RSS Barotne

Monthly Archives: Oktobris 2012

11. vēstule. Gaidot Sendiju.

Kādu dienu Jānis atnāk mājās no universitātes un tā starp citu paziņo – vētra nāk. Mājās mums nav interneta, televizora un reizēm arī telefons nobrūk, tāpēc jaunākās ziņas dabūjam lēnāk, līdz ar to arī apjausma par vētras Sandy apjomiem un to, cik organizēti un vērienīgi tai gatavojas valsts un atbildīgās iestādes, nāk tā pamazām. Piektdienas vakarā pie mūsu durvīm pieklauvē kaimiņiene, kura arī pastāsta par vētras tuvošanos, un saka, ka varam doties pie viņiem, ja nu kas.

Nākamās dienas ir burvīgas – saulainas, siltas (jā gan, staigājam ar īsām rokām), zilas debesis. Sestdienā ejam tūrē pa Vašingtonu, izbaudot perfektu dienu Dupont Circle rajonā – tas ir tik mīlīgs, Jurģis saka, ka brīžiem līdzīgs Rīgai, man vairāk atgādina Berlīni. Mākslas galerijas, beķerejas, kurās pārdod tos milzīgos amerikāņu cepumus – lielus kā apakštasītes un traki saldus, jogas studijas (izskatās, ka karstās, jo ik pa laikam uz ielas iznirst galīgi slapjas dāmas sporta tērpos), riteņbraucēji. Nosoļojam 3 jūdzes (apmēram 5 km) līdz Smithsonian ZOO, un, ņemot vērā, ka Maija lielāko daļu šī ceļa ieņēmusi galvā iet kājām, pētot vāveres, zīles, rāpjoties uz apmalēm un koķetējot ar “tantiem” (īpaši labi viņa iekontaktē ar melnādainām kundzītēm gados), kad nonākam galamērķī, ir jau pagājusi puse dienas. Zoodārzs ir milzīgs, un dzīvniekiem ir daudz lielākas teritorijas nekā mūsu Zoo, kur tie viens pie otra. Šeit iekārtojums ir pēc taku principa – Āzijas taka, Amerikas taka, Pandu dzīvotne, Ziloņu laukums utt. Arī šeit ieeja ir bez maksas. Pilns ar ģimenēm, un mēs ar saviem trīs bērniem ļoti “ierakstāmies”, jo šeit ar trijiem ir ļoti daudzi cilvēki, bet citiem arī vairāk. Tas man ir vēl neatbildēts jautājums – kā šeit var būt tik daudz tik lielas ģimenes, ja ir tik šerpi nosacījumi un nekāda valsts atbalsta dzemdēšanai un bērnu kopšanai. Reliģiskā pārliecība? Nevērīga kontracepcija? Nemaz nav tik daudz, vienkārši mēs ejam uz vietām, kur tās lielās ģimenes apgrozās? Izpriecājamies par jautrajiem mazajiem Āzijas ūdrīšiem, kuri spēlējas, peldas, kaujas, turklāt stikla siena ļauj redzēt viņu zemūdens izdarības un veiklo virpuļošanu zem ūdens, aplūkojam ziloni (precīzāk – viņa pakaļgalu kaut kur tālumā), novērtējam pandas, kuras, atlaidušās uz muguras grauž savus zaļumus, un nolemjam, ka šī tikai tāda iepazīšanās reize. Mums jādodas uz Valdorfskolu, kurā ir rudens koncerts, un pēc tam vēl Latviešu namā ir dziesmu vakars ar Ilgu Reiznieci, Gati Gaujenieku un Knīpas un Knauķi vadītājām.

Sestdienas vakars ievelkās garš, tāpēc svētdien ceļamies nesteidzīgi. Dodamies uz veikaliem iepirkt pārtiku un citas lietas vētrai. Valsts un pašvaldība rāda ļoti labu krīzes komunikācijas paraugu – visos līmeņos saskaņoti ziņojumi, nodrošināts, lai ziņas var saņemt gan radio, gan TV, gan uz SMS, gan Facebook, gan Twitter. Pirmais noteikums – radio ar baterijām un lukturīši. Vērtīgas lietas un dokumenti jāiesaiņo ūdensdrošā iepakojumā un jātur pa rokai. Jābūt ne-elektriskam konservu attaisāmajam, pārtikas krājumiem un ūdenim – galons uz cilvēku dienā. Atgādina, lai neaizmirst par mājdzīvniekiem un norāda, ko darīt, ja ir krīze. Mūsu proletāriskajā rajonā veikalos viss mierīgi. Izskatās, ka te tik ļoti par vētru nesatraucas, vienīgi lukturīši gan izpirkti, Jānis dabūt tikai tādu uz pieres liekamu. Taču Silver Springā – šajā rajonā vairāk dzīvo vidusšķira, kur Jānis vakarpusē iegriežas, veikalu plaukti tukši.

Tā nu mēs esam nodrošinājušies ar visu vajadzīgo vētras gaidīšanai, mums ir arī sveces, kuras gan neiesaka lietot. Šodien, pirmdienā, metro ir slēgts un arī cits sabiedriskais transports nedarbojas pilnīgi, daudzas darba vietas arī slēgtas. Sēžam mājās un gaidām Sandy. Mums ir gāzes plīts, un tas ir labi krīzes gadījumā. Tāpat pie mūsu mājas netālu ir transformators, un tā esot labāka pozīcija, ja zūd elektrība, jo tad ātrāk atjauno. Mums nav auto, tāpēc jācer, ka nekur nebūs jābēg.

Pagaidām – pēcpusdienā tikai līst stiprs lietus, bet laiks īpaši neatšķiras no tāda normāla, riebīga Latvijas rudens. Tikai brāzmains vējš ik pa brīdim nodod ziņu – Sandy tuvojas. Paredzams, ka būs klāt šonakt. Ceru, ka pāries ātri, jo citādāk es to vien daru kā gatavoju ēst. Puikas spēlē dinozauru medības, gatavojas Halovīnam – tāpēc ik pa brīdim mūsu mājā parādās vampīrs un vienacains pirāts.

p.s. Internetam esam pieslēgušies caur telefonu un tas strādā tikai uz Jāņa datora. Caur iPhone pieslēgties MacBook izskatās, ka ir neiespējami. Tāpēc arī internets ir ne pārāk ātrs un bildes tāpēc arī nebūs.

Advertisements

Desmitā vēstule: diena, kad gājām pieteikt Jurģi skolā

Lai pieteiktu Jurģi skolā mums vajadzēja doties uz mūsu rajona – Prince George’s County (hmmm, un kas gan ir princis Džordžs, nav ne jausmas) iestādi, kura rūpējas par starptautiskajiem skolniekiem. Mums nav mašīnas, un šodien tas man lika justies kā Vienīgajiem Cilvēkiem Amerikā, Kuri Staigā Ar Kājām Pa Ceļmalām. Kantoris, ko mums vajadzēja atrast, ir diezgan patālu no mūsu mājiņas, jābrauc ar diviem busiem un tad nedaudz jāpiet ar kājām, kopumā pēc google maps tas prasa stundu. Mēs ceļā pavadījām divas, jo gan palaidām garām īsto pārsēšanās pieturu, gan google maps šoreiz izpildīja Susaņina lomu, aizvedot mūs pa labi, kad vajadzēja iet pa kreisi, turklāt pa tādu ceļu, kuram nav ietves gājējiem. Beigās nonācām kantorī stundu pēc mūsu pieteiktā pieņemšanas laika, bet izrādījās, ka tas nekas. Aizpildījām dokumentus, iesniedzām, gaidījām, atbildējām uz jautājumiem, atkal kaut ko parakstījām, atkal gaidījām. Ar mums kopā gaidīja kāda ķīniešu ģimene, kuru meitene spīdīgi melniem matiem arī nerunā angliski. Un arī viena ģimene, kurā tētis bija melnais, bet mamma spāņu izcelsmes – šāda komplekta jaukto ģimeni es redzēju pirmo reizi, bet bērni runāja tikai spāniski. Pamatā starptautisko skolnieku serviss ir paredzēts spāņu izcelsmes cilvēkiem – visi uzraksti, dokumenti, materiāli ir divas valodās.  Sēžot kantorī un klausoties spāņu valodu un ik pa brīdim sveicinoties “ola!” man pat ienāca prātā, ka nemaz nebūtu tik grūti to iemācīties. Jānis ieteica, lai es labāk bieži piestaigāju uz “hispanic” bulciņu vietu netālu no mūsu mājas, tad jau iemācīšos. Ņemot vērā, ka bulciņas tur ir maza bērna galvas lielumā, labāk nē.

Tā kā Kārlis izskatās jau pēc skolnieka amerikāņu izpratnē (viņi sāk ar pieciem gadiem), tad skaidrojām, ka viņam tik vēl četri ar pusi un tāpēc viņš nekvalificējās. Šajā sakarā pačalojām ar vienu no darbiniecēm, kuras dēls līdzīgā vecumā, un es pastāstīju, ka pie mums bērnudārzā jau var iet no pusotra gada, par ko viņa smagi dvesa, jo Amerikā valsts bērnudārzu nav vispār! Tas nozīmē, ka līdz piecu gadu vecumam vai nu ir jāmaksā dārga nauda par privāto bērnudārzu vai arī mammai jādzīvo mājās. Secinājums bija – audzināt bērnus Amerikā ir tough. Jā, un vēl tas, ka jāstrādā līdz dzemdībām (nekur citur neesmu redzējusi grūtnieces oficianties vai veikala kasieres ar tik lieliem punčiem kā šeit) un pāris mēneši pēc dzemdībām jāatgriežas darbā. Māmiņu alga uz gadu un garantēta darba vieta vēl pēc diviem gadiem – vai tas neizklausās pēc ļoti laba atbalsta bērnu audzināšanai? Un kurā valstī gan ir tik lieliski? Ahā, jā, Latvijā!

Mazais kantoris kaut kādā ziņā atgādināja Padomju savienību – pie sienas kolāža ar “daudzu tautību bērniem”, kas sadevušies rokās un “celebrate diversity”, kundzes, kas ar papīru čupām staigā no vienām durvīm uz otrām, šauri gaitenīši un diezgan bēdīgi būcenīši darbiniekiem. Līferējot pa gaiteņiem, pie vienām durvīm pamanīju kādu iekšējās komunikācijas paraugu – lielu lapu uz kuras acīmredzot darbinieki paši bija uzrakstījuši veidus, kā saglabāt pozitīvu noskaņojumu – dziedot, adot, smaidot. Laikam jau šajā darba vietā tas ir vajadzīgs.

Interesants arī bija stends ar bērnu audzināšanas padomu bukletiem – vienā no tiem bija ilustrēts stāsts par to, kā mēs šeit, Amerikā audzinām bērnus. Galvenajās lomās – divas tumšādainas ģimenes, visdrīzāk musulmaņu, viena sliktā (meitiņai uz vaiga ir brūce, tāpēc ierodas sociālais dienests), otra labā (ēd kopīgas maltītes, pirms gulētiešanas muzicē un dzied savas tautasdziesmas).  Padomi tādi, kas mums šķiet elementāras lietas – bērniem jāguļ gana daudz stundu, jāēd regulāras maltītes, vecākiem jāpievērš bērniem uzmanība, nevis jāsēž pie televizora, taču dažas lietas bija specifiskas tieši Amerikai – bērnu līdz 7 gadiem ir nelegāli atstāt vienu, 8-9 gadus vecu – drīkst atstāt vienu ne vairāk kā 90 minūtes dienā, kā arī nedrīkst bērnu atstāt vienu mašīnā, un aiziet, piemēram, iepirkties uz veikalu.

Finālā mēs dabūjām dokumentu paciņu, ar kuru jādodas uz Glenridge Elementary school, kas atrodas apmēram 20 minūšu gājienā no mūsu mājas, uz to pašu pusi, kur mūsu Giant veikals un Sudaville veļas mazgātuve.

Kamēr tikām mājās, pa ceļam iegriežoties College Park, kur Jāņa universitātes ēdnīcā paēdām, bija jau pēcpusdiena. Jā, šeit tāda šķietami vienkārša papīru kārtošana pārsvarā ir pilnas dienas projekts.

Devītā vēstule: Dī Sī, Dabas muzejs un beidzot īsta pilsēta

[bez bildēm pagaidām, jo muzeja internets nav tik veikls]

Un tad pienāca sestdiena, kurā mēs devāmies uz Dī Sī. Mēs esam pavisam tuvu metro stacijas New Carrolton galapunktam, un no tās 20 minūtēs var aizbraukt uz pašu Vašingtonas centru un nokļūt slavenajā The Mall – laukumā, kas krusta veidā savieno Kapitolu, Linkolna memoriālu, Balto namu un Džefersona memoriālu, un vēl pa vidu Vašingtona memoriāls . Mūsu interese bija Smithsonian Institution muzeji. Ja National Mall “Lonely Planet” ceļvedī (paldies, I. un A., mēs to tiešām izmantojam!) nosaukts par nācijas zālienu, tad Smithsonian tiek dēvēti par nācijas bēniņiem, kur sabāzti visi iespējamie dārgumi. Šo gigantisko muzeju aizsākums ir kāda angļa James Smithson 4,1 miljonu dolāru mantojums, ko tas 1826. gadā novēlēja Amerikai  – valstij, kuru nekad nebija apmeklējis, lai tajā nodibinātu iestādījumu zināšanu vairošanai un izplatīšanai. Tagad tā ir augstākā līmeņa izpētes institūcija, un kā saka LP, tās kolekcija ir tik liela, ka izstādīts ir tikai 1% no tās. Interesanti, kur viņi glabā tos 99%, ja jau tas viens aizņem teju desmit gigantiskas ēkas, kurām līdzās, piemēram, mūsu Dabas muzejs ir tāds rūķītis sprīdītis. Viena no slavenākajām šo muzeju iezīmēm ir tā, ka ieeja tajos ir bez maksas. Tas gan varētu būt iznīcīgi pašiem muzejiem, jo ēkas ir vecas un renovācijai līdzekļu nav, bet iekasēt ieejas maksu, kas varētu to atbalstīt, ir pretrunā ar institūcijas ideju. Mēs ienirām Dabas muzejā – National Museum of Natural History, kura vestibilā visus viesus sveic milzīgs ziloņa izbāzenis – Henrijs. Jurģis paķēra karti, nospriegojās, kļuva nedaudz līdzīgs mazam dzīvnieciņam, kurš izgājis medībās un ir ļoti modrs, vērīgs un steidzīgs. Viņa mērķis bija izstaigāt visu – un tas ir DAUDZ. Kolīdz es mēģināju kaut kur iedziļināties, palasīt par fosīlijām vai pirmcilvēkiem, tā atskanēja prasīgs “Lieneeee! Ejam!”. Kafijas pauzi izlūgties man nebija viegli. Muzejs pats saturiski ir būvēts kā jau dabas muzejs – sākas ar fosīlijām, turpinās ar dinozauriem, tad pirmie zīdītāji, pirmcilvēki, un atsevišķas sadaļas veltītas zīdītājiem kā tādiem, kukaiņiem, iežiem, minerāliem un kristāliem (šajā nodaļā bija arī muzeja lielais hīts – Hope Diamond, kurš puikas neinteresēja nu itin nemaz), kosmosam, kukaiņiem, kā arī 3D kino, kurā gāja tieši tā filma, ko Jurģis bija noskatījies Stokholmas dabas muzejā pirms gada, kas viņam lika justies kā īstam dabas muzeju ekspertam. Atšķirās tikai eksponātu daudzums, lielums, autentiskums, un tas šajā bija nepārspējams. Lai gan dinozauru tomēr tā pamaz, un visi kaut kā saspiesti. Varbūt pārējie mājo tajos milzu pagrabos. Bija arī tauriņu māja, kurā mēs negājām (ideja tāda pati kā mūsu Botāniskajā dārzā) un izstāde par kauliem, kas likās ļoti aizraujoša – kā “Nozieguma skelets” izstādes formā, bet tai piederīgā antropoloģijas laboratorija, kurā pats var pataustīt kaulus, jau bija slēgta, tāpēc nolēmām šo atlikt uz citu reizi. Un bija arī jau baigs nogurums, kurš bojā visu baudu papēt senus zīdaiņu, sieviešu un vīru kaulus un palasīt, ko no tiem izsecinājuši zinātnieki. Kas šajā muzejā man iespiedās atmiņā:

–       fosīliju laboratorija – fosīliju sadaļā norobežota telpa ar pilnīgi caurspīdīgām sienām, kurā notiek īsts, ne imitēts pētnieku darbs. Sestdienas dienā šajā būrītī bija nosēdināta pētniece ar iesirmu karē matu griezumu un gaumīgām brillēm, kura ar garu pinceti šķiroja sīkus kauliņus, kas man izskatījās pēc gružiem un salmiem. Viņai priekšā bija nolikta zīme, uz kuras paskaidrots, ko viņa dara.

–       Bišu māja insektu nodaļā – arī caurspīdīga, tāds kā bišu strops šķērsgriezumā, kura izeja bija tieši uz National Mall. Tāds bišu realitātes šovs Amerikas centrā. Arī Maijai šī vieta patika, lai gan grūti spriest par viņas attieksmi pret pārējām, ņemot vērā, ka viņa vai nu gulēja vai mēģināja kaut kur rāpties.

–       Ik pa laikam ekspozīcijā bija kāds skārniejūtīgs ekrāns ar interaktīvu informāciju par tēmu. Bet neiedomājaties tādus plānus, daudzdimensionāli krāsainus un elegantus kā mūsu jaunajā Biržas muzejā. Tie bija veci Mac’i vēl no tā laika, kad viņu ābolītis bija varavīksnes krāsās – ar kārtīgu melnu ekrāna rāmi un deviņdesmito gadu datorgrafiku.

Jurģim un Kārlim, izskatās, ka informācija ir uzsūkusies daudz, jo viņu rotaļās ik pa laikam parādās muzeja tēmas.

Mans mērķis ir izstaigāt visus Smithsonian muzejus. Amerikas vēsture, Air&Space, Hirshorn Muzeum & Sculpture garden, National Musum of African Art, National Museum of American Indians, vēl dažas galerijas. Ar kuru turpināt?

Bet es, kā izrādās, esmu īsta pilsētniece. Vai arī īsta lauciniece. Tas, kur mēs pašreiz dzīvojam, ir milzīga piepilsēta, tāda īsti nesaprotama struktūra bez lielas vēstures un nozīmes, ne-vieta. Vienīgie pieturas punkti – veikali, ēstuves un veļas mazgātuves un iemītnieki, kas daudz strādā un šeit ierodas tikai vēlu vakaros. Droši vien, ka kopienas dzīve arī notiek (svētdienā bulciņu tirgotavā bija ļaužu ka biezs, un, spriežot pēc tā, ka bulciņas un limonādes viņi krāva lielās kastēs, visdrīzāk tās netika notiesātas sērā vientulībā pie televīzijas ekrāna, bet gan jautrā kompānijā) mēs vienkārši nepazīstam un nemanām, bet es katrā ziņā biju ļoti noilgojusies pēc pilsētas. Tādas, kur ir lielas ēkas, īstas kafejnīcas, kur cilvēki staigā (!!!) pa ielām. Pilsēta, kur vienā stūrī redzams Baltais nams, otrā lielais Linkolna monuments, pa vidu Starbucks (iedomājaties, es esmu Amerikā un vēl ne reizi neesmu bijus Stārbaksos!), man bija ļoti pa prātam.

Astotā vēstule: mājiņa, pruši, Hyattsville

Vai nav jocīgi, ka mēs atbraucām uz Ameriku un dzīvojam tā, it kā būtu laukos, vienu vakaru teica Jānis. Patiešām, mūsu Haijatsvillas namiņā vismaz no iekšpuses ir apmēram tāds paskats, kāds varētu būt mūsu hipotētiskajai Latvijas lauku mājai, ja mēs to būtu nopirkuši no cilvēkiem, kas dzīvojuši diezgan trūcīgi, bet kārtīgi un tīrīgi un ar vēlmi “lai būtu smuki”. Dzīvojamā istabā tumšu koka paneļu plastmasas imitācija, tumši brūna virtuves iekārta, un to papildina tapetes (mazgājamās), uz kurām ir rakstiņš lauku virtuves noskaņās – augļu un piena krūkas kompozījcija, savukārt viena siena aplīmēta ar plastmasas paneli, kurš imitē pelēku sienu ar sarkanbrūniem ķieģeļiem, tikai daži “ķieģeļi” ir izkrituši. Uz grīdām ir “wall to wall carpeting”, zem kura mēs atklājām tīri pieklājīgu koka dēļu grīdu, ļoti daudz kas turas “uz puņķiem” vai drīzāk – uz skoča, jo vai nu iepriekšējie iemītnieki vai saimnieki devuši priekšroku tieši tam kā fiksēšanas un labošanas palīgam. Mūsu guļamistabā ir tumši zaļas sienas un vīna sarkans paklājs, kas dīvainā kārtā ir pat visai glīts savienojums. Mājiņai ir maziņi lodziņi, kas raksturīgi šīs apkaimes mājiņām kopumā, bēniņu stāvs ar divām istabām, ko bērni var izmantot kā štābiņu, mazs pagalma lievenītis un tik liels pagalms kā mūsu K. ielas mājai – pilnīgi tukšs, tikai apaudzis ar zāli, un tagad tā vidū arī izraksta bedre, ko paveica Jurģis un Kārlis savā dubļu darbu dienā.

Vēlos vakaros – un laiks te joprojām ir kā Latvijas augustā – pie mājas čirkst kāds čirkstētājs – čīgātājs, bet gaisā ik pa laikam atskan helikoptera dobjā plarkšķēšana. Tā kā vienā galā mūsu ielai atrodas lielais ceļš, bet otrā – metro un dzelzceļa stacija, tad dzirdam gan auto, gan vilcienu taures, un arī “viu viu” no netālā ugunsdzēsēju depo. Haijatsville kopumā ir melno un spāņu izcelsmes cilvēku rajons (esmu redzējusi apmēram trīs baltos cilvēkus, un visi tie bija večiņas), kurā neviens nestaigā pa ielām. Mēs esam vienīgi, kas pa dienu špacierē pa rajonu, un ja nu kāda dzīva būtne ir redzama, tad tā parasti ir diezgan laiska un pēc visa spriežot – bez darba. Šajā rajonā 50% mājsaimniecību ir “economically disadvantaged”, lai gan mūsu pretējās mājas kaimiņam ir vismaz kādi seši veci auto.

Ievācāmies mēs šeit 16. oktobrī, kad pēc gandrīz divām nedēļām diezgan trokšņainas un haotiskas ciemošanās atstājām Daigas un Andra mājīgo Silverspringas mītni, arī Ruksi (šņuk), Beku un Tulli (mur), Pidriķi un Murpi (čirp) un divas peles. Daiga un Andris ir cilvēki, par kuriem var teikt, ka pazīstot viņus un pavadot ar viņiem kaut nelielu laiku kopā, pats kļūsti par kaut nedaudz labāku cilvēku, un tāpēc mums viņu pietrūks, un lai nebūtu šīs pietrūkšanas sajūtas, mēs iesim ciemos un neļausim aizmirst Brizgas! Vispār vietējie latvieši, kurus esam sastapuši, ir fantastiski atsaucīgi un palīdzīgi. Tātad, atstājām mūsu latviešu “ģimeni”, lai satiktos ar mūsu jauno “ģimeni”, var pat teikt, ar divām. Mājiņa pieder Ibrahimam, As You Can See puisis a.k.a. Baha (kurš, kā izrādās, strādā kādā Vašingtonas slimnīcā par rentegna nurse – brālīti?) ir viens no viņa astoņiem bērniem. Ibrahims ir paliels un lēnīgs un staigā ar koši baltām zeķēm melnās zandalēs, bet viņa īpašā iezīme ir tā, ka visu, ko saka, viņš pasaka apmēram 50 reizes. Tad, kad mums sākās problēmas ar elektrību (divās istabās tā vienkārši pazuda), Ibrahimu satikām vairākkārt, un es sapratu, ka adekvātai komunikācijai arī man ir jāsāk atkārtot, cik ļoti mani uztrauc tas, ka kaut kas nav kārtībā ar elektrību, varbūt ar vadiem un cik ļoti es gribētu, lai to salabo. Gods kam gods, Ibrahims kopā ar dažiem saviem dēliem elektrības lietu atrisināja, ik pa laikam sakot “I am sorry” (reizes 30), “it’s ok, we fix it” (reizes 50) un “have a pleasant evening” (reizes 5), pat ielika jaunu atslēgu, jo esošā bija diezgan ļurīga. Otra ģimenīte, ar kuru mums šeit ir darīšana, nav tik patīkama un pieklājīga. Izrādījās, ka prusaks, kuru manījām, bija tikai viens no samērā lielas populācijas pārstāvjiem. Kā Baha teica – “bugs and roaches and stuff”. Lai arī prusaki ir mazākais ļaunums, ko no šāda tipa mājdzīvniekiem varētu dabūt (ja būtu blaktis, tad mūsu te vairs nebūtu), es neesmu īsti par viņiem sajūsmā un daru to, kas, manuprāt, var viņiem likt tīties – beržu un tīru ar nežēlīgām ķīmijām (piedod, okeān), taču Brizgu puišiem ir iededzies īsts iznīcinātāju azarts. Ik pa laikam atskan sauciens “pruši!!!!” un, ja Jānis vēl paķer kādu papīra gabalu, tad puikas ķer tos nejauceņus ar kailām rokām un met podā. Vēl esam izkaisījuši stikla pulveri, ko mums iedeva Andris – tā nav inde, bet, ja prusaks tam pāstaigā pāri, tad tas iekļūst viņa locītavās un viņš mirst baisās mokās (es vismaz tā ceru). Ja šie līdzekļi nebūs gana iedarbīgi, tad Ibrahims apsolīja izindēt ar kārtīgu indes smidzināšanu.  It kā ar šo nepietiktu, puikas (ieskaitot Jāni) vienu dienu no pastaigas uz vietējo RadioShack atnesa spēlīti – trasīti un trīs robotus-prusakus, kurus pa to dzenāt un likt cīnīties.

Mūsu rajonā ar kājām var aiziet uz Pankūku māju (izdarīts – lielās pufīgās pankūkas ar milzīgu sīrupa piedevu), Domino picu (nē), Popeyes ēstuvi (nē), La Dolce Vida Bakery (izdarīts – hispanic ceputve ar ļoti lielām un saldām bulkām, maizītēm, cepumiem), kā arī pārtikas veikalu Giant, no kura mēs tagad esam atkarīgi. Tas viss ir apmēram 10-15 minūšu gājienā, un turpat arī veļas mazgātuve Sudaville – mazgā ar monētām 24 stundas diennaktī, bez brīvdienām. Izmēģinājām, tas patiešām ir diezgan ātri un ērti, tā ka iztiksim bez veļas mašīnas mājās. Tas, kas man likās aizraujošāk vēl par veļas mazgāšanu milzīga izmēra mašīnās, kurās jāmet iekšā “kvarterīši” (25 centi), bija apmeklētāju rosības vērošana. Atkal mēs bijām vienīgie baltie starp melnajiem un hispanic cilvēkiem, un, iespējams, ka kāds ar interesi vēroja arī mūs.

 

Zīmīte: joprojām nav interneta

Dārgie, dzīvot bez interneta ir briesmīgi! Atzīstos pilnībā. Mājās mums tā joprojām nav, bet tagad esam vienā no Smithsonian muzejiem, un izmantošu iespēju iepublicēt dažas vēstules. Jo, lai arī interneta nav, es tomēr rakstu.

Zīmīte – būs pauze

Nesaukšu šo par vēstuli, bet gan par īsu zīmīti. Mēs šovakar pārceļamies uz mūsu mazo mājiņu, kurā kādu brīdi nebūs internets, tāpēc būs pauze vēstulēs.

Mājiņā šodien jau bijām un satikām vienu prusaku. Ļoti ceru, ka naktī neparādīsies citi apakšīrnieki.

Nu tad līdz vēlākam!

Sestā vēstule – freecycle, okeāns un zirgu sala

Šis rīts man sākās ar latti okeāna krastā, skatoties uz delfīnu mugurām un bērnu priecīgajām spēlēm smiltīs. Ja varētu šobrīd nobildēt Jāni, tad jūs redzētu, ka viņam ir galīgi sarkans ģīmis – okeāna saule arī rudenī ir spēcīga. Jā, uz sestdienu un svētdienu mēs bijām aizbraukuši līdz okeānam, kuru visi, izņemot Jāni, sastapām pirmo reizi. Un es pārliecinājos, ka arī okeāns dod to pašu spēcīgo iekšējas laimes un miera sajūtu, ko mūsu jūra.

Pāris dienas pirms tam esam pavadījuši, mēģinot sarūpēt lietas un mantas mūsu mājoklim, kurā varēsim ievākties otrdien. Mūsu mērķis ir pēc iespējas mazāk pirkt un pēc iespējas vairāk dabūt kaut ko pavisam par lētu naudu vai par brīvu. Un tas ir diezgan iespējams, ja vien pārkāpj nedaudz sev pāri un atmet aizspriedumus (manējos, ne Jāņa) iepirkties krāmu bodēs, humpalās un paņemt no citiem par velti tās mantas, kas tiem vairs nav vajadzīgas. Šeit tas ir viegli izdarāms. Ir vairāki lieli krāmu veikali – thrift shops, kuros ir daudz lietotu apģērbu (uz tiem gan mēs neskatāmies, jo jau tā esam paņēmuši līdzi gana daudz), bet arī saimniecības lietas, mēbeles, elektronika. Ir, protams, galīgas grabažas un štrunti, bet atrodamas arī labas mantas. Otra lieta ir krāmu tirdziņi un “yard sales” jeb izpārdošanas pagalmos. Tie parasti notiek nedēļas nogalēs, kad dzīvojamos rajonos tikai nedaudz jāsaspicē ausis un jāskatās, kur izlikti plakātiņi ar norādēm. Cilvēki pagalmos izliek tiem nevajadzīgās mantas un par lētu naudu pārdod. Pēcpusdienās, tas, kas nav izpārdots, bieži tiek atstāts turpat pagalmā ar zīmīti – ņemiet ciet! Braucot garām var izlekt no mašīnas un palūkot, vai nav kas jauks.

Sestdien bijām arī uz vienu lielāku krāmu tirdziņu Valdorfskolā. To katru gadu rudenī rīko 11. klases skolnieki, lai savāktu naudu klases ekskursijai. Mēs aizbraucām nepilnu stundu pēc sākuma, un cilvēku tur bija papilnam. Līdzās ne pārāk interesantām drēbju kaudzēm arī diezgan derīgas saimniecības lietas, un arī šis tas antīks. Kopā ar garlaicīgiem praktiskiem sīkumiem – šķīvjiem, pannām, kausiem – es tiku arī pie maza veca koka skapīša ar atvilktnītēm un apkaltiem stūrīšiem. Vienalga, rotām vai sīkumiem, tāda lieta mājās mani priecēs. Bet Jurģis par 5 dolāriem dabūja lielo Bleyblade sacensību arēnu (neskaidrošu sīkumos, kas tas ir, Jurģa vecuma zēni labi sapratīs, ka lielisks ķēriens).

Vēl mēs izmantojam sociālo tīklu freecycle.org, kurā piesakoties, vari saņemt ziņas par atdodamām lietām tavā apkaimē. Ja kas ir ieintersējis, raksti pieteikumu, ka gribi un tas, kurš būs pirmais (vai vērtīgākām mantām tas, kura pieteikums mantas saimniekam liksies labāks), dabūs, tik jāaizbrauc pakaļ. Savukārt lielākajā sludinājumu vietnē Craigslist ir sadaļa “free”, kurā arī atdod visādas lietas, pat izmisīgi lūdz, lai kāds atbrauc un atbrīvo no kaut kā nevajadzīga. Mēs dabūjām ļoti mazlietotu lielo matraci no kādas ģimenes, kura viesu guļamistabu pārtaisa par bērnistabu.

Tātad – projekts Mājas Iekārtošana Pēc Freecycle principa notiek pilnā sparā, un tad, kad būsim to beiguši, būs arī bildes.

Tā kā mums joprojām nav fotoaparāta, pieķēru sevi, ka esmu pasākusi “fotogrāfēt” ar acīm un galvu – brīdi, kurš šķiet tik jauks, interesants vai ievērības cienīgs, lai ķertos klāt pie kameras, ja tā būtu, izjust, izbaudīt un mēģināt ielikt kādā atmiņu lādītē. Taču šodien pie okeāna tomēr bija tik jauki, ka pierunāju iPhone darboties.

Lūk, vīri no Latvijas rudens nonākuši okeāna krastā atvasaras dienā.

Un saprata viņi, ka ar okeānu jāiepazīstas tuvāk.

Tā ir absolūta banalitāte, bet tomēr reti kas pasaulē ir jaukāks un priecīgāks kā bērnu rotaļas smiltīs un viļņos.

Vēl viens racējbērns.

Jurģis ieraudzīja kādu vietu, kur pilns ar dinozauriem, gājām skatīt un izrādījās, ka tas ir minigolfs, kuru viņš arī ar lielu entuziasmu izspēlēja. Mani šī vieta fascinēja – jo Amerikā, kurā ir tik daudz tik saviļņojoši skaistas dabas, ir arī tik daudz tik smalki atstrādāta “fake” kā šie rozā dinozauri ar kustīgajām astēm uz “lavas” akmeņu taciņām.

Vieta, kurā mēs bijām, saucas Ocean City, un tā ir Vašingtonai tuvākā “jūrmala” – apmēram 3 stundu braucienā. Pilsētiņa atrodas uz tieva garas salas – tajā ir viena liela iela, kura pilna ar dinozauru, tuksnešu, mošķu minigolfiem un krabju ēstuvēm, viesnīcām, bāriem, un tad posms ar dabas parku – īstais un neīstais cieši blakus. Līdzās Ocean City atrodas Vašingtonas tuvumā dzīvojošo ļoti iemīļotā Asatīgas (Assateague) sala jeb Zirgu sala. Tā ir arī ir gara smilšaina strēle, kas mums lika atminēties Kuršu kāpu un kurai no vienas puses okeāns, no otras – lagūnas, un kura slavena ar saviem savvaļas zirgiem. Tie nav ievesti un speciāli tur izsēdināti kā Papes dabas parkā, bet gan cēlušies no zirgiem, kuri pirms 300 gadiem uz šīs salas kopā ar zemniekiem strādāja. Tagad viņi staigā pa visu salu, grauž zāli un kā stāsta, bezkaunīgi čiepj ēdienu atpūtniekiem – esot pankūku no pannas nocēluši un meloni no mašīnas bagāžnieka izvilkuši. Uz salas var teltot, nomāt kajaku, braukāt ar riteņiem, vienkārši staigāt. Mums gan bija tikai pāris stundas laika un diezgan saguruši bērni, tāpēc devāmies izstaigāt divas nelielas takas. Daļu salas sedz sālsūdens purvs, kuru cilvēki dažādos laikos mēģinājuši padarīt kultivējamu, meliorējot un rokot grāvjus, bet galu galā – nopostot dabīgo ekosistēmu. Salas, purva un meža savdabīgumu veido tieši okeāna tuvums – līdz ar to tur aug tādi augi, kas spēj izturēt sāļo vēju un sālsūdeni.

Mežs kā pasaka – lielajiem kokiem apvijušās mistiski teiksmaini noskaņu radošas stīgas, taču tās ir poison ivy – traki indīgas cilvēkam, bet ēdamas zirgiem, stirnām un citiem salas iemītniekiem.

Vēl pēdējais skats uz lagūnas pusi, un zinu, ka šeit gribēsies atgriezties.

Ceļš uz mājām.

Un lūk, arī vēstuļu rakstītāja. Ar to arī šovakar atvados, lai jums ir labs rīts un diena, mēs dodamies pie miera.