RSS Barotne

13. vēstule. Pirmais Halovīns.

[piezīme pirms vēstules: mani prieki par internetu mājās bija pāragri, jo mans iPhone, caur kuru es slēdzos klāt pasaulei datorā, aizgāja, nu tur, kur viņi aiziet, un tagad ar to var tikai prusakus sist. Vecā Nokia šo funkciju pilda tikai uz Jāņa datora (tāpat kā J vīpsnā par Mac-mīļiem) un viss notiek ļoti lēnām. Tāpēc bildes nebūs. Bet es tāpat rakstu vēstules un piezīmes, gan galvā, gan datorā. Tāpēc arī novēlots, bet tomēr ir klāt stāsts par Halovīnu, kas mūsu bērniem bija zīmīgs notikums un droši vien kļūst par vienu īpašu bērnības atmiņu]

Tajā pašā dienā, kad Jurģim bija pirmā skolas diena, mēs arī piedzīvojām mūsu pirmo īsto amerikāņu Halovīnu.  Tie ir jautri un sirsnīgi ģimenes un apkaimes svētki, īsumā apkopojot – vakars, kad pieaugušie bez ierunām dod saldumus bērniem, kuri saģērbušies dažādos – gan briesmīgos, gan mīlīgos tērpos, savukārt vecāki bez ierunām un ierobežojumiem ļauj viņiem šos saldumus ēst. Par Halovīna ballītēm pieaugušajiem nezināsim stāstīt, taču arī tādas noteikti bija, spriežot pēc metro redzētajiem cilvēkiem maskās.

Taču nevarētu teikt, ka Halovīna būtību neviens neapspriež un visi tikai priecājas. Atseviškos rajonos, kuros ir īpaši spēcīga baznīcas ietekme, Halovīns netiek svinēts. Tāpat arī atšķiras pieeja šiem svētkiem skolās – citās tiem netiek pievērsta uzmanība, ne tik daudz reliģisku motīvu dēļ, bet tādēļ, ka ne visas ģimenes var atļauties tērpus, citās tie tiek dēvēti korektāk – par ražas svētkiem. Indiāņu muzejā izpētījām stendu par meksikāņu mirušo svētkiem, kurus atzīmē 1.  vai 2. novembrī, dedzinot sveces, uz altāra liekot dažādas dāvanas mirušajiem, rotājot apkaimi ar košiem cukura galvaskausiem. Tas ir viens no Halovīna izcelsmes avotiem, taču tikpat liela ietekme ir arī no Anglijas un Īrijas, no kurienes nāk ķirbja kults. Taču ķirbjus izgrebt un izgaismot laikam izdomājuši amerikāņi paši, un šeit arī tie kļuvuši par tik līksmu svinēšanu – karnevālu, kurā ikdienas attiecības tiek apvērstas un bērni var neklausīt pieaugušos.

Gatavošanos Halovīnam novērojām jau kopš atbraukšanas – pie mājām Silver Springā, kur sākumā apmetāmies, ar katru dienu parādījās vairāk un vairāk Halovīnu dekorācijas. Sākot ar lielveikalos nopērkamiem zirnekļu tīkliem, kas nostiepti pār krūmiem un spociņiem, kuri izkārti kokos, beidzot ar īstām šausmu ekspozīcijām, kuras kulminēja tieši Halovīna nedēļā, un 30. oktobrī pie mājām arī tika iedegti izgrebtie ķirbji. Nelieli kapiņi ar izgaismotiem kapakmeņiem (varbūt uz tiem sarakstītie bija riebīgāko kaimiņu uzvārdi?), krēsli un galdiņš, pie kura čillo divi skeleti ar gailošām acīm un kokteiļu glāzēm rokās, spoki kokos un vēl visādas detaļas, taču galvenais – milzīgs, pusotru metru augsts zirneklis ar melnām kājām un spīdīgām acīm – tā bija iespaidīgākā piemājas ekspozīcija, kuru mēs redzējām. Taču ne mūsu rajonā, jo šeit acīmredzami Halovīns nebija cieņā. Tāpēc iepazīt šo Amerikas tradīciju mēs devāmies pie mūsu draugiem Rūtiņiem uz Silverspringu.

Jurģis Halovīnu sakarā knosījās un dīdījās jau labu laiku. Rūtiņu meita Ilga, kurai ir 15 gadi, stāstīja, ka Halovīns ir viņas mīļākie svētki, un no viņas sapratām, ka obligāti jāpārģērbjas. Jurģis izvēlējās, ka būs vampīrs un jau laicīgi lika iegādāties mākslīgās asinis. Kārlis nebija tik aizgrābts un uz Jurģa pratināšanu – kas tu būsi – atteica – Zariņš (un tā mūsu mājā ienāca jauns mitoloģiskais tēls – Briesmīgais Zariņš). Beigās tomēr iegādājās pirāta tērpu – ar cepuri, acs aizsegu, auskaru, rokas āķi un zobenu. Kāds Jāņa vietējais paziņa stāstīja, ka viņa rajonā jau iepriekšējā nedēļas nogalē rīkots “Mirušo gājiens”, kurā visi varējuši izrādīt savas maskas, un viņam visiespaidīgākās un spocīgākās likušās dvīņu meitenes, kuras pārģērbušās par dvīnītēm no “Shining” (es gan ceru, ka tā nebija bērnu pašu ideja un viņas šo filmu nav redzējušas).

To, ka masku daudzveidība ir ļoti liela un radoša, pārliecinājāmies paši. Kamēr Jurģis un Kārlis kopā ar Daigu un Ruksi devās savā “trick or treat” gājienā, mēs palīdzējām gatavot vakariņas un uzņēmām, Maijas vārdiem sakot, “bīsmoņus”. Tie gan pārsvarā bija vienkārši apburoši bērneļi jaukās, mīlīgās un asprātīgās maskās. Pirmais pie durvīm pieklauvēja mazs kosmonauts Ītans, kurš staigāja kopā ar tēti kā visi mazie bērni, tad nāca lielāku bērnu grupiņas. Vaicājām, kas tad jūs esat – nu ragana, Iron man, vēl kas, un tad viens puika, ģērbies viss baltā, spožā tērpā un spožu parūku galvā – nopīkst “I am Justin Bieber”.  Vēl kāds puika bija man nezināms tēls no man zināmās filmas “Blues Brothers”, bet jau pieminētā Rūtiņu Ilga – balts vienradzis-vampīrs.

Un tad atgriezās Brizgu puikas, stiepdami maisus ar saldumiem. Es jums teikšu – tas ir viņu mūžā lielākais saldumu apjoms, kas vienā reizē ir nonācis viņu rīcībā.  Turklāt viņi bija piegājuši diezgan stratēģiski – maisos bija diezgan liels Snickers daudzums, un Jurģis teica – mēs ņēmām šņikerus, jo tos mēs nedabūjam. Un arī kāds miljons citu mazā formāta saldo lietiņu, kuru vidū bija iemaldījies arī viens mandarīns.  Pēc picas un zupas viņi ķērās klāt maisu satura izpētei, šķirošanai un patēriņam, devīgi daloties arī ar māsu, kuras sejā bez šokolādes pēdām bija arī acīmredzams aplaimojums par šādu nepieredzētu brīdi viņas dzīvē. Un tā viņi strādā ar šiem maisiem vēl līdz šim brīdim un vēl kādu laiku arī strādās. Kārlis šodien teica, ka viņam ir tik daudz bombongu (izrādās, viņi līdz Halovīna vakaram šo vārdu nebija zinājuši, jo mūsmājās ir “končas”  un “končiņi”) kā nevienam latvietim. Papētot končas, ir skaidrs, ka ienākumi no svētkiem nonāk pie Hershey’s vai Nestles, kas ir 90% it kā tik dažādo un atšķirīgo kārumu ražotāji.

Skatoties uz saldumu pakām domāju, ka labi, ka Halovīns ir tikai vienu reizi gadā, un nākamgad ap šo laiku mēs nebūsim Amerikā. Bet tas, kas šajos svētkos ir patiešām jauks, ir tas, kā cilvēki atver durvis citiem cilvēkiem, priecīgi dalās ar labumiem, priecājas par bērnu tērpiem un priecīgajām sejiņām. Arī latviešim galu galā ir Mārtiņi, kuros ķekatnieki – tostarp arī nāvīte – staigā pa mājām un izprasa cienastus.

Bet latviešu veļu laiku arī es sajutu. Kārlis uzzīmēja bildi, kurā pelēki cilvēki lec okeānā un teica – tā ir vecmammas mamma un tavs tētis. Mirušie, kurus viņš nekad nav saticis un par kuriem mēs arī ikdienā mājās nerunājam.

 

Advertisements

2 responses »

  1. Aizkustinošs stāstiņš, it īpaši par milzum lielo daudzumu konču un Kārļa zīmējumu…

    Atbildēt
  2. par tam dvinitem no Shining…. brrrr…. tiem vecakiem gan ir humors.

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: