RSS plūsma

Monthly Archives: decembris 2012

Foto daidžests: Ziemassvētki un dažādi nieki

IMG_0771Šī neskaidrā bildīte ir no mūsu pastaigas Brookside Gardens decembra sākumā – brīnišķīgi skaistie dārzi decembrī tiek izgaismoti un piepildīti ar gaismu figūriņām un ainiņām. Sajūta ir kā nedaudz naivā, bet ļoti jaukā pasakā – kur izgaismoti briedīši uz katra stūra, gaismas vāveres lēkā pa kokiem, zied puķes un visi koki ietīti lampiņās, burvīgie dārza stūrīši ar maziem baseiniem un romantiskiem soliņiem izgaismoti. Cilvēki staigā ar karsta dzēriena krūzēm kopā ar bērniem un vienkārši priecājas. Šī ir ideja, kuru man patiešām gribētos aizvest uz Latviju un mūsu pašu Botānisko dārzu. Tīri savtīgi man patiku, ja tuvu mājām ap Ziemassvētku laiku būtu tāda skaista vieta pastaigai, bet arī tāpat vienmēr esmu domājusi, ka mūsu Botāniskajam dārzam ir lielisks potenciāls kļūt par vēl īpašāku vietu. Mums taču ir Staro Rīga, jūs teiksiet. Bet Staro Rīga ir ar pretenziju uz ideju un lielu mākslu, kas reizēm izvēršas skaisti, bet reizēm nē. Tāpēc šādām nepretenciozām, bet vienkārši jaukām gaismiņu parādēm, kuru vienīgais uzdevums ir uzburt pasaku pasaules sajūtu, arī Latvijā būtu vieta.

IMG_0792

Turpat Brookside Gardens siltumnīcās vienā no telpām ir ierīkots milzīgs vilciena modelis – tāda maza pasaulīte ar dažādām vietām – veikaliem, degvielas uzpildes stacijām, slidotava (kurā mazie slidotāji kustas), kalni…

IMG_0813

…un arī miniatūra Brookside Gardens siltumnīcas kopija, un arī mazajā stiklotajā mājiņā pašā vidū brauc mazs vilciena modelītis un tam apkārt stāv skatītāji. Varbūt arī mēs.

Vilcienu modelīšiem ir hipnotiska pievilcība, it īpaši, ja tie braukā pa tādu mini pasaulīti, un tā iedarbojas arī uz pieaugušajiem, tāpēc tad, kad atklājām, ka arī Nacionālajā Botāniskajā Dārzā siltumnīcās ir Ziemassvētku vilciens, kolīdz bērni atkal pēc slimošanas bija uz kājām, devāmies turp.

IMG_1092

Pirmā Botāniskā dārza Conservatory (tās ir siltumnīcas, bet tik skaistu stiklotu ēku ar izgaismotu stikla kupolu negribas dēvēt vārdā, ar kuru saistās plēves būdas mazdārziņos) zāle ir pilna ar sarkanajām Ziemassvētku zvaigznēm un maziem Vašingtonas ievērojamo vietu modelīšiem – Kapitols, Baltais nams, Džefersona memoriāls, un tie visi ir taisīti no zariņiem, lapiņām, čiekuriem, kociņiem, un lodziņos deg silta gaisma. Un tad nākamajā telpā (no ārpuses, caur stikloto snienu ieskatoties, es biju pārliecināta, ka mēs esam visu sajaukuši un tur notiek kāds baļļuks, jo bija daudz cilvēku un sārtas un zaļganas gaismas) ir vilciens. Pats vilciens pat nav tik ievērojams, tas kaut kur traucas te vienā sānā, te otrā, te pāri pa gaisa tiltu, bet visa telpa ir īsta feju valstība. Oh, my, kā kāds tur ir strādājis (droši vien daudzi kādi), lai to dabūtu gatavu.

IMG_1097

Vilciens pats nav nemaz tik ļoti manāms – tas pašaujas garām te vienā sānā, te otrā, bet pāri pār gaisa tiltu, bet viss pārējais ir maģiska pasaka ar kalniem, lejām, mežiem un ūdenkritumu, pilīm un mājiņām – ik aiz stūra paveras kāda feju mītne ar maziem galdiņiem, gultiņām, sienas pulksteņiem un citām sīkām lietiņām, šķiet, ka mazās burvju radības ir tikai uz brīdi izgājušas. Ik uz stūra ir kāds noslēpumains koka dobums, kurā ielūkojoties paveras vēl kāda maza mītne.

