RSS Feed

15. vēstule. Mišeles kleita

Es atceros, kā pirms četriem gadiem skatījos Obamu pirmo deju triumfālajā inaugurācijas ballē, un jāatzīstas, ka mazliet apraudājos. Ne jau tāpēc, ka būtu ļoti liela Amerikas iekšpolitikas pārzinātāja, bet šajā brīdī bija kaut kas tāds. Un tā Mišeles baltā šifona kleita ar vieglajām un mazliet mirdzošajām rozīšu aplikācijām… Tad nu lūk, es šo kleitu redzēju ciešā tuvumā. Kopā ar visām Jimmy Choo kurpītēm. Vēlēšanu dienā, 8. novembrī mēs tematiski pieskaņoti apmeklējām Amerikas Vēstures muzeju. Mani tas interesēja jau sen, bet bažījos, vai bērniem būs aizraujoši. Taču beigās tieši es čīkstēju, ka ir gana un jāiet uz kafejnīcu.

Mišeles kleita atrodas īpašā un ļoti slavenā šī muzeja ekspozīcijā, kas veltīta pirmajām lēdijām, un kuras lielākā pērle ir pirmo lēdiju inaugurācijas kleitas. Tradīciju ziedot savu slavenāko kleitu Amerikas vēstures muzejam sāka Eizenhauera kundze Mamija. Tagad kolekcijā ir 11 inaugurācijas kleitas un vēl virkne ar dažādiem citiem tērpiem un aksesuāriem. Arī Džekijas K. saulesbrilles. Atgriežoties pie kleitām – Mišeles baltais brīnums stāv pašā vidū, un var arī noskatīties videoierakstu no pasākuma, kurā viņa kleitu nodeva muzejam. Mišele tajā atzīstas, ka ir ļoti pagodināta, bet tajā pašā laikā arī jūtas nedaudz dīvaini, ka tik liels “fuss” ap viņas kleitu (lai gan tā varbūt tāda demokrātiem piedienīga koķeta kautrība). Es domāju, ka vispagodinākais šajā visā stāstā varēja justies dizainers Jason Wo, kuram toreiz bija tikai 26 gadi, un – hops – Amerikas vēsturē iekšā uz visiem laikiem. Kleita ir patiešām fantastiska, nav brīnums, ka Baraks savu runu inaugurācijas ballē ievadīja, paužot sajūsmu par to, cik labi izskatās viņa sieva. Turpat līdzās kleitām romatiskas valsīgas mūzikas pavadībā uz maziem ekrāniem virpuļo visi pirmie pāri, kuru pirmā deja ir nofilmēta, un, kā jau teicu, šajā brīdī patiešām ir kaut kas tāds. Kā kāzu pirmajā valsī, kuru visi izbauda, vienkārši līksmojot, priecājoties un jūtoties pacilāti. Strīdi, problēmas, grūtības, bezdarbs, karš un ekonomikas krīzes nāks pēc tam.

Bet var saprast, kāpēc ap kleitām ir liels “fuss” – tās tik spilgti parāda gan sava laika stilu un garu, gan katras lēdijas personību. Kārtera kundzes kleitu man grūti raksturot trāpīgāk kā kāda apmeklētāja man blakus noelsās “Oh, this is so 70ties, so 70ties!!”. Tāds ļoti grezns hipiju tērps, par kuru šodien varbūt būtu sajūsmā hipsteri un īpaši advancētas fašionistas, bet arī varbūt viņas vēl ne. Nensijas Reiganas kleita ir pati tievākā visā kolekcijā, tā ir bijusi viena riktīgi sīka dāmiņa, nulles izmērs. Un Holivudisks glamūrs, šampanieša krāsa, pērlīšu izšuvumi, kas laikam ejot, liek kleitai “augt”, jo stiepj to garumā. Tai blakus esošā Barbaras Bušas kleita ir ne vien par daudziem izmēriem lielāka, bet arī pavisam cita pēc rakstura – matronīga, ar ņieburīgu samta augšu, garām rokām un kupliem ziliem tafta brunčiem, kas lieliski kontrastēja ar viņas spilgti sirmajiem matiem. Ne velti Barbaru dēvēja par par Pirmo Vecmāmiņu. Hilarijas kleita bija vienkārši smuka un gaumīga, un bildes atgādināja, cik viņa pati bijusi smuka un tieva. Laura Buša bija izvēlējusies sarkanu – “jo tāda krāsa vēl nebija bijusi nevienai pirmajai lēdijai ballē”. Viņas vīra prezidentūru iezīmēja karš.  Visas kleitas pēc Nensijas bija garām rokām, kārtīgas un cienījamas. Nešaubos, ka Mišele arī šajā ballē būs satriecoša, bet kleitu varēs paturēt sev, jo muzejs ņem tikai vienu no katras.

Rozalinnas Kārteres “Oh, so 70ties”

Tievtievā Nensija

Smukā un zolīdā Hilarija

Pārējo kundžu kleitas es tik rūpīgi neizpētīju, jo citi Brizgas jau labu laiku garlaikojās un staipījās uz soliņiem ekspozīcijas stūrī. Izstādē “Šajās sienās”  gan viņi bija daudz ieinteresētāki skatītāji, kā nu ne, tās centrā bija pusuzšķērsta māja – 200 gadus veca divstāvu koka celtne, ko kādā Amerikas ciematiņā Ispvičā, Masačūsetā grasījās nojaukt, lai uzceltu, cik banāli, autostāvvietu. Vietējā vēstures biedrībā piezvanīja uz Smithsonian, un te nu tā ir. Daļa sienu ir atklātas, lai parādītu būvniecības paņēmienus, daļa izņemtas, lai redzētu istabas. Bet apkārt mājai – stāsts par reālām piecām ģimenēm, kuras kopš mājas uzcelšanas tur dzīvojušas, un līdz ar to par Amerikas vēsturi un par sadzīvi dažādos laikmetos. Neliels ceļojums laikā.

Kad bijām izgājuši cauri prezidentiem un prezidenta institūcijai veltītai sadaļai, nonācām pie ļoti apjomīgas nodaļas ASV vēsturē – militārā vēsture. Pirms tās sastapām kādu muzeja brīvprātīgo, kas izrādīja dažādus dīvainus priekšmetus. (Īsa atkāpe – bez visa parējā, kas Smithsonian muzejus padara lieliskus, tajos arī ir brīvprātīgo kustība. Brīvprātīgie sastopami pie ekspozīcijām un ar prieku atbild uz jautājumiem, pastāsta vairāk). Tad nu lūk, šai kundzītei uz galda bija skābētu gurķu burka, saplucināts audums, metāla kanniņa, vēstuļpapīrs un vēl šis tas – tas viss saistīts ar Pilsoņu karu. Mana galvenā ASV vēstures un Pilsoņu kara grāmata ir “Vējiem līdzi”, un ieraugot auduma šķiedras, uzreiz atcerējos, kā Skārleta ar Melliju gāja uz hospitāli un plucināja mājās atrodamos kokvilnas audumus pa šķiedrām, lai to izmantotu kā pārsienamo materiālu.

Militārās vēstures ekspozīcija ir tas, kas atšķir lielvalsti no jebkuras citas valsts, kura tāda nav. Jo tas ir stāsts, par kariem, kurus “mēs pieteicām”, kurus “mēs pabeidzām”. Arī visas pārējas neskaitāmās ekspozīcijas vēsta par mērogu, par nozīmīgumu. Vai tā būtu ASV transporta sistēma un mašīnbūve vai popkultūras artefakti. Kamēr puikas bija aizrāvušies ar spožajiem auto un vilcieniem, kas aplūkojami pilnā lielumā kā dzīvi, es nopriecājos, ka drīz atklās izstādi “Amerikas pārtika”, no kuras pagaidām redzama Džūlijas Čaildas virtuve.

Amerika ir mulsinoša un grūti aptverama, bet tās vēsturei piemīt īpaša pievilcība. Dodoties mājās, nekādas īpašas vēlēšanu vakara pazīmes nebija manāmas. Vien debesis virs Linkolna monumenta bija neparasti krāsainas – sarkani dzelteni strīpainas, un Mall bija redzams kāds vientuļš reportieris, kurš izmantoja šo kolorīto fonu. Nākamā rītā uzzinājām par Obamas pārvēlēšanu un atviegloti nopūtāmies – ne tik daudz tāpēc, ka būtu iedziļinājušies pretinieku pozīcijās, bet solidarizējoties ar mūsu Amerikas draugiem un paziņām, jo nevienu Romnija atbalstītāju šeit neesam satikuši.

Jānis nākamajā dienā novēroja diskrētu politisko dialogu bankā. Kāds onkulītis, pēc visa spriežot pastāvīgais apmeklētājs, kurš neparko nevēlas savus darījumus veikt internetā, bankas darbiniecei teica: “Es ceru, ka jūs uzvarējāt vēlēšanās”. Viņa atbildēja: “Jā, un es ceru, ka jūs arī”.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: