RSS Feed

Tag Archives: pārtika

Foto daidžests – Jāņa skats

Jānis neko neraksta, bet viņš ir ticis pie fotoaparāta un dažreiz kaut ko nobildē. Lūk, viņa skats.

x150

Skeiteri Vašingtonas centrā kādā vakarā ap Ziemassvētku laiku

x151Vakars. DC. Mazulis ar cepumiņu.

x152Newseum – pie Vašingtonas ziņu muzeja katru dienu tiek izliktas apmēram 50 Amerikas štatu laikrakstu, kā arī dažu starptautisko avīžu pirmās lapas. Mēs tur gājām dienās pēc Ņūtaunas –  traģēdijas attēli ar evakuētajiem bērniem un raudošiem piegaugušajiem replicēti neskaitāmas reizes.

x153Vakars. Metro stacija. Sabiedriskais transports acīmredzami nav cieņā.

x154Neviens, kurš ierodas šajā pusē, neiztiek bez apmēram šitādas bildes. Vāvers, kā teiktu M. To šeit ir ka biezs – pelēki, melni, brūni, žigli skraida pa ielām, sētu malām, elektrības vadiem un lidinās no viena koka uz otru.

       x155

Eastern Market – Vašingtonas senākais tirgus, kurš nepārtraukti darbojas gandrīz 130 gadus. Pavisam neliels. Tagad nebrīnos, ka amerikāņu tūristus Rīgā obligāti ved uz Centrāltirgu, kurš ir apmēram 100x lielāks.

x156Tirgus darba laiks tuvojas beigām. Svaigo zivju pārdevējs mazgā vitrīnu.

x157Arī Eastern Market Lunch – uzkostuve vienā paviljona stūrī jau slēgta, bet tad, kad tā ir vaļā, rindas ir tādas, ka vēl neesmu saņēmusies izstāvēt, lai tiktu pie izslavētā crabcake sendviča vai svētdienas brokastu pankūkām.

x160

Lūk, arī es. Instragrammoju.

x159Vecā gada pēdējā dienā bijām uz bērnu New Year’s Noon pasākumu Vašingtonas Bērnu muzejā. Nē, tur nav izstādīti bērni, tā ir liela rotaļu vieta, kur var gan tēlot ugunsdzēsējus, gan cept plastmasas picas, iepirkties veikaliņā un vēl darīt apmēram 20 dažādas tematikas lietas. Pie durvīm sagaida Amerikas ikona – Big Bird no Sezama ielas.

x161Kārlis gatavo grabuli Bērnu muzejā. Fokuss, koncentrācija un līmlentu fascinācija.

x158Kārlis mājās. Miers.

x163Maija glezno vēl vienā bērnu izklaides centriņā Kapitolhillas rajonā – Playseum. Trīs stāvi, istabiņas ar dažādu tematiku – mākslas darbnīca, teātris, pirāti, ceptuve, veikaliņš. Viņiem patika. Man ne pārāk. Kāds tētis teica – this is a Zoo. Bišķi uz to pusi bija.

Advertisements

Dienas Ēdieni – nākamā sērija

Kamēr mums mājās ir “bezdatis” (termina autortiesības pieder manam draugam Maikam), es patiešām sāku jau izbaudīt dzīvi ar ļoti mazu un vāju internetu. Bet nu esam atnākuši uz veļas mazgātuvi, kur ir free Wi-Fi, un, lai vēstules nebūtu galīgi apsīkušas, lieku priekšā jaunāko vēstuli no “Dienas Ēdieniem”.

MuzvudaunPrieks

21. vēstule. Pārtika, Džūlija, rozā flamingi, piparkūkas (+ pirmā recepte šajā blogā)

Patīk man tās amerikāņu kundzītes. Sestdien  priekšpusdienā mūsu metro stacijā iekāpa vesela krietni sirmu pāru kompānija, kuru acīmredzami saistīja kādas dzīves gaitu saiknes, un kuri, kā izskatījās, bija iebraukuši galvaspilsētā un devās to apskatīt. Sēž tādas divas tajā vietā, kur aiz muguras ir metro shēmas – sirmas, mati perfekti saveidoti, ģērbušās ērti, bet zolīdi, ar sportiskām kurpēm kājās, taču spožas rokassprādzes un auskarus arī nav aizmirsušas. Viena stāsta otrai, cik tālu jābrauc, un saka, lai tak paskatās shēmā. Tā nočīkst: “I can’t move”, jo ir tik veca un stīva, ka nevar pagriezt galvu uz aizmuguri. Pirmā viņai nedaudz pārmetoši, nedaudz uzmundrinoši pretī: “Move your butt!” (Šito es vēlāk pārstāstīju Jānim, un tagad viņš tad, kad man slinkums kaut ko darīt, arī kladzina “move your butt”).

Braucām mēs ar Kārli atkal uz Smithsonian. Jurģis ir nedaudz apslimis, tāpēc tā sadalījāmies. Mans mērķis bija apskatīt izstādi FOOD Amerikas vēstures muzejā, kas, kā solīts ir pirmā izstāde par pārtiku un Amerikas sabiedrību, kāda šajā muzejā bijusi, bet Kārli pierunāju līdzi kā kompanjonu, apsolot, ka vēlreiz aiziesim uz mašīnām, tas ir – izstādi par transportu.

IMG_0564

Izstāde, kas sola parādīt Amerikas pārtikas transformācijas no 1950. līdz 2000. gadam, ir iekārtota vienā milzīgā Amerikas vēstures muzeja stūrī, un viena tās daļa ir veltīta Džūlijai Čaildai, kuras priecīgā un dzīvīgā personība arī šo izstādes daļu padara par pašu interesantāko. Džūlija ir Smithsonian’am ziedojusi savu virtuvi, kura tur izstādīta un stikla būrī aplūkojama ar visiem pričendāļiem un daudzajām plītīm – es saskaitīju vismaz trīs, un viena no tām bija gāzes plīts ar sešiem degļliem.

IMG_0566

Šajā virtuvē (bet ne šeit) Džūlija Čailda gatavojusi ēst un vadījusi savus TV šovus.

Džūlijai šogad paliek 100 gadi, un viņas sadaļa izstādē arī ir vissirsnīgākā, šeit arī ir visvairāk cilvēku, kuri priecīgi smejas, skatoties viņas melnbaltos TV šovus. Arī mēs ar Kārli tur pielipām un pēc tam vēl ilgi pārrunājām to, kā viņai paticis ņemties ar uguni, dedzinot desertus.

IMG_0576Skats uz virtuves piederumu, katlu, pannu un citu rīku daudzveidību Džūlijas virtuvē attaisno jebkuras šaubas par aizraušanos ar jaunu virtuves lietu iegādi. “You can never have enough of these tools”, and so it be, Julia. Es vairs nejutīšos vainīga par to, ka vēlos vēl vienu sautējamo pannu vai speciālo miltu sijājamo.

IMG_0578Kārlis tagad ir Džūlijas fans, iegādājas divas pastkartes ar viņas bildēm un pielipināja mājās pie sienas.

IMG_0586

Tālāk izstāde izseko nozīmīgiem virzieniem Amerikas ēšanas kultūrā, svarīgām ietekmēm un pagrieziena punktiem. Pēckara Amerikā līdz ar ekonomisko uzplauku radās arī jaunas iespējas ceļot uz savām sapņu vietām – Klusā okeāna salām, Āziju, Meksiku, Floridu, Karību salām. Atgriežoties, amerikāņi gribēja savu jauno pieredzi izbaudīt vēlreiz savu piepilsētas māju pagalmos, un tā viņi sāka tur dzert tropiskus kokteiļus, grillēt un gatavot ēdienu “craved by a post-war meat mad America”. Iekšpagalms, patio arī radīja jaunu telpu amerikāņu ģimenēm un jaunu lomu vīriešiem – jo tieši viņi bija atbildīgi par grilu, kamēr sievietes klusītēm virtuvē šmorēja piedevas. Industrija to ātri uzķēra, un 50.to gadu beigās amerikāņu ražotāji un tirgotāji piedāvāja īpašas ierīces grilēšani un servēšanai, kā arī mēbeles un drēbes, kas piederējās maltītēm pagalmā. 80. gados populāri kļuva rozā plastmasas flamingo, kuru uzdevums bija rotāt dārza svētkus un piešķirt tiem dzīvespriecīgu noti. Šie flamingi kļuva par satīras objektiem filmās un studentu skečos, un tagad ir viens Amerikas popkultūras kiča simboliem. (Starp citu, pēc izstādes apmeklējuma rozā flamingu, ja iepaticies, var iegādāties muzeja veikalā).

