Monthly Archives: marts 2013

Pirms pāris mēnešiem es nebūtu domājusi, ka šobrīd, kad lielākā daļa laika šeit jau pagājusi, man liksies, ka būs nedaudz žēl braukt uz mājām. Mēs esam iedzīvojušies – kā Zoščenko teica, cilvēks nav blusa, pie visa pierod. Iestājusies tā brīnišķīgā stadija, kad esam apmēram apguvuši navigāciju vidē, iekārtojuši savu dzīves telpu, bet viss, kas notiek apkārt, uz mums tā īsti neattiecas, mēs esam novērotāji. Katru darba dienu uz skolas autobusu ejam kopā ar spāņu sievieti Martu, kura dzīvo pāris mājas tālāk. Marta ir no Salvadoras, viņai ir skaļi smiekli un, lai arī šeit viņa dzīvo vairāk kā 20 gadus, angliski viņa runā tikai nedaudz labāk nekā Jurģis, un viņas piecgadīgais skolnieks Kristians māca viņu. Man Marta māca spāņu valodas vārdiņus, kamēr gaidām busu. Bet Kārlis ar viņas mazo Frenkiju saprotas tāpat un rīko skriešanās sacīkstes. Soraija no Jurģa klases ik pa laikam, izkāpdama no busa, piesteidzas man klāt un noziņo, kā Jurģim gājis skolā. Ka viņš, piemēram, lasīšanas stundā saņēmis atzinības rakstu par to, ka pirmo reizi izlasījis stāstiņu ar minimālu palīdzību. Rakstītos uzdevumus skolā gan viņš tāpat turpina pildīt latviski. Pagājšnedēļ bija jāraksta stāstiņš, un viņš uzrakstīja par Latviju – “Latvija ir forša, lai arī mazāka nekā Amerika. Latvijā arī ir dabas muzejs un foršs zoo, bet Amerikā ir lielāks”.

Pirms kāda laika bijām vakariņās pie Jāņa universitātes kolēģa Klausa, kurš ir austrietis, bet tagad nopircis māju šeit, jo beidzot atraduši universitāti, kurā ir darbs abiem ar sievu, socioloģi. Viņu bērni runā angliski un vāciski, un viņš mums devīgi lēja vīnu – jo mēs taču esam no Austrumeiropas un zinām, kā dzert. Hermanis, kurš arī bija vakariņās, ir amerikāņu profesors, nu jau pensionējies, bija kopā ar brazīļu izcelsmes sievu. Protams, mēs daudz runājām par bērniem – jo viņi visu laiku skraidīja acu priekšā – un dažādām audzināšanas metodēm, par Amerikas skolām un konkurences cīņu, kas sākas jau pirmsskolā. Hermanis audzis Teksasā, tādā laikā un vidē, kurā galvenais noteikums bērnu audzināšanā bija – don’t bother your parents unless you are bleeding. Tagad Amerikā jau pirmsskolas arvien vairāk fokusējas uz iemācīšanu un instruēšanu, lai bērnus pēc iespējas ātrāk apbruņotu ar prasmēm, kas viņiem ļauj būt labākiem par pārējiem un nodrošinātu pēc iespējas labāku starta pozīciju skolai. Hermanis ir viens no ekoloģiskās ekonomikas pamatlicējiem, radījis neekonomiskās izaugsmes ideju, labi pazīstams tiem, kas nodarbojas ar ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, piemēram, Jānim.  Tā ir Amerikas lielā priekšrocība – šeit var mācīties no cilvēkiem, kuri teorijas un pieejas rada, nevis tikai tās apstrādā un attīsta. Nu labi, mēs gan vienkārši kopā ēdām picu jautrā ģimeniskā noskaņā.

Mūsu lielākais prieks ir braucieni uz dabas parkiem nedēļas nogalēs. Amerikas daba ir apbrīnojama – lai arī šeit tuvumā nav nekas tik iespaidīgs kā Lielais kanjons, tā ir skaista un varena. Vispirms mēs apguvām vietas, kas ir tuvāk Vašingtonai.

Stepping stones pāri mazajai un ņiprajai Scot’s Run upītei.

Te mazais Skota Skrējiens satiekas ar lielo Potomaku.

Milzīgie koki reizēm uztaisa jokus – piemēram, šādas ķepas.

Daudzi dabīgi kritušie koki ir lieliskas šķēršļu joslas.

 Nekas īpaši uzpucēts parkos nav, taču takas ir labi iekārtotas, un ir arī gana daudz vieglas un platas, ar kurām arī mazas kājas labi tiek galā.

Kopā ar mums ceļo arī visādi draudziņi.

Tu kāp savā nodabā pa lēzeno taku augšup, un tad paveras tāds vecs skurstenis, krāsnsvieta, no kādas senas un nezināmas mājas.

Mums tuvākais dabas un atpūtas parks – Watkins park ir plaša teritorija, kurā ir gan dabas taka, gan minigolfa laukumiņš un nestrādājošs atrakciju vilciens, un arī neliela ferma ar pāris vistu būriem, resnu melnu cūku un zirgu.

Es nevarēju nenofotogrāfēt šo brīnišķīgo mišelinsievieti Watkins parkā, kas bija devusies sportot. Interesanti, ka šis ir vienīgais parks no tiem, kur esam pabijuši, kuru daudz apmeklē arī melnie cilvēki. Citos var visu dienu izstaigāt, un tikai, atgriežoties pilsētā saprast, ka jocīgi bija tas, ka haiko tikai baltie cilvēki.

to be continued