RSS plūsma

Tag Archives: bērni

Roadtrip post scriptum: kā bērniem palīdzēt izturēt braucienu

autobingoMums jau bija gara mašīnbrauciena pieredze – no Rīgas līdz Tatriem, taču tas notika pa nakti un tāpēc cita specifika. Tagad mums vajadzēja sagatavoties pavadīt mašīnā vismaz četras dienas pārbraucienos pa dienu.

Tātad mēs sagatavojām lielu maisu ar izklaides materiāliem, kuru es turēju pie sevis un ik pēc brīža izsniedzu aizmugurējām rindām. Maisā bija:

  • jauni flomasteri un zīmēšanas bloki ar cietu pamatni – un tie arī bija visvairāk izmantotie un guva vislielielāko piekrišanu. Būtisks veiksmes faktors bija tas, ka flomīši mums mājās nav pārāk daudz, un šie bija īpaši – vienā galā zīmējamais gals, otrā – mazs zīmodziņš.
  • mazas štruntiņmantiņas no veikalu plaukta – viss par 1 dolāru. Piemēram, paciņa ar astoņiem krāsainiem mini gumijas pīlēniem – un šie Raberdakiji kļuva par nopietniem spēlētājiem braucienā
  • jaunas hot wheals mašīnas
  • maziņie lego komplektiņi – tie gan vairāk noderēja vakaros viesnīcā
  • nelielas puzles un mazas aktivitāšu grāmatiņas par dinozauriem – neizmantojām
  • krītiņi, ar kuriem var zīmēt uz logiem – atpakaļceļa glābiņš
  • autobingo – to mēs nopirkām Gainesvillē – kartona gabals ar lodziņiem, uz kuriem ir zīmējumi ar lietām, ko varētu redzēt pa logu – ceļazīmes, ēkas, suņi un kaķi. Kā ieraugi, tā lodziņu aiztaisi. Jurģim tas bija interesantāk, Kārlim drīzi apnika.
  • dažas mazas rotaļlietas no mājām

Vēl es biju sagatavojusi nelielas un auto mazpiesārņojošas uzkodas – mazas cepumu-dzīvnieciņu paciņas, granolas batoniņus, un tos tad, tuvojoties kritiskiem brīžiem, izsniedzu aizmugurējām rindām.

Kopumā tas viss darbojās ļoti labi, un braukšana cauri štatiem pati par sevi arī bija gana aizraujoša bērniem. Nākamreiz gan es izdarīšu vienu lietu citādāk – sagādāšu katram tādu plastmasas pudeli ūdenim, kuru viņi paši var attaisīt. Šoreiz bija viena skrūvējama metāliskā pudele un brīžiem es jutos kā karuselis ar vismaz astoņām rokām, pasniedzot visiem pieprasīto. Pašu menedžējamas ūdens pudeles noteikti samazinātu manu roku skaitu vismaz par trīs.

Un jā, mēs jau sākam plānot nākamo roadtrip. Šis žanrs Amērikā ir ar nepārvaramu pievilcību.

 

 

 

26. vēstule. Par doktoru S

dr-seuss-images

Es esmu izaugusi starp grāmatām, ar grāmatām un grāmatās degunu iebāzusi kopš piecu, sešu gadu vecuma. Viena no manām bērnības atmiņām ir šāda: ziema, bērnudārzs “Saulīte”, mēs esam izgājuši ārā, es sēžu ragaviņās, kuras velk mana draudzene Maijiņa, un lasu grāmatu. Jo “Divas Lotiņas”, no kurām es gan visai maz sapratu un jutos diezgan sapiņķerējusies dvīņu sižeta mezglos, bija kas tāds, no kā nevarēju atrauties un atstāt grupiņā. Tad es paceļu acis un ieraugu, ka audzinātājas, kas stāv nomaļus, piebiksta viena otrai, rādot uz mani un smejas. Jo tas tiešām noteikti izskatījās amizanti. Un tā grāmatu lasīšana man vienmēr ir bijusi vērtība un dabiska dzīves sastāvdaļa, arī tad, kad, pieaugot bērnu skaitam, proporcionāli samazinājās praktizēšana, taču es turpināju mīlēt grāmatas un liku kaudzē Izlasīšu Kaut Kad. Kad piedzima Jurģis, es degu nepacietībā ievest viņu grāmatu pasaulē, biju gatava viņu apbērt ar tām un cerēju, ka arī viņš iemācīsies agri lasīt, taču tas nenotika, un viņam brīdis, kad burti saliekas kopā vārdos nebija tāds fascinējošs moments kā piecgadīgajai man. Tagad, apmēram septiņus gadus vēlāk, mans viedoklis par grāmatu nozīmi bērnu dzīvē, ir mainījies, un krietni. Es vairs nedomāju, ka bērnam vajag daudz grāmatas, un arī agrīna lasītprasme man vairs nešķiet obligāta nepieciešamība skaistai bērnībai. Es tiecos piekrist Valdorfa pedagoģijas uzskatam, ka līdz septiņu gadu vecumam daudz svarīgāk ir svaigs gaiss, laika pavadīšana ārā, fantāzijas – bērna paša – spēles, rokdarbi un iekļaušanās praktiskajā dzīvē. Jā, patiešām, es esmu nonākusi līdz tam, ka svarīgāk par grāmatā iebāztu degunu man šķiet tas, ka bērns mizo burkānus zupai. Es mēģinu samazināt grāmatu apjomu mājās, lasīt priekšā vienu un to pašu daudzas reizes, izvēlēties tādas, kurās nav īpaši bagātīgs sižets, un kuru stāsti un ilustrācijas ir vienkāršas un mīlīgas. Šī pakāpeniskā pieeja bērnu nepārsātina, atsaucas viņa vajadzībai pēc atkārtošanās, pazīstamām lietām, un lēnām un kārtīgi sagatavo īstai lasīšanai – uzmanīgai, koncentrētai, dziļai. Neteikšu, ka man tas ir viegli, jo man joprojām vienkāršākais, ko darīt ar bērniem, šķiet ieritināšanās uz dīvāna ar grāmatu, un es īsti nevaru saprast, kā var negribēt lasīt.

Šis garais ievads tāpēc, lai paskaidrotu, ka jaunu bērnu grāmatu parādīšanos mūsu dzīvē es uztveru ar dalītām jūtām – vecajām un jaunajām. Taču tādas ir parādījušās, un, izskatās, ka apbūrušas mūs visus. Vārdu Dr. Seuss es pa ausu galam biju dzirdējusi, taču neko par to nezināju. Taču, kā izrādījās, tomēr nebija tā, ka neko – jo tāds personāžs un arī personas raksturojums kā Grinčs ir pazīstams visiem, Hortons un Lorakss zināms no multenēm, un arī apzīmējums “nerd” liekas tik pašsaprotams. Dr. Seuss (ir divas versijas par izrunu – [zju:s] un [zoise] ir amerikāņu bērnu grāmatu autors, kurš radījis gan Grinču, gan vārdu “nerd” – tādā bija nosaukts viens no viņa neskaitāmajiem fantastiskajiem radījumiem. Dr. Seuss, īstajā vārdā Teodors Geisels ir dzimis 1904. gadā, un 1937. gadā uzrakstīja un uzzīmēja savu pirmo bērnu grāmatu – pēc ceļojuma pāri okeānām viņam galvā bija ieklemmējusies frāze “And to think that I saw it on Mulberry Street”, un sieva viņam ieteica kaut ko taču darīt, lai tas beigtos. Rezultāts ir stāsts par mazu puisīti, kurš nāk mājās no skolas, un kā tētis ieteicis, turēja acis vaļā, bet vienīgais, ko viņš redzēja, bija vientuļi rati, ko vilka zirgs. Tas taču nav nekāds stāsts, saka puisītis, un atrauj vaļā spundi nevaldāmas fantāzijas apcirkņiem, no kuriem nāk ārā ziloņi ar radžām uz muguras, ziemeļbrieži, kas velk sarkanas kamanas, orķestri un tamlīdzīgi trādirīži. Dr. Seuss nozīme tiek salīdzināta Luisa Kerola “Alisi” – viņš pavēris tādas iztēles durvis, kuras neviens cits pirms viņa, un viņa varoņi, kuru galvās mājo neiedomājami jocīgas lietas un radības, leģitimizējuši mazo lasītāju, un varbūt arī lielo, fantāziju pasaules.

Tā, piemēram, “If I Run the Zoo” ir stāsts par zēnu Džeraldu, kurš prāto, ka zoodārzā varētu izdarīt dažas izmaiņas, un viņš, ja to vadītu, darītu citādāk. Desmitkājaina lauva, ar ko viņš iesāktu, ir tikai ziediņi pret visiem tiem zvēriem, ko viņš notvertu un  atvestu uz zoo, kurš kļūtu par apbrīnojamāko visā pasaulē. Dr.Seuss radības nav briesmīgas vai ļoti sarežģītas, drīzāk tajās salīmējas kopā lietas, kas parasti neiet kopā, un tad rodas jaunas, kurām Seuss arī kā spēlējoties izdomā jaunus vārdus – no šejienes arī Nerd. Šis fantāzijas mutulis ir tāds, ka šķiet, ka nu jau vairāk neko nevar izdomāt, bet tad pāršķir jaunu lappusi, un tas viss iegriežas vēl desmitkārtīgi. Bet pašās beigās notiek mierīga atgriešanās pie sākuma – mazā zēna, kurš stāv pie zoo vārtiem, kaut ko prātodams.

Ir arī tādi Dr.Seuss darbi, kas uzlūkojami kā politikas un sociālas alegorijas (Yertle the Turtle, piemēram), bet vispār viņa rakstītajā patīkami tas, ka nekādas tiešas morāles nav. Toties ir fascinējošs pantmērs – anapestiskais tetrametrs (anapestic tetrameter) – sastāv no četrām ritmiskām vienībām, katru no tām veido divas vājas zilbes, kurai seko viena stipra (bīts). Neko nezinu par pantmēriem, bet efekts ir tāds, ka nevar apstāties lasīt un gribas iet līdzi tālāk un tālāk, turklāt tas notiek tik viegli un rotaļīgi. Pantmērs arī tiek uzskatīts par vienu no Dr.Seuss veiksmes faktoriem, taču, lai cik tas būtu viegls, viņa valoda ir ļoti bagātīga, un mēs bez google translate blakus, šīs grāmatas nemaz neņemam rokā.

