RSS Barotne

Tag Archives: GLUT

25. vēstule, kuru gribēju rakstīt par sestdienas pastaigu, bet sanāca par bērniem

x164

Šonedēļ Jurģim piektdiena bija brīva – professional development day skolotājiem, bet pirmdien ir Mārtina Lutera Kinga diena, kā arī inaugurācija, un tāpēc skolas nav. Mums ir garā nedēļas nogale. Piektdien aizbraucām uz Eastern Market – ne tik daudz iepirkties kā vienkārši pastaigāties. Tirgus paviljona vienā galā ir tukša zāle, kurā, šķiet, ik pa laikam notiek koncerti un kopienas pasākumi, bet darba dienās gar malām ir galdiņi, pie kuriem pulcējas mammas ar ratiņiem un telpas plašumu bērni labi liek lietā skraidīšanai. Mēs vienkārši uzkožam, jo manējiem, kolīdz viņi ir no mājas ārā, neskatoties uz to, cik sātīgas bijušas brokastis, pēc gājiena apmēram viena kvartāla garumā, iestājas “kaut ko apēst” kondīcija, un, ja tā netiek labota, pastaigu var norakstīt. Kāda jauna sieviete ir izklājusi uz grīdas mīkstu segu un uz tās dudinās ar zīdaini – apmēram trīs mēnešus vecu. Es pie sevis nošausminos par nepareizo handlingu un bēbīša sēdināšanu, bet tajā pašā laikā nostaļģiski atminos saldo laiku ar pirmo bērnu. Sieviete dūdo un staro, bēbītis mīlīgi spirinās, viņai ir liels t-krekls un mīkstas bikses – pēcdzemdību apaļīgums kā nekā. Maija izrāda interesi par mazuli, un jaunā mamma priecīgi viņai to rāda. Sākam runāties un sajūsmināties par mazo Slounu (un nedaudz arī Grejas Anatomiju) kopīgi. Viņa ir eņģelis, saka sieviete, es atzīmēju – tu izskaties patiešām laimīga ar bēbīti. Vai tas ir tavs pirmais, vaicāju, pie sevis kā pieredzējusi trīs bērnu māte jau skaidri zinot, ka tā noteikti ir. Es esmu auklīte, viņa atbild, un man katru dienu ir tas prieks desmit stundas pavadīt ar šo brīnumu. Jā, es biju piemirsusi. Amerikā nav bērnu kopšanas atvaļinājuma. Nav pabalstu mātēm. Kad bērnam ir trīs mēneši, tad jāiet strādāt, ja gribi savu darbu saglabāt. Viņas mammai ir grūti, viņa katru vakaru raud, saka auklīte. Bet tad Slounai ir laiks doties ēst mammas pieniņu – mamma  atslauc to darbā esot, un es pat nevaru iedomāties, cik tas var būt sāpīgi gan fiziski, gan garīgi.

Pirms dažām dienām klausījos radio pārraidi savā jaunākajā mīļākajā radio – NPR. **Neliela atkāpe – šī laikam ir mana pirmā pieredze ar patiesi kvalitatīvu sabiedrisko radio, kurā gandrīz katrs sižets varētu būt paraugs labam mediju stāstam, un, lai arī tā varbūt ir tikai ilūzija, bet tomēr ar katru klausīšanās reizi man šķiet, ka es zinu un saprotu vairāk. NPR ir arī lieliska iPhone aplikācija – iesaku!** Pārraide, ko pieminēju, bija par “pelēko paaudzi” – ko nozīmē tas, ka sievietes ASV pirmo bērnu laiž pasaulē vēlīnos 30, un to rosinājis nesens pētījums par ģenētiskām veselības problēmām bērniem, kuru mātes ir gados pie 40, jeb politkorekti sakot “advanced maternal age”. Nav īsti skaidrs arī tās, kādas sekas bērna attīstībai var rasties no hormonālajām auglības terapijām, kuras bieži vien spiestas lietot sievietes, kas savu trīsdesmitgadnieču laiku sūri grūti strādājušas, lai kļūtu par menedžerēm, partnerēm juridiskajās firmām vai vienkārši, lai sasniegtu pietiekami stabilu pozīciju, un nu mēģina notvert iespēju radīt bērnu. Viss ir vienkārši un skarbi – ASV ir tik daudz cilvēku, kas gatavi aizpildīt darbaspēka vietas, kā arī gana daudz imigrantes, kuru kultūra nosaka to, ka viņas dzemdē daudz un agri, ka nav nepieciešams darīt neko tādu, lai atbalstītu bērnu rašanos, jo ir gan darbaspēks, gan dabīgais pieaugums.  Ja vēlies amerikāņu sapni, tad nav ko sapņot par bērniem, kad tev ir 20.  Vēlīnie vecāki arī rada “sendviča paaudzi”, kā to dēvēja raidījumā – tad, kad vēlīno vecāku bērniem pašiem dzimst bērni, viņu vecāki ir jau krietni gados, un līdz ar to ir jārūpējas gan par mazuļiem, kas rausta brunci, gan novecojošiem vecākiem, kuriem pilnīgi pamatoti pienākas gan garas telefona sarunas, gan uzmanība un laiks. Raidījumā runāja sieviete, kura pati pirmo bērnu dzemdējusi 37 gados – viņa teica –  bērni ir vislabākā motivācija būt veselīgam un palikt jaunam. Manai mammai bija 38, kad es piedzimu, un mans jaunākais bērns ir dzimis 36 gados, tāpēc tēma uzrunāja īpaši personīgi. Taču vēl vairāk mani iespaidoja tas, kā programmas vadītāja stāstīja par tām citām valstīm, kurās ir bērna kopšanas atvaļinājums, pabalsti, saglabāta darba vieta – kā par pasaku, kā par nerealitāti.

Apburošās bēbītes Slounas auklīte man vaicāja, vai es esmu mamma vai auklīte. Mamma, un tā ir tik liela privilēģija.

x165

x166

Sestdien mēs devāmies pastaigā uz mazo Mount Rainier pilsētiņu. Uz to pusstundu jābrauc ar busu, un tajā atrodas kooperatīvais eko veikals Glut. Iepriekš mēs tur bijām ar auto, bet tagad izdomājām arī pastaigāt pa apkaimi, un, kā izrādījās, Glut arī ir gandrīz vienīgais, kas tur ir. Mr. Rainier ir priekšpilsēta, kurā apmēram 8 tūkstoši iedzīvotāju.  Izkāpjam autobusā pieturā un paejam garām bariņam vietējo afroamerikāņu, kas skaļi un priecīgi runājas un dažiem no viņiem trūkst zobu, dodamies Glut virzienā un redzam uzkrītoši daudz slēgtu vietu – veikali, ēstuves, biroji – visur šiltes “for sale”, “available”. Pie Glut gan ir rosība un veikalā pie kases rindas, arī vegānā eko kafejnīca, kas tam blakus, ir pilna. Iepērkam lēcas un lēto izlejamo bioloģisko olīveļļu, apēdam vegānās kūkas, bet pastaigāt tā arī īsti nav kur. Viens bērnu  laukumiņš, pašvaldības māja, dzīvojamais rajons.

x167

x168

x169Māja, kas ir pirmā no labās, izpelnījās uzmanību ar zaļo uzrakstu “Solar House” – tai uz jumta ir liels saules bateriju panelis. Jā, un arī saule šodien pēc trīs pelēkām dienām bija lieliska.

x170Un debesis klasiskajā zilumā

x171

x172Iespējams, viņu šajā blogā jūs vēl nebijāt redzējuši. JB.

