā cilvēkam no Austrumeiropas ar saplosītu vēstures līniju, šī vienkāršā un pārskatāmā kontinuitāte bija teju vai šokējoša – fermas, kas piederējušas vienai ģimenei piecās paaudzēs un kurās visi darījuši vienu un to pašu darbu. Mājas pilsētas ielās, kurās dzīvojuši Džordža Vašingtona līdzgaitnieki, un tajās joprojām dzīvo cilvēki, saglabājot un saudzējot vēsturisko mantojumu, bet nepārvēršot to par muzeju, miers un skaidrība par savu vēsturi. Protams, arī tajā ir sabiezējumi un smagi jautājumi gan agrākos laikos, gan vēl nesen, taču tie interesē tikai entuziastus. Piemēram, vai jūs zinājāt ka tad, kad valsts pirmssākumos balsoja par to, kura būs valsts valoda – angļu vai vācu, angļu uzvarēja tikai ar vienas balss pārsvaru? Vai to, ka pirmie ieceļotāji no Eiropas netika galā ne ar jauno zemi, ne tās apstākļiem, nežēlīgi slimoja, cieta badu un zinātnieki, kas pēta kaulus pirmo apmetņu  kapavietās, apgalvo, ka ir pierādījumi par kanibālismu? Vienīgā Amerikas vēstures grāmata, kuru es biju lasījusi, bija “Vējiem līdzi”, un tas nemaz nav tik muļķīgi kā izklausās, jo pilsoņu karš ir viens no tiem pagātnes posmiem, par kuru Amerika joprojām daudz reflektē. Amerikas vēsturiskie notikumi īstenībā ir aktuāli katru dienu arī tagad – kaut vai debate par ieročiem, kuru pieejamības galvenais pamatojums ir konstitūcijā noteiktās tiesības, kas ir Amerikas valsts pamatvērtības.

Bet atpakaļ pie atgriešanās Latvijā. Deviņi mēneši patiešām nebija tik ilgs laiks, lai kaut kas ļoti izmainītos skatā uz šejieni. Labi, man šķiet nedaudz dīvaini tas, ka Rīgā populārākais deserts, ko visur pārdod, cep un ēd ir makarūni, ka visas meitenes staigā sārtos maksi svārkos un arī šķiet, ka cilvēki neproporcionāli daudz runā par laika apstākļiem. Dīvainākā izmaiņa pēc Amerikas, ko es novēroju sevī – man neviena diena šeit nav šķitusi neciešami karsta un vispār – šeit ir perfekts laiks katru dienu.

Brīžiem arī liekas, ka uzskatīt Latvijas valsti par labu vietu un nevemt riebumā par ierēdņu korupciju, vispārējo zagšanu un briesmīgo iznīcinošo attieksmi pret saviem pilsoņiem un nāciju kopumā, šeit nav īsti pieklājīgi, bet naivi un aprobežoti. Nav īsti pieklājīgi uzskatīt, piemēram, ka gadu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums un kārtīgi vienreizējie pabalsti, ir pienācīgs valsts atbalsts bērnu dzimšanai. Un par veselības sistēmu vispār labāk ir jālamājas. Taču man tas ir milzīgs atvieglojums, ka es zinu – ja vajadzēs, es tikšu pie ārsta un bērnus arī varēšu aizvest, vienalga, vai par velti vai 25 latiem, jo Amerikas apdrošināšanā balstītā sarežģītā veselības sistēma man, un daudziem amerikāņiem ir viens no dzīves lielākajiem spriedzes avotiem.

Mūsu valsts un tās pārvaldība, protams, ir tālu no perfektas, bet arī sabiedrībai derētu kādreiz izslēgt dominējošo gaidīšanas režīmu – gaidīs, kad noķers zagļus, gaidīs, kad “radīs apstākļus”, gaidīs, kad novērtēs, sarīkos, izveidos. Nav pārsteidzoši, ka Rīgā uzvar Ušakovs, jo viņš labi māk atsaukties šai noskaņai – izveido, sarīko un vēl salūtu uztaisa vairākas reizes gadā. Tas nav slikti, un Lucavsala ir jauka vieta, bet Amerikā man ļoti pārsteidza un aizrāva tas, cik daudz cilvēki dara paši – jo viņiem valsts tāda, ka gaidīšanas režīms vienkārši nepastāv. Tāpēc tur ir ļoti attīstīta brīvprātīgā darba kustība, un darbs kopienas labā ir vērtība un dzīves sastāvdaļa, nevis privātajai dzīvei nozagts laiks. Rezultāts var būt gan gadu desmitiem ilgi veidots milzīgs parks, gan neliels koncerts savā rajonā, gan skolas tirdziņš, kurā piedalās visi vecāki.

Kas vēl mani Amerikā pārsteidza?

  • Pirms tam nezināju, ka Amerikā ir tik daudz trūcīgo cilvēku, nabadzība ir liela problēma un daudziem cilvēkiem grūti pat nopirkt pārtiku – tāpēc tur ir valsts pārtikas programmas un pārtikas bankas, kurās vari piedalīties katrā lielveikalā.
  • Amerika ir ļoti šķiriska – neskatoties uz ārējo tēlu – vienlīdzība, sasniegumi, “katrs var būt prezidents”. Šķiriski ir gan dzīvojamie rajoni, gan skolas, gan sociālā dzīve. Mēs dzīvojām Vašingtonas apkaimes “melnākajā” county, un arī ekonomiski trūcīgākajā, tāpēc redzējām tādu Ameriku, ar kādu, iespējams, baltie viduššķiras amerikāņi vispār nesaskaras.
  • Beisbols ir tieši tāds kā rāda amerikāņu filmās, un man tas ļoti patika – ja es paliktu dzīvot Amerikā, tad noteikti ietu uz beisbolu regulāri. Ne jau tāpēc, ka es kaut ko saprastu no spēles, bet tāpēc, ka man patika kolektīvā priecīgā atmosfēra.
  • Labi attīstītā mantu brīvās apmaiņas kultūra – Freecycle, sadaļa “par brīvu” Craigslist (kas ir ļoti primitīva – mūsu ss.lv salīdzinoši ir dizaina paraugs, bet milzīga un ļoti ietekmīga sludinājumu liste), ielas malās vienkārši tāpat izliktās mantas – un tas, ka cilvēkiem nav nekādu aizspriedumu tās ņemt un lietot.
  • Roadtrip kā ceļošanas veids – ja kādreiz man likās, ka lielu gabalu braukšana mašīnā ir vienkārši nepieciešamība, lai nokļūtu no vienas vietas otrā, Amerikā tā ir bauda pati par sevi. Lieliskie ceļi, lieliskās ainavas, mazie moteļi un pilsētiņas.

Deviņos mēnešos mēs, protams, īsti iedzīvoties nepaguvām, un tāpēc mūsu dzīve bija diezgan noslēgta un vientuļa. Tas bija tikpat labi ārējs, kā iekšējs ceļojums. Laiks, kad mēs kā ģimene varējām vienkārši būt, nevis “būt kaut kas”, un būt daudz kopā, būt viens otram. Kad mūsu ikdienas ritms bija mierīgs un paredzams, mūsu pastaigas svaigā gaisā pa mežiem – daudz biežākas nekā Latvijā.

Ejot katru dienu uz Jurģa skolas autobusa pieturu, man neviļus izveidojās tradīcija – katru dienu nofotogrāfēt vienu un to pašu vietu – kur taka ievijas mazajā mežiņā un tās vidū zaļš stabiņš ar piekaramu atslēgu (tikai uz beigām sapratām, ka, atslēdzot atslēgu, stabiņu var iegremdēt zemē un tad pa taciņu var iebraukt ar auto). Sākumā, laikā, kad es skaitīju dienas līdz prombraukšanai, es to bildēju, mēģinot izskrāpēt ko skaistu – piemēram, gaismu spēles lielo koku zaros – no apkārtnes, kura man likās nožēlojama. Taču tad, tas kļuva par mūsu ritma daļu, un beigās jau vienkārši mīļš.

Es noteikti gribu atgriezties Amerikā – varbūt kādā citā vietā, ar citiem nosacījumiem, uz citu laiku posmu, bet varu piekrist visiem, kuri saka, ka šī valsts rada atkarību. Bet no Amerikas posma mūsu dzīvē, un arī no šī bloga un savas blogošanas karjeras, sakot paldies visiem lasītājiem, atvados nevis ar ūdenskritumiem, Balto namu vai lielceļiem, bet tieši ar mazo zaļo stabiņu.

stabins

THE END

Advertisements

29. vēstule. Par čečeniem, kolekcionāru, krūtīm

 

mezssodien

Amerika neļauj atslābt. Apmēram pirms mēneša – bumbas Bostonas maratonā. Šis bija pirmais terorisma gadījums, kurā tik lielu lomu spēlēja sociālie mediji, jo tik daudz attēli no notikuma vietas nekad vēl nebija bijuši, un no tiem arī pēc nepilnas diennakts tika atvētīti aizdomās turamo attēli. Divi brāļi čečeni, jauni puiši, Amerikas iedzīvotāji, viens no viņiem – pilsonis. Iekšējie. Tikpat kā savējie. Brāļu meklēšana un aizturēšana tika pārraidīta tiešajā ēterāsižets kā action filmā, bet īstenībā tas viss izskatījās diezgan garlaicīgi – milzīgs daudzums policijas mašīnu un policistu, bet intrigu un saspensu uztur reportieru ziņojumi. Bostonas policijas mobilizēšana tik lielos apjomos deva skaidru signālu – mēs neapstāsimies, kamēr aizdomās turētais nebūs mūsu rokās, kaut vai tas prasītu apstādināt pilsētu. Un to viņi arī izdarīja – Bostonas priekšpilsētu iedzīvotājiem tika dota komanda palikt mājās un neatvērt durvis nevienam, ja vien tas nav policists. Dienas beigās, kad bija jau skaidra aizdomās turēto identitāte, emocionāli un amerikāņu politkorektumam kontrastējoši tieši uzstājies brāļu tēvocis – kurš kļuva par visā Amerikā pazīstamu tēlu, “uncle Ruslan”, bija ziņas par viņu dzīvi un vecākiem, man bija ļoti divējas sajūtas. No vienas puses – noraut kājas cilvēkiem, kuru dzīves lielā aizraušanās ir skriešana, ir īpaši ciniski. No otras – es nespēju nejust līdzi vajātajam, nu jau vairs vienam dzīvajam brālim par to, cik nežēlīgi viņš ir bijis apjucis un saptrojies, jeb drīzāk – viņu mātei un kopienai, Čečenijai (kuru šeit, protams, pavisam vienkārši sajauc ar Čehiju, un tās vēstniecībai bija jāizsūta oficiāls paziņojums – ka Čehija nav Čečenija). Viens ir tas, ka man arī ir divi dēli, un, kā zināms, latviešiem vienmēr bijusi īpaša saikne ar Čečeniju. Tāpēc es jutos kaut kādā ziņā atvieglota, kad nākamajā dienā The New Yorker autors Deivids Remniks savā slejā par notikumu un vainīgajiem atzīmēja, ka “as the day was coming to an end, you could not help but feel something, too, for the parents of the perpetrators, neither of whom could fathom the possibility of their sons’ guilt, much less their cruelty and evil.” Taču vēl nozīmīgāk man šķita tas, ka viņš atzina – amerikāņu sapnis nav ikvienam, un šiem brāļiem tas nederēja. Manuprāt, Amerikas sabiedrības lielākās dusmas un niknums pret čečenu spridzinātājiem ir ne jau par mirušajiem un cietušajiem – jo sāpes par viņiem pa īstam var just tuvinieki un draugi, bet tieši par to, ka tā nebija kāda ārvalstu terororganizācija no drūmiem tuksnešiem, bet gan cilvēki, kuri ir dzīvojuši šeit un kuriem amerikāņu sapnis nederēja. Jo Amerika pati tam ir ļoti uzticīga. Arī mums daudzi, kuriem pastāstam, ka brauksim atpakaļ, gandrīz vai izsaka līdzjūtību jeb neizpratnē vaicā – vai tad jums šeit nepatīk? Tagad, pēc mēneša, izrādās, ka es nebūt neesmu bijusi viena savā mātišķajā līdzjūtība pret jaunāko brāli, tagad jau cietumnieku. Arī medmāsas, kuras apkopušas viņu pēc ievainojuma anonīmi atzīstas, ka nav noturējušās un runājušas ar viņu mīļi un nav spējušas pietiekami ienīst. To es varu saprast. Bet pusaudžu meitenes, kuras nodibinājušas kustību Brīvību Džoharam un sociālajos medijos jūsmo par viņu un savu ieķeršanos viņā, gan derētu aizsūtīt kaut kur kārtīgos lauku darbos.

Kolīdz Bostonas tēma bija nedaudz rimusi un emocionālu reportāžu vietā nāca juridiskas diskusijas par Miranda rights nolasīšanu Džoharam un ik pa laikam kādas jaunas ziņas no izmeklēšanas un neskaidrībām, kāpēc FBI palaida garām uzmanības lokā turēto vecāko brāli viņa ceļā uz Krieviju, nāca jauns stāsts. Klīvlendē, mierīgā ziemeļu pilsētā, trīs jaunas sievietes tika atbrīvotas no gūsta kādā priekšpilsētas mājā, kur kāds vīrietis viņas bija turējis un mocījis desmit gadus. Nolaupīt sievieti, ieslodzīt un paturēt tikai sev – tas nav nekas jauns, kaut vai atceraties Faulza Kolekcionāru par puisi, kurš ievelk savā pagrabā, lutina un komandē skaistu meiteni, pēc tam, kad viņa neklausa un viņas dzīve beidzas, dodas meklēt nākamo, un pats nezina, kāpēc. Šis gadījums izceļas ar to, ka neviens neko visu šo gadu laikā nebija nojautis – ne kaimiņi, ne radi, ne pieaugušie bērni, kas nāca ciemos, ne sociālie dienesti, kas bija pat klauvējuši pie mājas durvīm. Tas viss ir noticis tepat, “next door”, un tas Ameriku šausmina visvairāk. Šeit savstarpējā uzticēšanās ir daudz lielāka vērtība nekā pie mums, un tā arī ir pamatā tam, kas Ameriku pozitīvi atšķir no pasaules – cilvēku spējai sadarboties kopīgu mērķu vārdā, kopienu projektiem, brīvprātīgajam darbam. Medijiem savukārt šī bija jauna konfekte. Reportāžas “Dzīve Seimora ielā”, kas rāda šo pavisam parasto un necilo ielu, krūmus un mājeles, jo nekas jau tur nenotiek, vainīgā radinieku tveršana un intervēšana, kas ietvēra meitas publisku raudāšanu un atteikšanos no tēva, ziņas par izmeklēšanu – šeit mediji māk stāstīt stāstu. Es savā piektdienas TV rītā veļasmazgātuvē trāpīju uz kādu sarunu “par tēmu” – CNN bija sazinājušies ar sievieti, kuru pirms vairākiem gadiem uz 10 dienām nolaupīja, turēja gūstā un izvaroja. Programmas vadītāja ar ļoti labi trenētu empātiju un līdzcietību un ļoti labu frizūru iztaujāja mazu, bālu un briļļainu sievieti miglainā translācijā no cita štata. Es neatceros, ko viņa stāstīja par to, kā tikusi tam visam pāri, bet jau pēc tā vien, kāds bija viņas skatiens, bija skaidrs, ka tam tikt pāri īsti nav iespējams. Kāda melnā dāma, ar kuru es pēc tam sāku runāt par šo notikumu, gan bija citās domās – tam varot tikt pāri kopā ar Dievu.

