Lielā Potomakas upe vienmēr ir tepat līdzās – te pārbraucam pāri, te redzam kaut kur pazibam līdzās ceļam. Bet tā īsti iepazinušies vēl nebijām. Potomaka ir ceturtā garākā upe Amerikas Atlantijas krastā un 21. lielākā visā valstī. Tās nosaukums ir eiropiešu vienkāršojums tās krastā dzīvojošās indiāņu cilts vārdam, un tā tiek saukta arī par Nācijas upi, jo cieši saistīta ar Amerikas vēsturi un galvaspilsētu. Pusstundas brauciena attālumā no mūsu mājas ir Potomakas Lielo ūdenskritumu dabas parks – tas ir vietā, kur upe sašaurinās un kļūst klinšaina un krāčaina. Vienā Potomakas pusē ir Merilendas štats, otrā – Virdžīnijas. Turpat ir daudz takas, senais Džordža Vašingtona laikā būvētais kanāls, kurš bija paredzēts, lai veicinātu kuģošanu pa Potomaku un līdz ar to tirdzniecību, zelta raktuvju paliekas un daudz planējoši vanadziņi zilajās debesīs. Lai arī autostāvvieta pilna ar mašīnām, parka plašumā cilvēku daudzums izšķīst. Riteņbraucēji, skrējēji, staigātāji ar suņiem, staigātāji ar bērniem, daži kajakotāji.
Tas, kas palicis no senā kanāla.
Vēsturiskās kanāla zīmes.
Pirmā mazā straume.
Tāda latviska smildziņa.
Varenā Potomaka. Uz akmeņiem vietām mētājās milzu bluķi, ko tā atnesusi. Un Jānis tik visu laiku – oj, te būtu interesanti ar laiviņu nobraukt. Brrr!
Kad tuvojāmies skatu platformai, mums pretī tipināja kāds pensionāru pāris, un kundze absolūtā sajūsmā teica, ka viņa vēl nekad nav redzējusi, ka platforma ir pilnīgi tukša un uz tās nav neviena cilvēka, parasti tur ir pūļi, tas ir unbelievable. Tāpēc obligāti jānobildējas.
Nedaudz skarba ainava.
Dodamies pa kādu no vieglajām un vienkāršajām meža takām. Pati slavenākā taka šajā parkā ir Bilija Kazas taka – very physically demanding, do not go if you are not sure, vēsta uzraksti pie takas sākuma. A. un R. un G. – es domāju, šī taka gaida mūsu atgriešanos!
Līdzsvara vingrinājums.
Gaidam pavasari.
Pilnīgi noteikti! es jau pierakstīju pie must-do! 🙂