Sestdienas rīts tas bija. Iepriekšējā dienā izlasījām mūsu apkaimes Gazette, kuru katru ceturtdienu iesaiņotu plastmasas maisā, nomet uz ietves pie katra mājas, ka mūsu pilsētā gaidāmi svētki parkā un parāde. Man joprojām nav īsti skaidrs, kāds te īsti ir administratīvais sadalījums, kas skaitās pilsēta, kas vienkārši rajons un kurā no tiem mēs īsti dzīvojam (bet tas nekas, kāds kungs, kurš te nodzīvojis gadus 30 atzinās, ka viņš visu laiku domājis, ka dzīvo University Park, bet izrādās, ka College Park). Bet mūsu pasta adresē ir Hyattsville, un vēstules pienāk, tā ka mēs to pieņemam par savu. Un Haijatsvillei, kā katrai Amerikas pilsētai un pilsētiņai ir savi svētki un parāde. Tieši tajā laikā, kas visskaistākais – silts pavasara gaiss un ziedoši koki. Mūsu parāde pa Haijatsvillas centram tuvākā dzīvojamā rajona ielām un vēsturisko dzīvojamo ēku daļu nebija grand, nebija elpu aizraujoša vai karnevāliski iespaidīga. Tajā nebija pat nevienas braucošās dekoratīvās platformas. Ja viduslaiku parādes bija ikdienas dzīves pārrāvums, apvērsums un atelpas pauze smagajā ikdienā, tad šī mazas Vašingtonas piepilsētas parāde bija ikdienas dzīves un vietējas kopienas slavinājums.
Vietējās policijas mašīnas, viena liela vietējā atkritumu izvešanas milzene, mirgojoši kā mūžīgos Ziemassvētkos ugunsdzēsēju auto, un vēlreiz policija – zirgi un moči. Vietējā senioru biedrība un vietējā suņu dresēšanas kopa ar visiem suņiem. Kāda hipijīga cilvēku grupiņa ar plakātiem par mieru un sēklām, pāris “kandidāti”, kas acīmredzami balotējas vietējās vēlēšanās, kuras te notiek visu laiku un viņus varēja atšķirt pēc neatslābstoši draudzīgajiem smaidiem, siltiem rokasspiedieniem un sīkām dāvaniņām. Antīkie auto ar sirmiem šoferiem un jocīgie auto (katram ciemam pa Transformerim un Spoku medniekam), un tad utjūnētie auto – drnnnn, drnnnn, kuri nespēj tik lēni pabraukt, tāpēc tie līkumo, un tajos sēž black kids ar savām vēsajām “man visu piekāst” sejas izteiksmēm. Jauniešu orķestri, hispanic deju grupa, pirmsskolas teicamnieki, kas nes virs galvas no liela palaga uztaisītu miera putnu. Visi vienā parādē.
Jā, un visi met konfektes. Tās negaršīgās cukurainās ledenes un bumbiņas un ripiņas un čupačupus. Skatītāju mazāk kā parādē gājēju, tāpēc mums Maijas rati piebērti pilni un pēc tam, ejot atpakaļ, ik pa laikam zem kājām mētājās skumji nepaceltas končas.
Iela slēgta, sēžu, gaidu parādi.
K: nevaru izlemt, būt cool vai būt sweet
Arī gaida parādi mauriņā
Kandidāta komanda, tikko pabijuši CVS pēc saldumiem
Antīkie ugunsdzēši
Solis, solis, taure
Kā pirms gadiem 80
Nezinu, viņi bija no Salvadoras, Nikaragavas vai Meksikas, bet viņu izturība bija apbrīnojama. Deja bija strauja un tās galvenā kustība bija griešanās ap savu asi. Viņu sejas bija saspringtas un zobi sakosti, bet viņi dejoja, dejoja līdz pat galam.
Šis vīrs rada drošības sajūtu.
Uztjūnētie auto un cool kids.
Īsts transformeris rūtainā kreklā. Apstājās, iepozēja, parādīja, kā durvis paceļās uz augšu.
Suņu saimnieku klubs
Tie, kuriem mazas kājas, parādē velk ratiņos. Radio Flyer ir vēl viens vēsturisks Amerikas brends bērnu ratiņiem un ritenīšiem. Redzēju arī Mad Man tādus.
Neparedzētā bombongu lietus šoks
Bildē savējos
Parāde noslēdzas pie pilsētas galvenā parka. Karuseļi, tingeltangeļi, saule, dziesmas un tā tālāk
Un visa tā vidū tā vienkārši soliņš
Un konfekšu piebāztiem vaigiem – uz mājām
Vēstules no ASV 