RSS Barotne

Desmitā vēstule: diena, kad gājām pieteikt Jurģi skolā

Lai pieteiktu Jurģi skolā mums vajadzēja doties uz mūsu rajona – Prince George’s County (hmmm, un kas gan ir princis Džordžs, nav ne jausmas) iestādi, kura rūpējas par starptautiskajiem skolniekiem. Mums nav mašīnas, un šodien tas man lika justies kā Vienīgajiem Cilvēkiem Amerikā, Kuri Staigā Ar Kājām Pa Ceļmalām. Kantoris, ko mums vajadzēja atrast, ir diezgan patālu no mūsu mājiņas, jābrauc ar diviem busiem un tad nedaudz jāpiet ar kājām, kopumā pēc google maps tas prasa stundu. Mēs ceļā pavadījām divas, jo gan palaidām garām īsto pārsēšanās pieturu, gan google maps šoreiz izpildīja Susaņina lomu, aizvedot mūs pa labi, kad vajadzēja iet pa kreisi, turklāt pa tādu ceļu, kuram nav ietves gājējiem. Beigās nonācām kantorī stundu pēc mūsu pieteiktā pieņemšanas laika, bet izrādījās, ka tas nekas. Aizpildījām dokumentus, iesniedzām, gaidījām, atbildējām uz jautājumiem, atkal kaut ko parakstījām, atkal gaidījām. Ar mums kopā gaidīja kāda ķīniešu ģimene, kuru meitene spīdīgi melniem matiem arī nerunā angliski. Un arī viena ģimene, kurā tētis bija melnais, bet mamma spāņu izcelsmes – šāda komplekta jaukto ģimeni es redzēju pirmo reizi, bet bērni runāja tikai spāniski. Pamatā starptautisko skolnieku serviss ir paredzēts spāņu izcelsmes cilvēkiem – visi uzraksti, dokumenti, materiāli ir divas valodās.  Sēžot kantorī un klausoties spāņu valodu un ik pa brīdim sveicinoties “ola!” man pat ienāca prātā, ka nemaz nebūtu tik grūti to iemācīties. Jānis ieteica, lai es labāk bieži piestaigāju uz “hispanic” bulciņu vietu netālu no mūsu mājas, tad jau iemācīšos. Ņemot vērā, ka bulciņas tur ir maza bērna galvas lielumā, labāk nē.

Tā kā Kārlis izskatās jau pēc skolnieka amerikāņu izpratnē (viņi sāk ar pieciem gadiem), tad skaidrojām, ka viņam tik vēl četri ar pusi un tāpēc viņš nekvalificējās. Šajā sakarā pačalojām ar vienu no darbiniecēm, kuras dēls līdzīgā vecumā, un es pastāstīju, ka pie mums bērnudārzā jau var iet no pusotra gada, par ko viņa smagi dvesa, jo Amerikā valsts bērnudārzu nav vispār! Tas nozīmē, ka līdz piecu gadu vecumam vai nu ir jāmaksā dārga nauda par privāto bērnudārzu vai arī mammai jādzīvo mājās. Secinājums bija – audzināt bērnus Amerikā ir tough. Jā, un vēl tas, ka jāstrādā līdz dzemdībām (nekur citur neesmu redzējusi grūtnieces oficianties vai veikala kasieres ar tik lieliem punčiem kā šeit) un pāris mēneši pēc dzemdībām jāatgriežas darbā. Māmiņu alga uz gadu un garantēta darba vieta vēl pēc diviem gadiem – vai tas neizklausās pēc ļoti laba atbalsta bērnu audzināšanai? Un kurā valstī gan ir tik lieliski? Ahā, jā, Latvijā!

Mazais kantoris kaut kādā ziņā atgādināja Padomju savienību – pie sienas kolāža ar “daudzu tautību bērniem”, kas sadevušies rokās un “celebrate diversity”, kundzes, kas ar papīru čupām staigā no vienām durvīm uz otrām, šauri gaitenīši un diezgan bēdīgi būcenīši darbiniekiem. Līferējot pa gaiteņiem, pie vienām durvīm pamanīju kādu iekšējās komunikācijas paraugu – lielu lapu uz kuras acīmredzot darbinieki paši bija uzrakstījuši veidus, kā saglabāt pozitīvu noskaņojumu – dziedot, adot, smaidot. Laikam jau šajā darba vietā tas ir vajadzīgs.

Interesants arī bija stends ar bērnu audzināšanas padomu bukletiem – vienā no tiem bija ilustrēts stāsts par to, kā mēs šeit, Amerikā audzinām bērnus. Galvenajās lomās – divas tumšādainas ģimenes, visdrīzāk musulmaņu, viena sliktā (meitiņai uz vaiga ir brūce, tāpēc ierodas sociālais dienests), otra labā (ēd kopīgas maltītes, pirms gulētiešanas muzicē un dzied savas tautasdziesmas).  Padomi tādi, kas mums šķiet elementāras lietas – bērniem jāguļ gana daudz stundu, jāēd regulāras maltītes, vecākiem jāpievērš bērniem uzmanība, nevis jāsēž pie televizora, taču dažas lietas bija specifiskas tieši Amerikai – bērnu līdz 7 gadiem ir nelegāli atstāt vienu, 8-9 gadus vecu – drīkst atstāt vienu ne vairāk kā 90 minūtes dienā, kā arī nedrīkst bērnu atstāt vienu mašīnā, un aiziet, piemēram, iepirkties uz veikalu.

Finālā mēs dabūjām dokumentu paciņu, ar kuru jādodas uz Glenridge Elementary school, kas atrodas apmēram 20 minūšu gājienā no mūsu mājas, uz to pašu pusi, kur mūsu Giant veikals un Sudaville veļas mazgātuve.

Kamēr tikām mājās, pa ceļam iegriežoties College Park, kur Jāņa universitātes ēdnīcā paēdām, bija jau pēcpusdiena. Jā, šeit tāda šķietami vienkārša papīru kārtošana pārsvarā ir pilnas dienas projekts.

Advertisements

2 responses »

  1. bērnus arī Eiropā nedrīkst atstāt vienus, kaimiņi var nosūdzēt policijai, maternity leave ir 4 mēneši viss kopā (protams, tapēc visas velk līdz pēdējam darbā, lai paliek pēc tam laiks) un nekādas māmiņu algas nemaksā. labi, nav tik traki kā štatos, bet tāda lafa kā LV nekur nav. tā ka welcome to reality…
    papīru kārtošana visu dienu – arī tīri ok. pēc DE standartiem ja jūs nokavētu stundu, ar jums neviens nerunātu un nākamā tikšanās būtu pēc nedēļas.
    dzīve bez interneta pirmajā mēnesī svešā valstī bija baisākais, kas ar mani ir noticis! un man pat darbā viņš bija, bet anyway…… lai veicas saskatīt pozitīvo jaunajā:)! kad būs internets? gaidām vēstules 🙂

    Atbildēt
  2. Ar baudu kāri apriju kārtējo pastāstiņu 🙂

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: