RSS Feed

Tag Archives: zoo

19. vēstule. Bildes ar piezīmēm

Šis ieraksts ir īpašs veltījums mūsu mazajiem draugiem Latvijā, jo tieši viņiem vislabāk patīk skatīties bildes. Sveiciens Annai, Pēterim, Klāvam, Gerdai, Rasai, Dailai un pārējiem mūsu draudziņiem!

Lūk, Maija atceļā no pieņemšanas Latvijas vēstniecībā par godu 18. novembrim, kur viņa bija jaunākā apmeklētāja, un arī viena no populārākajām. Vēstniecība atrodas ļoti jaukā un centrālā Vašingtonas rajonā vēsturiskā ēkā, pieņemšanā cilvēku bija tik daudz kā tramvajā Rīgā ap 17iem, un beigās jau griezās galva, jo mēs nemitīgi tikām iepazīstināti dažādiem cilvēkiem, satikām arī tādus, ar kuriem ir saistība caur Latviju. Piemēram, Jurģa bērnudārza drauga Edvarda tēta brālis ir vēstniecības otrais sekretārs – nu tikpat kā radinieks 🙂 Vēl mēs satikām kungu, kurš ir viens no mūsu iecienītā trio “Trīs no Pārdaugavas” dalībniekiem, un viņš nu bija pagalam pārsteigts par to, ka daži mazi latviešu puisīši par savu mīļāko dziesmu šobrīd uzskata “Vai nav burvīgi būt par latvieti”.

Little Miss She Is So Cute

Mūsu Pateicības dienas tītara griešana. Bijām ciemos pie Fullbright alumni ģimenes – Barbaras, Boba un viņu meitas Stefānijas. Barbaras vecāki ir ieceļojuši no Polijas, bet Boba – no Austrijas, tāpēc Stefānija runā poliski un ir gadu pavadījusi Krakovā, un visa ģimene labi pārzina Austrumeiropu un Barbara pat bija bijusi Rīgā. Taču galds un ēdienkarte bija klasiski amerikāniski. Savukārt Bobs izcili sapratās ar mūsu bērniem – pēc pusdienām mācīja viņiem dažādas spēles, un tas bija tik mīļi, kā viņi ar Maiju rotaļājās ar metamajiem kauliņiem un sarunājās. Maija viņam “edzi!”un rāda Disneja bildīškauliņu [tulkojums: redzi!], Bobs: it’s Minny Mouse!!, Maija: “minimaus” (vai tamlīdzīgi). Savukārt Kārlis bija pilnīgi pārliecināts, ka Bobs un Barbara saprot latviski. Lūk, kāda bija mūsu ēdienkarte:

  • Tītars ar īpašo Glotfeltiju ģimenes pildījumu
  • Ābolu-desiņu pildījums
  • Kartupeļu biezenis
  • Tītara mērce
  • Krāsnī ceptas saknes
  • Sautēti spināti krējumā
  • Brokoļi un puķkāposti ar parmezānu
  • Vārīta kukurūza
  • Dzērveņu mērce
  • Silti kruasāni un bulciņas ar sviestu
  • Ķirbju pīrāgs
  • Ābolu-dzērveņu drumstalu sacepums
  • Saldējuma sendviči no ķirbju olu krēma un ingvera cepumiem
  • Karstais dzērveņu dzēriens

Jurģa un Kārļa Pateicības dienas ēdienkartes favorīts – saldējuma sendvičs no ingvera cepumiem un ķirbju saldējuma (kas gan nav ice cream, bet custard – saldēts olu krēms, biezāk, blīvāks un treknāks kā saldējums, taisīts pēc citas tehnoloģijas, ne tik gaisīgs, un ļoti, ļoti labs). To taisa mazā konditorejā, kas atrodas turpat netālajā Aleksandrijā, un saucas Dairy Godmother.

Pateicības dienas brīvdienas izmantojām ekspedīcijām, un viena no tām bija uz Air and Space Museum. Uff, tas nu gan bija ļoti bagātīgs, man pat bija visa kā par daudz. Ienāc iekšā, un bah – tur īsts akmens no Mēness, kuru var aptaustīt, paej pāris soļus – tur pirmās kosmosa raķetes un stāsts par kosmisko cīņu starp Ameriku un PSRS. Milzīgi interaktīva (man pat likās jau pārāk interaktīva) ekspozīcija par to, kas liek lietām lidot – izskaidroti visi iesaistītie spēki un praktiski parādītas dažādas likumsakarības par gaisa un lietu savstarpējo iedarbību. Un tad kosmonauta tērps, kas pabijis uz Mēness, un īstas kosmosa pētnieciskās stacijas, vecas lidmašīnas, Visuma vēsture, planētu apskats. Vārdu sakot, pēc tā piekusām, bet Jurģa interese par Saules sistēmu turpinās.

Un šeit mēs pie savas jaunās mašīnas.

Ha, ha, ha, pajokojām 🙂 Lai gan mašīnu pirkt tomēr taisāmies, laikam tomēr ne šo. Tā pieder kādam mūsu kaimiņam, kurš acīmredzot nodarbojas ar grabažām un veciem auto, un lieki teikt, ka Kārlim un Jurģim šī ir viens no mīļākajiem vietējiem objektiem.

Šeit tas ir skaidri redzams, vai ne?

Šis ir īpaši vecmammām – Maija ēd labi un ēd gaļu.

Maija un pati lielākā iguāna. Mēs bijām Smithsonian Zoo trešo reizi, bet arī ar to tomēr nepaspējām apskatīt visu.

Jā, es zinu, tas ir tikai Zoo, bet tomēr vakara saules apspīdētie un ik pa laikam dobji rēcošie lauvu tēvi, kas majestātiski sēdēja savas teritorijas augstākajā pakalnā, radīja tādu ļoti autentisku iespaidu.

Zoo izmanto VISUS medijus, lai izglītotu savus apmeklētājus. Lūk, šādi uzraksti tualetē pie ziloņu mītnes.

Novembra beigās Zoo tiek izgaismots – sākas Zoo Lights festivāls, un Zoo ir atvērts līdz vēlai stundai. Tā mums šogad nebija Staro Rīga, kas mums ļoti pietrūka, bet bija kaut nedaudz starošanas – Staro Zoo!

Advertisements

11. vēstule. Gaidot Sendiju.

Kādu dienu Jānis atnāk mājās no universitātes un tā starp citu paziņo – vētra nāk. Mājās mums nav interneta, televizora un reizēm arī telefons nobrūk, tāpēc jaunākās ziņas dabūjam lēnāk, līdz ar to arī apjausma par vētras Sandy apjomiem un to, cik organizēti un vērienīgi tai gatavojas valsts un atbildīgās iestādes, nāk tā pamazām. Piektdienas vakarā pie mūsu durvīm pieklauvē kaimiņiene, kura arī pastāsta par vētras tuvošanos, un saka, ka varam doties pie viņiem, ja nu kas.

Nākamās dienas ir burvīgas – saulainas, siltas (jā gan, staigājam ar īsām rokām), zilas debesis. Sestdienā ejam tūrē pa Vašingtonu, izbaudot perfektu dienu Dupont Circle rajonā – tas ir tik mīlīgs, Jurģis saka, ka brīžiem līdzīgs Rīgai, man vairāk atgādina Berlīni. Mākslas galerijas, beķerejas, kurās pārdod tos milzīgos amerikāņu cepumus – lielus kā apakštasītes un traki saldus, jogas studijas (izskatās, ka karstās, jo ik pa laikam uz ielas iznirst galīgi slapjas dāmas sporta tērpos), riteņbraucēji. Nosoļojam 3 jūdzes (apmēram 5 km) līdz Smithsonian ZOO, un, ņemot vērā, ka Maija lielāko daļu šī ceļa ieņēmusi galvā iet kājām, pētot vāveres, zīles, rāpjoties uz apmalēm un koķetējot ar “tantiem” (īpaši labi viņa iekontaktē ar melnādainām kundzītēm gados), kad nonākam galamērķī, ir jau pagājusi puse dienas. Zoodārzs ir milzīgs, un dzīvniekiem ir daudz lielākas teritorijas nekā mūsu Zoo, kur tie viens pie otra. Šeit iekārtojums ir pēc taku principa – Āzijas taka, Amerikas taka, Pandu dzīvotne, Ziloņu laukums utt. Arī šeit ieeja ir bez maksas. Pilns ar ģimenēm, un mēs ar saviem trīs bērniem ļoti “ierakstāmies”, jo šeit ar trijiem ir ļoti daudzi cilvēki, bet citiem arī vairāk. Tas man ir vēl neatbildēts jautājums – kā šeit var būt tik daudz tik lielas ģimenes, ja ir tik šerpi nosacījumi un nekāda valsts atbalsta dzemdēšanai un bērnu kopšanai. Reliģiskā pārliecība? Nevērīga kontracepcija? Nemaz nav tik daudz, vienkārši mēs ejam uz vietām, kur tās lielās ģimenes apgrozās? Izpriecājamies par jautrajiem mazajiem Āzijas ūdrīšiem, kuri spēlējas, peldas, kaujas, turklāt stikla siena ļauj redzēt viņu zemūdens izdarības un veiklo virpuļošanu zem ūdens, aplūkojam ziloni (precīzāk – viņa pakaļgalu kaut kur tālumā), novērtējam pandas, kuras, atlaidušās uz muguras grauž savus zaļumus, un nolemjam, ka šī tikai tāda iepazīšanās reize. Mums jādodas uz Valdorfskolu, kurā ir rudens koncerts, un pēc tam vēl Latviešu namā ir dziesmu vakars ar Ilgu Reiznieci, Gati Gaujenieku un Knīpas un Knauķi vadītājām.

Sestdienas vakars ievelkās garš, tāpēc svētdien ceļamies nesteidzīgi. Dodamies uz veikaliem iepirkt pārtiku un citas lietas vētrai. Valsts un pašvaldība rāda ļoti labu krīzes komunikācijas paraugu – visos līmeņos saskaņoti ziņojumi, nodrošināts, lai ziņas var saņemt gan radio, gan TV, gan uz SMS, gan Facebook, gan Twitter. Pirmais noteikums – radio ar baterijām un lukturīši. Vērtīgas lietas un dokumenti jāiesaiņo ūdensdrošā iepakojumā un jātur pa rokai. Jābūt ne-elektriskam konservu attaisāmajam, pārtikas krājumiem un ūdenim – galons uz cilvēku dienā. Atgādina, lai neaizmirst par mājdzīvniekiem un norāda, ko darīt, ja ir krīze. Mūsu proletāriskajā rajonā veikalos viss mierīgi. Izskatās, ka te tik ļoti par vētru nesatraucas, vienīgi lukturīši gan izpirkti, Jānis dabūt tikai tādu uz pieres liekamu. Taču Silver Springā – šajā rajonā vairāk dzīvo vidusšķira, kur Jānis vakarpusē iegriežas, veikalu plaukti tukši.

Tā nu mēs esam nodrošinājušies ar visu vajadzīgo vētras gaidīšanai, mums ir arī sveces, kuras gan neiesaka lietot. Šodien, pirmdienā, metro ir slēgts un arī cits sabiedriskais transports nedarbojas pilnīgi, daudzas darba vietas arī slēgtas. Sēžam mājās un gaidām Sandy. Mums ir gāzes plīts, un tas ir labi krīzes gadījumā. Tāpat pie mūsu mājas netālu ir transformators, un tā esot labāka pozīcija, ja zūd elektrība, jo tad ātrāk atjauno. Mums nav auto, tāpēc jācer, ka nekur nebūs jābēg.

Pagaidām – pēcpusdienā tikai līst stiprs lietus, bet laiks īpaši neatšķiras no tāda normāla, riebīga Latvijas rudens. Tikai brāzmains vējš ik pa brīdim nodod ziņu – Sandy tuvojas. Paredzams, ka būs klāt šonakt. Ceru, ka pāries ātri, jo citādāk es to vien daru kā gatavoju ēst. Puikas spēlē dinozauru medības, gatavojas Halovīnam – tāpēc ik pa brīdim mūsu mājā parādās vampīrs un vienacains pirāts.

p.s. Internetam esam pieslēgušies caur telefonu un tas strādā tikai uz Jāņa datora. Caur iPhone pieslēgties MacBook izskatās, ka ir neiespējami. Tāpēc arī internets ir ne pārāk ātrs un bildes tāpēc arī nebūs.