RSS plūsma

Tag Archives: mirkļi

14. vēstule. Pirmais mēnesis Amerikā. Pilnīgi subjektīvi.

Ir pagājis viens mēnesis, kopš mēs esam Amerikā. Ja mēs būtu tūristi, tad noteikti šajā laikā būtu redzējuši daudz vairāk ievērojamas vietas, daudz vairāk ēduši kafejnīcās, daudz vairāk braukājuši, staigājuši, piekusuši, iepirkušies. Un varbūt teiktu, ka esam redzējuši Ameriku. Es varu teikt, ka mēs esam nomēģinājuši kādu šķēli īstas, raupjas Amerikas un pavisam nedaudz ieķeksējuši no kūkas dekorācijas.

Nevaru atturēties no klišejas, ka Amerika ir komplicēta, milzīga, pretrunīga. Es patiešām nesaprotu, kā viens cilvēks spēj šo valsti vadīt, lai arī priecājos līdz ar mūsu Amerikas paziņām, ka Baraks Obama ir pārvēlēts. Varbūt pavisam nedaudz saprotu Amerikas latviešus un to, kā un kāpēc viņi spēj uzturēt savu latvisko identitāti, tam veltot tik daudz enerģijas – tas ir patvērums un jēdzīgas dzīvošanas veids.

Mūsu ikdiena šobrīd ir iegājusi zināmā ritmā – no rīta Jānis aizved Jurģi uz skolas autobusu, un tad dodas uz universitāti. Ja es esmu laba sieva, tad iedodu viņam līdzi siltas pusdienas termosā. Es dzeru kafiju, kamēr pamostas Kārlis un Maija, un tad mēs darbojamies. Kārlim ļoti iepaticies zīmēt, kas mājās viņam galīgi nebija pa prātam, un Maija zīmē viņam līdzi. Viņai patīk “lasīt”, un viņa pazīst bildē, ka tas jūras ezis, bet gliemežus sauc par “ģimeni” (vainojiet “divmetrīgā eglē ērgis filmē gliezmežu ģimeni…”). Tad mēs taisām ēst, un dodamies pastaigā un pēc Jurģa. Kad brāļi satiekas, tad viņi ir noilgojušies un apmēram pēc trīs minūtēm sāk kauties. Pamīšus kaujoties un spēlējoties sagaidām mājās tēti. Taču brīvajās dienās mēs dodamies ekspedīcijās – tepat Vašingtonas apkaimē.

Ir lietas, kas man Amerikā nepatīk. Es patiešām līdz šim brīdim nebiju apjautusi, cik ļoti lielā mērā eiropeieši ir staigātāji. Es sazvanos ar Karolu Annu, kas ir “childcare consultant” Jāņa universitātē, lai apspriestu iespējas atrast kādas nodarbības Kārlim. Kad viņa uzzvana, mēs staigājam. “Oh, you Europeans are so much better at walking than we are”, viņa izsaucas, un novēl “keep walking”. To mēs arī darām. Taču kopumā dzīve bez mašīnas ir diezgan neparasta Amerikai. Un sabiedriskais transports, kā lai to pasaka, “sucks”. Metro kavējas nebeidzamo remontu dēļ, un tajā nav radiālas līnijas, līdz ar to aizbraukt līdz citai priekšpilsētai var, tikai pārsēžoties DC centrā. Autobusi arī ir, bet tajos ar bērniem grūti, un bērnu ratus drīkst ienest tikai salocītā veidā. Bet labi ir tas, ka no mūsu dzīvesvietas ir laba nokļūšana uz pašu DC centru.

Arī tas, ka nevar normāli ņemt un pieslēgt internetu, ir diezgan tracinoši. Taču no otras puses – es atkal lasu grāmatas. Un bērni zīmē, nevis skatās multenes.

Iespējams, ka tas ir Amerikas plašums, priekšpilsētas izkliedētība, kas brīžiem nomāc cilvēku, kurš pieradis pie mazas pilsētas, mazas ielas un tā, ka visu – gan praktisko, gan sociālo, gan kulturālo – tik vienkārši sasniegt. Šeit tuvākie sasniedzamie pieturas punkti ir viens veikals un veļas mazgātuve pa labi, otrs šopingcentrs pa kreisi, un pa vidu dažas mazas aizdomīgas bodītes ceļmalā. Lai nokļūtu kur citur, tas jau ir vesels projekts.

Un jā, mūsu mājas prusaki man joprojām nepatīk.

Taču man ļoti patīk tas, ka šeit cilvēki uz ielas sveicinās un pamāj viens otram. Ka pavisam nepazīstami svešinieki mēdz pārmīt pāris frāzes, veikala kasieri papļāpā, cilvēki muzejā dalās iespaidos par to, ko redz. Nav tādas Austrumeiropeiskās stikla sienas “izliksimies, ka neviena cita nav un es nevienu neredzu”.  Tās nav nozīmīgas un dziļas sarunas,  tās nav attiecības vai kaut kas nopietns, bet pavisam virspusēja ikdienas socializēšanās. Bet atšķirīgi patīkama. Nemaz nerunāsim par to, kā Maija soļo, piemēram, pa Zoo, un ik pa trīs metriem kolekcionē izsaucienus “she is so cute”, bet es eju mazu gabaliņu aiz viņas un katru reizi nedaudz piepūšos mātes lepnumā.

Mēs esam iepazinušies ar patiešām iedvesmojošiem cilvēkiem. Mēs esam iemācījušies kaut nedaudz atmest latviski indviduālistisko mentalitāti – “mēs paši par sevi ļoti labi varam parūpēties” un pieņemt palīdzību. Un arī palūgt. Un būt priecīgiem par to, ka ir cilvēki, kas atbalsta un palīdz.

Par to interesanto un aizraujošo, ko esam redzējuši un piedzīvojuši, jau rakstu vēstulēs, bet manā subjektīvajā sarakstā augšgalā ir brauciens uz okeānu, sārto lapu periods šeit, pilsētā – tām ir citādāks, sarkanāks košums, un arī paši koki lielāki, dabas bagātīgums, kurš iespraucas pat piepilsētās, kur ir pa laikam ir mazi mežonīgi mežiņi, mūsu piemājas publiskā veļas mazgātuve, kas ir tāds biezs ikdienas malks, Smitsona muzeji ar savu bezgalīgumu un daudzie mazie brīži, kad izdodas ieskatīties atkal kaut kur ap stūri.

Tā Daiga, vedot mūs no viena pasākuma uz otru, reiz izmeta līkumu un parādīja mums vietu, kur kādreiz, 19. gadsimtā bijusi ļoti smalka un elitāra meiteņu skola – tur ieradušās senatoru meitas ar visām kalponēm. Tāda kā maza pilsētiņa, kurā katra ēka būvēta atdarinot kādu vēsturisku stilu – ķīniešu mājiņa līdzās austriešu stila villai, bruģēti celiņi, romantiski iekšpagalmi. Pirms pārdesmit gadiem Seminārs bija gandrīz sabrucis, un tur varēja tikai iet fotografēt graustu bildes, bet tad to pārņēma kāds attīstītājs un tagad tur ir dzīvokļu komplekss. Lūk, tādas 15 minūtes no Amerikas.

Foto daidžests

Beidzot mūsu mājās ir internets. Tas nebija viegli. Uzreiz sapratām, ka uz parastu wi fi pieslēgumu caur vadiem mēs nevaram cerēt, jo šeit piedāvā divu gadu kontraktus. Uzlauzt kaimiņu wi fi paroles – tik gudri mēs neesam. “Puļķis” – mazais iespraužamais modems  mūsu mājā tīklu netvēra. Tad nu palikām pie varianta, ka pieslēdzam man vietējo telefonu ar lielu datu apjomu un caur to pieslēdzamies arī datoram. Izrādījās, ka manu veco iPhone pieslēgt MacBook ir diezgan komplicēts process, detaļās neiedziļināšanos, bet Jānim tas paņēma vairākas dienas. Taču nu ir beidzot rezultāts, tāpēc man gribas ielikt kādas bildes, kuras pa šo laiku ir iekrājušās.

Maija un Eštons, vienkārši tāpat, jo viņi abi ir tik smukiņi.

Balts zirgs Rūtiņu mājā. Arī vienkārši tāpat, jo man Instagram neiet. Kad ies, tad no šādām bildēm blogs būs pasargāts.

Mūsu lielais, tukšais iekšpagalms. Sandy tuvojoties, tā tukšums bija drošinošs – neviena liela koka tuvumā.

Iekšpagalma lievenītis.

Pirmās īstās amerikāņu pankūkas – tās pufīgās, kuras ēdot ik pa laikam aplaista ar satriecoši saldu sīrupu, var iztērēt pat veselu glāzi.

Netālu no mūsu mājas ir apkaimes parks (neighborhood park), kurā ir arī spēļu laukumiņš, un tajā dzīvot Briesmīgais Pīlēns…

… un viņa mazāk cietusī draudzene Dīvaini Smīnošā Panda.

Brizgu bērni kavē laiku publiskajā veļas mazgātuvē.

Bet šerpā veļas mazgātuves uzraudze uzsvārcītī ar Betty Boop attēlu apdruku glābj krīzes situāciju – izplūdis ūdens. Pievērsiet uzmanību pēdējam dvielim rindā.

Bulkas maza bērna galvas lielumā, La Dolce Vida Bakery, Hyattsville. Starp daudzajiem “hispanic” klientiem angliski runā tikai kāda latviešu ģimene ar trīs maziem, trakojošiem bērniem, kuri mēdz nopirkt katram pa bulkai (maizītei? milzu cepumam? izstrādājumam?) un apēst, piesēduši turpat netālu uz apmalītes pie Bank of America, skatoties, kā garām pa lielceļu traucās mašīnas.

Jānis neizturēja un kūkas formā izcepa maizi.

Muzeju diena – pa ceļam uz Indiāņu muzeju. Atrodiet mūs četrus.

Milzīgā peles galva pie Smithsonian mākslas galerijas

Kafejnīca un ceptuve pie Dupont circle. Brīdis, lai paspētu nobildēt šokolādīgo (vairāk uz fudge pusi) cepumu, bija ļoti īss.

Mazais staigātājs (kuru laikam steidzīgi jāsāk ģērbt meiteņu drēbēs, lai nesauc “Oh, you have three boys!”)

Jurģis muzicē kopā Ilgu Reiznieci 🙂 Latviešu dziesmu vakars Draudzes namā.

Jā, arī Jānis ir ar mums. Home office. Vīna glāze – mana.

Mūsu “country” stila virtuve.

P.s. Piedot, ka miglu bildes, drīz mums būs arī normāls fotoaparāts. Pagaidām viss uz vecā iPhone nobružātajiem pleciem.