RSS Feed

14. vēstule. Pirmais mēnesis Amerikā. Pilnīgi subjektīvi.

Ir pagājis viens mēnesis, kopš mēs esam Amerikā. Ja mēs būtu tūristi, tad noteikti šajā laikā būtu redzējuši daudz vairāk ievērojamas vietas, daudz vairāk ēduši kafejnīcās, daudz vairāk braukājuši, staigājuši, piekusuši, iepirkušies. Un varbūt teiktu, ka esam redzējuši Ameriku. Es varu teikt, ka mēs esam nomēģinājuši kādu šķēli īstas, raupjas Amerikas un pavisam nedaudz ieķeksējuši no kūkas dekorācijas.

Nevaru atturēties no klišejas, ka Amerika ir komplicēta, milzīga, pretrunīga. Es patiešām nesaprotu, kā viens cilvēks spēj šo valsti vadīt, lai arī priecājos līdz ar mūsu Amerikas paziņām, ka Baraks Obama ir pārvēlēts. Varbūt pavisam nedaudz saprotu Amerikas latviešus un to, kā un kāpēc viņi spēj uzturēt savu latvisko identitāti, tam veltot tik daudz enerģijas – tas ir patvērums un jēdzīgas dzīvošanas veids.

Mūsu ikdiena šobrīd ir iegājusi zināmā ritmā – no rīta Jānis aizved Jurģi uz skolas autobusu, un tad dodas uz universitāti. Ja es esmu laba sieva, tad iedodu viņam līdzi siltas pusdienas termosā. Es dzeru kafiju, kamēr pamostas Kārlis un Maija, un tad mēs darbojamies. Kārlim ļoti iepaticies zīmēt, kas mājās viņam galīgi nebija pa prātam, un Maija zīmē viņam līdzi. Viņai patīk “lasīt”, un viņa pazīst bildē, ka tas jūras ezis, bet gliemežus sauc par “ģimeni” (vainojiet “divmetrīgā eglē ērgis filmē gliezmežu ģimeni…”). Tad mēs taisām ēst, un dodamies pastaigā un pēc Jurģa. Kad brāļi satiekas, tad viņi ir noilgojušies un apmēram pēc trīs minūtēm sāk kauties. Pamīšus kaujoties un spēlējoties sagaidām mājās tēti. Taču brīvajās dienās mēs dodamies ekspedīcijās – tepat Vašingtonas apkaimē.

Ir lietas, kas man Amerikā nepatīk. Es patiešām līdz šim brīdim nebiju apjautusi, cik ļoti lielā mērā eiropeieši ir staigātāji. Es sazvanos ar Karolu Annu, kas ir “childcare consultant” Jāņa universitātē, lai apspriestu iespējas atrast kādas nodarbības Kārlim. Kad viņa uzzvana, mēs staigājam. “Oh, you Europeans are so much better at walking than we are”, viņa izsaucas, un novēl “keep walking”. To mēs arī darām. Taču kopumā dzīve bez mašīnas ir diezgan neparasta Amerikai. Un sabiedriskais transports, kā lai to pasaka, “sucks”. Metro kavējas nebeidzamo remontu dēļ, un tajā nav radiālas līnijas, līdz ar to aizbraukt līdz citai priekšpilsētai var, tikai pārsēžoties DC centrā. Autobusi arī ir, bet tajos ar bērniem grūti, un bērnu ratus drīkst ienest tikai salocītā veidā. Bet labi ir tas, ka no mūsu dzīvesvietas ir laba nokļūšana uz pašu DC centru.

Arī tas, ka nevar normāli ņemt un pieslēgt internetu, ir diezgan tracinoši. Taču no otras puses – es atkal lasu grāmatas. Un bērni zīmē, nevis skatās multenes.

Iespējams, ka tas ir Amerikas plašums, priekšpilsētas izkliedētība, kas brīžiem nomāc cilvēku, kurš pieradis pie mazas pilsētas, mazas ielas un tā, ka visu – gan praktisko, gan sociālo, gan kulturālo – tik vienkārši sasniegt. Šeit tuvākie sasniedzamie pieturas punkti ir viens veikals un veļas mazgātuve pa labi, otrs šopingcentrs pa kreisi, un pa vidu dažas mazas aizdomīgas bodītes ceļmalā. Lai nokļūtu kur citur, tas jau ir vesels projekts.

Un jā, mūsu mājas prusaki man joprojām nepatīk.

Taču man ļoti patīk tas, ka šeit cilvēki uz ielas sveicinās un pamāj viens otram. Ka pavisam nepazīstami svešinieki mēdz pārmīt pāris frāzes, veikala kasieri papļāpā, cilvēki muzejā dalās iespaidos par to, ko redz. Nav tādas Austrumeiropeiskās stikla sienas “izliksimies, ka neviena cita nav un es nevienu neredzu”.  Tās nav nozīmīgas un dziļas sarunas,  tās nav attiecības vai kaut kas nopietns, bet pavisam virspusēja ikdienas socializēšanās. Bet atšķirīgi patīkama. Nemaz nerunāsim par to, kā Maija soļo, piemēram, pa Zoo, un ik pa trīs metriem kolekcionē izsaucienus “she is so cute”, bet es eju mazu gabaliņu aiz viņas un katru reizi nedaudz piepūšos mātes lepnumā.

Mēs esam iepazinušies ar patiešām iedvesmojošiem cilvēkiem. Mēs esam iemācījušies kaut nedaudz atmest latviski indviduālistisko mentalitāti – “mēs paši par sevi ļoti labi varam parūpēties” un pieņemt palīdzību. Un arī palūgt. Un būt priecīgiem par to, ka ir cilvēki, kas atbalsta un palīdz.

Par to interesanto un aizraujošo, ko esam redzējuši un piedzīvojuši, jau rakstu vēstulēs, bet manā subjektīvajā sarakstā augšgalā ir brauciens uz okeānu, sārto lapu periods šeit, pilsētā – tām ir citādāks, sarkanāks košums, un arī paši koki lielāki, dabas bagātīgums, kurš iespraucas pat piepilsētās, kur ir pa laikam ir mazi mežonīgi mežiņi, mūsu piemājas publiskā veļas mazgātuve, kas ir tāds biezs ikdienas malks, Smitsona muzeji ar savu bezgalīgumu un daudzie mazie brīži, kad izdodas ieskatīties atkal kaut kur ap stūri.

Tā Daiga, vedot mūs no viena pasākuma uz otru, reiz izmeta līkumu un parādīja mums vietu, kur kādreiz, 19. gadsimtā bijusi ļoti smalka un elitāra meiteņu skola – tur ieradušās senatoru meitas ar visām kalponēm. Tāda kā maza pilsētiņa, kurā katra ēka būvēta atdarinot kādu vēsturisku stilu – ķīniešu mājiņa līdzās austriešu stila villai, bruģēti celiņi, romantiski iekšpagalmi. Pirms pārdesmit gadiem Seminārs bija gandrīz sabrucis, un tur varēja tikai iet fotografēt graustu bildes, bet tad to pārņēma kāds attīstītājs un tagad tur ir dzīvokļu komplekss. Lūk, tādas 15 minūtes no Amerikas.

Advertisements

4 responses »

  1. ja, mani ari vienmer – joprojam – parsteidz Latvija, ka kiosku pardevejas nesasveicinas un neatvadas. un cilveki pukst par visadam mulkibam, bet pashi neko talak par savu degunu nav redzejushi.

    Atbildēt
  2. Kamēr vēl nepratu zviedru valodu, nespēju saprast ko tās kasieres var runāt ar katru pircēju “stundām”, kamēr gara rinda. Tagad jau esmu pieņēmusi, ka te ne1 nekur nesteidzas un gaidu,kamēr izrunāsies, bet pati šīs sarunas ar mani iespējami pieklājīgi pārtraucu jau aizmetnī – man tās tomēr nepatīk. Bet,jā, visas citas laipnības izpausmes un meitas sarunas ar suņu īpašniekiem mežā un kaimiņu ieteikumi kā ātrāk nokasīt ledu no vējstikla un visa laipnība visapkārt bija patīkama pārmaiņa.

    Atbildēt
    • bet laipnība no laipnības tomēr atšķirās katrā valstī. DE mani arī besīja tās pārspīlēti garās sarunas aptiekās un veikalos, un pamācības robežojās ar iejaukšanos privātajā sfērā. Luksemburgā cilvēki ir patiesi laipni un izsmalcināti brīvi, daļēji mentalitāta, daļēji bagātība. Vot, esmu aizmirsusi, kā bija Amerikā, atceros tikai, kā autobusā cilvēki prasīja, kur pirku kleitu un kioskos besīja un šokēja, ka Ņujorkā viss notiek tik lēni.

      Atbildēt
  3. Man ļoti patika Tava 14. vēstule – izlasīju ar lielu aizrautību! Kaut kas no sērijas “noķert momentu”, “brīža skaistums” vai arī “šeit un tagad”.
    Patiesā vērtība ir tas, ka Tu spēj to pamanīt un vēl par to uzrakstīt. Padalīties ar citiem. Tas iedvesmo paraudzīties uz savu ikdienu ar citu skatu. Novērtēt to, kas Tev pieder un cik īstenībā svarīgi ir tie clivēki, kuri atrodas Tev apkārt. Paldies!

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: