RSS Barotne

Tag Archives: ikdiena

28. vēstule. Par veļas mazgāšanu.

Vispirms jāsameklē ratiņi, jāaizvelk tie līdz mašīnai, lai var sakraut veļas maisus. Tad jāizdomā, mazgājamās lietas likt veļasmašīnās, kur ietilpst 20 mārciņas vai šoreiz vajadzēs lielākās, kur saiet 30. Jāatceras paņemt savu mazgājamo līdzekli, citādāk būs jāpērk mazie iepakojumi no mazgātuves automāta, un tie smaržo jiptīgi. Bērni dīdās uz naudas mainīšanu – tas ir vēl viens automāts līdzās līdzekļu, skalotāju un mīkstinātāju kastei, bet attālāk no saldējuma un saldo dzērienu automātiem. Ieliekam dolāru zīmi un atskan tāda skaņa kā dzirdēta pie spēļu automātiem – tvertnē sakrīt 25 centu monētas, kvorterīši, veļas mazgātuves valūta – drin, drin, drin, drin. Pēc tam kvorteri jāmet iekšā veļas mašīnās – tinkš, tinkš, kamēr saskrien 2 dolāri vai cik nu kurā vajadzīgs. Un tad aiziet putainais virpulis.

Sākumā mēs gājām uz lielāku mazgātuvi, un, kamēr nebija mašīnas, stiepām veļas maisus uz muguras vai stūmām bērnu ratos. Mūsu “veco” laundromātu sauc SUDSVILLE, par ko iekšā sēdošais latviskais rupeklītis vienmēr priecīgi paķiķina. Sudsville nedaudz izskatās pēc slimnīcas – zilganas flīzes uz grīdas, baltas sienas, dienasgaismas lampas, lielākās veļasmašīnas metāliski spožas, mazākās baltas. Plastmasas krēsli televizoru tuvumā zilgani, tāpat kā lielie žāvētāji un drēbju locīšanas galdi. Televizori piekārti pie griestiem, milzīgi ekrāni, bet dzirdēt tāpat neko īsti nevar, jo visu laiku dūc griestu ventilatoru propelleri. Un visas šīs skaņas – veļasmašīnu griešanās, ventilatoru zumēšana, kvorteru dzinkstēšana kopā ar mitrumu un siltumu dod tādu nomierinošu sajūtu. Man patīk laundromāti, kas to būtu domājis. Varbūt tāpēc, ka ir bijušas reizes, kad esmu tur bijusi tad, kad patiešām bija slikta sajūta, nāca slimība vai kas tāds, un veldzējos tur labāk kā jogas zālē. Un protams, man patīk tīras drēbes, it īpaši, ja tās var siltas no žāvētāja salocīt un sašķirot glītās kaudzītēs. Tas arī ir mierinoši. Sudsvillē mēs parasti bijām vienīgie baltie apmeklētāji starp afroamerikāņiem un spāniski runājošajiem, ja neskaita kādu kalsnu un sirmu balto vīrieti parāk lielā baikā, kuru pāris reizes tur redzēju. Vienreiz Jānis kopā ar bērniem meta iekšā naudu veļasmašīnā un kvorteri iesprūda – un tad ir jāsauc palīgā kāds no darbiniekiem. To vienu, nikno melno sievieti ar tik plāniem matiem, ka galva spīd cauri, es pie sevis nosaucu par Betiju Bū, jo viņai bija balts uzsvārcis ar Disneja pupainās dāmītes apdrukām. Viņa pienāca pie mūsu mašīnas, izvilka no kabatas mazu metāla stienīti, izurķēja ārā iesprūdušās naudiņas un uz pateicības vārdiem tā kā nosprauslājās. Kādai citai mašīnai negadījums un uz grīdas plūdi, viņa samet rindu ar dvieļiem uzsūkt ūdeni. Mazgātuve strādā visu diennakti, un mēs dzirdam viņu kādam sakām, ka viņa jau nu savu veļu šeit nemazgā, jo tāpat te pavada dienu un nakti. Vēlāk es ievēroju, ka viņai zem t-krekla līdzās vienai kuplajai krūtij otras vietā ir tukšums.

Protams, ir kaut kam sevī jāpārkāpj, lai mazgātu savas drēbes, krekliņus, pidžamas un bikses, apakšbikses un zeķes publiskā veļas mazgātuvē, tā ir intīmu robežu – savējo – pārkāpšana. Taču cilvēki šeit ir it kā noslēguši nerakstītu drošības līgumu – neskatīties vienam uz otru vairāk par viegli pārskrienošu skatienu. Kluss “hello” un tikko manāms smaids ir vienīgais, ar ko apmainās apmeklētāji. Tas gan neattiecas uz bērniem – tie met lokus ap neredzētiem vienaudžiem kā mazi kucēni spoži brūnām acīm, ja viņiem būtu astes, tad tās draiski kustētos, aicinot uz skriešanu. Un skriešana, kas Sudsvillē gan tiek ik pa laikam apsaukta, arī sākas. Mūsu bērniem te bija pirmās iepazīšanās ar spāniski runājošajiem bērniem, gan sacenšoties auļošanā, gan plecu pie pleca spēlējot telefona spēlītes. Melnie bērniņi vairāk turas pie vecākiem, klausīgi un disciplinēti. Starp pieaugušajiem te neredz nekādas čupošanās, ne draudzēšanās. Te nav nekādas romantikas, kā varētu iedomāties no filmām vai grāmatām – vīrietis un sieviete, abi vientuļi, iet uz veļas mazgātuvi, lasa grāmatu, ierauga, ka vienu un to pašu, saskatās, iepazīstas un paliek kopā. Nekā tamlīdzīga. Te nāk ģimenes – jauni hispaniki, kas parasti ir maza auguma, nedaudz apaļi, viens bērns vēl gluži bēbīts, to ieliek veļas ratiņos, otrs skraida apkārt. Vīrs pāri 40 ar ogļu melnām ūsām un mazu rozā tērptu meitiņu – viņš rūpīgi loca mazas krāsainas drēbītes, zeķītes, lielākas skolas formas, meitene ar mazām rociņām mēģina darīt pakaļ. Nāk arī cilvēki pa vienam – man prātā palicis kāds milzīgi garš, vairs ne jauns melnais vīrs, kurš lēnām un rāmi locīja milzīgas baltas apakšbikses. Es esmu redzējusi arī tādus apmeklētājus, par kuriem rodas aizdomas, ka viņiem nav īstu māju, nu vismaz zobu noteikti nav. Šķiet, amerikāniskā apsēstība ar tīrību iestiepjas visos slāņos – arī bezpajumtnieki un ubagi, kurus te esmu redzējusi, ir diezgan tīri. Tīras drēbes un duša ir tādas pat cilvēktiesības kā vārda brīvība.

Visā Amerikā ir vairāk kā 3000 pašapkalpošanās mazgātuves – coin laudry, laundromats, un viņu mērķauditorija ir tie, kas dzīvokļus un mājas īrē, un tie pārsvarā ir nabadzīgi strādnieku ļaudis, kuri rotē pa dažādām vietām, meklējot darbu vai labāku peļņu. Tāpēc arī mazgātuves tiek uzskatīta par vienu no vietām, kur satikt mazturīgos un marginālos slāņus, arī, piemēram, spāniski runājošo un diezgan sevī noslēgto kopienu, lai tos pētītu, aicinātu uz bibliotēkām, iesaistītu kādās sociālās programmās vai kā citādi tārgetētu. Laundromāti darbojas kopš 60. gadiem, un tiek uzskatīti par stabili ienesīgu biznesu, bet to vidē izplūdinātie notekūdeņi ar mazgājamo līdzekļu paliekām ierindo tos arī pie vides problēmām. Turklāt to milzīgie un nenoliedzami ļoti ērtie industriālie žāvētāji patērē milzīgi daudz elektrības. Tos gan te lieto arī katrā mājā – ne velti Amerikā par vienu no radikālākajiem zaļā dzīvesveida elementiem uzskata atteikšanos no veļas žāvētāja.

Veļas mašīnu un žāvētāju par nopirkt pavisam lēti, pārsimt dolāri. Tāpēc es reizēm brīnos par spožajām mašīnām, kuras piebrauc pie veļas mazgātuves un domāju – kāpēc viņi nav nopirkuši veļas mašīnu mājai. Par mums ir skaidrs, mēs te īrējam uz nepilnu gadu, un krāmēties ar iekārtu pārdošanu pirms prombraukšanas negribēsies. Tāpēc mēs turpinām reizi nedēļā soļot uz mazgātuvi. Tagad gan esam nomainījuši vietas – braucam uz otru pusi. Tā mazgātuve ir mazāka, pēc skata priecīgāka, jo sienas nokrāsotas košāk un pie griestiem izvilktas krāsainu karodziņu virtenes, mēs neesam vienīgie baltie, un daži uzraugi ir pat draudzīgi un sagaida ar howaudoin’ today? Un tur ir bezmaksas wi-fi.

laundromats1

Mūsu “jaunā” veļasmazgātuve, ar wi-fi

laundromats2

Protams, kad es ieraugu tik lielu un spēcīgu veļasmašīnu, man ir nepārvarama vēlēšanās tajā kādu ielikt, labi, ka ir šitāds brīdinājuma uzraksts.

Advertisements

25. vēstule, kuru gribēju rakstīt par sestdienas pastaigu, bet sanāca par bērniem

x164

Šonedēļ Jurģim piektdiena bija brīva – professional development day skolotājiem, bet pirmdien ir Mārtina Lutera Kinga diena, kā arī inaugurācija, un tāpēc skolas nav. Mums ir garā nedēļas nogale. Piektdien aizbraucām uz Eastern Market – ne tik daudz iepirkties kā vienkārši pastaigāties. Tirgus paviljona vienā galā ir tukša zāle, kurā, šķiet, ik pa laikam notiek koncerti un kopienas pasākumi, bet darba dienās gar malām ir galdiņi, pie kuriem pulcējas mammas ar ratiņiem un telpas plašumu bērni labi liek lietā skraidīšanai. Mēs vienkārši uzkožam, jo manējiem, kolīdz viņi ir no mājas ārā, neskatoties uz to, cik sātīgas bijušas brokastis, pēc gājiena apmēram viena kvartāla garumā, iestājas “kaut ko apēst” kondīcija, un, ja tā netiek labota, pastaigu var norakstīt. Kāda jauna sieviete ir izklājusi uz grīdas mīkstu segu un uz tās dudinās ar zīdaini – apmēram trīs mēnešus vecu. Es pie sevis nošausminos par nepareizo handlingu un bēbīša sēdināšanu, bet tajā pašā laikā nostaļģiski atminos saldo laiku ar pirmo bērnu. Sieviete dūdo un staro, bēbītis mīlīgi spirinās, viņai ir liels t-krekls un mīkstas bikses – pēcdzemdību apaļīgums kā nekā. Maija izrāda interesi par mazuli, un jaunā mamma priecīgi viņai to rāda. Sākam runāties un sajūsmināties par mazo Slounu (un nedaudz arī Grejas Anatomiju) kopīgi. Viņa ir eņģelis, saka sieviete, es atzīmēju – tu izskaties patiešām laimīga ar bēbīti. Vai tas ir tavs pirmais, vaicāju, pie sevis kā pieredzējusi trīs bērnu māte jau skaidri zinot, ka tā noteikti ir. Es esmu auklīte, viņa atbild, un man katru dienu ir tas prieks desmit stundas pavadīt ar šo brīnumu. Jā, es biju piemirsusi. Amerikā nav bērnu kopšanas atvaļinājuma. Nav pabalstu mātēm. Kad bērnam ir trīs mēneši, tad jāiet strādāt, ja gribi savu darbu saglabāt. Viņas mammai ir grūti, viņa katru vakaru raud, saka auklīte. Bet tad Slounai ir laiks doties ēst mammas pieniņu – mamma  atslauc to darbā esot, un es pat nevaru iedomāties, cik tas var būt sāpīgi gan fiziski, gan garīgi.

Pirms dažām dienām klausījos radio pārraidi savā jaunākajā mīļākajā radio – NPR. **Neliela atkāpe – šī laikam ir mana pirmā pieredze ar patiesi kvalitatīvu sabiedrisko radio, kurā gandrīz katrs sižets varētu būt paraugs labam mediju stāstam, un, lai arī tā varbūt ir tikai ilūzija, bet tomēr ar katru klausīšanās reizi man šķiet, ka es zinu un saprotu vairāk. NPR ir arī lieliska iPhone aplikācija – iesaku!** Pārraide, ko pieminēju, bija par “pelēko paaudzi” – ko nozīmē tas, ka sievietes ASV pirmo bērnu laiž pasaulē vēlīnos 30, un to rosinājis nesens pētījums par ģenētiskām veselības problēmām bērniem, kuru mātes ir gados pie 40, jeb politkorekti sakot “advanced maternal age”. Nav īsti skaidrs arī tās, kādas sekas bērna attīstībai var rasties no hormonālajām auglības terapijām, kuras bieži vien spiestas lietot sievietes, kas savu trīsdesmitgadnieču laiku sūri grūti strādājušas, lai kļūtu par menedžerēm, partnerēm juridiskajās firmām vai vienkārši, lai sasniegtu pietiekami stabilu pozīciju, un nu mēģina notvert iespēju radīt bērnu. Viss ir vienkārši un skarbi – ASV ir tik daudz cilvēku, kas gatavi aizpildīt darbaspēka vietas, kā arī gana daudz imigrantes, kuru kultūra nosaka to, ka viņas dzemdē daudz un agri, ka nav nepieciešams darīt neko tādu, lai atbalstītu bērnu rašanos, jo ir gan darbaspēks, gan dabīgais pieaugums.  Ja vēlies amerikāņu sapni, tad nav ko sapņot par bērniem, kad tev ir 20.  Vēlīnie vecāki arī rada “sendviča paaudzi”, kā to dēvēja raidījumā – tad, kad vēlīno vecāku bērniem pašiem dzimst bērni, viņu vecāki ir jau krietni gados, un līdz ar to ir jārūpējas gan par mazuļiem, kas rausta brunci, gan novecojošiem vecākiem, kuriem pilnīgi pamatoti pienākas gan garas telefona sarunas, gan uzmanība un laiks. Raidījumā runāja sieviete, kura pati pirmo bērnu dzemdējusi 37 gados – viņa teica –  bērni ir vislabākā motivācija būt veselīgam un palikt jaunam. Manai mammai bija 38, kad es piedzimu, un mans jaunākais bērns ir dzimis 36 gados, tāpēc tēma uzrunāja īpaši personīgi. Taču vēl vairāk mani iespaidoja tas, kā programmas vadītāja stāstīja par tām citām valstīm, kurās ir bērna kopšanas atvaļinājums, pabalsti, saglabāta darba vieta – kā par pasaku, kā par nerealitāti.

Apburošās bēbītes Slounas auklīte man vaicāja, vai es esmu mamma vai auklīte. Mamma, un tā ir tik liela privilēģija.

x165

x166

Sestdien mēs devāmies pastaigā uz mazo Mount Rainier pilsētiņu. Uz to pusstundu jābrauc ar busu, un tajā atrodas kooperatīvais eko veikals Glut. Iepriekš mēs tur bijām ar auto, bet tagad izdomājām arī pastaigāt pa apkaimi, un, kā izrādījās, Glut arī ir gandrīz vienīgais, kas tur ir. Mr. Rainier ir priekšpilsēta, kurā apmēram 8 tūkstoši iedzīvotāju.  Izkāpjam autobusā pieturā un paejam garām bariņam vietējo afroamerikāņu, kas skaļi un priecīgi runājas un dažiem no viņiem trūkst zobu, dodamies Glut virzienā un redzam uzkrītoši daudz slēgtu vietu – veikali, ēstuves, biroji – visur šiltes “for sale”, “available”. Pie Glut gan ir rosība un veikalā pie kases rindas, arī vegānā eko kafejnīca, kas tam blakus, ir pilna. Iepērkam lēcas un lēto izlejamo bioloģisko olīveļļu, apēdam vegānās kūkas, bet pastaigāt tā arī īsti nav kur. Viens bērnu  laukumiņš, pašvaldības māja, dzīvojamais rajons.

x167

x168

x169Māja, kas ir pirmā no labās, izpelnījās uzmanību ar zaļo uzrakstu “Solar House” – tai uz jumta ir liels saules bateriju panelis. Jā, un arī saule šodien pēc trīs pelēkām dienām bija lieliska.

x170Un debesis klasiskajā zilumā

x171

x172Iespējams, viņu šajā blogā jūs vēl nebijāt redzējuši. JB.

x174

18. vēstule. Gaidot skolas autobusu

 

Mūsu pietura ir tepat, ap stūri – augšup pa Frederika ceļu, tad pa kreisi pa 77. avēniju, aiz muguras ugunsdzēsēju depo un esam klāt pie pagrieziena, kur apstājas dzeltenais skolas autobuss. Turpat ir arī taka, kas ieved mūsu “mežā” – nelielā un diezgan mežonīgā, kur augsti koki apauguši ar vīteņiem, sausajās lapās vienmēr čabinās vāveres un putni ar koši sarkaniem vēderiem. Pa taku var nokļūt vientulīgajā bērnu laukumiņā, kurā mēs nekad neesam sastapuši nevienu bērnu, tikai dažus pārīšus, kuri pēc skolas vai darba pārtraukumā atnākuši uz soliņiem un šūpolēm paflirtēt. Pamazām pieturā sarodas arī citi. Spāņu sieviete, kura draudzīgi smaida un saka “Hi” un vienmēr nāk kopā ar divgadīgu puiku ar garām melnām cirtām. Reizēm ir arī kāda ļoti apaļa spāniete, kura mēdz ņemt līdzi savu plastmasas beņķīti – autobuss bieži kavējas. Apaļā laikam ir aukle bērniem, kas dzīvo pāris mājas no mums. Citu reizi ir šo bērnu mamma, kura laikam ir ieceļotāja no kādas Āzijas valsts, un viņas angļu valoda ir ļoti lauzīta, bet spāņu gan raita. Viņas parasti spāniski čalo un smejas. Tad laiskā, bet cēlā gaitā nāk kāda skaista jauna tumšā sieviete, sīkās bizītes sasietas augstā zirgastē, viņa ir līdzīga Bejonsē un viņa ne ar vienu nesveicinās un nerunā. Šodien viņa atpeldēja lejup pa ielu mīkstās istabas čībās, lasīdama grāmatu. Autobuss vienmēr kavējas un Kārlis parasti tikmēr spēlē savu pieturas spēli – sprauž zemē zariņus, taisot kaut kādu viņam vien saprotamu konstrukciju. Kad atbrauc autobuss, tas apstājas ielas vidū un, pirms atvērt durvis, izlaiž barjeru, kura neļauj bērniem skriet tam priekšā, un tad ārā birst bērni. To ir daudz vairāk kā sagaidītāju, jo lielākā daļa aizsoļo uz mājām paši. Izkāpj sprogainā Bejonses meitiņa, un viņas mamma vienmēr atplaukst platā smaidā, paceļ viņu opā un dodas augšup. Izkāpj trīs aziātiskie bērni ar Dusmīgo putnu mugursomām, un viņus uzreiz sāk ganīt apaļā spāniete. Izveļas draudzīgās spānietes apaļais dēls – arī viņš ir ļoti draudzīgs un parasti nāk pie mums runāties ne pārāk skaidrā angļu valodā. I like your baby, viņš saka par Maiju. Un pastāsta man, ka ēd ābolu, jo tas ir ļoti veselīgs. Arī ar Jāni no rīta viņš parunājoties. I ate banana, puisītis saka. Jānis vaicā – today? Jo autobuss no rīta brauc agri – 7:30. Zēns atbild – yesterday. Viņš ir vienīgais, ar kuru mēs esam iepazinušies, viņu sauc Kristian Santos, un viņam ir pieci gadi. Jurģis parasti izkāpj no autobusa ciešā nopietnībā, un saka, ka viņam gājis labi. Mēs ejam mājās un es uzdodu savus mīļākos jautājumus – ko tu ēdi pusdienās, vai šodien pateici kādu vārdu angliski? Jā, bye bye un thank you, viņš parasti saka. Pārsvarā Jurģis skolas laiku pavada pilnīgi klusējot.

“Meža” taka uz bērnu laukumiņu

Mūsu pieturas stūris

Buss ir klāt

Pirms nedēļas biju aizgājusi uz skolu, paskatīties, kā viņiem notiek pusdienas un ko viņi ēd. Satiku viņa klasi gaitenī, dodoties uz ēdnīcu. Bērni šajā vecumā tiešām ir tik ļoti līdzīgi – viņi aplipa man – are you his mom, un stāstīja, kas viņi ir. Kāda meitene vaicā – does he speak at all? Es stāstu, ka jā, viņš patiešām runā, tikai vēl nemāk angliski. Viņa acīmredzami nenoticēja, jo tad, kad mēs ar Jurģi sākām pļāpāt latviski, izbrīnā iesaucās – he is speaking! Pusdienu procedūra Glenridžā ir ļoti strikta. Bērni no savas klases rindā dodas uz ēdnīcu, un tur gaida, kad varēs ieiet ēdamzālē. Gaitenī stāv skolas darbinieki, kas norāda, ka jāstāv mierīgi, ar sejām uz priekšu un klusi. Kad atļauts ieiet zālē, tad visi sasēžas ap galdiem un gaida, kad varēs stāties rindā uz ēdiena izsniegšanu. Tad, kad tā pienākusi, paķer savus pieniņus un ēdiena porcijas, kas tiek servētas uz vienreizējām paplātītēm. Todien tika izsniegta kartupeļu biezeņa bumba, kas uztupināta uz apaļām bālām un ļoti plānām pankūciņām, zaļās pākšu pupas un mazs augļu biezenīša toverītis. Pie kases bērni ievada savu kodu un kasiere piereģistrē ēdienreizi. Lielākā daļa ēd vai nu par velti vai arī par 40 centiem. Kasiere uzslavē Jurģi, ka viņš ātri iemācījies savus ciparus. Pa ceļam jāpaķer vienreizējie galda piederumi un visi atpakaļ savās vietās. Plānās pankūciņas izrādās ir teju caurspīdīgi sagriezta gaļa (vēlāk ēdienkartē izlasīju, ka laikam tas bija domāts tītars) un ir briesmīgi sāļas. Pie galda Jurģa klasesbiedri man turpina kaut ko stāstīt, bet es bērnišķīgo čivināšanu angļu valodā ne pārāk skaidri saprotu. Kāds Alvins man izbrīnīts prasa, kā es varu saprast Jurģi, un vēl stāsta to, ka esot kopā spēlējušies. Pēc ēšanas visi stājas atkal rindā un gaida komandu, kad varēs doties ārā uz laukumu. Notiek kaut kāda gaidīšana, un pēkšņi zāli pāršķeļ skaļa svilpe. Viena no uzraudzēm – un viņa ir no tiem resnajiem amerikāņiem, kas izskatās pēc bumbas, bet uz tās uzsēdināta lellīga sievietes galva ar blondiem pusgariem matiem – sāk kliegt, ka visiem vajag stāvēt rindā un būt klusiem. Bērni uz brīdi aprimst. Pēc tam Jurģis stāsta, ka viņa tā svilpj katru reizi, bet bērni tikai smejas. Un tad visi dodas ārā – zāles galā ir skatuve, rinda pazūd priekškara spraugā, bet aiz tās, kā izrādās, ir izeja uz sporta laukumu.  Mani nedaudz mulsina tas, ka viņi uz tā saucamo sportu, kas vairāk ir dauzīšanās laukumiņā, dodas tajās pašās skolas formās, bet no otras puses – tas atvieglo dzīvi. Es vēl uzmetu aci tam, kā Jurģis aizsoļo spēlēties, un eju prom. Mans skolas apmeklējums beidzies.

Vēl nedēļu pirms tam – pirmdienā pēc Varoņu dienas, kas valstī bija brīvdiena, notika Vecāku-skolotāju konference. Tas nozīmē, ka katra bērna vecāki tiekas ar skolotāju individuālai sarunai. Mums ir pat divi skolotāji – Ms McConnell un angļu valodas skolotājs Marks, jo Jurģis ir īpašā programmā bērniem, kuriem papildus jāmācās valoda. Ms McConnell vārds ir Vendija, un tas viņai tik ļoti piestāv. Vendija jauna, brūna un liela, apaļām acīm un jauka kā māršmellovs. Viņa uztraucas par to, vai Jurģis jūtas labi un ir izdomājusi, ka sagatavos kartiņas ar svarīgākajām frāzēm latviski un angliski. Mēs smejamies, ka tā Ms. McConnell iemācīsies latviski, nevis Jurģis angliski. Vendija arī stāsta, ka viņai ir draudzene, kas strādā kādā federālajā iestādē, un tad, kad viņa stāstījusi par skolnieku no Latvijas, teikusi, ka viņai ir kolēģis latvietis. Izrādās, ka tas ir Ivars – viens no vietējiem latviešiem, kuru mēs pazīstam un kura ģimene mums daudz palīdzējusi iekārtojoties. Savukārt angļu valodas Marka meitiņa iet Vašingtonas Valdorfskolā, kura arī mums ir tīri labi pazīstama. Abi skolotāji ir priecīgi dzirdēt, ka mājās no Jurģa nāk ārā vārdi angļu valodā, jo skolā viņš nesaka neko, tikai ļoti uzmanīgi klausās, vēro un uztver. Viņam patīk matemātikas stundas, jo tad viņš var piedalīties un rēķināt, un arī zinātnes stundās, kurās jāzīmē “taureņa aplis”, “koka aplis” un “vardes aplis”.

Jurģa klase

Jurģis un Ms. McConnell

Šonedēļ skola tikai divas dienas – Pateicības dienas brīvlaiks. Jurģis atnesa mājās tītara aplikāciju. Bet es domāju par to, kā viņu iedrošināt sākt laist arī ārā to angļu valodu, ko nu ir sakrājis.

p.s. Piezīme īpaši vecmammām – bērni ēd labi, Kārlis īpaši iecienījis vistas kājas, bet Jurģis prasa katru dienu vārīt zupu. Maijai patīk arī ik pa laikam pieprasīt “svīs-ta-mai-zi!”

Foto daidžests

Beidzot mūsu mājās ir internets. Tas nebija viegli. Uzreiz sapratām, ka uz parastu wi fi pieslēgumu caur vadiem mēs nevaram cerēt, jo šeit piedāvā divu gadu kontraktus. Uzlauzt kaimiņu wi fi paroles – tik gudri mēs neesam. “Puļķis” – mazais iespraužamais modems  mūsu mājā tīklu netvēra. Tad nu palikām pie varianta, ka pieslēdzam man vietējo telefonu ar lielu datu apjomu un caur to pieslēdzamies arī datoram. Izrādījās, ka manu veco iPhone pieslēgt MacBook ir diezgan komplicēts process, detaļās neiedziļināšanos, bet Jānim tas paņēma vairākas dienas. Taču nu ir beidzot rezultāts, tāpēc man gribas ielikt kādas bildes, kuras pa šo laiku ir iekrājušās.

Maija un Eštons, vienkārši tāpat, jo viņi abi ir tik smukiņi.

Balts zirgs Rūtiņu mājā. Arī vienkārši tāpat, jo man Instagram neiet. Kad ies, tad no šādām bildēm blogs būs pasargāts.

Mūsu lielais, tukšais iekšpagalms. Sandy tuvojoties, tā tukšums bija drošinošs – neviena liela koka tuvumā.

Iekšpagalma lievenītis.

Pirmās īstās amerikāņu pankūkas – tās pufīgās, kuras ēdot ik pa laikam aplaista ar satriecoši saldu sīrupu, var iztērēt pat veselu glāzi.

Netālu no mūsu mājas ir apkaimes parks (neighborhood park), kurā ir arī spēļu laukumiņš, un tajā dzīvot Briesmīgais Pīlēns…

… un viņa mazāk cietusī draudzene Dīvaini Smīnošā Panda.

Brizgu bērni kavē laiku publiskajā veļas mazgātuvē.

Bet šerpā veļas mazgātuves uzraudze uzsvārcītī ar Betty Boop attēlu apdruku glābj krīzes situāciju – izplūdis ūdens. Pievērsiet uzmanību pēdējam dvielim rindā.

Bulkas maza bērna galvas lielumā, La Dolce Vida Bakery, Hyattsville. Starp daudzajiem “hispanic” klientiem angliski runā tikai kāda latviešu ģimene ar trīs maziem, trakojošiem bērniem, kuri mēdz nopirkt katram pa bulkai (maizītei? milzu cepumam? izstrādājumam?) un apēst, piesēduši turpat netālu uz apmalītes pie Bank of America, skatoties, kā garām pa lielceļu traucās mašīnas.

Jānis neizturēja un kūkas formā izcepa maizi.

Muzeju diena – pa ceļam uz Indiāņu muzeju. Atrodiet mūs četrus.

Milzīgā peles galva pie Smithsonian mākslas galerijas

Kafejnīca un ceptuve pie Dupont circle. Brīdis, lai paspētu nobildēt šokolādīgo (vairāk uz fudge pusi) cepumu, bija ļoti īss.

Mazais staigātājs (kuru laikam steidzīgi jāsāk ģērbt meiteņu drēbēs, lai nesauc “Oh, you have three boys!”)

Jurģis muzicē kopā Ilgu Reiznieci 🙂 Latviešu dziesmu vakars Draudzes namā.

Jā, arī Jānis ir ar mums. Home office. Vīna glāze – mana.

Mūsu “country” stila virtuve.

P.s. Piedot, ka miglu bildes, drīz mums būs arī normāls fotoaparāts. Pagaidām viss uz vecā iPhone nobružātajiem pleciem.