IMG_1104Bet kāds sakars vilcieniem ar Ziemassvētkiem? Skaidrs tas, ka Amerikā vilcienu modelīšu kultūra ir ļoti attīstīta un droši vien no šejienes arī nāk sterotips par to, ka katra maza zēna sapnis ir pa apli skrienošs vilcieniņš, kas realitātē gan visbiežāk ir tēta sapnis, bet vilcienu modelīši visbiežāk dzīvo bēniņos vai nobāzti kastēs. Kāds Ziemassvētku vilcienu tirgotājs apgalvo, ka saistība ar svētku laiku nāk no tā, ka tieši šajā periodā valstī notiek vislielākā pārvietošanās – ceļo dāvanas un cilvēki, un tāpēc arī radusies ciešā asociācija. Un galu galā – kas gan ir labāks laiks, lai izstādītu katras mājās bēniņos skumstošo modelīti, kā Ziemassvētki un kura gan ir labāka vieta kā Ziemassvētku egle, ap kuru tam traukties?

Arī mūsu mājā ik pa laikam parādās vilciens. Jo mēs pārsvarā iepērkamies internetā un saņemam daudz paciņu kartona kastēs.

IMG_0980Bet jāsaka, ka amerikāņi ir ļoti punktuāla tauta, vismaz cik tas attiecas uz dekorācijām. Ziemassvētku izrotājumi parādījās uzreiz pēc Pateicības dienas, ar katru nedēļu pieņemoties krāšņumā un spožumā, bet kolīdz svētki beigušies, tie sāk pazust. Un arī Kapitola Ziemassvētku egle (skat. zemāk)  izslēgta. Svētki beigušies, atpakaļ pie darba, dārgie pilsoņi.

IMG_0991

Meklējot Ziemassvētkus, kur gan citur mēs varējām doties lielā pilsētā, kā uz DC centrālo Ziemassvētku tirdziņu, kas skaisti aprakstīts solīja arts&crafts&live music, bet sastapām divas rindas ar teltīm, kurās varēja ieraudzīt šo to interesantu, bet kopumā pārmērīgi dārgu. Laikam Ziemassvētku tirdziņi Eiropā tomēr ir skaistāka un spēcīgāka tradīcija, šajā pat nebija karstvīna, un no ēdieniem varēja dabūt tikai churros, kuru nosaukums nezkāpēc aizvainoja Kārli (bet neatturēja viņu apēst eļļā vārīto mīklas trubiņu ar salda krēma pildījumu). Tobrīd mūsu dzīvē bija, kā teiktu mūsu draugs Maiks, bezdatis, un tāpēc mēs ieguvām informāciju pavisam arhaiskā veidā. Braucot uz DC tirdziņu, metro noklausījāmies, kā kāda sieviete stāsta, ka bijusi Eastern Market, un tur gan bijis lieliski. Tā nu nākamajā dienā braucām turp, turklāt tas ir tikai piecu metro pieturu attālumā no mums. Tur mūsu vilšanās tika atdarīta – daudz vienkāršāks, bet kolorītāks tirgus, kurā bija gan utenis, gan amatnieki, gan gardumi. Kārlim rūķi tur atrada Tonka vintage metāla traktoru, bet es izpriecājos par recycled art lietām un nopirku Maijai smuki apdrukātu organiskās kokvilnas kleitiņu, un tās autore stāstīja, ka viņas vedekla ir krieviete, tāpēc daudzās apdrukās izmantoti krievu folkloras motīvi. Lai arī īsti ne par tēmu, bet tomēr sirsnīgi viņa māja Maijai un teica do svidanija!

IMG_0997Eastern Market varēja dabūt arī no metāllūžņiem sametinātus kulta rozā flamingus, kas 80. tajos gados kļuva populāri kā barbekjū ballīšu dekori, bet vēlāk ieguva postmoderna simbola statusu.

IMG_1005Bet, lūk, šī kundze, kas kopā ar līdzvērtīgi cienījami tērptu draudzeni pusdienoja mums blakus, izpelnījās mūsu uzmanību ar cepuri. Jo mūsu zēniem mīļākā mūzikas grupa šobrīd ir “Trīs no Pārdaugavas” un viens no hītiem ir dziesma par kundzi rozā cepurē, kas brauc karietē. Man bija drusku jāpadomā, kad Kārlis vienai no dāmām uz parasto “hi” atteica “kundze rozā cepurē”, bet es to korekti iztulkoju kā “he likes your hat”, un zēna gaume tika sajūsmināti novērtēta.

IMG_1007Pats Eastern Market ir DC senākais svaigo produktu tirgus, skaistā vēsturiskā ēkā, kur var dabūt arī bio gaļu, zivis, bizona steikus un mazo ražotāju taisītas desiņas. Turpat Capitol Hills rajonā ir arī mazas kafejnīcas, veikaliņi un arī iegājām kādā lietoto grāmatu veikalā. Tas bija kā trīsstāvīgs dzīvoklis, kurā visas sienas ir ar blīvi piebāztiem grāmatplauktiem, bet attēlā redzamā ir svešvalodu nodaļa.

IMG_0908Vēl mēs pabijām Fullbright Ziemassvētku pasākumā, kurš notika Slovēnijās vēstniecībā un kurā spēlēja jauku dzīvo mūziku, bet galds bija tikai un vienīgi no viesu atnestajiem ēdieniem. Tas pilnīgi lūza, un arī mūsu medus kūka tika apēsta pa tīro. Es gan lielāko daļu laika pavadīju bērnu rotaļu istabā, bet tā arī nemaz nav slikta vieta, lai iepazītos ar tētīšiem un mammām, kuri ir Fullbright by marriage, un tāpēc norīkoti pieskatīt bērnus.

IMG_0918

Mūsu mājā arī parādījušies rūķi un lelles dažādos agregātstāvokļos, jo man ir uznācis rokdarbu laiks (un tas ļoti labi palīdz tad, kad ir ne pārāk labas dienas).

IMG_1072

Jā, mums ir ļoti skaista, kupla un bieza Ziemassvētku eglīte, zem tās bija dāvanas, bet tās gan taisījām vaļā Ziemassvētku vakarā, negaidot, kad Santa līdīs iekšā pa skursteni.

IMG_0886IMG_0883

Bet šis ir specveltījums vecmammām – bērni ēd labi!

IMG_1050

 Šai bildei nav nekāda sakara ar Ameriku – tā ir mūsu Džesija Rīgā. Mums tevis pietrūkst, Džesīt, bet mēs esam priecīgi, ka tev iet labi.

23. vēstule. Otrā fāze kulturālās pielāgošanās līknē

IMG_0691

Skats no mūsu pagalma

Dzīvojot trešo mēnesi Amerikā, no ieslīgšanas pilnīgā homesickness mani paglāba kāda, protams, Facebook, izlasīta doma. Apmēram tāda – runa nav par sentimentālo “izbaudiet to, kas jums ir”, jo tad, kad notiek sliktas lietas, mēs dabīgi ciešāk pieķeramies tam, kas mums patīk. Atbilde ir – pacelties tam pāri un ieraudzīt no perspektīvas, un tad “you can really make a difference”. Es esmu ļoti tālu no pacelšanās un spējas izmainīt un izmainīties, bet tas nedaudz mazināja manu iekvēlojušos sajūtu par to, cik daudzas lietas Amerikā ir nepareizas, muļķīgas un sliktas. Savukārt mana dārgā draudzene B., kurai ir liela pieredze ar pārcelšanos dzīvot ārpus Latvijas, norādīja, ka tas, ko es piedzīvoju, ir normāli un sagaidāmi – tas otrais posms kulturālās pielāgošanās līknē, kad sajūsmu par jauno nomaina noliegums un īpaši kritiska attieksme, salīdzināšana ar pierasto un pazīstamo.

Jā, tas ir tiešām ļoti neērti, ja mobilā plāna 5 MB datu izbeidzas pirmajā nedēļā un nav nekādas iespējas pieslēgt papildu datus, un nav arī neviena cita plāna, kurā būtu vairāk datu par šiem. Gribas bļaut – ejiet, pamācieties no Bites! Un tad, kad mēs esam izdomājuši ļoti viltīgu plānu – paņemt vēl vienu šī te paša plāna sim karti, izrādās, ka konkrētais plāns ir pieslēdzams tikai caur internetu, un tur mēs nevaram saprast, kā to izdarīt, telefona līnijās pretī roboti, kad beidzot izdodas, tāpat nedēļa jāgaida līdz piegādei. Bet no otras puses – patiešām, kāpēc lai kāds milzīgais operators šeit uztrauktos par tādām nestandarta vajadzībām, ja viņiem ir MASAS. Internets mums tagad ir, bet tāds gaistošs, mazs un neregulārs logs uz pasauli. Kāpēc mēs nepieslēdzam normālu internetu caur kabeli? Tāpēc, ka tas prasa divu gadu kontraktu. Tā, tagad es esmu to uzrakstījusi (cenšoties īsi) un pievienojos visiem tiem aizceļotājiem no Latvijas, kuri gari un plaši stāsta, blogo, sūdzās par interneta pieslēgšanas epopejām (un man likās, ka es jau nu to nekad nedarīšu).

Un tas, ka pieteikties publiskajā bibliotēkā mums nav īsti iespējams, arī ir bēdīgi. Jo mans ID neder, ir vajadzīgs “proof of residence”, tas ir – dokuments, uz kura ir gan tavs vārds, gan adrese. Man tāda, protams, nav, īres līgums ir uz Jāņa vārda, bet, izrādās, ka der kaut kas, kas uz mana vārda pienācis pa pastu. Es jau saprotu, ka šokolādes krāsas bibliotekārs, kurš skatās uz mani ar lielām acīm, nav pie tā vainīgs, bet man tomēr izsprūk vaimana par šo valsti. Taču tagad man somā ir kartona gabaliņš no kastes, kurā bija pasūtījums no Amazon.com, un uz kura ir mana adrese un vārds!

Ja kultūršoka otrais posms vēl sakrīt ar visu trīs bērnu un arī vīra saslimšanu, tad tas vēl sabiezina krāsas, jo nākas vismaz izpētes līmenī saskarties ar ASV veselības sistēmu, un tagad es nebrīnos, ka tā vienmēr ir tik liels jautājums vēlēšanās, un veselības sistēmas reforma ir viens no svarīgākajiem solījumiem. Bez apdrošināšanas tā ir gandrīz nepieejama, un mūsu Latvijā nopirktā apdrošināšana te nav pazīstama. Ir vietas, kurās ņem pretī arī tādus, kas maksā paši, bet ir tādas, kur bez apdrošināšanas vispār “our doctors can’t see you”. Bet cenas, kuras ir jāmaksā, ir vienkārši milzīgas – daudz, daudz vairāk nekā es Latvijā esmu samaksājusi dārgākajā ārsta apmeklējumā privātklīnikā, savukārt tehniskais nodrošinājums vismaz pēc skata ir daudz senāks kā Latvijas iestādēs. Katrā ziņā Latvijas veselības sistēma un mūsu ģimenes ārste ir tas, pēc kā es tomēr turpināšu ilgoties, arī izejot no nejaukās otrās fāzes.

Mana otrā fāze iezīmējās arī ar apšaudi Ņūtaunas skolā. Divdesmit mazi miruši bērni mana lielākā dēla vecumā, kuri gāja tādā pat valsts skolā kā Jurģis tagad. Puisis – šāvējs, kuram bija smagas garīgas un sociālas grūtības. Māte, kura vienmēr bijusi jauka un čalojoša ar kaimiņiem un pilsētas iedzīvotājiem, bet īstenībā bijusi “prepper”* un aiz savas mājas durvīm gatavojusies kādai baisai pasaules mēroga krīzei, un attiecīgi nobruņojusies ar šaujamieročiem. Cik sapratu, no daudzajām publikācijām un diskusijām, kas sekoja apšaudei, ASV cilvēkiem, kuriem ir garīgas grūtības, bet kuri nav krimināli noziegušies, ir ļoti grūti saņemt palīdzību veselības sistēmā. Šajā sakarā plašu uzmanību guva kādas mātes Liza Long, kura audzina dēlu ar emocionālām grūtībām, bloga ieraksts (repostos ar virsrakstu “I am Adam Lanza’s Mother”), un tas radīja milzīgu diskusiju starp Lizas atbalstītājiem un līdzjutējiem un tiem, kuri viņu uzskata par traku škirteni, kas izmisīgi meklē uzmanību un izmanto arī savu dēlu, aizskarot tā privātumu, un lielu traģēdiju, tās gūšanai. Šaujamieroču pieejamība, savukārt, ir Amerikas identitātei fundamentāls jautājums, un, lai arī ļoti daudzi cilvēki vēlas izmaiņas, tas noteikti būs garš un smags process. Un, ja pirms kāda laika pastāvīgais “how are you today” likās patīkama vietējā iezīme, tagad šķiet, ka šī vārdu apmaiņa ir nodrošināšanas pret to, lai, nedod Dievs, kāds nesāktu runāt par to, kā iet patiesībā un varbūt, ka slikti. Arī Adama Lanzas māte savā ciematiņā vienmēr teica, ka viņa ir “fine”.

Vēl, dzīvojot Amerikā, arvien nākas domāt par Latvijas mazumu un to, kā tas ietekmē gan to, kas notiek Latvijā, gan to, kā Latvijas cilvēki domā un dzīvo. Vienā no universitātes pasākumiem starptautisko studentu un pētnieku sievām es runāju ar divām sievām no Ķīnas. Viņas Amerikā ir ļoti laimīgas, vienai nupat piedzimis bērns, kuram ir Amerikas pilsonība, un tieši tās dēļ viņa ir izlēmusi laist bērnu pasaulē Amerikā. Viņas nezināja Latviju, un kad es pastāstīju, kur tā ir, un ka mums ir sava valoda, kurā runā nedaudz vairāk kā divi miljoni cilvēku, viņas bija sajūsmā. Viņas teica, ka tas šķiet ļoti aizraujoši un ekskluzīvi – satikt tik retas valodas un mazas valsts pārstāvi. Es domāju, ka viņas būtu vēl vairāk pārsteigtas, ja pašas nokļūtu Latvijā. Iedomājaties, kā tas būtu – nokļūt zemē, par kuru vispār neko neziniet, tā ir tālu, pie pašas Krievijas, un izrādās ir tik skaista, moderna, vēsturiska, labu restorānu vairāk kā ātrās ēšanas iestāžu, lielisks serviss (ja gribi pieslēgt mobilo telefonu, vienkārši paņem un nopērc kartiņu:)), un arī personīga pieeja (arī nestandarta klienti skaitās), izglītoti cilvēki, zaļa pilsēta – es varētu turpināt, bet man šķiet, ka tas būtu līdzīgi kāda nezināma dārguma atklāšanai. Turklāt Latvija patiešām ir daudz relaksētāka kā Amerika. Šeit es varu pievienoties Kristīnes Želves rakstam par Downshifting jaunajā žurnālā=medijā LILLÁ (lieliski, ka ir tāds – domāts lasīšanai uz “ierīcēm”) – Latvijai jau nu gan nevajag mēģināt nomest tempu, jo salīdzinoši viss jau tāpat notiek līgani un mierīgi. Šeit, Amerikā, cilvēki dzīvo stingrās rutīnās, saskaņojot grafikus, plānojot laikus – ne velti ēdienu žurnālos ļoti daudzas receptes ir ar piezīmi – var sagatavot iepriekš. Jā, šī ir plānotāju tauta, lai gan, jāņem vērā tas, ka mēs dzīvojam vienā no intensīvākajiem ASV reģioniem, un Beltvejs ap Vašingtonu vienmēr ir ļoti dzīvs ceļš, pat vēlu naktī vai dienas vidū.

Atgriežoties pie iepriekšteiktā – es novēlētu Latviju mārketēt nevis kā “zemi, kas dzied” vai jocīgu vietu, kurā staigā zilās govis (tās var palikt fonam), bet gan kā Slēpto Dārgumu – mazu, civilizētu, ekskluzīvu un draudzīgu valsti, un aicināt uz to turīgus ķīniešus, japāņus un citus, kuri dzīvo lielās un milzīgās valstīs un kaut ko tik mazu un nezināmu kā Latvija uztvertu kā kaut ko īpašu.

* preppers – cilvēki, kuri gatavojas pasaules galam, lielai globālai krīzei, tāpēc nodrošinās ar pārtikas krājumiem un apgūst izdzīvošanas prasmes. Domāju, ka šī kustība ir raksturīga tieši ASV, un to ietekmējis aukstā kara laiks un bailes no atomkara.

Pauze

Vēstulēs ir iestājusies pauze, piedodiet. Iemesls ir stulbs un vienkāršs – mēs joprojām ņemamies ar internetu. Bijām priecīgi, ka atradām mobilo sakaru plānu, kurā ir 5 MB datu, un tad priecīgi slēdzāmies klāt, bet tie kaut kādā mistiskā veidā iztērējās pirmajā nedēļā, un šeit nav iespējams piepirkt klāt datus vai paņemt plānu, kurā ir vairāk datu. Nu vārdu sakot, muļķīgi. Mums ir plāns, kā to vērst uz labu, bet šeit nekas nenotiek ļoti ātri. Un varbūt labi vien ir, ka šobrīd nav interneta, jo tad man sanāktu diezgan rūgtas vēstules par Amerikas realitāti, un tad vēl vakardienas apšaude Konektikutas skolā…

Latvija ir brīnišķīga zeme, pēc kuras es katru dienu ilgojos.

22. vēstule. Kas notiks 2012. gada 21. decembrī un ko pīpē dievs L.

Notiks ļoti daudz kas. Arī daudz kas slikts. Cilvēki mirs, un būs asinis. Kā jau katru dienu. Tikai tam nebūs nekāda sakara ar maiju kalendāru. Tāda bija Dr. Džona B. Karlsona atbilde kādai meitenei, kas pēc vairāk kā stundu gara un ļoti aizraujoša stāsta par maiju mitoloģiju un 2012. gada pasaules galu, kura tomēr pavaicāja – un kā jūs domājat, kas tajā dienā notiks? Es šajā lekcijā nokļuvu tāpēc, ka Jāņa universitātē ik pa laikam tiek rīkotas atklātās lekcijas par dažādām tēmām, un šī notika vakarā, tāpēc J. man pārsūtīja ziņu par šo (bet varbūt viņam sāka likties aizdomīgi, ka es krāju tukšos piena galonus ūdens uzkrāšanai ārkārtas gadījumiem).

Karlsons ir radio astronoms un fiziķis, kurš pirms apmēram 30 gadiem pievērsies seno Maiju astronomijas pētīšanai, un ir no tiem zinātniekiem, kuri ir patiešām atklājuši jaunas, līdz tam nebijušas lietas. Viņš ir aizrautīgi pētījis un atšifrējis Maiju dievu L (tā viņu nosauca pirmais zinātnieks, kurš 19. gadsimta beigās šo dievu piefiksēja Maiju zīmējumos), kurš ir viens no svarīgākajiem Maiju kosmogonijā, un caur dieva L izsekošanu gan iemācījies atšifrēt Maiju rakstību, gan apguvis viņu kalendāru – pasaulē kompleksāko kalendāro sistēmu, kāda jebkad pastāvējusi, gan atklājis, kam domātas mazās un jokainiem zīmējumiem rotātās māla blašķes. Jā, un arī to, ko dievs L pīpē, jo tieši pīpējot viņš redzams daudzās bildēs.

K2796

Es nemaz nemēģināšu pārstāstīt to, ko Karlsons joku pilnajā, bet ļoti koncentrētajā stundu ilgajā stāstā atklāja, bet galvenie punkti ir šādi:

– maiju kalendāra datumi ir reāli, tie apzīmē periodu, kas sākās 3114.gada 11. augustā.  B.C.E. un 2012. gada 21. decembrī.

– notikums, kas iezīmēja šī perioda sākumu un attēlots Uz Septiņu Dievu vāzes un Uz Vienpadsmit Dievu vāzes bija nevis pasaules sākums vai tās radīšana, bet gan atjaunošana – dievu kopīgi veikts rituāls pasaules restartam. Un pēc Maiju kalendāra, šis notikums atkārtoties perioda beigās, kad tā pati dievu kompānija ar dievu L priekšgalā sanāks kopā un rituāli ziedos savas asinis, dedzinās papīrus, kas ar tām slacīti, lai melni dūmi paceltos debesīs un uz zemes nolītu auglību nesošs lietus, kas vēlāk, ietekmējots no kristietības, ticis kļūdaini interpretēts kā pasaules gala plūdi

– bet kā tad radās ideja par pasaules galu šajā datumā? Tai ir veltītas apmēram 3000 grāmatas, un ļoti daudzi cilvēki nopietni gatavojas šim brīdim. Karlsons (viņš ir arī zinātnes vēstures pasniedzējs) ar izmeklētāja aizrautību ir izsekojis arī šīs idejas attīstībai. Pirmais, kas beigu datumu pieminējis, ir 19. gadsimta vācu zinātnieks Foersterman, kurš licis pamatu Maiju rakstības un atstāto liecību atšifrēšanai. Ideju par beigām no viņa pārķēra Silvanus Morely, kurš arī bija aizrautīgs maiju kultūras pētnieks, bet arī tikpat liels maiju fantāzijas žanra cienītājs (maiju fantāzijas kā literārs žanrs radās tad, kad par maijiem jau šis tas bija zināms, bet to rakstība nebija atšifrēta). 20. gadsimtā pasaules beigu tēmu vienā rindkopā savā grāmatā par maijiem pieminējis Michael Coe, lietojot vārdu “armagedons”, un tā arī bija tā šķirba, caur kuru ideja par pasaules galu no zinātniskās pasaules izlauzās populārajā kultūrā.

Dievs L būs atpakaļ, bet ne ar pasaules gala plūdiem. Un ko īsti viņš pīpē? Tā ir may – īpašs svaigais zaļas tabakas maisījums, ko vēl tagad maiju cilvēki lieto gan baudai, gan ārstniecībai, gan rituālai aizsardzībai, jo tajā dzīvo dievs L.

21. vēstule. Pārtika, Džūlija, rozā flamingi, piparkūkas (+ pirmā recepte šajā blogā)

Patīk man tās amerikāņu kundzītes. Sestdien  priekšpusdienā mūsu metro stacijā iekāpa vesela krietni sirmu pāru kompānija, kuru acīmredzami saistīja kādas dzīves gaitu saiknes, un kuri, kā izskatījās, bija iebraukuši galvaspilsētā un devās to apskatīt. Sēž tādas divas tajā vietā, kur aiz muguras ir metro shēmas – sirmas, mati perfekti saveidoti, ģērbušās ērti, bet zolīdi, ar sportiskām kurpēm kājās, taču spožas rokassprādzes un auskarus arī nav aizmirsušas. Viena stāsta otrai, cik tālu jābrauc, un saka, lai tak paskatās shēmā. Tā nočīkst: “I can’t move”, jo ir tik veca un stīva, ka nevar pagriezt galvu uz aizmuguri. Pirmā viņai nedaudz pārmetoši, nedaudz uzmundrinoši pretī: “Move your butt!” (Šito es vēlāk pārstāstīju Jānim, un tagad viņš tad, kad man slinkums kaut ko darīt, arī kladzina “move your butt”).

Braucām mēs ar Kārli atkal uz Smithsonian. Jurģis ir nedaudz apslimis, tāpēc tā sadalījāmies. Mans mērķis bija apskatīt izstādi FOOD Amerikas vēstures muzejā, kas, kā solīts ir pirmā izstāde par pārtiku un Amerikas sabiedrību, kāda šajā muzejā bijusi, bet Kārli pierunāju līdzi kā kompanjonu, apsolot, ka vēlreiz aiziesim uz mašīnām, tas ir – izstādi par transportu.

IMG_0564

Izstāde, kas sola parādīt Amerikas pārtikas transformācijas no 1950. līdz 2000. gadam, ir iekārtota vienā milzīgā Amerikas vēstures muzeja stūrī, un viena tās daļa ir veltīta Džūlijai Čaildai, kuras priecīgā un dzīvīgā personība arī šo izstādes daļu padara par pašu interesantāko. Džūlija ir Smithsonian’am ziedojusi savu virtuvi, kura tur izstādīta un stikla būrī aplūkojama ar visiem pričendāļiem un daudzajām plītīm – es saskaitīju vismaz trīs, un viena no tām bija gāzes plīts ar sešiem degļliem.

IMG_0566

Šajā virtuvē (bet ne šeit) Džūlija Čailda gatavojusi ēst un vadījusi savus TV šovus.

Džūlijai šogad paliek 100 gadi, un viņas sadaļa izstādē arī ir vissirsnīgākā, šeit arī ir visvairāk cilvēku, kuri priecīgi smejas, skatoties viņas melnbaltos TV šovus. Arī mēs ar Kārli tur pielipām un pēc tam vēl ilgi pārrunājām to, kā viņai paticis ņemties ar uguni, dedzinot desertus.

IMG_0576Skats uz virtuves piederumu, katlu, pannu un citu rīku daudzveidību Džūlijas virtuvē attaisno jebkuras šaubas par aizraušanos ar jaunu virtuves lietu iegādi. “You can never have enough of these tools”, and so it be, Julia. Es vairs nejutīšos vainīga par to, ka vēlos vēl vienu sautējamo pannu vai speciālo miltu sijājamo.

IMG_0578Kārlis tagad ir Džūlijas fans, iegādājas divas pastkartes ar viņas bildēm un pielipināja mājās pie sienas.

IMG_0586

Tālāk izstāde izseko nozīmīgiem virzieniem Amerikas ēšanas kultūrā, svarīgām ietekmēm un pagrieziena punktiem. Pēckara Amerikā līdz ar ekonomisko uzplauku radās arī jaunas iespējas ceļot uz savām sapņu vietām – Klusā okeāna salām, Āziju, Meksiku, Floridu, Karību salām. Atgriežoties, amerikāņi gribēja savu jauno pieredzi izbaudīt vēlreiz savu piepilsētas māju pagalmos, un tā viņi sāka tur dzert tropiskus kokteiļus, grillēt un gatavot ēdienu “craved by a post-war meat mad America”. Iekšpagalms, patio arī radīja jaunu telpu amerikāņu ģimenēm un jaunu lomu vīriešiem – jo tieši viņi bija atbildīgi par grilu, kamēr sievietes klusītēm virtuvē šmorēja piedevas. Industrija to ātri uzķēra, un 50.to gadu beigās amerikāņu ražotāji un tirgotāji piedāvāja īpašas ierīces grilēšani un servēšanai, kā arī mēbeles un drēbes, kas piederējās maltītēm pagalmā. 80. gados populāri kļuva rozā plastmasas flamingo, kuru uzdevums bija rotāt dārza svētkus un piešķirt tiem dzīvespriecīgu noti. Šie flamingi kļuva par satīras objektiem filmās un studentu skečos, un tagad ir viens Amerikas popkultūras kiča simboliem. (Starp citu, pēc izstādes apmeklējuma rozā flamingu, ja iepaticies, var iegādāties muzeja veikalā).

Stāsts turpinājās – par to, kā Amerikas ēšanas paradumus ietekmējuši imigranti, par meksikāņu pārtikas revolūciju, par kontrakultūru – alternatīvu meklētājiem, hipijiem, pacifistiem, feminististēm un visiem, kas protestēja pret industriālu masveida tautas barošanu. Viņi radīja pārtikas kooperatīvus (kaut kas tuvs tiešās pirkšanas kustībai, bet ar lielu brīvprātīgo iesaisti), bioloģiskā saimniecības, eko komūnas. Mūsu apmeklētais GLUT varētu būt viens no šī virziena pārstāvjiem.

Nedaudz vēlāk veidojās “labās pārtikas” kustība, ietekmējusies no Eiropas slow food idejām, slavēja vietēju un svaigu pārtiku. Viena sadaļa bija veltīta zemnieku tirdziņu atdzimšanai, tad bija liels stāsts par vīna darīšanu, un tad par ātro ēšanu un ēšanu pie stūres, pārtikas piedevu un pārstrādes industrijas attīstību.

IMG_0616Tā 1954. gadā kāds ražotājs Nebraskā laida klajā “TV pusdienas” – saldētu maltīti, ko varēja pagatvot, vienkārši uzsildot un kas bija fasēta vienreizlietojamā traukā. Īstā lieta Amerikai brīdī, kad sākās lielā aizraušanās ar TV skatīšanos, un tā arī radās šī tik vilinošā ēšana, skatoties televizoru.

Uzzināju, ka mans jau iepriekš aprakstītais Costco radies 1983. gadā, vairumpirkšanas iespēju padarot pieejamu arī privātpersonām. Un traki populāra arī tagad – mēs šodien bijām vienā pārbāztā Costco un iepirkām gan milzīgus miltu maisus, gan pusotrlitrīgu organic kokosriekstu eļļu par 15 dolāriem, gan milzu autiņbiksīšu kasti (180 gb) par 40 dolāriem (ak, jā, lūdzu atgādiniet man, ka M. taču vajadzētu sāk beidzot iet  uz podiņa!).

Vai ziniet, kad tika izgudroti veikalu iepirkšanās ratiņi? Un kad teleskopiskie veikalu ratiņi – tie, kurus var sabīdīt vienu otrā un kuri ievērojami samazināja “parkošanās” vietas laukumu? Atbildiet komentāros – balvu nesolu, bet noteikti paslavēšu.

Tad, kad izstāde pievērsās pārtikas industrializācijas radītajām pretrunām (cik korekti nosauktas), Kārlis jau sāka dīkt pēc mašīnām. Kāds vīrs mums blakus pēkšņi ierunājās – es biju šajā koncertā, viņš teica, rādot uz bārdainu rokeru ar “Farm Aid” krekliņiem bildi. Tas bija satriecoši, viņš vairākas reizes atkārtoja, un izskatījās, ka viņam patiešām to vajadzēja kādam pateikt. Tas bija 1985. gada Farm Aid koncerts. Viņam bija iesnas vai viņš patiešām bija kļuvis ļoti emocionāls, nezinu, bet viņš savā smartphone ātri rakstīja kādam ziņu un bildēja šo ekspozīcijas sadaļu.

IMG_0633Lūk, mēs ar Kārli, izgājuši pārtikas izstādi un ceļā uz transporta ekspozīciju.

Transporta sadaļu mēs skatījāmies jau otrreiz un man brīžiem tā likās aizraujošāka nekā FOOD izstāde, jo tas ir fascinējoši, kā izmaiņas un attīstība transporta sistēmā ietekmē sabiedrību, ekonomiku un visu pārējo. Bet attiecībā uz muzeju apmeklēšanas loģistiku sapratu, ka ir vērts nākt un apskatīt divas lietas, nevis mēģināt vienā dienā paņemt visu.

IMG_0635Dzelzceļa stacijas modelis 1:1, mašīnas smagas un vieglas, skolas autobusi un vilcieni, kuros var iesēsties un just kratīšanos un ainavu zibēšanu gar logiem – vai nav aizraujoši?

Bet svētdienā Rūtiņu ģimene mūs uzaicināja uz piparkūku mīklas taisīšana gadskārtējo pasākumu. Jau vairākus gadus vairākās latviešu ģimenes gatavo piparkūku mīklu lielos apjomos pēc Puķītes kundzes receptes. Tad nu mēs arī miltus sijājām, garšvielas maisījām un mīklu ar pirkstiņu ķeksējām.

IMG_0657

Mīkla mums tagad gatavojas ledusskapī, bet ar recepti drīkstam padalīties.

Annas Puķītes piparkūkas

1 mārciņa sviests

1 mārciņa tumšais sīrups vai melase

1 mārciņa tumši brūnais cukurs

8.5-9 krūzes (cups) miltu

2 tējkarotes maltas krustnagliņas

2 tējkarotes malts muskatrieksts

2 tējkarotes ingvera pulveris

2 tējkarotes koriandrs

2 tējkarotes kardamons

2 tējkarotes kanēlis

2 tējkarotes pipari

Visas sastāvdaļas, izņemot miltus lielā katlā uzvāra, un viegli burbuļojot pavāra, kamēr izveidojas sīrups. Kad viss savārīts, tad vārošā iekuļ 2/3 miltu (izsijātu) un liek atdzesēties apmēram 1 stundu. Pēc tam pievienot 1 sakultu olu, 1 tējkaroti cepamā pulvera, 1 tējkaroti sausā rauga un iemīca atlikušos miltus. Tad mīca (vēlams Čaikovska “Riekstkoža” mūzikas pavadībā), kamēr apaļa un spīdīga bumba. Liek ledusskapī vismaz pāris dienas nogatavoties, rullē plāni, izcepas ļoti ātri.

IMG_0677

Daiga un puikas dala gatavo mīklu  kukulīšos. Cepsim nākamnedēļ.

Lai jums jauka diena! Mums rītdien sola +17 grādus un tā ir diezgan dīvaina sajūta laikā, kad pie sienas jau karājas Ziemassvētku skaitīšanas kalendārs.