RSS Barotne

Monthly Archives: janvāris 2013

Dienas Ēdieni – nākamais stāsts

Man vēl joprojām neaptrūkstas, ko rakstīt par ēdieniem Dienas ēdieniem. Lūk, jaunākais stāsts.

DE0313Amerika

Advertisements

Foto daidžests ar ēdieniem un sniegu

teaparty

Maijas tējas dzeršana ar lāci un lellēm

Es neesmu foodblogere (un arī nekad nebūšu), bet tā kā biju nolēmusi M dzimšanas dienai cept grandiozu šokolādes-paniņu kūku ar šokolādes-penkanriekstu krēmu, es nolēmu pamēģināt, kā tas ir.

start

Recepte no Bon Appetit un starts.

olas

Man ļoti patīk, kā olas putojas. Varbūt saldās bērnības atmiņas par gogelmogeli.

mikla

Pirmā kārta gatava cepšanai – šokolādes mīklas faktūra, tekstūra un smarža ir kārdinošas.

KblodaTā domā arī Kārlis.

izceptsPirmā kārta – gatava!

glazuraKad visu procesu es biju atkārtojusi otrreiz, jo man vajadzēja divas kārtas, un man nav divas vienādas kūku formas, lai var taisīt sinhrono cepšanu, tad uzmaisīju krēmu pildījumam.

kukaLūk, arī grand kūka – četras kārtas un krēms pa vidu! Viena no retajām mūsu mājās, kuru ēdām divas dienas. Jo milzīga. Un nākamajā dienā garšoja labāk, jo kūkai vajadzēja vairāk laika, lai sadraudzētos ar krēmu.

M2

Milzīgā kūka, divas maziņas svecītes un jubilāre.

KŪKAI

3 1/4 krūzes miltu

1 krūze tīra kakao pulvera – nesaldā

1 1/2 tējkarote sodas

1 1/2 tējkarote sāls

1 ēdamkarote cepamais pulveris

3 prāvas olas

2 1/4 krūzes cukura

3 krūzes augu eļļas

1 1/2 krūze paniņas

1 1/2 tējkarote baltā etiķa

1 1/2 tējkarote vaniļas ekstrakta

KRĒMAM

3/4 krūzes sviesta

1/2 krūze tīra kakao pulvera

1/2 krūze pilnpiena

1/2 tējkarote sāls

5 krūzes pūdercukura

1 1/2 krūzes smalki sakapātu pekanriekstu

1 tējkarote vaniļas ekstrakta

Krāsns jāuzsilda uz 170 grādiem. Sagatavo divas formas, ieklājot tajās cepampapīru. Ja nav divas formas, tad mīkla jātaisa divos piegājienos, kā es to darīju – sauso daļu taisot uzreiz un tad sadalot uz pusēm, bet slapjo pa daļām.

Samaisa kopā sausās daļas –  miltus, kakao, sodu, cepamo pulveri, sāli.

Tad ar elektrisko mikseri sakuļ trīs olas (vidējā ātrumā – teikts receptē, bet manam putotājam ātrumi neregulējas, tāpēc visām procesa daļām bija viens ātrums), kamēr tās ir viegli putainas. Palielinot ātrumu, pakāpeniski pievieno cukuru, un “sit” (tā teica mana vecmāmiņa), kamēr olu un cukura maisījums ir pavisam gaišs un palielinājies apjomā divas reizes. Tas paņem apmēram 7-8 minūtes. Pēc tam atkal jāatgriežas vidējā miksera ātrumā un pakāpeniski jāpievieno eļļa, un atkal “jāsit”, kamēr emulgējas un atgādina nedaudz graudainu majonēzi. Tad ar pašu mazāko ātrumu pakāpeniski maisa klāt sauso daļu un paniņas – miltu maisījums, paniņas, miltu maisījums, paniņas, miltu maisījums. Maisa, kamēr viss labi sajaucies. Beigās ātri iemaisa etiķi un vaniļu. Jācep apmēram 50 minūtes – kamēr ir redzams, ka malas viegli atdalās no cepampapīra un sērkociņš iznāk ārā sauss. Atdzesē.

Tikmēr gatavo krēmu pildīšanai. Lielā pannā uz mazas uguns izkausē sviestu. Tajā iemaisa kakao. Tad lēnām iemaisa pienu, sāli un pūdercukuru. Maisa, kamēr krēms ir gluds un spīdīgs. Tas būs pašķidrs. Iemaisa pekanriekstus un vaniļu. Atdzesē, ik pa laikam apmaisot, kamēr ir tāda konsistence, ka ir smērējams.

Kūku kārtas sagriež uz pusēm – sanāk četri slāņi, un tiem pa vidu smērē krēmu. Augšā neko. Tad liek atpūsties un savilkties vēsumā, vismaz trīs stundas. Pirms pasniegšanas jāpārkaisa ar pūdercukuru.

Un kāpēc es nebūšu foodblogere? Pirmkārt, tas ir traki sarežģīti, es tagad apbrīnoju visus, kuri raksta par ēdieniem, gatavo un vēl smuki nobildē!! Taisīt un maisīt un mēģināt vēl nofotogrāfēt, turklāt fotogrāfēt ēdienu, tā lai tas izskatītos garšīgs, nevis prasts, ir grūti. Un tā kā es iemanījos fotaparātā arī iesmērēt nedaudz mīklas, Jānis teica, ka man vispār nevar atļaut nekādu foodblogošanu. Otrkārt, pārtikas aprakstnieki parasti raksta par to, kas viņiem pašiem patīk un garšo, bet šo kūku es droši vien vairāk necepšu. Tā ir briesmīgi trekna (tie eļļas daudzumi!) un salda (5 tases pūdercukura!), un es tiešām nevarēju apēst vairāk par vienu gabaliņu, kas man parasti nav problēma. Taču vīriešiem patika, un tiem, kas ir kāri uz šokolādīgumu augstā pakāpē, noteikti par šo kūku kaifos. K uz savu vārda dienu arī sagaida šādu pašu. Ko nu?

Un jā, es arī aizmirsu beigās apbārstīt gatavo kūku ar pūdercukuru.

Šie ēdieni no mana foodblogerēšanas perioda man patika labāk.

pankukasPēc kūkas cepšanas bija pāri palikušas paniņas, bet nebija olas, tāpēc es sameklēju vegānu paniņu pankūku recepti, kurā vegāno paniņu (ar etiķi savilkts sojas piens) vietā izmantoju īstās paniņas.

zupaUn šī ir viena no mūsu variācijām mūsu mīļākajai zupai – galvenais, lai tajā ir lēcas (traki garšīgas tās brūnās lēcas, ko nopirkām Glutā), sīpoli, ķiploki, burkāni un vēlams arī tomāti (ziemā no bundžas). Šoreiz klāt bija arī saldais kartupelis, zaļās pupiņas un limas pupas – viss, kas pa druskai bija palicis krājumos. Un arī pētersīļa saknīte, kuras maigais saldums ļoti patīk bērniem. Un viņiem patīk arī te pievienotā karija pasta, kuru ķeksē no burciņas ar pirkstu.

ziema

Un vēl mums ir sniegs. Smieklīgi maz pēc Latvijas standartiem, bet šeit pat vismazākā sniega sega ir problēma. Es iepriekš domāju, ka tas ir tāds jociņš un pārspīlējums, ka 2 cm sniega ir katastrofa un viss apstājas, bet tiešām tā ir. Jo nevienam nav ziemas riepas, un bez auto šeit dzīves nav. Tāpēc viss apstājas. Mūsu skola šodien beidzās divas stundas ātrāk, jo pašvaldība izsludinājusi sniega vētras trauksmi. Uz to vētru mēs vēl gaidām.

karlis_sartievaigiUn lai arī maz tā sniega, mums ir arī sārtie vaigi.

25. vēstule, kuru gribēju rakstīt par sestdienas pastaigu, bet sanāca par bērniem

x164

Šonedēļ Jurģim piektdiena bija brīva – professional development day skolotājiem, bet pirmdien ir Mārtina Lutera Kinga diena, kā arī inaugurācija, un tāpēc skolas nav. Mums ir garā nedēļas nogale. Piektdien aizbraucām uz Eastern Market – ne tik daudz iepirkties kā vienkārši pastaigāties. Tirgus paviljona vienā galā ir tukša zāle, kurā, šķiet, ik pa laikam notiek koncerti un kopienas pasākumi, bet darba dienās gar malām ir galdiņi, pie kuriem pulcējas mammas ar ratiņiem un telpas plašumu bērni labi liek lietā skraidīšanai. Mēs vienkārši uzkožam, jo manējiem, kolīdz viņi ir no mājas ārā, neskatoties uz to, cik sātīgas bijušas brokastis, pēc gājiena apmēram viena kvartāla garumā, iestājas “kaut ko apēst” kondīcija, un, ja tā netiek labota, pastaigu var norakstīt. Kāda jauna sieviete ir izklājusi uz grīdas mīkstu segu un uz tās dudinās ar zīdaini – apmēram trīs mēnešus vecu. Es pie sevis nošausminos par nepareizo handlingu un bēbīša sēdināšanu, bet tajā pašā laikā nostaļģiski atminos saldo laiku ar pirmo bērnu. Sieviete dūdo un staro, bēbītis mīlīgi spirinās, viņai ir liels t-krekls un mīkstas bikses – pēcdzemdību apaļīgums kā nekā. Maija izrāda interesi par mazuli, un jaunā mamma priecīgi viņai to rāda. Sākam runāties un sajūsmināties par mazo Slounu (un nedaudz arī Grejas Anatomiju) kopīgi. Viņa ir eņģelis, saka sieviete, es atzīmēju – tu izskaties patiešām laimīga ar bēbīti. Vai tas ir tavs pirmais, vaicāju, pie sevis kā pieredzējusi trīs bērnu māte jau skaidri zinot, ka tā noteikti ir. Es esmu auklīte, viņa atbild, un man katru dienu ir tas prieks desmit stundas pavadīt ar šo brīnumu. Jā, es biju piemirsusi. Amerikā nav bērnu kopšanas atvaļinājuma. Nav pabalstu mātēm. Kad bērnam ir trīs mēneši, tad jāiet strādāt, ja gribi savu darbu saglabāt. Viņas mammai ir grūti, viņa katru vakaru raud, saka auklīte. Bet tad Slounai ir laiks doties ēst mammas pieniņu – mamma  atslauc to darbā esot, un es pat nevaru iedomāties, cik tas var būt sāpīgi gan fiziski, gan garīgi.

Pirms dažām dienām klausījos radio pārraidi savā jaunākajā mīļākajā radio – NPR. **Neliela atkāpe – šī laikam ir mana pirmā pieredze ar patiesi kvalitatīvu sabiedrisko radio, kurā gandrīz katrs sižets varētu būt paraugs labam mediju stāstam, un, lai arī tā varbūt ir tikai ilūzija, bet tomēr ar katru klausīšanās reizi man šķiet, ka es zinu un saprotu vairāk. NPR ir arī lieliska iPhone aplikācija – iesaku!** Pārraide, ko pieminēju, bija par “pelēko paaudzi” – ko nozīmē tas, ka sievietes ASV pirmo bērnu laiž pasaulē vēlīnos 30, un to rosinājis nesens pētījums par ģenētiskām veselības problēmām bērniem, kuru mātes ir gados pie 40, jeb politkorekti sakot “advanced maternal age”. Nav īsti skaidrs arī tās, kādas sekas bērna attīstībai var rasties no hormonālajām auglības terapijām, kuras bieži vien spiestas lietot sievietes, kas savu trīsdesmitgadnieču laiku sūri grūti strādājušas, lai kļūtu par menedžerēm, partnerēm juridiskajās firmām vai vienkārši, lai sasniegtu pietiekami stabilu pozīciju, un nu mēģina notvert iespēju radīt bērnu. Viss ir vienkārši un skarbi – ASV ir tik daudz cilvēku, kas gatavi aizpildīt darbaspēka vietas, kā arī gana daudz imigrantes, kuru kultūra nosaka to, ka viņas dzemdē daudz un agri, ka nav nepieciešams darīt neko tādu, lai atbalstītu bērnu rašanos, jo ir gan darbaspēks, gan dabīgais pieaugums.  Ja vēlies amerikāņu sapni, tad nav ko sapņot par bērniem, kad tev ir 20.  Vēlīnie vecāki arī rada “sendviča paaudzi”, kā to dēvēja raidījumā – tad, kad vēlīno vecāku bērniem pašiem dzimst bērni, viņu vecāki ir jau krietni gados, un līdz ar to ir jārūpējas gan par mazuļiem, kas rausta brunci, gan novecojošiem vecākiem, kuriem pilnīgi pamatoti pienākas gan garas telefona sarunas, gan uzmanība un laiks. Raidījumā runāja sieviete, kura pati pirmo bērnu dzemdējusi 37 gados – viņa teica –  bērni ir vislabākā motivācija būt veselīgam un palikt jaunam. Manai mammai bija 38, kad es piedzimu, un mans jaunākais bērns ir dzimis 36 gados, tāpēc tēma uzrunāja īpaši personīgi. Taču vēl vairāk mani iespaidoja tas, kā programmas vadītāja stāstīja par tām citām valstīm, kurās ir bērna kopšanas atvaļinājums, pabalsti, saglabāta darba vieta – kā par pasaku, kā par nerealitāti.

Apburošās bēbītes Slounas auklīte man vaicāja, vai es esmu mamma vai auklīte. Mamma, un tā ir tik liela privilēģija.

x165

x166

Sestdien mēs devāmies pastaigā uz mazo Mount Rainier pilsētiņu. Uz to pusstundu jābrauc ar busu, un tajā atrodas kooperatīvais eko veikals Glut. Iepriekš mēs tur bijām ar auto, bet tagad izdomājām arī pastaigāt pa apkaimi, un, kā izrādījās, Glut arī ir gandrīz vienīgais, kas tur ir. Mr. Rainier ir priekšpilsēta, kurā apmēram 8 tūkstoši iedzīvotāju.  Izkāpjam autobusā pieturā un paejam garām bariņam vietējo afroamerikāņu, kas skaļi un priecīgi runājas un dažiem no viņiem trūkst zobu, dodamies Glut virzienā un redzam uzkrītoši daudz slēgtu vietu – veikali, ēstuves, biroji – visur šiltes “for sale”, “available”. Pie Glut gan ir rosība un veikalā pie kases rindas, arī vegānā eko kafejnīca, kas tam blakus, ir pilna. Iepērkam lēcas un lēto izlejamo bioloģisko olīveļļu, apēdam vegānās kūkas, bet pastaigāt tā arī īsti nav kur. Viens bērnu  laukumiņš, pašvaldības māja, dzīvojamais rajons.

x167

x168

x169Māja, kas ir pirmā no labās, izpelnījās uzmanību ar zaļo uzrakstu “Solar House” – tai uz jumta ir liels saules bateriju panelis. Jā, un arī saule šodien pēc trīs pelēkām dienām bija lieliska.

x170Un debesis klasiskajā zilumā

x171

x172Iespējams, viņu šajā blogā jūs vēl nebijāt redzējuši. JB.

x174

Foto daidžests – Jāņa skats

Jānis neko neraksta, bet viņš ir ticis pie fotoaparāta un dažreiz kaut ko nobildē. Lūk, viņa skats.

x150

Skeiteri Vašingtonas centrā kādā vakarā ap Ziemassvētku laiku

x151Vakars. DC. Mazulis ar cepumiņu.

x152Newseum – pie Vašingtonas ziņu muzeja katru dienu tiek izliktas apmēram 50 Amerikas štatu laikrakstu, kā arī dažu starptautisko avīžu pirmās lapas. Mēs tur gājām dienās pēc Ņūtaunas –  traģēdijas attēli ar evakuētajiem bērniem un raudošiem piegaugušajiem replicēti neskaitāmas reizes.

x153Vakars. Metro stacija. Sabiedriskais transports acīmredzami nav cieņā.

x154Neviens, kurš ierodas šajā pusē, neiztiek bez apmēram šitādas bildes. Vāvers, kā teiktu M. To šeit ir ka biezs – pelēki, melni, brūni, žigli skraida pa ielām, sētu malām, elektrības vadiem un lidinās no viena koka uz otru.

       x155

Eastern Market – Vašingtonas senākais tirgus, kurš nepārtraukti darbojas gandrīz 130 gadus. Pavisam neliels. Tagad nebrīnos, ka amerikāņu tūristus Rīgā obligāti ved uz Centrāltirgu, kurš ir apmēram 100x lielāks.

x156Tirgus darba laiks tuvojas beigām. Svaigo zivju pārdevējs mazgā vitrīnu.

x157Arī Eastern Market Lunch – uzkostuve vienā paviljona stūrī jau slēgta, bet tad, kad tā ir vaļā, rindas ir tādas, ka vēl neesmu saņēmusies izstāvēt, lai tiktu pie izslavētā crabcake sendviča vai svētdienas brokastu pankūkām.

x160

Lūk, arī es. Instragrammoju.

x159Vecā gada pēdējā dienā bijām uz bērnu New Year’s Noon pasākumu Vašingtonas Bērnu muzejā. Nē, tur nav izstādīti bērni, tā ir liela rotaļu vieta, kur var gan tēlot ugunsdzēsējus, gan cept plastmasas picas, iepirkties veikaliņā un vēl darīt apmēram 20 dažādas tematikas lietas. Pie durvīm sagaida Amerikas ikona – Big Bird no Sezama ielas.

x161Kārlis gatavo grabuli Bērnu muzejā. Fokuss, koncentrācija un līmlentu fascinācija.

x158Kārlis mājās. Miers.

x163Maija glezno vēl vienā bērnu izklaides centriņā Kapitolhillas rajonā – Playseum. Trīs stāvi, istabiņas ar dažādu tematiku – mākslas darbnīca, teātris, pirāti, ceptuve, veikaliņš. Viņiem patika. Man ne pārāk. Kāds tētis teica – this is a Zoo. Bišķi uz to pusi bija.

24. vēstule. Mājas dzīve

ziema_musu_ielaZiema mūsu ielā

Kopš laika, kad pirms Ziemassvētkiem kāds vīruss noguldīja visus bērnus un arī Jāni, esam vairāk pievērsušies mājas dzīvei. Iecerētais ceļojums uz Ņujorku izpalika, un arī nedēļas nogalēs biežāk esam mājās, toties esam noskatījušies abas kulta seriāla Homeland sezonas (un es atradu vārdu savam hipotētiskajam sunim – Broudijs!), un gandrīz izremontējuši dzīvojamo istabu. Jā, čaklie latvieši var aizbraukt nezin kur pasaulē, bet pēc kāda laika viņu saimniecībā uzrodas otas, krāsas, špaktelīte un brūnie koku imitējošie plastmasas paneļi aiziet uz bēniņiem, jo ierodas eiroremonts. Bēšas sienas ar baltām grīdlīstēm noteikti nav pats dizainīgākais, ko esmu redzējusi, taču mēs esam ļoti lepni un ceram, ka arī mūsu lendlords Ibrahims būs gandarīts (un atskaitīs materiālu dolārus no īres dolāriem).

Mierīgs ritms un katru dienu vienas un tās pašas lietas – putra no rīta, bērnu darbiņi un spēles, pusdienas, kuru gatavošanā Kārlis un Maija priecīgi piedalās, kapājot un mizojot, tās pašas grāmatiņas (redzi, Galviņš – saka M, rādot uz Sarkangalvīti), tas pats bērnu laukumiņš, kurā kādu citu bērnu bez mums es esmu redzējusi tieši vienu reizi, tā pati taka, kas aizved uz Jurģa skolas autobusa pieturu. You like to walk, atzīmē mazā hispanic puisīša Kristiana mamma, ar kuru mēs tur katru dienu satiekamies. Un ziniet, tas ir tas, kas bērniem ir vajadzīgs. Viņi zeļ un plaukst, zīmē kā nekad agrāk, darbojas, spēlējas, paši izdomājot visaizraujošākās un man ne vienmēr saprotamās rotaļas, ēd lieliski, un reizēm arī klausa. Jurģis visu laiku dzied ei-bī-sī dziesmu, un arī Kārlis viņam piebalso, bet Maija spriņģo palēkdamās.

Ritma nozīme bērnu agrīnajā vecumā ir pamata lieta Valdorfa pieejā, bet tikai tagad es to patiešām izjūtu un novērtēju. Taču par ei-bī-sī mums gan jāpateicas Sesame Street, kas ir pati slavenākā ASV bērnu programma (un Valdorfa pieejā neiederās). Kad slimie vārguļi sāka rāpties ārā no gultām un izrādīt interesi par pasauli, mēs viņiem piedāvājām to paskatīties. Es biju par Sesame Street dzirdējusi, bet neapjautu tās spēku – pēc pāris reizēm puikas zināja tādus vārdus kā disguise un persistance, un jau pieminēto ABC dziesmu. Kā Malkolms Gladvells raksta Tipping Point, šīs programmas spēja ietekmēt bērnus nav nejauša, bet gan ārkārtīgi rūpīgi izkalkulēta ar mērķi noturēt bērnu uzmanību, un izmantojot to, izglītot un mācīt. Kad Sesame Street tika radīta 60. gadu beigās, tā tika nežēlīgi un skrupulozi testēta mērķauditorijā, kas ir bērni pirmsskolas vecumā, un ASV tas nozīmē līdz pieciem gadiem. SS izmanto īsus – apmēram trīs minūtes, bieži arī savstarpēji nesaistītus sižetiņus par vienu kopīgo tēmu, daudz atkārtojumu un skaidri saprotamas vienkāršas pamācības. Gladvells raksta, ka katra sērija pirms palaišanas tiek testēta, rādot bērniem un piefiksējot katru reizi, kad tie novēršas no ekrāna, un šos brīžus, kas uzmanību neķer, izmaina. Pūkainie briesmonīši, kas kopā ar cilvēkiem mājo Sezama ielā, ir tikpat lielas Amerikas popkultūras ikonas kā Maikls Džeksons un Bejonse (arī viņa ir piedalījusies, vismaz vienā skečā redzēju), un visi pazīst Big Bird, Elmo, Cookie Monster un pārējos. Turklāt jau vairākas paaudzes. Mēs skatījāmies arī dažus 70. gadu raidījumus, un, ja bērni bija tērpti aizkustinošos tā laika kostīmiņos un glīti sasukātiem matiem, tad pūkainie varoņi bija tieši tādi paši kā šodien. Nesen gan Ameriku satrauca bēdīgs skandāls ap aktieri, kurš iemiesoja Elmo – mazu, sarkanu un naivu bērna valdodiņā un intonācijā (tādā, kas multenēs piederas bērniem) runājošu mīksto mantiņu. Afroamerikāņu aktieris, kurš 28 gadus bija vadījis šo lelli, ir gejs, kurš bija aizrāvies ar puišiem, kas izrādījās mazgadīgi un izvirzīja pret viņu prasības par sliktu uzvedību. Tā nu viņam no šova bija jāšķiras, bet Kārlim gan es to nestāstu. Viņš bieži priecīgi dzīvojas pa mājiņu, kas  uzbūvēta no segām un krēsliem un saka, ka ir Elmotiņš.

Jurģim Sesame Street dod iespēju pieslēgties amerikāņu kultūrai skolā – vienudien viņš bija ļoti priecīgs, klasē atradis grāmatu ar Big Bird piedzīvojumiem. Viņš joprojām nerunā, taču uzdotos uzdevumus saprot un mēdz izpildīt latviski. Un viņam ir savs jociņš ar klases meitenēm – kad meitenes saka Hi, viņš atbild Hi, David. Un visi smejās. Jo Deivids ir mazs un spēcīgas miesasbūves brūnais puisis ar daudzām sīkām bizītēm, viens no klases labākajiem skolniekiem un Jurģa solabiedrs un palīgs. Dienā, kad es biju aizgājusi uz skolu pavadīt dienu, vērojot Jurģa mācības, viņš man vaicāja, kā sauc to valodu, kurā Jurģis runā. Es paskaidroju, ka tā ir Latvian, tāda valoda, kurā runā ļoti maz cilvēku. I think it is cool, viņš pieklājīgi atbildēja. Savukārt to, ko runā vēl viens Jurģa draugs brūnacainais Alvins, es vispār nesaprotu, jo viņam laikam ir dikcijas problēmas, taču viņš ir tik mīļš un draudzīgs, ka es vienalga runāju kaut ko pretī. Alvinam ir mācību grūtības, viņš iet uz īpašām stundām lasīšanai un viņam neiet ar matemātiku, bet viņš viņam piemīt mazam bērnam neparasta sirsnība un viņš aicina Jurģi spēlēties. Kiva nogriezis matiņus, Jurģis man pačukst par kādu mazu un smalku melnīgsnēju zēnu ar pavisam īsi nodzītu galviņu, kuram visu laiku uzacis viegli sarauktas uz pieres centru, un tāpēc viņš izskatās nopietns un nobažījies. Briana ir vienīgā blondā meitene klasē, un  albīni baltie mati sasieti copītē galvas vidū, kas kopā ar brillītēm melnos rāmjos viņai liek izskatīties kā mazai modes blogerei (vai es pieminēju arī pūkaino rozā jaku?). Soraija ir šausmīgi tieva un gariem viļņainiem matiem, viņa staigā lēnām un tā kā gorās, ģērbusies baltā polo kreklā un haki biksēs, kā daudzi bērni šeit, bet kājās pusgari melni Doctor Marten’s zābaki ar vaļējām šņorēm. Manai mammai ir 25 gadi un es esmu viena no trīs bērniem, pie pusdienām viņa mani informē. Šie bērni, kurus es esmu pavērojusi pavisam nedaudz, ik pa brīdim šķiet pāragri pieauguši, sagumuši, salīdzinot ar viņu vienaudžiem, ko pazinu Latvijā. Bet nē, ne jau visu laiku – pārtraukumos viņi smejas un ālējās un lēkā,  un pie pusdienu galda skaļi pļāpā, kamēr atskan slavenā svilpe. Kad es vēroju bērnus, man patīk mēģināt iedomāties, kādi pieaugušie viņi būs, kā viņi izskatīties, ko darīs. Jurģa klasesbiedri ir no tiem Amerikas iedzīvotājiem, kuru mērķis varētu būt izraušanās no trūkuma uz vidusslāni. Ja vien tam nepatraucēs agrīnas grūtniecības, apšaudes (un es nerunāju par kaut ko tādu kā Sandy Hook, bet gan regulāro cilvēku nošaušanu – mēnesī, kas pagājis kopš Ņūtaunas traģēdijas, ASV no šaujamieroča miruši 900 cilvēki, tā ir parasta lieta) vai vienkārši grūtais ceļš uz middle class, kas prasa nežēlīgas darba stundas un atdevi.

M_KM un K dodas uz skolas autobusa pieturu

Dienas Ēdieni – nākamā sērija

Kamēr mums mājās ir “bezdatis” (termina autortiesības pieder manam draugam Maikam), es patiešām sāku jau izbaudīt dzīvi ar ļoti mazu un vāju internetu. Bet nu esam atnākuši uz veļas mazgātuvi, kur ir free Wi-Fi, un, lai vēstules nebūtu galīgi apsīkušas, lieku priekšā jaunāko vēstuli no “Dienas Ēdieniem”.

MuzvudaunPrieks

Vēstule Dienas Ēdienos

Ja nu kāds nesaprotamu iemeslu dēļ vēl nelasa un neizmanto saimniecībā žurnālu “Dienas ēdieni”, tad nu lūk, šeit mana jaunākā vēstule no ASV par ēdienu tēmu.

foodieday