x174

Advertisements

16. vēstule. Pētnieciskā iepirkšanās un citas ekspedīcijas

Mēs pārāk daudz laika pavadām, iepērkoties, tā kādu dienu secinājām. Viens iemesls ir tas, ka mums nav auto, līdz ar to katra izraušanās no tuvējo Giant  un Shopper atkarības ir vesels projekts. Tad vēl ir “iepazīšanas izmaksa” – kamēr saproti, kas ir kas, patērē ne tikai liekus dolārus, bet arī stundas. Un vēl tas, ka mums tomēr gribas pēc iespējas vairāk lietot eko pārtiku. Jā, un mēs arī vēl neesam apgādājušies ar visām sadzīvei vajadzīgajām lietām.

Tāpēc vienu dienu sarakstījām listi, ko mums vajadzētu izdarīt, un paņēmām Zipcar. Zipcar ir diezgan ērta auto noma, kas darbojas on-line – vajag reģistrēties un iegādāties biedra karti, un tad var on-line pasūtīt auto un paņemt to stāvvietā, atverot un iedarbinot ar Zipkarti. Lielākā priekšrocība ir tā, ka šo auto var noīrēt uz stundām un cenā jau ir iekļauta apdrošināšana (īrējot uz dienām tā jāpērk, un tas sanāk tikpat dārgi kā paša auto īre). Pēc tam auto jāaizved atpakaļ uz stāvvietu, un stāvvietas ir visā apkaimē.

Vispirms devāmies uz kādu Jāņa nolūkotu vietu, kas saucas Community Forklift – tā ir daļa no sociāla projekta, un īsumā – tā ir liela būvniecības, celtniecības un visādu mājas remonta lietu noliktava. Viss, ko tajā par diezgan lētu naudu var dabūt, ir ziedotas vai citādāk iegūtas kādam nevajadzīgas lietas – piemēram, pārpalikuši celtniecības materiāli, krāsas, durvis, logu ailas, āķīši un zāģīši. Forkliftā arī ir antīko lietu sadaļa, kurā var dabūt, piemēram, vecu kartupeļu stampājamo vai 20. gadsimta metāla saldumu kārbas.

 

Lai arī noliktavā ir pašapkalpošanās, un neviens pakaļ nestaigā un vēlmes no acīm nenolasa, ir, piemēram, tāda ļoti patīkama “fīča” kā pašapkalpošanās tējas un kafijas galdiņš – ielej sev krūzīti, iemet monētu un staigā, jo, lai kaut ko atrastu jāmeklē tiešām cītīgi.

Mēs gan sev vajadzīgo neatradām, bet nopriecājāmies par ideju. Laimīgi gan tie, kuriem pēc remontiem un būvēšanās palikušas pustukšas krāsu bundžas, pāris kājlīstes un citi krāmi, un arī tie, kuriem tieši tas vajadzīgs.

Tālāk devāmies uz Glut Food, kas ir bioloģiskās pārtikas kooperatīvais veikals. Tas dibināts 70.tajos, Vjetnamas kara opozīcijas noskaņās un ir bezpeļņas organizācija, kurā strādā kooperatīva dalībnieki, bet nav īpašnieku – tas pieder visiem, bet peļņa tiek GLUT sociālajiem projektiem. Atšķirībā no citiem kooperatīvajiem ekoveikaliem, šeit nevajag iestāties, bet var vienkārši iet un ieprikties. Veikals no ārpuses izskatās neliels un pat grūti pamanāms – nekādas fancy izkārtnes un vilināšanas. Taču cilvēki iekšā čum un mudž. Tur var dabūt visu, kas vajadzīgs, cenas ir sakarīgas, un daudzas lietas arī tiek pārdotas nefasētas – lielas graudaugu tvertnes, no kurām pats var iesvērt desmit veidu lēcas, rīsus un citus, izlejamās eļļas, medus.

Veikalā bija arī zemesriekstu sviesta aparāts. Kā zināms, īsts zemesriekstu sviests sastāv tikai no riekstiem un drusku sāls, bet visos rūpnieciski ražotajos ir klāt arī cukurs un vēl šis tas – svaigumam. Ar šo aparātu var sev pats uztaisīt zemesriekstu sviestu, turklāt no bio riekstiem.

Mēs no veikala izgājām ar lielu kasti (pie veikala ir saliktas tukšas kartona kastes, kuras pircēji var izmantot, lai saliktu savus pirkumus – varbūt ne pats estētiskākais noformējums, bet toties ļoti ērti un arī videi draudzīgi). Pirms tam bijām arī izmēģinājuši Relay – vietējo ekoproduktu mājas piegādi, pasūtot Organic Basket – iepriekš neatšifrētu augļu un dārzeņu grozu. Glut veikalā par to pašu summu, ko samaksājām par visādi labiem, bet diezgan maz produktiem (piemēram, bio kazeņu sīkā paciņa pazuda pāris minūtēs, bet divi bio āboli mūsu ģimenē radīja pārāk lielu konkurenci), dabūjām krietni vairāk visādu labumu. Iepirku arī griķus, pie kuriem veikalā bija piezīme “kasha”.

GLUT veikals it kā varētu būt idejisks radinieks Whole Foods Market, taču pēdējais ir tāds īsts “upscale” veikals. Tajā iepērkas Mišele Obama un Toma Krūza šķirtā sieva, un cenas ir diezgan augstas. Taču Whole Foods iezīme ir tā, ka tas cenšas būt pēc iespējas vietējs – nav visos valsts veikalos viena standarta, bet katram ir savs skats un sajūta. Tā, piemēram, samērā demokrātiskajā Silver Springā, arī Whole Foods bija ļoti demokrātisks – izskatījās pēc lielveikala, kuru no citiem atškir uz sienām lieliem burtiem deklarētās vērtības (bioloģiska saimniekošana, vietējā pārtika, ilgtspējība utt) un viscaur virmojošā kanēļa un ceptu ābolu smarža. Tajā rosījās ģimenes ar bērniem, gan baltas, gan melnas, gan citādākas. Šis veikals esot ļoti atdzīvinājis Silverspringas apkaimi un ir viens no tiem, kurā satiekas dažādas kopienas. Savukārt citā Whole Foods, kurā mēs pabijām, un kas atrodas Foggy Bottoms – rajonā, kurš ved uz turīgo Džordžtaunu, varēja redzēt, ka ir strādājis dizainers. Tajā savus smoothies un zaļos kokteiļus iepirka sportiskas jaunietes skriešanas tērpos, kuras sporta somām plecos un blondām zirgastēm šūpojoties, steidzās kaut kur tālāk. Bet man Whole Foods nenoliedzami ir viens no kulta objektiem Amerikā.

Neizskatās pēc parasta lielveikala, vai ne?

Mēs Džordžtaunas ekspedīcijā devāmies ar konkrētu mērķi – apmeklēt Francijas vēstniecību, kurā notika Kids Euro Festival pasākumi. Džordžtauna radusies 18. gadsimta beigās, kad pa tās ceļiem no tabakas plantācijām raža vesta uz ostām, tagad vēsturiskās mazstāvu mājiņas ir smalki veikaliņi, restorāni, grāmatnīcas.

Ekspedīcija pa Džordžtaunas ieliņām siltā un saulainā dienā izvērsās diezgan ilga, tāpēc Francijas vēstniecībā nonācām, kad pasākumi jau gāja uz beigām, bet bērni ar prieku pielipa Avārijas brigādes multenēm, kas prezentēja Latviju un noskatījās spocīgu vācu izrādi. Tad viss beidzās un ģimenes devās prom, bet gandrīz visas apstājās pie zaļā nokalna vēstniecības teritorijā, un tur visu tautību bērni jautri piedalījās universālā bērnu izklaidē – ripošanā no kalna.