RSS Barotne

Tag Archives: Glenridža

18. vēstule. Gaidot skolas autobusu

 

Mūsu pietura ir tepat, ap stūri – augšup pa Frederika ceļu, tad pa kreisi pa 77. avēniju, aiz muguras ugunsdzēsēju depo un esam klāt pie pagrieziena, kur apstājas dzeltenais skolas autobuss. Turpat ir arī taka, kas ieved mūsu “mežā” – nelielā un diezgan mežonīgā, kur augsti koki apauguši ar vīteņiem, sausajās lapās vienmēr čabinās vāveres un putni ar koši sarkaniem vēderiem. Pa taku var nokļūt vientulīgajā bērnu laukumiņā, kurā mēs nekad neesam sastapuši nevienu bērnu, tikai dažus pārīšus, kuri pēc skolas vai darba pārtraukumā atnākuši uz soliņiem un šūpolēm paflirtēt. Pamazām pieturā sarodas arī citi. Spāņu sieviete, kura draudzīgi smaida un saka “Hi” un vienmēr nāk kopā ar divgadīgu puiku ar garām melnām cirtām. Reizēm ir arī kāda ļoti apaļa spāniete, kura mēdz ņemt līdzi savu plastmasas beņķīti – autobuss bieži kavējas. Apaļā laikam ir aukle bērniem, kas dzīvo pāris mājas no mums. Citu reizi ir šo bērnu mamma, kura laikam ir ieceļotāja no kādas Āzijas valsts, un viņas angļu valoda ir ļoti lauzīta, bet spāņu gan raita. Viņas parasti spāniski čalo un smejas. Tad laiskā, bet cēlā gaitā nāk kāda skaista jauna tumšā sieviete, sīkās bizītes sasietas augstā zirgastē, viņa ir līdzīga Bejonsē un viņa ne ar vienu nesveicinās un nerunā. Šodien viņa atpeldēja lejup pa ielu mīkstās istabas čībās, lasīdama grāmatu. Autobuss vienmēr kavējas un Kārlis parasti tikmēr spēlē savu pieturas spēli – sprauž zemē zariņus, taisot kaut kādu viņam vien saprotamu konstrukciju. Kad atbrauc autobuss, tas apstājas ielas vidū un, pirms atvērt durvis, izlaiž barjeru, kura neļauj bērniem skriet tam priekšā, un tad ārā birst bērni. To ir daudz vairāk kā sagaidītāju, jo lielākā daļa aizsoļo uz mājām paši. Izkāpj sprogainā Bejonses meitiņa, un viņas mamma vienmēr atplaukst platā smaidā, paceļ viņu opā un dodas augšup. Izkāpj trīs aziātiskie bērni ar Dusmīgo putnu mugursomām, un viņus uzreiz sāk ganīt apaļā spāniete. Izveļas draudzīgās spānietes apaļais dēls – arī viņš ir ļoti draudzīgs un parasti nāk pie mums runāties ne pārāk skaidrā angļu valodā. I like your baby, viņš saka par Maiju. Un pastāsta man, ka ēd ābolu, jo tas ir ļoti veselīgs. Arī ar Jāni no rīta viņš parunājoties. I ate banana, puisītis saka. Jānis vaicā – today? Jo autobuss no rīta brauc agri – 7:30. Zēns atbild – yesterday. Viņš ir vienīgais, ar kuru mēs esam iepazinušies, viņu sauc Kristian Santos, un viņam ir pieci gadi. Jurģis parasti izkāpj no autobusa ciešā nopietnībā, un saka, ka viņam gājis labi. Mēs ejam mājās un es uzdodu savus mīļākos jautājumus – ko tu ēdi pusdienās, vai šodien pateici kādu vārdu angliski? Jā, bye bye un thank you, viņš parasti saka. Pārsvarā Jurģis skolas laiku pavada pilnīgi klusējot.

“Meža” taka uz bērnu laukumiņu

Mūsu pieturas stūris

Buss ir klāt

Pirms nedēļas biju aizgājusi uz skolu, paskatīties, kā viņiem notiek pusdienas un ko viņi ēd. Satiku viņa klasi gaitenī, dodoties uz ēdnīcu. Bērni šajā vecumā tiešām ir tik ļoti līdzīgi – viņi aplipa man – are you his mom, un stāstīja, kas viņi ir. Kāda meitene vaicā – does he speak at all? Es stāstu, ka jā, viņš patiešām runā, tikai vēl nemāk angliski. Viņa acīmredzami nenoticēja, jo tad, kad mēs ar Jurģi sākām pļāpāt latviski, izbrīnā iesaucās – he is speaking! Pusdienu procedūra Glenridžā ir ļoti strikta. Bērni no savas klases rindā dodas uz ēdnīcu, un tur gaida, kad varēs ieiet ēdamzālē. Gaitenī stāv skolas darbinieki, kas norāda, ka jāstāv mierīgi, ar sejām uz priekšu un klusi. Kad atļauts ieiet zālē, tad visi sasēžas ap galdiem un gaida, kad varēs stāties rindā uz ēdiena izsniegšanu. Tad, kad tā pienākusi, paķer savus pieniņus un ēdiena porcijas, kas tiek servētas uz vienreizējām paplātītēm. Todien tika izsniegta kartupeļu biezeņa bumba, kas uztupināta uz apaļām bālām un ļoti plānām pankūciņām, zaļās pākšu pupas un mazs augļu biezenīša toverītis. Pie kases bērni ievada savu kodu un kasiere piereģistrē ēdienreizi. Lielākā daļa ēd vai nu par velti vai arī par 40 centiem. Kasiere uzslavē Jurģi, ka viņš ātri iemācījies savus ciparus. Pa ceļam jāpaķer vienreizējie galda piederumi un visi atpakaļ savās vietās. Plānās pankūciņas izrādās ir teju caurspīdīgi sagriezta gaļa (vēlāk ēdienkartē izlasīju, ka laikam tas bija domāts tītars) un ir briesmīgi sāļas. Pie galda Jurģa klasesbiedri man turpina kaut ko stāstīt, bet es bērnišķīgo čivināšanu angļu valodā ne pārāk skaidri saprotu. Kāds Alvins man izbrīnīts prasa, kā es varu saprast Jurģi, un vēl stāsta to, ka esot kopā spēlējušies. Pēc ēšanas visi stājas atkal rindā un gaida komandu, kad varēs doties ārā uz laukumu. Notiek kaut kāda gaidīšana, un pēkšņi zāli pāršķeļ skaļa svilpe. Viena no uzraudzēm – un viņa ir no tiem resnajiem amerikāņiem, kas izskatās pēc bumbas, bet uz tās uzsēdināta lellīga sievietes galva ar blondiem pusgariem matiem – sāk kliegt, ka visiem vajag stāvēt rindā un būt klusiem. Bērni uz brīdi aprimst. Pēc tam Jurģis stāsta, ka viņa tā svilpj katru reizi, bet bērni tikai smejas. Un tad visi dodas ārā – zāles galā ir skatuve, rinda pazūd priekškara spraugā, bet aiz tās, kā izrādās, ir izeja uz sporta laukumu.  Mani nedaudz mulsina tas, ka viņi uz tā saucamo sportu, kas vairāk ir dauzīšanās laukumiņā, dodas tajās pašās skolas formās, bet no otras puses – tas atvieglo dzīvi. Es vēl uzmetu aci tam, kā Jurģis aizsoļo spēlēties, un eju prom. Mans skolas apmeklējums beidzies.

Vēl nedēļu pirms tam – pirmdienā pēc Varoņu dienas, kas valstī bija brīvdiena, notika Vecāku-skolotāju konference. Tas nozīmē, ka katra bērna vecāki tiekas ar skolotāju individuālai sarunai. Mums ir pat divi skolotāji – Ms McConnell un angļu valodas skolotājs Marks, jo Jurģis ir īpašā programmā bērniem, kuriem papildus jāmācās valoda. Ms McConnell vārds ir Vendija, un tas viņai tik ļoti piestāv. Vendija jauna, brūna un liela, apaļām acīm un jauka kā māršmellovs. Viņa uztraucas par to, vai Jurģis jūtas labi un ir izdomājusi, ka sagatavos kartiņas ar svarīgākajām frāzēm latviski un angliski. Mēs smejamies, ka tā Ms. McConnell iemācīsies latviski, nevis Jurģis angliski. Vendija arī stāsta, ka viņai ir draudzene, kas strādā kādā federālajā iestādē, un tad, kad viņa stāstījusi par skolnieku no Latvijas, teikusi, ka viņai ir kolēģis latvietis. Izrādās, ka tas ir Ivars – viens no vietējiem latviešiem, kuru mēs pazīstam un kura ģimene mums daudz palīdzējusi iekārtojoties. Savukārt angļu valodas Marka meitiņa iet Vašingtonas Valdorfskolā, kura arī mums ir tīri labi pazīstama. Abi skolotāji ir priecīgi dzirdēt, ka mājās no Jurģa nāk ārā vārdi angļu valodā, jo skolā viņš nesaka neko, tikai ļoti uzmanīgi klausās, vēro un uztver. Viņam patīk matemātikas stundas, jo tad viņš var piedalīties un rēķināt, un arī zinātnes stundās, kurās jāzīmē “taureņa aplis”, “koka aplis” un “vardes aplis”.

Jurģa klase

Jurģis un Ms. McConnell

Šonedēļ skola tikai divas dienas – Pateicības dienas brīvlaiks. Jurģis atnesa mājās tītara aplikāciju. Bet es domāju par to, kā viņu iedrošināt sākt laist arī ārā to angļu valodu, ko nu ir sakrājis.

p.s. Piezīme īpaši vecmammām – bērni ēd labi, Kārlis īpaši iecienījis vistas kājas, bet Jurģis prasa katru dienu vārīt zupu. Maijai patīk arī ik pa laikam pieprasīt “svīs-ta-mai-zi!”

Advertisements

12. vēstule. Jurģis sāk iet skolā.

“Hello, Glenridge! This is the end of today’s school day” – tieši plkst. 13:45 atskan skaļrunī. Tajā brīdī arī sāk kustēties vecāku rinda – viens tās gals ir pie skolas administratīvā priekškambara (kā gan lai nosauc “front office”), otrs – kā nu kuro dienu, līdz otrajai vai trešajai izejai gaitenī, līdz posmam, kurā sākas lielāko bērnu skapīšu rinda. Vairāk par divdesmit cilvēkiem laikam nebūs, bet visi, kolīdz atnāk, atslienas pret sienu, izvelk savus telefonus un sāk tos aktīvi bakstīt. Pārsvarā runā spāniski, tumsnējas, apaļīgas sievietes ar gariem melniem matiem. Kāds spāņu zēns, kas arī stāv rindā, skatās uz Maiju un saka – she is cute. Taču ir dots signāls un rinda ātri iet cauri priekškambarim – pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā, pa ceļam ierakstot reģistros, kuru bērnu ņems un saņemot zīmīti – dismissal note, ka drīkst to bērnu ņemt.  Es esmu priecīga, ja darīšana ir ar Ms. Lopez, tā ir jauka spāņu meitene, kura pirmajā tikšanas reizē man stāstīja, ka viņai ir kāda draudzene no Krievijas. Ms. Williams ir kaut kāda galvenā sekretāre – šerpa melnā dāma, kura runā tajā melnajiem cilvēkiem raksturīgajā manierē, kuru man reizēm ir grūti uztvert, tirpina bērnus, ja viņi nogrēkojušies un stāsta, ka viņa gan nebūs nekāds babysitter, jo viņai maksā ļoti maz dolārus.

Ir Jurģa otrā diena skolā un es jau apmēram zinu, kur jāiet uz viņa klasi. Godīgi sakot, pēc pirmās reizes, kad bijām skolā, lai piereģistrētu Jurģi, man gribējās no tās mukt prom, cik ātri vien var. Pārāk liels kontrasts gan ar Rīgas Valdorfskolu, gan ar šeit iepazīto Valdorfskolu. Glenridžā ir Noteikumi.  Un to pirmais un galvenais punkts ir – klausīt pieaugušajiem. Pirms iestāšanās bija jāaizpilda čupa ar papīriem (papildus tiem, kurus mēs jau aizpildījām, apmeklējot International Office), un, parakstot vienu no tiem, bija jāapņemas, ka skolnieks neiesaistīsies nekādās kaitīgās darbībās – nespridzinās, nerīkos grupveida kautiņus, nelauzīs citiem rokas, neienesīs bīstamas vielas – tie ir tikai daži no garā saraksta, kurus mans prāts ir saglabājis. Pēc papīru aizpildīšanas Ms.Williams mums pavaicā – no kurienes tad jūs īsti esat? No Latvijas, es saku, un uzreiz jau mēģinu novietot šo nezināmo vietu kartē ar Krievijas palīdzību. Do you know where ir Russia?, es saku, Ms. Williams īsi nogroza galvu – nē, un saruna beidzas. Viņa bez īpašiem komentāriem izsniedz divas lapiņas – vienā ir saraksts ar lietām, kuras jāiepērk pirmklasniekam (krītiņi, parastie zīmuļi, burtnīcas (tās šeit saucas Composition Book, un Jānis kādā rakstāmlietu bodītē atrada uz šī pamata uzdizainētu Decomposition Book, ko priecīgs nopirka, jo viņa darba tēma šeit ir tieši dekompozīcijas analīze, burtnīcu gan pievācu es), dzēšgumijas, un arī papīra salvešu kastes un roku dezinfekcijas līdzekļu pudelītes. Otrā lapā angļu un spāņu valodā bija izskaidrots, kādas formas jāiegādājas – tumši zilas vai haki bikses un balts vai gaiši zils polo krekls.

Jāsaka, ka par formām es sākumā biju sašutusi, bet tagad esmu mainījusi viedokli. Ja es ietu skolā, man tīri labi patiku tā ģērbties – mazās meitenes un zēni izskatās ļoti jauki savās haki biksēs un gaišajos polo. Man arī kā lielai meitenei tāds stils tīri labi patīk. Par pārējo es viedokli apzināti cenšos aizkavēt no veidošanās. Jo zinu, ka bērna adaptācijai ir svarīgi, lai vecāki uzticētos un paļautos skolai. Un tad, kad no priekškambara nonāk pirmajā stāvā, kur izvietota pirmsskola un pirmās klases, tad paveras krāsaina, bērnišķīga un rotaļīga pasaule. Pie sienām zīmējumi, klases ir plašas, visi sastaptie skolas darbinieki ir draudzīgi un pazīst, ka mēs esam jaunie. Pēc “where are you from?” – “Latvia” – arī var just, ka citiem darbiniekiem nojausma par ģeogrāfiju ir lielāka kā Ms.Williams. Kāds vīrietis vaicāja, vai mēs runājam vāciski vai krieviski, un ar interesi uzzināja, ka mums ir sava valoda.

Jurģim skola sākas 7:30 – tad ir bezmaksas brokastis, un 7:45 startē mācības. Stundas notiek viņa klasē un tās ir lasīšana, matemātika, sociālā stunda (social studies), kā arī kaut kādas īpašās stundas, bet viņš kā angliski nerunājošs students ik pa laikam iet uz angļu valodu. Jurģim patika stunda par “animals”, un arī matemātika, jo tur viņš varēja kaut ko darīt, bet angļu valodā viņam rāda multenes un kaut ko datorā. Viņam nepatīk tas laiks, kad viņš nevar neko darīt, jo neko nesaprot. Stundās diezgan daudz izmanto projektorus, datorus.

Es  Jurģi vienkārši apbrīnoju par to, ka viņš tā var – būt vidē, kurā runā pavisam citā valodā, un tīri labi orientēties, jo pačurājis un paēdis viņš ir, un arī var izstāstīt, kādas stundas pēc kārtas bijušas. Viņam klasē arī ir nozīmēts atbildīgais draugs – kāds Deivids, kurš gan laikam šo pienākumu īsti nopietni neuztver. Jurģim ir arī mājasdarbi, un tas pēc Valdorfskolas ir tāds citādāks pavērsiens. Ir mājasdarbu mapīte, kurā tiek ieliktas kopētas lapas ar uzdevumiem. Šodien bija jāpārraksta trīs vārdi trīs reizes, un mēģinot ar viņu kopā to izdarīt, es vēlreiz pārliecinājos, cik ļoti laba ir Valdorfa pieeja, kas bērnu vispirms stabili un pamatīgi sagatavo šādiem uzdevumiem, vingrinot rociņu, uztveri, lietu kopsakaru saprašanu.

Skola beidzas 13:45, un tad mēs visi soļojam mājās. Tādi “walkers” kā mēs skolā ir retums, un arī Jurģis nākamnedēļ izmantos skolas autobusu, kurš piestāj tepat ap stūri.

P.S. Jau pirms kāda laika mēs ieviesām jaunu vakara rituālu šajās mājās – puiku istabā svecītes gaismā stāstam vakara pasakas – nevis lasām no grāmatas, bet izdomājam paši. Man ir pasaka par kādu mazu rūķīti, kurš dodas rūķu obligātajā pasaules apceļošanas ceļojumā, un nokļūst svešā zemē, kurā jāmācās cita valoda. Tai ir daudz turpinājumi, visādi piedzīvojumi, mācības, un reiz, kad es Jurģim teicu, ka viņš skolā droši izmanto tos vārdus, ko viņš angliski jau zina, lai arī to nav pārāk daudz, viņš teica – tā kā mūsu rūķītis pasakā, vai ne?