RSS Barotne

Tag Archives: skola

24. vēstule. Mājas dzīve

ziema_musu_ielaZiema mūsu ielā

Kopš laika, kad pirms Ziemassvētkiem kāds vīruss noguldīja visus bērnus un arī Jāni, esam vairāk pievērsušies mājas dzīvei. Iecerētais ceļojums uz Ņujorku izpalika, un arī nedēļas nogalēs biežāk esam mājās, toties esam noskatījušies abas kulta seriāla Homeland sezonas (un es atradu vārdu savam hipotētiskajam sunim – Broudijs!), un gandrīz izremontējuši dzīvojamo istabu. Jā, čaklie latvieši var aizbraukt nezin kur pasaulē, bet pēc kāda laika viņu saimniecībā uzrodas otas, krāsas, špaktelīte un brūnie koku imitējošie plastmasas paneļi aiziet uz bēniņiem, jo ierodas eiroremonts. Bēšas sienas ar baltām grīdlīstēm noteikti nav pats dizainīgākais, ko esmu redzējusi, taču mēs esam ļoti lepni un ceram, ka arī mūsu lendlords Ibrahims būs gandarīts (un atskaitīs materiālu dolārus no īres dolāriem).

Mierīgs ritms un katru dienu vienas un tās pašas lietas – putra no rīta, bērnu darbiņi un spēles, pusdienas, kuru gatavošanā Kārlis un Maija priecīgi piedalās, kapājot un mizojot, tās pašas grāmatiņas (redzi, Galviņš – saka M, rādot uz Sarkangalvīti), tas pats bērnu laukumiņš, kurā kādu citu bērnu bez mums es esmu redzējusi tieši vienu reizi, tā pati taka, kas aizved uz Jurģa skolas autobusa pieturu. You like to walk, atzīmē mazā hispanic puisīša Kristiana mamma, ar kuru mēs tur katru dienu satiekamies. Un ziniet, tas ir tas, kas bērniem ir vajadzīgs. Viņi zeļ un plaukst, zīmē kā nekad agrāk, darbojas, spēlējas, paši izdomājot visaizraujošākās un man ne vienmēr saprotamās rotaļas, ēd lieliski, un reizēm arī klausa. Jurģis visu laiku dzied ei-bī-sī dziesmu, un arī Kārlis viņam piebalso, bet Maija spriņģo palēkdamās.

Ritma nozīme bērnu agrīnajā vecumā ir pamata lieta Valdorfa pieejā, bet tikai tagad es to patiešām izjūtu un novērtēju. Taču par ei-bī-sī mums gan jāpateicas Sesame Street, kas ir pati slavenākā ASV bērnu programma (un Valdorfa pieejā neiederās). Kad slimie vārguļi sāka rāpties ārā no gultām un izrādīt interesi par pasauli, mēs viņiem piedāvājām to paskatīties. Es biju par Sesame Street dzirdējusi, bet neapjautu tās spēku – pēc pāris reizēm puikas zināja tādus vārdus kā disguise un persistance, un jau pieminēto ABC dziesmu. Kā Malkolms Gladvells raksta Tipping Point, šīs programmas spēja ietekmēt bērnus nav nejauša, bet gan ārkārtīgi rūpīgi izkalkulēta ar mērķi noturēt bērnu uzmanību, un izmantojot to, izglītot un mācīt. Kad Sesame Street tika radīta 60. gadu beigās, tā tika nežēlīgi un skrupulozi testēta mērķauditorijā, kas ir bērni pirmsskolas vecumā, un ASV tas nozīmē līdz pieciem gadiem. SS izmanto īsus – apmēram trīs minūtes, bieži arī savstarpēji nesaistītus sižetiņus par vienu kopīgo tēmu, daudz atkārtojumu un skaidri saprotamas vienkāršas pamācības. Gladvells raksta, ka katra sērija pirms palaišanas tiek testēta, rādot bērniem un piefiksējot katru reizi, kad tie novēršas no ekrāna, un šos brīžus, kas uzmanību neķer, izmaina. Pūkainie briesmonīši, kas kopā ar cilvēkiem mājo Sezama ielā, ir tikpat lielas Amerikas popkultūras ikonas kā Maikls Džeksons un Bejonse (arī viņa ir piedalījusies, vismaz vienā skečā redzēju), un visi pazīst Big Bird, Elmo, Cookie Monster un pārējos. Turklāt jau vairākas paaudzes. Mēs skatījāmies arī dažus 70. gadu raidījumus, un, ja bērni bija tērpti aizkustinošos tā laika kostīmiņos un glīti sasukātiem matiem, tad pūkainie varoņi bija tieši tādi paši kā šodien. Nesen gan Ameriku satrauca bēdīgs skandāls ap aktieri, kurš iemiesoja Elmo – mazu, sarkanu un naivu bērna valdodiņā un intonācijā (tādā, kas multenēs piederas bērniem) runājošu mīksto mantiņu. Afroamerikāņu aktieris, kurš 28 gadus bija vadījis šo lelli, ir gejs, kurš bija aizrāvies ar puišiem, kas izrādījās mazgadīgi un izvirzīja pret viņu prasības par sliktu uzvedību. Tā nu viņam no šova bija jāšķiras, bet Kārlim gan es to nestāstu. Viņš bieži priecīgi dzīvojas pa mājiņu, kas  uzbūvēta no segām un krēsliem un saka, ka ir Elmotiņš.

Jurģim Sesame Street dod iespēju pieslēgties amerikāņu kultūrai skolā – vienudien viņš bija ļoti priecīgs, klasē atradis grāmatu ar Big Bird piedzīvojumiem. Viņš joprojām nerunā, taču uzdotos uzdevumus saprot un mēdz izpildīt latviski. Un viņam ir savs jociņš ar klases meitenēm – kad meitenes saka Hi, viņš atbild Hi, David. Un visi smejās. Jo Deivids ir mazs un spēcīgas miesasbūves brūnais puisis ar daudzām sīkām bizītēm, viens no klases labākajiem skolniekiem un Jurģa solabiedrs un palīgs. Dienā, kad es biju aizgājusi uz skolu pavadīt dienu, vērojot Jurģa mācības, viņš man vaicāja, kā sauc to valodu, kurā Jurģis runā. Es paskaidroju, ka tā ir Latvian, tāda valoda, kurā runā ļoti maz cilvēku. I think it is cool, viņš pieklājīgi atbildēja. Savukārt to, ko runā vēl viens Jurģa draugs brūnacainais Alvins, es vispār nesaprotu, jo viņam laikam ir dikcijas problēmas, taču viņš ir tik mīļš un draudzīgs, ka es vienalga runāju kaut ko pretī. Alvinam ir mācību grūtības, viņš iet uz īpašām stundām lasīšanai un viņam neiet ar matemātiku, bet viņš viņam piemīt mazam bērnam neparasta sirsnība un viņš aicina Jurģi spēlēties. Kiva nogriezis matiņus, Jurģis man pačukst par kādu mazu un smalku melnīgsnēju zēnu ar pavisam īsi nodzītu galviņu, kuram visu laiku uzacis viegli sarauktas uz pieres centru, un tāpēc viņš izskatās nopietns un nobažījies. Briana ir vienīgā blondā meitene klasē, un  albīni baltie mati sasieti copītē galvas vidū, kas kopā ar brillītēm melnos rāmjos viņai liek izskatīties kā mazai modes blogerei (vai es pieminēju arī pūkaino rozā jaku?). Soraija ir šausmīgi tieva un gariem viļņainiem matiem, viņa staigā lēnām un tā kā gorās, ģērbusies baltā polo kreklā un haki biksēs, kā daudzi bērni šeit, bet kājās pusgari melni Doctor Marten’s zābaki ar vaļējām šņorēm. Manai mammai ir 25 gadi un es esmu viena no trīs bērniem, pie pusdienām viņa mani informē. Šie bērni, kurus es esmu pavērojusi pavisam nedaudz, ik pa brīdim šķiet pāragri pieauguši, sagumuši, salīdzinot ar viņu vienaudžiem, ko pazinu Latvijā. Bet nē, ne jau visu laiku – pārtraukumos viņi smejas un ālējās un lēkā,  un pie pusdienu galda skaļi pļāpā, kamēr atskan slavenā svilpe. Kad es vēroju bērnus, man patīk mēģināt iedomāties, kādi pieaugušie viņi būs, kā viņi izskatīties, ko darīs. Jurģa klasesbiedri ir no tiem Amerikas iedzīvotājiem, kuru mērķis varētu būt izraušanās no trūkuma uz vidusslāni. Ja vien tam nepatraucēs agrīnas grūtniecības, apšaudes (un es nerunāju par kaut ko tādu kā Sandy Hook, bet gan regulāro cilvēku nošaušanu – mēnesī, kas pagājis kopš Ņūtaunas traģēdijas, ASV no šaujamieroča miruši 900 cilvēki, tā ir parasta lieta) vai vienkārši grūtais ceļš uz middle class, kas prasa nežēlīgas darba stundas un atdevi.

M_KM un K dodas uz skolas autobusa pieturu

Advertisements

18. vēstule. Gaidot skolas autobusu

 

Mūsu pietura ir tepat, ap stūri – augšup pa Frederika ceļu, tad pa kreisi pa 77. avēniju, aiz muguras ugunsdzēsēju depo un esam klāt pie pagrieziena, kur apstājas dzeltenais skolas autobuss. Turpat ir arī taka, kas ieved mūsu “mežā” – nelielā un diezgan mežonīgā, kur augsti koki apauguši ar vīteņiem, sausajās lapās vienmēr čabinās vāveres un putni ar koši sarkaniem vēderiem. Pa taku var nokļūt vientulīgajā bērnu laukumiņā, kurā mēs nekad neesam sastapuši nevienu bērnu, tikai dažus pārīšus, kuri pēc skolas vai darba pārtraukumā atnākuši uz soliņiem un šūpolēm paflirtēt. Pamazām pieturā sarodas arī citi. Spāņu sieviete, kura draudzīgi smaida un saka “Hi” un vienmēr nāk kopā ar divgadīgu puiku ar garām melnām cirtām. Reizēm ir arī kāda ļoti apaļa spāniete, kura mēdz ņemt līdzi savu plastmasas beņķīti – autobuss bieži kavējas. Apaļā laikam ir aukle bērniem, kas dzīvo pāris mājas no mums. Citu reizi ir šo bērnu mamma, kura laikam ir ieceļotāja no kādas Āzijas valsts, un viņas angļu valoda ir ļoti lauzīta, bet spāņu gan raita. Viņas parasti spāniski čalo un smejas. Tad laiskā, bet cēlā gaitā nāk kāda skaista jauna tumšā sieviete, sīkās bizītes sasietas augstā zirgastē, viņa ir līdzīga Bejonsē un viņa ne ar vienu nesveicinās un nerunā. Šodien viņa atpeldēja lejup pa ielu mīkstās istabas čībās, lasīdama grāmatu. Autobuss vienmēr kavējas un Kārlis parasti tikmēr spēlē savu pieturas spēli – sprauž zemē zariņus, taisot kaut kādu viņam vien saprotamu konstrukciju. Kad atbrauc autobuss, tas apstājas ielas vidū un, pirms atvērt durvis, izlaiž barjeru, kura neļauj bērniem skriet tam priekšā, un tad ārā birst bērni. To ir daudz vairāk kā sagaidītāju, jo lielākā daļa aizsoļo uz mājām paši. Izkāpj sprogainā Bejonses meitiņa, un viņas mamma vienmēr atplaukst platā smaidā, paceļ viņu opā un dodas augšup. Izkāpj trīs aziātiskie bērni ar Dusmīgo putnu mugursomām, un viņus uzreiz sāk ganīt apaļā spāniete. Izveļas draudzīgās spānietes apaļais dēls – arī viņš ir ļoti draudzīgs un parasti nāk pie mums runāties ne pārāk skaidrā angļu valodā. I like your baby, viņš saka par Maiju. Un pastāsta man, ka ēd ābolu, jo tas ir ļoti veselīgs. Arī ar Jāni no rīta viņš parunājoties. I ate banana, puisītis saka. Jānis vaicā – today? Jo autobuss no rīta brauc agri – 7:30. Zēns atbild – yesterday. Viņš ir vienīgais, ar kuru mēs esam iepazinušies, viņu sauc Kristian Santos, un viņam ir pieci gadi. Jurģis parasti izkāpj no autobusa ciešā nopietnībā, un saka, ka viņam gājis labi. Mēs ejam mājās un es uzdodu savus mīļākos jautājumus – ko tu ēdi pusdienās, vai šodien pateici kādu vārdu angliski? Jā, bye bye un thank you, viņš parasti saka. Pārsvarā Jurģis skolas laiku pavada pilnīgi klusējot.

“Meža” taka uz bērnu laukumiņu

Mūsu pieturas stūris

Buss ir klāt

Pirms nedēļas biju aizgājusi uz skolu, paskatīties, kā viņiem notiek pusdienas un ko viņi ēd. Satiku viņa klasi gaitenī, dodoties uz ēdnīcu. Bērni šajā vecumā tiešām ir tik ļoti līdzīgi – viņi aplipa man – are you his mom, un stāstīja, kas viņi ir. Kāda meitene vaicā – does he speak at all? Es stāstu, ka jā, viņš patiešām runā, tikai vēl nemāk angliski. Viņa acīmredzami nenoticēja, jo tad, kad mēs ar Jurģi sākām pļāpāt latviski, izbrīnā iesaucās – he is speaking! Pusdienu procedūra Glenridžā ir ļoti strikta. Bērni no savas klases rindā dodas uz ēdnīcu, un tur gaida, kad varēs ieiet ēdamzālē. Gaitenī stāv skolas darbinieki, kas norāda, ka jāstāv mierīgi, ar sejām uz priekšu un klusi. Kad atļauts ieiet zālē, tad visi sasēžas ap galdiem un gaida, kad varēs stāties rindā uz ēdiena izsniegšanu. Tad, kad tā pienākusi, paķer savus pieniņus un ēdiena porcijas, kas tiek servētas uz vienreizējām paplātītēm. Todien tika izsniegta kartupeļu biezeņa bumba, kas uztupināta uz apaļām bālām un ļoti plānām pankūciņām, zaļās pākšu pupas un mazs augļu biezenīša toverītis. Pie kases bērni ievada savu kodu un kasiere piereģistrē ēdienreizi. Lielākā daļa ēd vai nu par velti vai arī par 40 centiem. Kasiere uzslavē Jurģi, ka viņš ātri iemācījies savus ciparus. Pa ceļam jāpaķer vienreizējie galda piederumi un visi atpakaļ savās vietās. Plānās pankūciņas izrādās ir teju caurspīdīgi sagriezta gaļa (vēlāk ēdienkartē izlasīju, ka laikam tas bija domāts tītars) un ir briesmīgi sāļas. Pie galda Jurģa klasesbiedri man turpina kaut ko stāstīt, bet es bērnišķīgo čivināšanu angļu valodā ne pārāk skaidri saprotu. Kāds Alvins man izbrīnīts prasa, kā es varu saprast Jurģi, un vēl stāsta to, ka esot kopā spēlējušies. Pēc ēšanas visi stājas atkal rindā un gaida komandu, kad varēs doties ārā uz laukumu. Notiek kaut kāda gaidīšana, un pēkšņi zāli pāršķeļ skaļa svilpe. Viena no uzraudzēm – un viņa ir no tiem resnajiem amerikāņiem, kas izskatās pēc bumbas, bet uz tās uzsēdināta lellīga sievietes galva ar blondiem pusgariem matiem – sāk kliegt, ka visiem vajag stāvēt rindā un būt klusiem. Bērni uz brīdi aprimst. Pēc tam Jurģis stāsta, ka viņa tā svilpj katru reizi, bet bērni tikai smejas. Un tad visi dodas ārā – zāles galā ir skatuve, rinda pazūd priekškara spraugā, bet aiz tās, kā izrādās, ir izeja uz sporta laukumu.  Mani nedaudz mulsina tas, ka viņi uz tā saucamo sportu, kas vairāk ir dauzīšanās laukumiņā, dodas tajās pašās skolas formās, bet no otras puses – tas atvieglo dzīvi. Es vēl uzmetu aci tam, kā Jurģis aizsoļo spēlēties, un eju prom. Mans skolas apmeklējums beidzies.

Vēl nedēļu pirms tam – pirmdienā pēc Varoņu dienas, kas valstī bija brīvdiena, notika Vecāku-skolotāju konference. Tas nozīmē, ka katra bērna vecāki tiekas ar skolotāju individuālai sarunai. Mums ir pat divi skolotāji – Ms McConnell un angļu valodas skolotājs Marks, jo Jurģis ir īpašā programmā bērniem, kuriem papildus jāmācās valoda. Ms McConnell vārds ir Vendija, un tas viņai tik ļoti piestāv. Vendija jauna, brūna un liela, apaļām acīm un jauka kā māršmellovs. Viņa uztraucas par to, vai Jurģis jūtas labi un ir izdomājusi, ka sagatavos kartiņas ar svarīgākajām frāzēm latviski un angliski. Mēs smejamies, ka tā Ms. McConnell iemācīsies latviski, nevis Jurģis angliski. Vendija arī stāsta, ka viņai ir draudzene, kas strādā kādā federālajā iestādē, un tad, kad viņa stāstījusi par skolnieku no Latvijas, teikusi, ka viņai ir kolēģis latvietis. Izrādās, ka tas ir Ivars – viens no vietējiem latviešiem, kuru mēs pazīstam un kura ģimene mums daudz palīdzējusi iekārtojoties. Savukārt angļu valodas Marka meitiņa iet Vašingtonas Valdorfskolā, kura arī mums ir tīri labi pazīstama. Abi skolotāji ir priecīgi dzirdēt, ka mājās no Jurģa nāk ārā vārdi angļu valodā, jo skolā viņš nesaka neko, tikai ļoti uzmanīgi klausās, vēro un uztver. Viņam patīk matemātikas stundas, jo tad viņš var piedalīties un rēķināt, un arī zinātnes stundās, kurās jāzīmē “taureņa aplis”, “koka aplis” un “vardes aplis”.

Jurģa klase

Jurģis un Ms. McConnell

Šonedēļ skola tikai divas dienas – Pateicības dienas brīvlaiks. Jurģis atnesa mājās tītara aplikāciju. Bet es domāju par to, kā viņu iedrošināt sākt laist arī ārā to angļu valodu, ko nu ir sakrājis.

p.s. Piezīme īpaši vecmammām – bērni ēd labi, Kārlis īpaši iecienījis vistas kājas, bet Jurģis prasa katru dienu vārīt zupu. Maijai patīk arī ik pa laikam pieprasīt “svīs-ta-mai-zi!”

12. vēstule. Jurģis sāk iet skolā.

“Hello, Glenridge! This is the end of today’s school day” – tieši plkst. 13:45 atskan skaļrunī. Tajā brīdī arī sāk kustēties vecāku rinda – viens tās gals ir pie skolas administratīvā priekškambara (kā gan lai nosauc “front office”), otrs – kā nu kuro dienu, līdz otrajai vai trešajai izejai gaitenī, līdz posmam, kurā sākas lielāko bērnu skapīšu rinda. Vairāk par divdesmit cilvēkiem laikam nebūs, bet visi, kolīdz atnāk, atslienas pret sienu, izvelk savus telefonus un sāk tos aktīvi bakstīt. Pārsvarā runā spāniski, tumsnējas, apaļīgas sievietes ar gariem melniem matiem. Kāds spāņu zēns, kas arī stāv rindā, skatās uz Maiju un saka – she is cute. Taču ir dots signāls un rinda ātri iet cauri priekškambarim – pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā, pa ceļam ierakstot reģistros, kuru bērnu ņems un saņemot zīmīti – dismissal note, ka drīkst to bērnu ņemt.  Es esmu priecīga, ja darīšana ir ar Ms. Lopez, tā ir jauka spāņu meitene, kura pirmajā tikšanas reizē man stāstīja, ka viņai ir kāda draudzene no Krievijas. Ms. Williams ir kaut kāda galvenā sekretāre – šerpa melnā dāma, kura runā tajā melnajiem cilvēkiem raksturīgajā manierē, kuru man reizēm ir grūti uztvert, tirpina bērnus, ja viņi nogrēkojušies un stāsta, ka viņa gan nebūs nekāds babysitter, jo viņai maksā ļoti maz dolārus.

Ir Jurģa otrā diena skolā un es jau apmēram zinu, kur jāiet uz viņa klasi. Godīgi sakot, pēc pirmās reizes, kad bijām skolā, lai piereģistrētu Jurģi, man gribējās no tās mukt prom, cik ātri vien var. Pārāk liels kontrasts gan ar Rīgas Valdorfskolu, gan ar šeit iepazīto Valdorfskolu. Glenridžā ir Noteikumi.  Un to pirmais un galvenais punkts ir – klausīt pieaugušajiem. Pirms iestāšanās bija jāaizpilda čupa ar papīriem (papildus tiem, kurus mēs jau aizpildījām, apmeklējot International Office), un, parakstot vienu no tiem, bija jāapņemas, ka skolnieks neiesaistīsies nekādās kaitīgās darbībās – nespridzinās, nerīkos grupveida kautiņus, nelauzīs citiem rokas, neienesīs bīstamas vielas – tie ir tikai daži no garā saraksta, kurus mans prāts ir saglabājis. Pēc papīru aizpildīšanas Ms.Williams mums pavaicā – no kurienes tad jūs īsti esat? No Latvijas, es saku, un uzreiz jau mēģinu novietot šo nezināmo vietu kartē ar Krievijas palīdzību. Do you know where ir Russia?, es saku, Ms. Williams īsi nogroza galvu – nē, un saruna beidzas. Viņa bez īpašiem komentāriem izsniedz divas lapiņas – vienā ir saraksts ar lietām, kuras jāiepērk pirmklasniekam (krītiņi, parastie zīmuļi, burtnīcas (tās šeit saucas Composition Book, un Jānis kādā rakstāmlietu bodītē atrada uz šī pamata uzdizainētu Decomposition Book, ko priecīgs nopirka, jo viņa darba tēma šeit ir tieši dekompozīcijas analīze, burtnīcu gan pievācu es), dzēšgumijas, un arī papīra salvešu kastes un roku dezinfekcijas līdzekļu pudelītes. Otrā lapā angļu un spāņu valodā bija izskaidrots, kādas formas jāiegādājas – tumši zilas vai haki bikses un balts vai gaiši zils polo krekls.

Jāsaka, ka par formām es sākumā biju sašutusi, bet tagad esmu mainījusi viedokli. Ja es ietu skolā, man tīri labi patiku tā ģērbties – mazās meitenes un zēni izskatās ļoti jauki savās haki biksēs un gaišajos polo. Man arī kā lielai meitenei tāds stils tīri labi patīk. Par pārējo es viedokli apzināti cenšos aizkavēt no veidošanās. Jo zinu, ka bērna adaptācijai ir svarīgi, lai vecāki uzticētos un paļautos skolai. Un tad, kad no priekškambara nonāk pirmajā stāvā, kur izvietota pirmsskola un pirmās klases, tad paveras krāsaina, bērnišķīga un rotaļīga pasaule. Pie sienām zīmējumi, klases ir plašas, visi sastaptie skolas darbinieki ir draudzīgi un pazīst, ka mēs esam jaunie. Pēc “where are you from?” – “Latvia” – arī var just, ka citiem darbiniekiem nojausma par ģeogrāfiju ir lielāka kā Ms.Williams. Kāds vīrietis vaicāja, vai mēs runājam vāciski vai krieviski, un ar interesi uzzināja, ka mums ir sava valoda.

Jurģim skola sākas 7:30 – tad ir bezmaksas brokastis, un 7:45 startē mācības. Stundas notiek viņa klasē un tās ir lasīšana, matemātika, sociālā stunda (social studies), kā arī kaut kādas īpašās stundas, bet viņš kā angliski nerunājošs students ik pa laikam iet uz angļu valodu. Jurģim patika stunda par “animals”, un arī matemātika, jo tur viņš varēja kaut ko darīt, bet angļu valodā viņam rāda multenes un kaut ko datorā. Viņam nepatīk tas laiks, kad viņš nevar neko darīt, jo neko nesaprot. Stundās diezgan daudz izmanto projektorus, datorus.

Es  Jurģi vienkārši apbrīnoju par to, ka viņš tā var – būt vidē, kurā runā pavisam citā valodā, un tīri labi orientēties, jo pačurājis un paēdis viņš ir, un arī var izstāstīt, kādas stundas pēc kārtas bijušas. Viņam klasē arī ir nozīmēts atbildīgais draugs – kāds Deivids, kurš gan laikam šo pienākumu īsti nopietni neuztver. Jurģim ir arī mājasdarbi, un tas pēc Valdorfskolas ir tāds citādāks pavērsiens. Ir mājasdarbu mapīte, kurā tiek ieliktas kopētas lapas ar uzdevumiem. Šodien bija jāpārraksta trīs vārdi trīs reizes, un mēģinot ar viņu kopā to izdarīt, es vēlreiz pārliecinājos, cik ļoti laba ir Valdorfa pieeja, kas bērnu vispirms stabili un pamatīgi sagatavo šādiem uzdevumiem, vingrinot rociņu, uztveri, lietu kopsakaru saprašanu.

Skola beidzas 13:45, un tad mēs visi soļojam mājās. Tādi “walkers” kā mēs skolā ir retums, un arī Jurģis nākamnedēļ izmantos skolas autobusu, kurš piestāj tepat ap stūri.

P.S. Jau pirms kāda laika mēs ieviesām jaunu vakara rituālu šajās mājās – puiku istabā svecītes gaismā stāstam vakara pasakas – nevis lasām no grāmatas, bet izdomājam paši. Man ir pasaka par kādu mazu rūķīti, kurš dodas rūķu obligātajā pasaules apceļošanas ceļojumā, un nokļūst svešā zemē, kurā jāmācās cita valoda. Tai ir daudz turpinājumi, visādi piedzīvojumi, mācības, un reiz, kad es Jurģim teicu, ka viņš skolā droši izmanto tos vārdus, ko viņš angliski jau zina, lai arī to nav pārāk daudz, viņš teica – tā kā mūsu rūķītis pasakā, vai ne?

 

Desmitā vēstule: diena, kad gājām pieteikt Jurģi skolā

Lai pieteiktu Jurģi skolā mums vajadzēja doties uz mūsu rajona – Prince George’s County (hmmm, un kas gan ir princis Džordžs, nav ne jausmas) iestādi, kura rūpējas par starptautiskajiem skolniekiem. Mums nav mašīnas, un šodien tas man lika justies kā Vienīgajiem Cilvēkiem Amerikā, Kuri Staigā Ar Kājām Pa Ceļmalām. Kantoris, ko mums vajadzēja atrast, ir diezgan patālu no mūsu mājiņas, jābrauc ar diviem busiem un tad nedaudz jāpiet ar kājām, kopumā pēc google maps tas prasa stundu. Mēs ceļā pavadījām divas, jo gan palaidām garām īsto pārsēšanās pieturu, gan google maps šoreiz izpildīja Susaņina lomu, aizvedot mūs pa labi, kad vajadzēja iet pa kreisi, turklāt pa tādu ceļu, kuram nav ietves gājējiem. Beigās nonācām kantorī stundu pēc mūsu pieteiktā pieņemšanas laika, bet izrādījās, ka tas nekas. Aizpildījām dokumentus, iesniedzām, gaidījām, atbildējām uz jautājumiem, atkal kaut ko parakstījām, atkal gaidījām. Ar mums kopā gaidīja kāda ķīniešu ģimene, kuru meitene spīdīgi melniem matiem arī nerunā angliski. Un arī viena ģimene, kurā tētis bija melnais, bet mamma spāņu izcelsmes – šāda komplekta jaukto ģimeni es redzēju pirmo reizi, bet bērni runāja tikai spāniski. Pamatā starptautisko skolnieku serviss ir paredzēts spāņu izcelsmes cilvēkiem – visi uzraksti, dokumenti, materiāli ir divas valodās.  Sēžot kantorī un klausoties spāņu valodu un ik pa brīdim sveicinoties “ola!” man pat ienāca prātā, ka nemaz nebūtu tik grūti to iemācīties. Jānis ieteica, lai es labāk bieži piestaigāju uz “hispanic” bulciņu vietu netālu no mūsu mājas, tad jau iemācīšos. Ņemot vērā, ka bulciņas tur ir maza bērna galvas lielumā, labāk nē.

Tā kā Kārlis izskatās jau pēc skolnieka amerikāņu izpratnē (viņi sāk ar pieciem gadiem), tad skaidrojām, ka viņam tik vēl četri ar pusi un tāpēc viņš nekvalificējās. Šajā sakarā pačalojām ar vienu no darbiniecēm, kuras dēls līdzīgā vecumā, un es pastāstīju, ka pie mums bērnudārzā jau var iet no pusotra gada, par ko viņa smagi dvesa, jo Amerikā valsts bērnudārzu nav vispār! Tas nozīmē, ka līdz piecu gadu vecumam vai nu ir jāmaksā dārga nauda par privāto bērnudārzu vai arī mammai jādzīvo mājās. Secinājums bija – audzināt bērnus Amerikā ir tough. Jā, un vēl tas, ka jāstrādā līdz dzemdībām (nekur citur neesmu redzējusi grūtnieces oficianties vai veikala kasieres ar tik lieliem punčiem kā šeit) un pāris mēneši pēc dzemdībām jāatgriežas darbā. Māmiņu alga uz gadu un garantēta darba vieta vēl pēc diviem gadiem – vai tas neizklausās pēc ļoti laba atbalsta bērnu audzināšanai? Un kurā valstī gan ir tik lieliski? Ahā, jā, Latvijā!

Mazais kantoris kaut kādā ziņā atgādināja Padomju savienību – pie sienas kolāža ar “daudzu tautību bērniem”, kas sadevušies rokās un “celebrate diversity”, kundzes, kas ar papīru čupām staigā no vienām durvīm uz otrām, šauri gaitenīši un diezgan bēdīgi būcenīši darbiniekiem. Līferējot pa gaiteņiem, pie vienām durvīm pamanīju kādu iekšējās komunikācijas paraugu – lielu lapu uz kuras acīmredzot darbinieki paši bija uzrakstījuši veidus, kā saglabāt pozitīvu noskaņojumu – dziedot, adot, smaidot. Laikam jau šajā darba vietā tas ir vajadzīgs.

Interesants arī bija stends ar bērnu audzināšanas padomu bukletiem – vienā no tiem bija ilustrēts stāsts par to, kā mēs šeit, Amerikā audzinām bērnus. Galvenajās lomās – divas tumšādainas ģimenes, visdrīzāk musulmaņu, viena sliktā (meitiņai uz vaiga ir brūce, tāpēc ierodas sociālais dienests), otra labā (ēd kopīgas maltītes, pirms gulētiešanas muzicē un dzied savas tautasdziesmas).  Padomi tādi, kas mums šķiet elementāras lietas – bērniem jāguļ gana daudz stundu, jāēd regulāras maltītes, vecākiem jāpievērš bērniem uzmanība, nevis jāsēž pie televizora, taču dažas lietas bija specifiskas tieši Amerikai – bērnu līdz 7 gadiem ir nelegāli atstāt vienu, 8-9 gadus vecu – drīkst atstāt vienu ne vairāk kā 90 minūtes dienā, kā arī nedrīkst bērnu atstāt vienu mašīnā, un aiziet, piemēram, iepirkties uz veikalu.

Finālā mēs dabūjām dokumentu paciņu, ar kuru jādodas uz Glenridge Elementary school, kas atrodas apmēram 20 minūšu gājienā no mūsu mājas, uz to pašu pusi, kur mūsu Giant veikals un Sudaville veļas mazgātuve.

Kamēr tikām mājās, pa ceļam iegriežoties College Park, kur Jāņa universitātes ēdnīcā paēdām, bija jau pēcpusdiena. Jā, šeit tāda šķietami vienkārša papīru kārtošana pārsvarā ir pilnas dienas projekts.