Es nezinu, ar ko kopā bija Andželīna Džolija, kad radīja jaunāko mediju “bumbu” – ļoti skaisti uzrakstītā un emocionālā vēstulē pavēstīja pasaulei, ka veikusi dubulto masketomiju, lai izvairītos no krūts vēža. Slavenības spēks un vispārējas medicinizācijas augstā leģitimitāte lika lielākajai daļai sabiedrības šo ziņu uztvert kā cēlu un drosmīgu, kā pakalpojumu visām pārējām sievietēm, kurām varētu būt līdzīga situācija. Lielākoties reakcija – apbrīns. Es piekrītu, ka no šī Džolijas gājiena var izvilkt kaut ko vērtīgu – tiek pievērsta uzmanība krūts vēzim, un tas kādu sievieti pamudinās aiziet pārbaudīties, iespējams, tas mazinājis sieviešu bailes no masektomijas, jau to dēļ ārstēšanos aizkavē daudzas, un tas mēdz maksāt dzīvību. Taču Džolijas harismas spēks ir tik liels, ka aizmiglo vienkāršo faktu – tas, ko viņa izdarīja, ir nomainīja potenciāli defektīvas ķermeņa daļas uz mākslīgām un nevainojamām. Ārsti pauž bažas, ka tas varētu radīt nevajadzīgu masektomiju vilni un sievietes, kuras ir gana nodrošinātas un ar gana labām apdrošināšanām steigsies uz klīnikām mainīt detaļas. Taču lielākajai daļai sieviešu tādas procedūras, pat ne gēnu analīze, nav pieejamas. Manai mammai pirms divdesmit gadiem bija krūts vēzis, un viņa izārstējās. Taču kopš tā laika es baidos arī par savām krūtīm. Es eju regulāri pārbaudīties – USG, onkologs, mammogrāfija. Tas nav jautrs un priecīgs pasākums, un, ziniet, Džolijas izdarītajā ir tāds atbrīvojošs pievilcīgums. Uz visiem laikiem atbrīvoties no šīm bailēm, neskatīties uz savām krūtīm ar aizdomām, vairs neiet pie onkologa. Bet tomēr tas nav veids, kā apsolīt saviem bērniem, ka viss būs labi. Kad mēs pēc nedaudz vairāk pēc mēneša atgriezīsimies Latvijā, gājiens pie ārsta būs viens no maniem pirmajiem darbiem, jo laiks ikgadējai pārbaudei.

Pirms pāris mēnešiem es sapratu, ka esmu šeit tikusi pāri adaptācijas līknes kritiskajam posmam, pieradusi, iedzīvojusies. Un ap to pašu laiku es arī sapratu, ka jau pamazām jāsāk taisīties atpakaļ un small talk sarunās jautājums – vai jums te patīk un vai jums pietrūkst māju, nomainās ar – vai jums gribas braukt mājās? Ir lietas, kuru dēļ ļoti gribas braukt mājās, un tad ik pa brīdim šķiet, ka varētu šeit palikt arī ilgāk. Ameriku nav iespējams vispārināt, bet ik pa brīdim tajā paveras mazi brīnišķīgi momenti, kad šķiet – nu kā šī valsts var nepatikt? Kaut vai šorīt – mēs aizbraucām uz parku pastaigāties agrā rītā, jo dienā solīja karstumu. Un tur, pavisam necila rajona pavisam necilajā parkā lapenē pie dīķa sēž melnais vīrs ar trompeti un smaida tik plati it kā to vien būtu gadījis, kad ieradīsies mūsu kompānija, nospēlē bērnu dziesmiņu, novēl jauku dienu un viņa trompetes skaņas pavada mūs vēl ilgi, ejot cauri mežiņam.