Dr. Seuss no vienas puses ir ļoti amerikānisks – viņš ir kultūras sastāvdaļa ar Grinču, Hortonu, Kaķi Cepurē, un šķiet, ka ārpus angliski runājošām valstīm maz pazīstams, ko varētu skaidrot ar to, ka viņu pārtulkot, atdzejot diez vai ir iespējams. Taču no otras puses arī ļoti neamerikānisks, ja skatamies no stereotipu puses – sižeti ir traki kā Cepurnieks un Marta Zaķis pavairoti paātrinājumā, bildes ir mīlīgas un jautras – cilvēki tajās izskatās pēc dzīvniekiem, bet zvēri ir cilvēciski. Dr. Seuss ir vienkāršs un iet bērniem iekšā kā pa sviestu, bet nav plakans un vienkāršots. Viņam piemīt tāds patīkams bezjēdzīgums, ritms un fantastiskie stāsti kā ir ne-notikumi.

Interesanti, ka viens no viņa ikoniskajiem darbiem “The Cat in the Hat” 1954. gadā radies, atsaucoties uz pieaugošo lasītneprasmi bērnu vidū. Kāds izglītības darbinieks izveidojis sarakstu ar 348, kurus uzskatīja par tādiem, kas būtu jāmāk izlasīt pirmklasniekam, un iedevis to Dr. Seuss, izaicinot, vai vārdu bagātības pavēlnieks spēs uzrakstīt grāmatu tikai ar šiem. Un pēc deviņiem mēnešiem doktors S bija radījis “The Cat in the Hat” – diezgan psihodēlisku pasaku par diviem garlaikotiem bērniem, kuru mājās ierodas milzīgs kaķis cepurē un sāk rādīt tādus trikus, ka sagāž visu māju. Dr. Seuss tur izmantoja tikai 236 no viņam iedotajiem vārdiem, un tā tiek uzskatīta par vienu no piemērotākajām grāmatām lasītsākšanai. Spriežot pēc tā, ka Jurģis šo stāstu daļēji spēj saprast, tas patiešām strādā. Ir arī Holivudas filma, kas veidota pēc “Kaķa” motīviem, taču tajā no Dr. Seuss ir kādas piecas rindiņas, bet viss trakums un ārdīšanās hiperbolizēti līdz nelabumam un vēl bagātināti ar morāli.

Dr. Seuss pašam nebija bērnu, un kaut kur lasīju, ka viņiem ar sievu bija tā apnicis, ka visi lielās ar savu bērnu sasniegumiem, ka viņi izdomājuši sev neesošu meitu un sākuši lielīties ar to. Dr. Seuss savā dzīves laikā īpaši nelaida savus varoņus ārā no grāmatām, tikai ar atsevišķiem izņēmumiem, tāpēc viņa varoņi nav tik ļoti konvertēts rotaļlietās, spēlēs un citādās pārdošanai piemērotās izpausmēs kā citi Amerikas popkultūrā. Dr. Seuss nodzīvoja līdz 1991. gadam, un, spriežot pēc laikabiedru atsauksmēm, līdz pēdējam bija cienījams un elegants kungs ar ironisku humora izjūtu, bet kurš nekad skaļi nejokoja un nesmējās.

Izskatās, ka Jurģim, kurš ļoti daudz spēlējas ar saviem izdomātajiem varoņiem, dr. Seuss varētu būt īsts dvēseles radinieks. Es priecājos, ka tagad viņa pasaulē doktora S kaķziloņi un pārējie  atšķaidījuši galīgi nevaldorfisko aizraušanos ar Angry Birds. Viens no Jurģa mīļākajiem gabaliņiem no If I Run the Zoo:

I’ll hunt in the mountains of Zomba-ma-Tant

With helpers who all wear their eyes at a slant,

And capture a fine fluffy bird called the Bustard

Who only eats custard with sauce made of mustard.

And, also, very fine beast called the Flustard

Who only eats mustard with sauce made of custard.

 

25. vēstule, kuru gribēju rakstīt par sestdienas pastaigu, bet sanāca par bērniem

x164

Šonedēļ Jurģim piektdiena bija brīva – professional development day skolotājiem, bet pirmdien ir Mārtina Lutera Kinga diena, kā arī inaugurācija, un tāpēc skolas nav. Mums ir garā nedēļas nogale. Piektdien aizbraucām uz Eastern Market – ne tik daudz iepirkties kā vienkārši pastaigāties. Tirgus paviljona vienā galā ir tukša zāle, kurā, šķiet, ik pa laikam notiek koncerti un kopienas pasākumi, bet darba dienās gar malām ir galdiņi, pie kuriem pulcējas mammas ar ratiņiem un telpas plašumu bērni labi liek lietā skraidīšanai. Mēs vienkārši uzkožam, jo manējiem, kolīdz viņi ir no mājas ārā, neskatoties uz to, cik sātīgas bijušas brokastis, pēc gājiena apmēram viena kvartāla garumā, iestājas “kaut ko apēst” kondīcija, un, ja tā netiek labota, pastaigu var norakstīt. Kāda jauna sieviete ir izklājusi uz grīdas mīkstu segu un uz tās dudinās ar zīdaini – apmēram trīs mēnešus vecu. Es pie sevis nošausminos par nepareizo handlingu un bēbīša sēdināšanu, bet tajā pašā laikā nostaļģiski atminos saldo laiku ar pirmo bērnu. Sieviete dūdo un staro, bēbītis mīlīgi spirinās, viņai ir liels t-krekls un mīkstas bikses – pēcdzemdību apaļīgums kā nekā. Maija izrāda interesi par mazuli, un jaunā mamma priecīgi viņai to rāda. Sākam runāties un sajūsmināties par mazo Slounu (un nedaudz arī Grejas Anatomiju) kopīgi. Viņa ir eņģelis, saka sieviete, es atzīmēju – tu izskaties patiešām laimīga ar bēbīti. Vai tas ir tavs pirmais, vaicāju, pie sevis kā pieredzējusi trīs bērnu māte jau skaidri zinot, ka tā noteikti ir. Es esmu auklīte, viņa atbild, un man katru dienu ir tas prieks desmit stundas pavadīt ar šo brīnumu. Jā, es biju piemirsusi. Amerikā nav bērnu kopšanas atvaļinājuma. Nav pabalstu mātēm. Kad bērnam ir trīs mēneši, tad jāiet strādāt, ja gribi savu darbu saglabāt. Viņas mammai ir grūti, viņa katru vakaru raud, saka auklīte. Bet tad Slounai ir laiks doties ēst mammas pieniņu – mamma  atslauc to darbā esot, un es pat nevaru iedomāties, cik tas var būt sāpīgi gan fiziski, gan garīgi.

Pirms dažām dienām klausījos radio pārraidi savā jaunākajā mīļākajā radio – NPR. **Neliela atkāpe – šī laikam ir mana pirmā pieredze ar patiesi kvalitatīvu sabiedrisko radio, kurā gandrīz katrs sižets varētu būt paraugs labam mediju stāstam, un, lai arī tā varbūt ir tikai ilūzija, bet tomēr ar katru klausīšanās reizi man šķiet, ka es zinu un saprotu vairāk. NPR ir arī lieliska iPhone aplikācija – iesaku!** Pārraide, ko pieminēju, bija par “pelēko paaudzi” – ko nozīmē tas, ka sievietes ASV pirmo bērnu laiž pasaulē vēlīnos 30, un to rosinājis nesens pētījums par ģenētiskām veselības problēmām bērniem, kuru mātes ir gados pie 40, jeb politkorekti sakot “advanced maternal age”. Nav īsti skaidrs arī tās, kādas sekas bērna attīstībai var rasties no hormonālajām auglības terapijām, kuras bieži vien spiestas lietot sievietes, kas savu trīsdesmitgadnieču laiku sūri grūti strādājušas, lai kļūtu par menedžerēm, partnerēm juridiskajās firmām vai vienkārši, lai sasniegtu pietiekami stabilu pozīciju, un nu mēģina notvert iespēju radīt bērnu. Viss ir vienkārši un skarbi – ASV ir tik daudz cilvēku, kas gatavi aizpildīt darbaspēka vietas, kā arī gana daudz imigrantes, kuru kultūra nosaka to, ka viņas dzemdē daudz un agri, ka nav nepieciešams darīt neko tādu, lai atbalstītu bērnu rašanos, jo ir gan darbaspēks, gan dabīgais pieaugums.  Ja vēlies amerikāņu sapni, tad nav ko sapņot par bērniem, kad tev ir 20.  Vēlīnie vecāki arī rada “sendviča paaudzi”, kā to dēvēja raidījumā – tad, kad vēlīno vecāku bērniem pašiem dzimst bērni, viņu vecāki ir jau krietni gados, un līdz ar to ir jārūpējas gan par mazuļiem, kas rausta brunci, gan novecojošiem vecākiem, kuriem pilnīgi pamatoti pienākas gan garas telefona sarunas, gan uzmanība un laiks. Raidījumā runāja sieviete, kura pati pirmo bērnu dzemdējusi 37 gados – viņa teica –  bērni ir vislabākā motivācija būt veselīgam un palikt jaunam. Manai mammai bija 38, kad es piedzimu, un mans jaunākais bērns ir dzimis 36 gados, tāpēc tēma uzrunāja īpaši personīgi. Taču vēl vairāk mani iespaidoja tas, kā programmas vadītāja stāstīja par tām citām valstīm, kurās ir bērna kopšanas atvaļinājums, pabalsti, saglabāta darba vieta – kā par pasaku, kā par nerealitāti.

Apburošās bēbītes Slounas auklīte man vaicāja, vai es esmu mamma vai auklīte. Mamma, un tā ir tik liela privilēģija.

x165

x166

Sestdien mēs devāmies pastaigā uz mazo Mount Rainier pilsētiņu. Uz to pusstundu jābrauc ar busu, un tajā atrodas kooperatīvais eko veikals Glut. Iepriekš mēs tur bijām ar auto, bet tagad izdomājām arī pastaigāt pa apkaimi, un, kā izrādījās, Glut arī ir gandrīz vienīgais, kas tur ir. Mr. Rainier ir priekšpilsēta, kurā apmēram 8 tūkstoši iedzīvotāju.  Izkāpjam autobusā pieturā un paejam garām bariņam vietējo afroamerikāņu, kas skaļi un priecīgi runājas un dažiem no viņiem trūkst zobu, dodamies Glut virzienā un redzam uzkrītoši daudz slēgtu vietu – veikali, ēstuves, biroji – visur šiltes “for sale”, “available”. Pie Glut gan ir rosība un veikalā pie kases rindas, arī vegānā eko kafejnīca, kas tam blakus, ir pilna. Iepērkam lēcas un lēto izlejamo bioloģisko olīveļļu, apēdam vegānās kūkas, bet pastaigāt tā arī īsti nav kur. Viens bērnu  laukumiņš, pašvaldības māja, dzīvojamais rajons.

x167

x168

x169Māja, kas ir pirmā no labās, izpelnījās uzmanību ar zaļo uzrakstu “Solar House” – tai uz jumta ir liels saules bateriju panelis. Jā, un arī saule šodien pēc trīs pelēkām dienām bija lieliska.

x170Un debesis klasiskajā zilumā

x171

x172Iespējams, viņu šajā blogā jūs vēl nebijāt redzējuši. JB.

x174

Foto daidžests – Jāņa skats

Jānis neko neraksta, bet viņš ir ticis pie fotoaparāta un dažreiz kaut ko nobildē. Lūk, viņa skats.

x150

Skeiteri Vašingtonas centrā kādā vakarā ap Ziemassvētku laiku

x151Vakars. DC. Mazulis ar cepumiņu.

x152Newseum – pie Vašingtonas ziņu muzeja katru dienu tiek izliktas apmēram 50 Amerikas štatu laikrakstu, kā arī dažu starptautisko avīžu pirmās lapas. Mēs tur gājām dienās pēc Ņūtaunas –  traģēdijas attēli ar evakuētajiem bērniem un raudošiem piegaugušajiem replicēti neskaitāmas reizes.

x153Vakars. Metro stacija. Sabiedriskais transports acīmredzami nav cieņā.

x154Neviens, kurš ierodas šajā pusē, neiztiek bez apmēram šitādas bildes. Vāvers, kā teiktu M. To šeit ir ka biezs – pelēki, melni, brūni, žigli skraida pa ielām, sētu malām, elektrības vadiem un lidinās no viena koka uz otru.

       x155

Eastern Market – Vašingtonas senākais tirgus, kurš nepārtraukti darbojas gandrīz 130 gadus. Pavisam neliels. Tagad nebrīnos, ka amerikāņu tūristus Rīgā obligāti ved uz Centrāltirgu, kurš ir apmēram 100x lielāks.

x156Tirgus darba laiks tuvojas beigām. Svaigo zivju pārdevējs mazgā vitrīnu.

x157Arī Eastern Market Lunch – uzkostuve vienā paviljona stūrī jau slēgta, bet tad, kad tā ir vaļā, rindas ir tādas, ka vēl neesmu saņēmusies izstāvēt, lai tiktu pie izslavētā crabcake sendviča vai svētdienas brokastu pankūkām.

x160

Lūk, arī es. Instragrammoju.

x159Vecā gada pēdējā dienā bijām uz bērnu New Year’s Noon pasākumu Vašingtonas Bērnu muzejā. Nē, tur nav izstādīti bērni, tā ir liela rotaļu vieta, kur var gan tēlot ugunsdzēsējus, gan cept plastmasas picas, iepirkties veikaliņā un vēl darīt apmēram 20 dažādas tematikas lietas. Pie durvīm sagaida Amerikas ikona – Big Bird no Sezama ielas.

x161Kārlis gatavo grabuli Bērnu muzejā. Fokuss, koncentrācija un līmlentu fascinācija.

x158Kārlis mājās. Miers.

x163Maija glezno vēl vienā bērnu izklaides centriņā Kapitolhillas rajonā – Playseum. Trīs stāvi, istabiņas ar dažādu tematiku – mākslas darbnīca, teātris, pirāti, ceptuve, veikaliņš. Viņiem patika. Man ne pārāk. Kāds tētis teica – this is a Zoo. Bišķi uz to pusi bija.

24. vēstule. Mājas dzīve

ziema_musu_ielaZiema mūsu ielā

Kopš laika, kad pirms Ziemassvētkiem kāds vīruss noguldīja visus bērnus un arī Jāni, esam vairāk pievērsušies mājas dzīvei. Iecerētais ceļojums uz Ņujorku izpalika, un arī nedēļas nogalēs biežāk esam mājās, toties esam noskatījušies abas kulta seriāla Homeland sezonas (un es atradu vārdu savam hipotētiskajam sunim – Broudijs!), un gandrīz izremontējuši dzīvojamo istabu. Jā, čaklie latvieši var aizbraukt nezin kur pasaulē, bet pēc kāda laika viņu saimniecībā uzrodas otas, krāsas, špaktelīte un brūnie koku imitējošie plastmasas paneļi aiziet uz bēniņiem, jo ierodas eiroremonts. Bēšas sienas ar baltām grīdlīstēm noteikti nav pats dizainīgākais, ko esmu redzējusi, taču mēs esam ļoti lepni un ceram, ka arī mūsu lendlords Ibrahims būs gandarīts (un atskaitīs materiālu dolārus no īres dolāriem).

Mierīgs ritms un katru dienu vienas un tās pašas lietas – putra no rīta, bērnu darbiņi un spēles, pusdienas, kuru gatavošanā Kārlis un Maija priecīgi piedalās, kapājot un mizojot, tās pašas grāmatiņas (redzi, Galviņš – saka M, rādot uz Sarkangalvīti), tas pats bērnu laukumiņš, kurā kādu citu bērnu bez mums es esmu redzējusi tieši vienu reizi, tā pati taka, kas aizved uz Jurģa skolas autobusa pieturu. You like to walk, atzīmē mazā hispanic puisīša Kristiana mamma, ar kuru mēs tur katru dienu satiekamies. Un ziniet, tas ir tas, kas bērniem ir vajadzīgs. Viņi zeļ un plaukst, zīmē kā nekad agrāk, darbojas, spēlējas, paši izdomājot visaizraujošākās un man ne vienmēr saprotamās rotaļas, ēd lieliski, un reizēm arī klausa. Jurģis visu laiku dzied ei-bī-sī dziesmu, un arī Kārlis viņam piebalso, bet Maija spriņģo palēkdamās.

Ritma nozīme bērnu agrīnajā vecumā ir pamata lieta Valdorfa pieejā, bet tikai tagad es to patiešām izjūtu un novērtēju. Taču par ei-bī-sī mums gan jāpateicas Sesame Street, kas ir pati slavenākā ASV bērnu programma (un Valdorfa pieejā neiederās). Kad slimie vārguļi sāka rāpties ārā no gultām un izrādīt interesi par pasauli, mēs viņiem piedāvājām to paskatīties. Es biju par Sesame Street dzirdējusi, bet neapjautu tās spēku – pēc pāris reizēm puikas zināja tādus vārdus kā disguise un persistance, un jau pieminēto ABC dziesmu. Kā Malkolms Gladvells raksta Tipping Point, šīs programmas spēja ietekmēt bērnus nav nejauša, bet gan ārkārtīgi rūpīgi izkalkulēta ar mērķi noturēt bērnu uzmanību, un izmantojot to, izglītot un mācīt. Kad Sesame Street tika radīta 60. gadu beigās, tā tika nežēlīgi un skrupulozi testēta mērķauditorijā, kas ir bērni pirmsskolas vecumā, un ASV tas nozīmē līdz pieciem gadiem. SS izmanto īsus – apmēram trīs minūtes, bieži arī savstarpēji nesaistītus sižetiņus par vienu kopīgo tēmu, daudz atkārtojumu un skaidri saprotamas vienkāršas pamācības. Gladvells raksta, ka katra sērija pirms palaišanas tiek testēta, rādot bērniem un piefiksējot katru reizi, kad tie novēršas no ekrāna, un šos brīžus, kas uzmanību neķer, izmaina. Pūkainie briesmonīši, kas kopā ar cilvēkiem mājo Sezama ielā, ir tikpat lielas Amerikas popkultūras ikonas kā Maikls Džeksons un Bejonse (arī viņa ir piedalījusies, vismaz vienā skečā redzēju), un visi pazīst Big Bird, Elmo, Cookie Monster un pārējos. Turklāt jau vairākas paaudzes. Mēs skatījāmies arī dažus 70. gadu raidījumus, un, ja bērni bija tērpti aizkustinošos tā laika kostīmiņos un glīti sasukātiem matiem, tad pūkainie varoņi bija tieši tādi paši kā šodien. Nesen gan Ameriku satrauca bēdīgs skandāls ap aktieri, kurš iemiesoja Elmo – mazu, sarkanu un naivu bērna valdodiņā un intonācijā (tādā, kas multenēs piederas bērniem) runājošu mīksto mantiņu. Afroamerikāņu aktieris, kurš 28 gadus bija vadījis šo lelli, ir gejs, kurš bija aizrāvies ar puišiem, kas izrādījās mazgadīgi un izvirzīja pret viņu prasības par sliktu uzvedību. Tā nu viņam no šova bija jāšķiras, bet Kārlim gan es to nestāstu. Viņš bieži priecīgi dzīvojas pa mājiņu, kas  uzbūvēta no segām un krēsliem un saka, ka ir Elmotiņš.

Jurģim Sesame Street dod iespēju pieslēgties amerikāņu kultūrai skolā – vienudien viņš bija ļoti priecīgs, klasē atradis grāmatu ar Big Bird piedzīvojumiem. Viņš joprojām nerunā, taču uzdotos uzdevumus saprot un mēdz izpildīt latviski. Un viņam ir savs jociņš ar klases meitenēm – kad meitenes saka Hi, viņš atbild Hi, David. Un visi smejās. Jo Deivids ir mazs un spēcīgas miesasbūves brūnais puisis ar daudzām sīkām bizītēm, viens no klases labākajiem skolniekiem un Jurģa solabiedrs un palīgs. Dienā, kad es biju aizgājusi uz skolu pavadīt dienu, vērojot Jurģa mācības, viņš man vaicāja, kā sauc to valodu, kurā Jurģis runā. Es paskaidroju, ka tā ir Latvian, tāda valoda, kurā runā ļoti maz cilvēku. I think it is cool, viņš pieklājīgi atbildēja. Savukārt to, ko runā vēl viens Jurģa draugs brūnacainais Alvins, es vispār nesaprotu, jo viņam laikam ir dikcijas problēmas, taču viņš ir tik mīļš un draudzīgs, ka es vienalga runāju kaut ko pretī. Alvinam ir mācību grūtības, viņš iet uz īpašām stundām lasīšanai un viņam neiet ar matemātiku, bet viņš viņam piemīt mazam bērnam neparasta sirsnība un viņš aicina Jurģi spēlēties. Kiva nogriezis matiņus, Jurģis man pačukst par kādu mazu un smalku melnīgsnēju zēnu ar pavisam īsi nodzītu galviņu, kuram visu laiku uzacis viegli sarauktas uz pieres centru, un tāpēc viņš izskatās nopietns un nobažījies. Briana ir vienīgā blondā meitene klasē, un  albīni baltie mati sasieti copītē galvas vidū, kas kopā ar brillītēm melnos rāmjos viņai liek izskatīties kā mazai modes blogerei (vai es pieminēju arī pūkaino rozā jaku?). Soraija ir šausmīgi tieva un gariem viļņainiem matiem, viņa staigā lēnām un tā kā gorās, ģērbusies baltā polo kreklā un haki biksēs, kā daudzi bērni šeit, bet kājās pusgari melni Doctor Marten’s zābaki ar vaļējām šņorēm. Manai mammai ir 25 gadi un es esmu viena no trīs bērniem, pie pusdienām viņa mani informē. Šie bērni, kurus es esmu pavērojusi pavisam nedaudz, ik pa brīdim šķiet pāragri pieauguši, sagumuši, salīdzinot ar viņu vienaudžiem, ko pazinu Latvijā. Bet nē, ne jau visu laiku – pārtraukumos viņi smejas un ālējās un lēkā,  un pie pusdienu galda skaļi pļāpā, kamēr atskan slavenā svilpe. Kad es vēroju bērnus, man patīk mēģināt iedomāties, kādi pieaugušie viņi būs, kā viņi izskatīties, ko darīs. Jurģa klasesbiedri ir no tiem Amerikas iedzīvotājiem, kuru mērķis varētu būt izraušanās no trūkuma uz vidusslāni. Ja vien tam nepatraucēs agrīnas grūtniecības, apšaudes (un es nerunāju par kaut ko tādu kā Sandy Hook, bet gan regulāro cilvēku nošaušanu – mēnesī, kas pagājis kopš Ņūtaunas traģēdijas, ASV no šaujamieroča miruši 900 cilvēki, tā ir parasta lieta) vai vienkārši grūtais ceļš uz middle class, kas prasa nežēlīgas darba stundas un atdevi.

M_KM un K dodas uz skolas autobusa pieturu

Foto daidžests: Ziemassvētki un dažādi nieki

IMG_0771Šī neskaidrā bildīte ir no mūsu pastaigas Brookside Gardens decembra sākumā – brīnišķīgi skaistie dārzi decembrī tiek izgaismoti un piepildīti ar gaismu figūriņām un ainiņām. Sajūta ir kā nedaudz naivā, bet ļoti jaukā pasakā – kur izgaismoti briedīši uz katra stūra, gaismas vāveres lēkā pa kokiem, zied puķes un visi koki ietīti lampiņās, burvīgie dārza stūrīši ar maziem baseiniem un romantiskiem soliņiem izgaismoti. Cilvēki staigā ar karsta dzēriena krūzēm kopā ar bērniem un vienkārši priecājas. Šī ir ideja, kuru man patiešām gribētos aizvest uz Latviju un mūsu pašu Botānisko dārzu. Tīri savtīgi man patiku, ja tuvu mājām ap Ziemassvētku laiku būtu tāda skaista vieta pastaigai, bet arī tāpat vienmēr esmu domājusi, ka mūsu Botāniskajam dārzam ir lielisks potenciāls kļūt par vēl īpašāku vietu. Mums taču ir Staro Rīga, jūs teiksiet. Bet Staro Rīga ir ar pretenziju uz ideju un lielu mākslu, kas reizēm izvēršas skaisti, bet reizēm nē. Tāpēc šādām nepretenciozām, bet vienkārši jaukām gaismiņu parādēm, kuru vienīgais uzdevums ir uzburt pasaku pasaules sajūtu, arī Latvijā būtu vieta.

IMG_0792

Turpat Brookside Gardens siltumnīcās vienā no telpām ir ierīkots milzīgs vilciena modelis – tāda maza pasaulīte ar dažādām vietām – veikaliem, degvielas uzpildes stacijām, slidotava (kurā mazie slidotāji kustas), kalni…

IMG_0813

…un arī miniatūra Brookside Gardens siltumnīcas kopija, un arī mazajā stiklotajā mājiņā pašā vidū brauc mazs vilciena modelītis un tam apkārt stāv skatītāji. Varbūt arī mēs.

Vilcienu modelīšiem ir hipnotiska pievilcība, it īpaši, ja tie braukā pa tādu mini pasaulīti, un tā iedarbojas arī uz pieaugušajiem, tāpēc tad, kad atklājām, ka arī Nacionālajā Botāniskajā Dārzā siltumnīcās ir Ziemassvētku vilciens, kolīdz bērni atkal pēc slimošanas bija uz kājām, devāmies turp.

IMG_1092

Pirmā Botāniskā dārza Conservatory (tās ir siltumnīcas, bet tik skaistu stiklotu ēku ar izgaismotu stikla kupolu negribas dēvēt vārdā, ar kuru saistās plēves būdas mazdārziņos) zāle ir pilna ar sarkanajām Ziemassvētku zvaigznēm un maziem Vašingtonas ievērojamo vietu modelīšiem – Kapitols, Baltais nams, Džefersona memoriāls, un tie visi ir taisīti no zariņiem, lapiņām, čiekuriem, kociņiem, un lodziņos deg silta gaisma. Un tad nākamajā telpā (no ārpuses, caur stikloto snienu ieskatoties, es biju pārliecināta, ka mēs esam visu sajaukuši un tur notiek kāds baļļuks, jo bija daudz cilvēku un sārtas un zaļganas gaismas) ir vilciens. Pats vilciens pat nav tik ievērojams, tas kaut kur traucas te vienā sānā, te otrā, te pāri pa gaisa tiltu, bet visa telpa ir īsta feju valstība. Oh, my, kā kāds tur ir strādājis (droši vien daudzi kādi), lai to dabūtu gatavu.

IMG_1097

Vilciens pats nav nemaz tik ļoti manāms – tas pašaujas garām te vienā sānā, te otrā, bet pāri pār gaisa tiltu, bet viss pārējais ir maģiska pasaka ar kalniem, lejām, mežiem un ūdenkritumu, pilīm un mājiņām – ik aiz stūra paveras kāda feju mītne ar maziem galdiņiem, gultiņām, sienas pulksteņiem un citām sīkām lietiņām, šķiet, ka mazās burvju radības ir tikai uz brīdi izgājušas. Ik uz stūra ir kāds noslēpumains koka dobums, kurā ielūkojoties paveras vēl kāda maza mītne.

IMG_1104Bet kāds sakars vilcieniem ar Ziemassvētkiem? Skaidrs tas, ka Amerikā vilcienu modelīšu kultūra ir ļoti attīstīta un droši vien no šejienes arī nāk sterotips par to, ka katra maza zēna sapnis ir pa apli skrienošs vilcieniņš, kas realitātē gan visbiežāk ir tēta sapnis, bet vilcienu modelīši visbiežāk dzīvo bēniņos vai nobāzti kastēs. Kāds Ziemassvētku vilcienu tirgotājs apgalvo, ka saistība ar svētku laiku nāk no tā, ka tieši šajā periodā valstī notiek vislielākā pārvietošanās – ceļo dāvanas un cilvēki, un tāpēc arī radusies ciešā asociācija. Un galu galā – kas gan ir labāks laiks, lai izstādītu katras mājās bēniņos skumstošo modelīti, kā Ziemassvētki un kura gan ir labāka vieta kā Ziemassvētku egle, ap kuru tam traukties?

Arī mūsu mājā ik pa laikam parādās vilciens. Jo mēs pārsvarā iepērkamies internetā un saņemam daudz paciņu kartona kastēs.

IMG_0980Bet jāsaka, ka amerikāņi ir ļoti punktuāla tauta, vismaz cik tas attiecas uz dekorācijām. Ziemassvētku izrotājumi parādījās uzreiz pēc Pateicības dienas, ar katru nedēļu pieņemoties krāšņumā un spožumā, bet kolīdz svētki beigušies, tie sāk pazust. Un arī Kapitola Ziemassvētku egle (skat. zemāk)  izslēgta. Svētki beigušies, atpakaļ pie darba, dārgie pilsoņi.

IMG_0991

Meklējot Ziemassvētkus, kur gan citur mēs varējām doties lielā pilsētā, kā uz DC centrālo Ziemassvētku tirdziņu, kas skaisti aprakstīts solīja arts&crafts&live music, bet sastapām divas rindas ar teltīm, kurās varēja ieraudzīt šo to interesantu, bet kopumā pārmērīgi dārgu. Laikam Ziemassvētku tirdziņi Eiropā tomēr ir skaistāka un spēcīgāka tradīcija, šajā pat nebija karstvīna, un no ēdieniem varēja dabūt tikai churros, kuru nosaukums nezkāpēc aizvainoja Kārli (bet neatturēja viņu apēst eļļā vārīto mīklas trubiņu ar salda krēma pildījumu). Tobrīd mūsu dzīvē bija, kā teiktu mūsu draugs Maiks, bezdatis, un tāpēc mēs ieguvām informāciju pavisam arhaiskā veidā. Braucot uz DC tirdziņu, metro noklausījāmies, kā kāda sieviete stāsta, ka bijusi Eastern Market, un tur gan bijis lieliski. Tā nu nākamajā dienā braucām turp, turklāt tas ir tikai piecu metro pieturu attālumā no mums. Tur mūsu vilšanās tika atdarīta – daudz vienkāršāks, bet kolorītāks tirgus, kurā bija gan utenis, gan amatnieki, gan gardumi. Kārlim rūķi tur atrada Tonka vintage metāla traktoru, bet es izpriecājos par recycled art lietām un nopirku Maijai smuki apdrukātu organiskās kokvilnas kleitiņu, un tās autore stāstīja, ka viņas vedekla ir krieviete, tāpēc daudzās apdrukās izmantoti krievu folkloras motīvi. Lai arī īsti ne par tēmu, bet tomēr sirsnīgi viņa māja Maijai un teica do svidanija!

IMG_0997Eastern Market varēja dabūt arī no metāllūžņiem sametinātus kulta rozā flamingus, kas 80. tajos gados kļuva populāri kā barbekjū ballīšu dekori, bet vēlāk ieguva postmoderna simbola statusu.

IMG_1005Bet, lūk, šī kundze, kas kopā ar līdzvērtīgi cienījami tērptu draudzeni pusdienoja mums blakus, izpelnījās mūsu uzmanību ar cepuri. Jo mūsu zēniem mīļākā mūzikas grupa šobrīd ir “Trīs no Pārdaugavas” un viens no hītiem ir dziesma par kundzi rozā cepurē, kas brauc karietē. Man bija drusku jāpadomā, kad Kārlis vienai no dāmām uz parasto “hi” atteica “kundze rozā cepurē”, bet es to korekti iztulkoju kā “he likes your hat”, un zēna gaume tika sajūsmināti novērtēta.

IMG_1007Pats Eastern Market ir DC senākais svaigo produktu tirgus, skaistā vēsturiskā ēkā, kur var dabūt arī bio gaļu, zivis, bizona steikus un mazo ražotāju taisītas desiņas. Turpat Capitol Hills rajonā ir arī mazas kafejnīcas, veikaliņi un arī iegājām kādā lietoto grāmatu veikalā. Tas bija kā trīsstāvīgs dzīvoklis, kurā visas sienas ir ar blīvi piebāztiem grāmatplauktiem, bet attēlā redzamā ir svešvalodu nodaļa.

IMG_0908Vēl mēs pabijām Fullbright Ziemassvētku pasākumā, kurš notika Slovēnijās vēstniecībā un kurā spēlēja jauku dzīvo mūziku, bet galds bija tikai un vienīgi no viesu atnestajiem ēdieniem. Tas pilnīgi lūza, un arī mūsu medus kūka tika apēsta pa tīro. Es gan lielāko daļu laika pavadīju bērnu rotaļu istabā, bet tā arī nemaz nav slikta vieta, lai iepazītos ar tētīšiem un mammām, kuri ir Fullbright by marriage, un tāpēc norīkoti pieskatīt bērnus.

IMG_0918

Mūsu mājā arī parādījušies rūķi un lelles dažādos agregātstāvokļos, jo man ir uznācis rokdarbu laiks (un tas ļoti labi palīdz tad, kad ir ne pārāk labas dienas).

IMG_1072

Jā, mums ir ļoti skaista, kupla un bieza Ziemassvētku eglīte, zem tās bija dāvanas, bet tās gan taisījām vaļā Ziemassvētku vakarā, negaidot, kad Santa līdīs iekšā pa skursteni.

IMG_0886IMG_0883

Bet šis ir specveltījums vecmammām – bērni ēd labi!

IMG_1050

 Šai bildei nav nekāda sakara ar Ameriku – tā ir mūsu Džesija Rīgā. Mums tevis pietrūkst, Džesīt, bet mēs esam priecīgi, ka tev iet labi.

19. vēstule. Bildes ar piezīmēm

Šis ieraksts ir īpašs veltījums mūsu mazajiem draugiem Latvijā, jo tieši viņiem vislabāk patīk skatīties bildes. Sveiciens Annai, Pēterim, Klāvam, Gerdai, Rasai, Dailai un pārējiem mūsu draudziņiem!

Lūk, Maija atceļā no pieņemšanas Latvijas vēstniecībā par godu 18. novembrim, kur viņa bija jaunākā apmeklētāja, un arī viena no populārākajām. Vēstniecība atrodas ļoti jaukā un centrālā Vašingtonas rajonā vēsturiskā ēkā, pieņemšanā cilvēku bija tik daudz kā tramvajā Rīgā ap 17iem, un beigās jau griezās galva, jo mēs nemitīgi tikām iepazīstināti dažādiem cilvēkiem, satikām arī tādus, ar kuriem ir saistība caur Latviju. Piemēram, Jurģa bērnudārza drauga Edvarda tēta brālis ir vēstniecības otrais sekretārs – nu tikpat kā radinieks 🙂 Vēl mēs satikām kungu, kurš ir viens no mūsu iecienītā trio “Trīs no Pārdaugavas” dalībniekiem, un viņš nu bija pagalam pārsteigts par to, ka daži mazi latviešu puisīši par savu mīļāko dziesmu šobrīd uzskata “Vai nav burvīgi būt par latvieti”.

Little Miss She Is So Cute

Mūsu Pateicības dienas tītara griešana. Bijām ciemos pie Fullbright alumni ģimenes – Barbaras, Boba un viņu meitas Stefānijas. Barbaras vecāki ir ieceļojuši no Polijas, bet Boba – no Austrijas, tāpēc Stefānija runā poliski un ir gadu pavadījusi Krakovā, un visa ģimene labi pārzina Austrumeiropu un Barbara pat bija bijusi Rīgā. Taču galds un ēdienkarte bija klasiski amerikāniski. Savukārt Bobs izcili sapratās ar mūsu bērniem – pēc pusdienām mācīja viņiem dažādas spēles, un tas bija tik mīļi, kā viņi ar Maiju rotaļājās ar metamajiem kauliņiem un sarunājās. Maija viņam “edzi!”un rāda Disneja bildīškauliņu [tulkojums: redzi!], Bobs: it’s Minny Mouse!!, Maija: “minimaus” (vai tamlīdzīgi). Savukārt Kārlis bija pilnīgi pārliecināts, ka Bobs un Barbara saprot latviski. Lūk, kāda bija mūsu ēdienkarte:

  • Tītars ar īpašo Glotfeltiju ģimenes pildījumu
  • Ābolu-desiņu pildījums
  • Kartupeļu biezenis
  • Tītara mērce
  • Krāsnī ceptas saknes
  • Sautēti spināti krējumā
  • Brokoļi un puķkāposti ar parmezānu
  • Vārīta kukurūza
  • Dzērveņu mērce
  • Silti kruasāni un bulciņas ar sviestu
  • Ķirbju pīrāgs
  • Ābolu-dzērveņu drumstalu sacepums
  • Saldējuma sendviči no ķirbju olu krēma un ingvera cepumiem
  • Karstais dzērveņu dzēriens

Jurģa un Kārļa Pateicības dienas ēdienkartes favorīts – saldējuma sendvičs no ingvera cepumiem un ķirbju saldējuma (kas gan nav ice cream, bet custard – saldēts olu krēms, biezāk, blīvāks un treknāks kā saldējums, taisīts pēc citas tehnoloģijas, ne tik gaisīgs, un ļoti, ļoti labs). To taisa mazā konditorejā, kas atrodas turpat netālajā Aleksandrijā, un saucas Dairy Godmother.

Pateicības dienas brīvdienas izmantojām ekspedīcijām, un viena no tām bija uz Air and Space Museum. Uff, tas nu gan bija ļoti bagātīgs, man pat bija visa kā par daudz. Ienāc iekšā, un bah – tur īsts akmens no Mēness, kuru var aptaustīt, paej pāris soļus – tur pirmās kosmosa raķetes un stāsts par kosmisko cīņu starp Ameriku un PSRS. Milzīgi interaktīva (man pat likās jau pārāk interaktīva) ekspozīcija par to, kas liek lietām lidot – izskaidroti visi iesaistītie spēki un praktiski parādītas dažādas likumsakarības par gaisa un lietu savstarpējo iedarbību. Un tad kosmonauta tērps, kas pabijis uz Mēness, un īstas kosmosa pētnieciskās stacijas, vecas lidmašīnas, Visuma vēsture, planētu apskats. Vārdu sakot, pēc tā piekusām, bet Jurģa interese par Saules sistēmu turpinās.

Un šeit mēs pie savas jaunās mašīnas.

Ha, ha, ha, pajokojām 🙂 Lai gan mašīnu pirkt tomēr taisāmies, laikam tomēr ne šo. Tā pieder kādam mūsu kaimiņam, kurš acīmredzot nodarbojas ar grabažām un veciem auto, un lieki teikt, ka Kārlim un Jurģim šī ir viens no mīļākajiem vietējiem objektiem.

Šeit tas ir skaidri redzams, vai ne?

Šis ir īpaši vecmammām – Maija ēd labi un ēd gaļu.

Maija un pati lielākā iguāna. Mēs bijām Smithsonian Zoo trešo reizi, bet arī ar to tomēr nepaspējām apskatīt visu.

Jā, es zinu, tas ir tikai Zoo, bet tomēr vakara saules apspīdētie un ik pa laikam dobji rēcošie lauvu tēvi, kas majestātiski sēdēja savas teritorijas augstākajā pakalnā, radīja tādu ļoti autentisku iespaidu.

Zoo izmanto VISUS medijus, lai izglītotu savus apmeklētājus. Lūk, šādi uzraksti tualetē pie ziloņu mītnes.

Novembra beigās Zoo tiek izgaismots – sākas Zoo Lights festivāls, un Zoo ir atvērts līdz vēlai stundai. Tā mums šogad nebija Staro Rīga, kas mums ļoti pietrūka, bet bija kaut nedaudz starošanas – Staro Zoo!

17. vēstule. Rudens Bazārs Vašingtonas Valdorfskolā.

Šī vēstule visvairāk veltīta tiem lasītājiem, kuri ir valdorfvecāki un kuriem ir jārīko skolas tirdziņi, jāorganizē kafejnīcas, jādomā aktivitātes un jāiesaistās skolas dzīvē un darbos ar prieku un iedvesmu – sestdiena bija iedvesmas un ideju pilna. Tāpēc jau iepriekš atvainojos, ka apraksts būs sīks un detalizēts, lai man pašai paliktu piezīmes izmantošanai nākotnē.

Mēs visu dienu pavadījām Vašingtonas Valdorfskolas rudens Bazārā, un tas ir viens grand pasākums, uz kuru dodas ne tikai skolas ģimenes, bet arī ģimeņu draugi un citi apkārtnes iedzīvotāji. Aicināts ir ikviens, un šis ir viens no galvenajiem līdzekļu vākšanas pasākumiem skolai. Jau pirms tam mani brīdināja, ka šeit var iztērēt daudz naudas, un ieteica “take a lot of cash” (lai gan “cash” trūkums ne vienmēr bija šķērslis tērēt naudu), un tas tiešām tā arī bija. Bazāra ienākumi tiek izmantoti stipendijām, pabalstiem, dažādiem projektiem – skola, lai arī ir privāta un diezgan dārga (20 tūkstoši USD gadā), ļoti daudzi audzēkņi saņem lielas mācību maksas atlaides,

Bazārs bija patiešām ļoti labi organizēts un pārdomāts. Organizēšana sākas mēnesi, pusotru pirms pasākuma, un tas ir pilnīgi un vienīgi vecāku iniciatīvas darbs. Skolotāji, protams, iesaistās un ir klāt, bet visu paveic vecāki. No katras klases divi cilvēki piedalās Bazāra organizēšanas komitejā, un ir kā starpposms starp to un klases vecākiem, kuri tad savā starpā sadala pienākumus. Bazārs skolā notiek jau gandrīz 20 gadus, un iepriekšējo gadu pieredze tiek sakrāta “bazāra mapēs”, kuras tiek nodotas tālāk nākamajām klasēm uz priekšu. Piemēram, ir mape par sveču darbnīcas organizēšanu – kas vajadzīgs, kur ko labāk dabūt utt. Organizē, rīko un piedalās ne tikai vecāki, bet arī vidusskolnieki, un arī skolas beidzēji un viņu vecāki. Tā Bazārs pie reizes ir arī alumni pasākums.

Uz pasākumu parasti sabrauc tik daudz cilvēki, ka nav, kur nolikt auto ne pie skolas, ne tuvējās ielās, tāpēc ir arī busiņš, kas pārvadā cilvēkus no tuvējās stāvvietas pie lielveikala uz skolu. Kad atbraucām, pie ieejas jau stāvēja cilvēku rinda – lai piedalītos Bazāra aktivitātēs un skatītos lellīšu teātrus, ir jānopērk biļetītes, kas tad darbojas kā iekšējā valūta. Viena biļete maksā 1 dolāru, un par aktivitātēm jāatdod no 2-12 biļetītēm. Tas tāpēc, lai katrā klasē, kur kaut kas notiek, nebūtu jāņemās ar naudu, bet tas notiek trīs vietās skolā. Atsevišķi jāpērk biļetes uz leļļu teātrīšiem, un tās maksā 3 un 4 dolārus.

Pie skolas ieejas sēž puisis ar akustisko ģitāru un dzied – tas ir pagājušā gada beidzējs, kurš tagad studē mūziku Merilendas universitātē. Mēs iepērkam savu biļetīšu virteni un dodamies iekšā.

Skola ir izrotāta, un šogad tā ir rudens tēma – pie griestiem ir karodziņi rudens lapu krāsās, un filca rudens lapu virtenītes pie sienām. Izkārtnes pie klasēm, kur notiek dažās aktivitātes, ir vienotā stilā. Un jā, pie ieejas arī dala pasākuma karti, kurā ir gan norises vietu shēma, gan pasākuma dalībnieku saraksts – tirgotāji, dziedātāji, un šādas kartes ir arī lielā izmērā pie sienas vairākās vietās.

No visa raibuma, ņigu ņegu un cilvēku daudzuma jau sāk griezties galva, tāpēc es dodos iekšā pirmajā klasē, un tā saucas Valdorf Education – tur var apskatīt skolnieku darbus no pirmās līdz 12. klasei – gan darba burtnīcas, gan rokdarbi un mākslas darbi, un arī aprunāties ar kundzi, kur atbildīga par audzēkņu uzņemšanu. Man par prieku šajā klasē ir arī kafejnīca ar keksiņiem un kafiju, un kāds no tēviem, kurš ir kafejnīcas darbinieks, atzīmē, ka mēs noteikti esam no Eiropas, jo tāda hūte un tāds šalles sasiešanas stils kā Jurģim, uz to norāda.

Pirmās klases darbiņi

Otrās klases darbiņi

7. klasē gatavota lelle

Vidusskolnieku kalts svečturis, veidota biste, austa šallle

Bērni var izvēlēties, vai gatavot vara lukturīšus, apgleznot zīdu, taisīt zvaigžņu lodziņus, naglot soliņu, piedalīties gatavošanas darbnīcā vai iet pa maģisko labirintu. Mēs izvēlamies sākt ar Magic Maze, turklāt par to jau bijām dzirdējuši brīnumainu stāstus. Tas patiešām ir kaut kas maģisks – vienā no klasēm ar tumši ziliem audumiem aptumšoti logi un uztaisīts spirālveida labirints – viss, viss ar skujām un zaļumu vītnēm, gaismiņu virtenēm, arī klases balkoniņš ir izgreznots un tur tiek tie, kas labirintu izgājuši. Ejot uz izeju, atklājas pasakaini skaists galds ar ziemas ainavu ar filcētajām figūriņām, un ejot ārā, katrs bērns dabū dārgumu – stikla pērlīti. Šeit gāja gan mazuļi, kuri tikko sākuši staigāt, gan pirmklasnieki. Zaļumus labirintam vāc visi vecāki, apšņikājot krūmus piemājas dārziņos un salasot skujas mežos, kas te arī mēdz būt pie pašas mājas.

Magic Maze kopskats

Brizgu puikas balkoniņā

Ziemas pasakas uzstādījums Magic Maze noslēgumā

Turpat pretī Magic Maze ir Valdorfveikaliņš, kurā es iekritu un nevarēju izkrist, jo beidzot biju tikusi klāt pie rokdarbu lietām, kuras man līdz šim nebija izdevies sameklēt, bet nagi jau ļoti niez pēc “rokas darbiem”, kā saka Kārlis. Vilniņas filcēšanai, dzijas, mācību burtnīcas, vaska krītiņi, krāsu pigmenti, vaska plāksnītes, grāmatas, galda spēles – viss, kas vajadzīgs Valdorfizglītībai, un arī daudz dažādas koka rotaļlietas, un arī skolas vecāku rokdarbi. Jaunāko bērnu mammas, kuras nāk pakaļ mazajiem jau pusdienlaikā, jau ļoti laicīgi pulcējas reizi nedēļā vai divās un kopīgi gatavo rokdarbus šim veikaliņam. Šajā skolā nav pastāvīga veikaliņa, tāpēc šī bija iespēja tikt pie vajadzīgā un daudzi to izmantoja, jo pie trīs kasieriem stāvēja rindas, un te arī varēja iztikt bez skaidras naudas, jo ņēma gan kartes, gan čekus. Manas favorītes bija smagās Valdorflelles – tās ir pildītas ar mannu un ir gandrīz jaundzimuša bērna smagumā, tik patīkami ieguļās rokas, un gatavotas no mīkstiem un maigiem audumiem (85 USD).

Pirmklasnieku gatavotās lapu fejas Valdorfveikaliņā

Jurģim un Kārlim vislabāk patika Bērnu veikaliņš – es īsti daudz par to nepastāstīšu, jo vecāki tajā nav aicināti. Tur jāiet bērniem vieniem pašiem un viņi par biļetītēm var nopirkt dažādus lielākus un mazākus dārgumus – stikla pērlītes, noslīpētus akmeņus, magnētiskās bumbiņas, gliemežvākus jaukos filca sainīšos, eglīšu rotājumus un citas mazas lietiņas. Lielāki bērni izmanto iespēju tur iegādāties kaut ko, ko nolikt vecākiem zem eglītes, bet Jurģis nopirka gliemežvākus un uzdāvināja man jau tagad.

Tad devāmies taisīt Star Windows – ļoti piemērota aktivitāte pat pavisam maziem bērniem. Uz caurspīdīga lipīgā papīra jāsavieto zīdpapīra zvaigznes, un tad vietējie palīgi palīdz pabeigt rāmīti. Šis darbiņš notika 3-6 gadu veco bērniņu telpā, un tik interesanti bija redzēt tos pašus elementus, kas ir Kārļa grupiņā, tikai savādāk veidotus.

Skats uz grupiņu, kurā notika zvaigžņu lodziņu taisīšana

Un gatavais zvaigžņu lodziņš

Pēc tam mēs devāmies uz leļļu izrādi. Es ar nodomu izvēlējos to, kas domāta pašiem mazākajiem – 2-3 gadiem, jo tur Jurģis un Kārlis arī varētu kaut ko saprast. Tā bija ļoti mīlīga maza valdorfīga pasaciņa par pelīti, kas meklēja mājiņu, un abas sievietes, kas to vadīja, mani fascinēja ar saviem matiem – vienai bija lokainas krēpes pāri plecies un pilnīgi sirmas, bet otrai bija gari, taisni, priekšā divās bizītes sapīti un arī pilnīgi sirmi mati, kas kopā ar viņas zilo garo kleitu un nedziestošo smaidu radīja pavisam pārpasaulīgu iespaidu. Tik mīļi likās tas, ka izrāde sākās ar to pašu, ar ko sākas diena Valdorfbērnudārzā un skolā mājās – ar labrītu saulītei un zemītei, tikai angliski.

Mani vilināja tas spārns, kurā tirgojās mākslinieki un amatnieki, bet Kārlis gribēja sanaglot sev soliņu. Tāpēc puiši devās uz pagrabstāva darbnīcu strādāt koka darbus (soliņš jāizveido no trīs detaļām, kurām pirms tam jānoslīpē maliņas un tad jāsanaglo), bet mēs ar Maiju pētīt auskarus un krelles. Tirgotāji Bazāram tiek īpaši atlasīti, lai būtu laba kvalitāte un saskaņa ar skolas vērtībām, tāpēc patiešām gandrīz pie katra gribējās pakavēties. Bija gan vietējie rotu mākslinieki ar rotām, kas maksāja arī simtos dolāru, gan organiskās kosmētikas stendi. Un jā, cash trūkums te nebija problēma, jo lielākā daļa tirgotāju izmanto pavisam maziņas karšu lasīšanas ierīces, kuras piesprauž viedtālrunim. Maksa par tirgošanos skolas Bazārā ir 80 dolāri par vietu.

Manas favorītrotas – by Shobha Ohal

Man ļoti patika, kā iekārtota šī organiskās kosmētikas tirdzniecības vieta

Visu šo laiku lielajā zālē darbojās bistro, kuru vadīja skolas šefpavārs (šī skola ir slavena arī ar savu ēdienkarti un pavāru), kurš piedāvāja veģetāras zupas, humusu, zaļos salātus, bet saldo galu nodrošināja vecāki, kuri bija sacepuši milzīgu strīpu ar kūkām un cepumiem. Bet uz skatuves viens pēc otra muzicēja gan skolas absolventi-mūziķi, gan vecāki. Tā arī Daigas un Andra un citu Vašingtonas latviešu folkloras kopa Sudrabavots dziedāja latviešu dziesmas, un Kārlītis tās klausoties, kūku paēdis, turpat pie galda arī aizmiga, jo diena bija bijusi gara.

Mēs nepaspējām aiziet uz sejiņu apgleznošanu un hennas zīmējumu darbnīcu, bet Kārlis notvēra vienu no burvēm, kas staigāja pa gaiteņiem, un kuru tērpiem bija daudz mazas kabatiņas, no kurām varēja izvilkt kādu dārgumu, atdodot vienu biļetīti.

Un nebeidz mani sajūsmināt amerikāņu patika un prieks darīt brīvprātīgo darbu, ko varēja arī ļoti labi redzēt Bazārā – neskatoties uz to, ka šajā valstī cilvēki tiešām strādā ļoti daudz (piemēram, mūsu Daiga ir medmāsa un viņai ir brīva tikai katra otrā nedēļas nogale),  viņi ļoti labprāt velta savu brīvo laiku kopienas lietām.

Zinu, ka drīz arī mūsu Rīgas skolā būs tirdziņš – lai izdodas!

13. vēstule. Pirmais Halovīns.

[piezīme pirms vēstules: mani prieki par internetu mājās bija pāragri, jo mans iPhone, caur kuru es slēdzos klāt pasaulei datorā, aizgāja, nu tur, kur viņi aiziet, un tagad ar to var tikai prusakus sist. Vecā Nokia šo funkciju pilda tikai uz Jāņa datora (tāpat kā J vīpsnā par Mac-mīļiem) un viss notiek ļoti lēnām. Tāpēc bildes nebūs. Bet es tāpat rakstu vēstules un piezīmes, gan galvā, gan datorā. Tāpēc arī novēlots, bet tomēr ir klāt stāsts par Halovīnu, kas mūsu bērniem bija zīmīgs notikums un droši vien kļūst par vienu īpašu bērnības atmiņu]

Tajā pašā dienā, kad Jurģim bija pirmā skolas diena, mēs arī piedzīvojām mūsu pirmo īsto amerikāņu Halovīnu.  Tie ir jautri un sirsnīgi ģimenes un apkaimes svētki, īsumā apkopojot – vakars, kad pieaugušie bez ierunām dod saldumus bērniem, kuri saģērbušies dažādos – gan briesmīgos, gan mīlīgos tērpos, savukārt vecāki bez ierunām un ierobežojumiem ļauj viņiem šos saldumus ēst. Par Halovīna ballītēm pieaugušajiem nezināsim stāstīt, taču arī tādas noteikti bija, spriežot pēc metro redzētajiem cilvēkiem maskās.

Taču nevarētu teikt, ka Halovīna būtību neviens neapspriež un visi tikai priecājas. Atseviškos rajonos, kuros ir īpaši spēcīga baznīcas ietekme, Halovīns netiek svinēts. Tāpat arī atšķiras pieeja šiem svētkiem skolās – citās tiem netiek pievērsta uzmanība, ne tik daudz reliģisku motīvu dēļ, bet tādēļ, ka ne visas ģimenes var atļauties tērpus, citās tie tiek dēvēti korektāk – par ražas svētkiem. Indiāņu muzejā izpētījām stendu par meksikāņu mirušo svētkiem, kurus atzīmē 1.  vai 2. novembrī, dedzinot sveces, uz altāra liekot dažādas dāvanas mirušajiem, rotājot apkaimi ar košiem cukura galvaskausiem. Tas ir viens no Halovīna izcelsmes avotiem, taču tikpat liela ietekme ir arī no Anglijas un Īrijas, no kurienes nāk ķirbja kults. Taču ķirbjus izgrebt un izgaismot laikam izdomājuši amerikāņi paši, un šeit arī tie kļuvuši par tik līksmu svinēšanu – karnevālu, kurā ikdienas attiecības tiek apvērstas un bērni var neklausīt pieaugušos.

Gatavošanos Halovīnam novērojām jau kopš atbraukšanas – pie mājām Silver Springā, kur sākumā apmetāmies, ar katru dienu parādījās vairāk un vairāk Halovīnu dekorācijas. Sākot ar lielveikalos nopērkamiem zirnekļu tīkliem, kas nostiepti pār krūmiem un spociņiem, kuri izkārti kokos, beidzot ar īstām šausmu ekspozīcijām, kuras kulminēja tieši Halovīna nedēļā, un 30. oktobrī pie mājām arī tika iedegti izgrebtie ķirbji. Nelieli kapiņi ar izgaismotiem kapakmeņiem (varbūt uz tiem sarakstītie bija riebīgāko kaimiņu uzvārdi?), krēsli un galdiņš, pie kura čillo divi skeleti ar gailošām acīm un kokteiļu glāzēm rokās, spoki kokos un vēl visādas detaļas, taču galvenais – milzīgs, pusotru metru augsts zirneklis ar melnām kājām un spīdīgām acīm – tā bija iespaidīgākā piemājas ekspozīcija, kuru mēs redzējām. Taču ne mūsu rajonā, jo šeit acīmredzami Halovīns nebija cieņā. Tāpēc iepazīt šo Amerikas tradīciju mēs devāmies pie mūsu draugiem Rūtiņiem uz Silverspringu.

Jurģis Halovīnu sakarā knosījās un dīdījās jau labu laiku. Rūtiņu meita Ilga, kurai ir 15 gadi, stāstīja, ka Halovīns ir viņas mīļākie svētki, un no viņas sapratām, ka obligāti jāpārģērbjas. Jurģis izvēlējās, ka būs vampīrs un jau laicīgi lika iegādāties mākslīgās asinis. Kārlis nebija tik aizgrābts un uz Jurģa pratināšanu – kas tu būsi – atteica – Zariņš (un tā mūsu mājā ienāca jauns mitoloģiskais tēls – Briesmīgais Zariņš). Beigās tomēr iegādājās pirāta tērpu – ar cepuri, acs aizsegu, auskaru, rokas āķi un zobenu. Kāds Jāņa vietējais paziņa stāstīja, ka viņa rajonā jau iepriekšējā nedēļas nogalē rīkots “Mirušo gājiens”, kurā visi varējuši izrādīt savas maskas, un viņam visiespaidīgākās un spocīgākās likušās dvīņu meitenes, kuras pārģērbušās par dvīnītēm no “Shining” (es gan ceru, ka tā nebija bērnu pašu ideja un viņas šo filmu nav redzējušas).

To, ka masku daudzveidība ir ļoti liela un radoša, pārliecinājāmies paši. Kamēr Jurģis un Kārlis kopā ar Daigu un Ruksi devās savā “trick or treat” gājienā, mēs palīdzējām gatavot vakariņas un uzņēmām, Maijas vārdiem sakot, “bīsmoņus”. Tie gan pārsvarā bija vienkārši apburoši bērneļi jaukās, mīlīgās un asprātīgās maskās. Pirmais pie durvīm pieklauvēja mazs kosmonauts Ītans, kurš staigāja kopā ar tēti kā visi mazie bērni, tad nāca lielāku bērnu grupiņas. Vaicājām, kas tad jūs esat – nu ragana, Iron man, vēl kas, un tad viens puika, ģērbies viss baltā, spožā tērpā un spožu parūku galvā – nopīkst “I am Justin Bieber”.  Vēl kāds puika bija man nezināms tēls no man zināmās filmas “Blues Brothers”, bet jau pieminētā Rūtiņu Ilga – balts vienradzis-vampīrs.

Un tad atgriezās Brizgu puikas, stiepdami maisus ar saldumiem. Es jums teikšu – tas ir viņu mūžā lielākais saldumu apjoms, kas vienā reizē ir nonācis viņu rīcībā.  Turklāt viņi bija piegājuši diezgan stratēģiski – maisos bija diezgan liels Snickers daudzums, un Jurģis teica – mēs ņēmām šņikerus, jo tos mēs nedabūjam. Un arī kāds miljons citu mazā formāta saldo lietiņu, kuru vidū bija iemaldījies arī viens mandarīns.  Pēc picas un zupas viņi ķērās klāt maisu satura izpētei, šķirošanai un patēriņam, devīgi daloties arī ar māsu, kuras sejā bez šokolādes pēdām bija arī acīmredzams aplaimojums par šādu nepieredzētu brīdi viņas dzīvē. Un tā viņi strādā ar šiem maisiem vēl līdz šim brīdim un vēl kādu laiku arī strādās. Kārlis šodien teica, ka viņam ir tik daudz bombongu (izrādās, viņi līdz Halovīna vakaram šo vārdu nebija zinājuši, jo mūsmājās ir “končas”  un “končiņi”) kā nevienam latvietim. Papētot končas, ir skaidrs, ka ienākumi no svētkiem nonāk pie Hershey’s vai Nestles, kas ir 90% it kā tik dažādo un atšķirīgo kārumu ražotāji.

Skatoties uz saldumu pakām domāju, ka labi, ka Halovīns ir tikai vienu reizi gadā, un nākamgad ap šo laiku mēs nebūsim Amerikā. Bet tas, kas šajos svētkos ir patiešām jauks, ir tas, kā cilvēki atver durvis citiem cilvēkiem, priecīgi dalās ar labumiem, priecājas par bērnu tērpiem un priecīgajām sejiņām. Arī latviešim galu galā ir Mārtiņi, kuros ķekatnieki – tostarp arī nāvīte – staigā pa mājām un izprasa cienastus.

Bet latviešu veļu laiku arī es sajutu. Kārlis uzzīmēja bildi, kurā pelēki cilvēki lec okeānā un teica – tā ir vecmammas mamma un tavs tētis. Mirušie, kurus viņš nekad nav saticis un par kuriem mēs arī ikdienā mājās nerunājam.

 

12. vēstule. Jurģis sāk iet skolā.

“Hello, Glenridge! This is the end of today’s school day” – tieši plkst. 13:45 atskan skaļrunī. Tajā brīdī arī sāk kustēties vecāku rinda – viens tās gals ir pie skolas administratīvā priekškambara (kā gan lai nosauc “front office”), otrs – kā nu kuro dienu, līdz otrajai vai trešajai izejai gaitenī, līdz posmam, kurā sākas lielāko bērnu skapīšu rinda. Vairāk par divdesmit cilvēkiem laikam nebūs, bet visi, kolīdz atnāk, atslienas pret sienu, izvelk savus telefonus un sāk tos aktīvi bakstīt. Pārsvarā runā spāniski, tumsnējas, apaļīgas sievietes ar gariem melniem matiem. Kāds spāņu zēns, kas arī stāv rindā, skatās uz Maiju un saka – she is cute. Taču ir dots signāls un rinda ātri iet cauri priekškambarim – pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā, pa ceļam ierakstot reģistros, kuru bērnu ņems un saņemot zīmīti – dismissal note, ka drīkst to bērnu ņemt.  Es esmu priecīga, ja darīšana ir ar Ms. Lopez, tā ir jauka spāņu meitene, kura pirmajā tikšanas reizē man stāstīja, ka viņai ir kāda draudzene no Krievijas. Ms. Williams ir kaut kāda galvenā sekretāre – šerpa melnā dāma, kura runā tajā melnajiem cilvēkiem raksturīgajā manierē, kuru man reizēm ir grūti uztvert, tirpina bērnus, ja viņi nogrēkojušies un stāsta, ka viņa gan nebūs nekāds babysitter, jo viņai maksā ļoti maz dolārus.

Ir Jurģa otrā diena skolā un es jau apmēram zinu, kur jāiet uz viņa klasi. Godīgi sakot, pēc pirmās reizes, kad bijām skolā, lai piereģistrētu Jurģi, man gribējās no tās mukt prom, cik ātri vien var. Pārāk liels kontrasts gan ar Rīgas Valdorfskolu, gan ar šeit iepazīto Valdorfskolu. Glenridžā ir Noteikumi.  Un to pirmais un galvenais punkts ir – klausīt pieaugušajiem. Pirms iestāšanās bija jāaizpilda čupa ar papīriem (papildus tiem, kurus mēs jau aizpildījām, apmeklējot International Office), un, parakstot vienu no tiem, bija jāapņemas, ka skolnieks neiesaistīsies nekādās kaitīgās darbībās – nespridzinās, nerīkos grupveida kautiņus, nelauzīs citiem rokas, neienesīs bīstamas vielas – tie ir tikai daži no garā saraksta, kurus mans prāts ir saglabājis. Pēc papīru aizpildīšanas Ms.Williams mums pavaicā – no kurienes tad jūs īsti esat? No Latvijas, es saku, un uzreiz jau mēģinu novietot šo nezināmo vietu kartē ar Krievijas palīdzību. Do you know where ir Russia?, es saku, Ms. Williams īsi nogroza galvu – nē, un saruna beidzas. Viņa bez īpašiem komentāriem izsniedz divas lapiņas – vienā ir saraksts ar lietām, kuras jāiepērk pirmklasniekam (krītiņi, parastie zīmuļi, burtnīcas (tās šeit saucas Composition Book, un Jānis kādā rakstāmlietu bodītē atrada uz šī pamata uzdizainētu Decomposition Book, ko priecīgs nopirka, jo viņa darba tēma šeit ir tieši dekompozīcijas analīze, burtnīcu gan pievācu es), dzēšgumijas, un arī papīra salvešu kastes un roku dezinfekcijas līdzekļu pudelītes. Otrā lapā angļu un spāņu valodā bija izskaidrots, kādas formas jāiegādājas – tumši zilas vai haki bikses un balts vai gaiši zils polo krekls.

Jāsaka, ka par formām es sākumā biju sašutusi, bet tagad esmu mainījusi viedokli. Ja es ietu skolā, man tīri labi patiku tā ģērbties – mazās meitenes un zēni izskatās ļoti jauki savās haki biksēs un gaišajos polo. Man arī kā lielai meitenei tāds stils tīri labi patīk. Par pārējo es viedokli apzināti cenšos aizkavēt no veidošanās. Jo zinu, ka bērna adaptācijai ir svarīgi, lai vecāki uzticētos un paļautos skolai. Un tad, kad no priekškambara nonāk pirmajā stāvā, kur izvietota pirmsskola un pirmās klases, tad paveras krāsaina, bērnišķīga un rotaļīga pasaule. Pie sienām zīmējumi, klases ir plašas, visi sastaptie skolas darbinieki ir draudzīgi un pazīst, ka mēs esam jaunie. Pēc “where are you from?” – “Latvia” – arī var just, ka citiem darbiniekiem nojausma par ģeogrāfiju ir lielāka kā Ms.Williams. Kāds vīrietis vaicāja, vai mēs runājam vāciski vai krieviski, un ar interesi uzzināja, ka mums ir sava valoda.

Jurģim skola sākas 7:30 – tad ir bezmaksas brokastis, un 7:45 startē mācības. Stundas notiek viņa klasē un tās ir lasīšana, matemātika, sociālā stunda (social studies), kā arī kaut kādas īpašās stundas, bet viņš kā angliski nerunājošs students ik pa laikam iet uz angļu valodu. Jurģim patika stunda par “animals”, un arī matemātika, jo tur viņš varēja kaut ko darīt, bet angļu valodā viņam rāda multenes un kaut ko datorā. Viņam nepatīk tas laiks, kad viņš nevar neko darīt, jo neko nesaprot. Stundās diezgan daudz izmanto projektorus, datorus.

Es  Jurģi vienkārši apbrīnoju par to, ka viņš tā var – būt vidē, kurā runā pavisam citā valodā, un tīri labi orientēties, jo pačurājis un paēdis viņš ir, un arī var izstāstīt, kādas stundas pēc kārtas bijušas. Viņam klasē arī ir nozīmēts atbildīgais draugs – kāds Deivids, kurš gan laikam šo pienākumu īsti nopietni neuztver. Jurģim ir arī mājasdarbi, un tas pēc Valdorfskolas ir tāds citādāks pavērsiens. Ir mājasdarbu mapīte, kurā tiek ieliktas kopētas lapas ar uzdevumiem. Šodien bija jāpārraksta trīs vārdi trīs reizes, un mēģinot ar viņu kopā to izdarīt, es vēlreiz pārliecinājos, cik ļoti laba ir Valdorfa pieeja, kas bērnu vispirms stabili un pamatīgi sagatavo šādiem uzdevumiem, vingrinot rociņu, uztveri, lietu kopsakaru saprašanu.

Skola beidzas 13:45, un tad mēs visi soļojam mājās. Tādi “walkers” kā mēs skolā ir retums, un arī Jurģis nākamnedēļ izmantos skolas autobusu, kurš piestāj tepat ap stūri.

P.S. Jau pirms kāda laika mēs ieviesām jaunu vakara rituālu šajās mājās – puiku istabā svecītes gaismā stāstam vakara pasakas – nevis lasām no grāmatas, bet izdomājam paši. Man ir pasaka par kādu mazu rūķīti, kurš dodas rūķu obligātajā pasaules apceļošanas ceļojumā, un nokļūst svešā zemē, kurā jāmācās cita valoda. Tai ir daudz turpinājumi, visādi piedzīvojumi, mācības, un reiz, kad es Jurģim teicu, ka viņš skolā droši izmanto tos vārdus, ko viņš angliski jau zina, lai arī to nav pārāk daudz, viņš teica – tā kā mūsu rūķītis pasakā, vai ne?