Stāsts turpinājās – par to, kā Amerikas ēšanas paradumus ietekmējuši imigranti, par meksikāņu pārtikas revolūciju, par kontrakultūru – alternatīvu meklētājiem, hipijiem, pacifistiem, feminististēm un visiem, kas protestēja pret industriālu masveida tautas barošanu. Viņi radīja pārtikas kooperatīvus (kaut kas tuvs tiešās pirkšanas kustībai, bet ar lielu brīvprātīgo iesaisti), bioloģiskā saimniecības, eko komūnas. Mūsu apmeklētais GLUT varētu būt viens no šī virziena pārstāvjiem.

Nedaudz vēlāk veidojās “labās pārtikas” kustība, ietekmējusies no Eiropas slow food idejām, slavēja vietēju un svaigu pārtiku. Viena sadaļa bija veltīta zemnieku tirdziņu atdzimšanai, tad bija liels stāsts par vīna darīšanu, un tad par ātro ēšanu un ēšanu pie stūres, pārtikas piedevu un pārstrādes industrijas attīstību.

IMG_0616Tā 1954. gadā kāds ražotājs Nebraskā laida klajā “TV pusdienas” – saldētu maltīti, ko varēja pagatvot, vienkārši uzsildot un kas bija fasēta vienreizlietojamā traukā. Īstā lieta Amerikai brīdī, kad sākās lielā aizraušanās ar TV skatīšanos, un tā arī radās šī tik vilinošā ēšana, skatoties televizoru.

Uzzināju, ka mans jau iepriekš aprakstītais Costco radies 1983. gadā, vairumpirkšanas iespēju padarot pieejamu arī privātpersonām. Un traki populāra arī tagad – mēs šodien bijām vienā pārbāztā Costco un iepirkām gan milzīgus miltu maisus, gan pusotrlitrīgu organic kokosriekstu eļļu par 15 dolāriem, gan milzu autiņbiksīšu kasti (180 gb) par 40 dolāriem (ak, jā, lūdzu atgādiniet man, ka M. taču vajadzētu sāk beidzot iet  uz podiņa!).

Vai ziniet, kad tika izgudroti veikalu iepirkšanās ratiņi? Un kad teleskopiskie veikalu ratiņi – tie, kurus var sabīdīt vienu otrā un kuri ievērojami samazināja “parkošanās” vietas laukumu? Atbildiet komentāros – balvu nesolu, bet noteikti paslavēšu.

Tad, kad izstāde pievērsās pārtikas industrializācijas radītajām pretrunām (cik korekti nosauktas), Kārlis jau sāka dīkt pēc mašīnām. Kāds vīrs mums blakus pēkšņi ierunājās – es biju šajā koncertā, viņš teica, rādot uz bārdainu rokeru ar “Farm Aid” krekliņiem bildi. Tas bija satriecoši, viņš vairākas reizes atkārtoja, un izskatījās, ka viņam patiešām to vajadzēja kādam pateikt. Tas bija 1985. gada Farm Aid koncerts. Viņam bija iesnas vai viņš patiešām bija kļuvis ļoti emocionāls, nezinu, bet viņš savā smartphone ātri rakstīja kādam ziņu un bildēja šo ekspozīcijas sadaļu.

IMG_0633Lūk, mēs ar Kārli, izgājuši pārtikas izstādi un ceļā uz transporta ekspozīciju.

Transporta sadaļu mēs skatījāmies jau otrreiz un man brīžiem tā likās aizraujošāka nekā FOOD izstāde, jo tas ir fascinējoši, kā izmaiņas un attīstība transporta sistēmā ietekmē sabiedrību, ekonomiku un visu pārējo. Bet attiecībā uz muzeju apmeklēšanas loģistiku sapratu, ka ir vērts nākt un apskatīt divas lietas, nevis mēģināt vienā dienā paņemt visu.

IMG_0635Dzelzceļa stacijas modelis 1:1, mašīnas smagas un vieglas, skolas autobusi un vilcieni, kuros var iesēsties un just kratīšanos un ainavu zibēšanu gar logiem – vai nav aizraujoši?

Bet svētdienā Rūtiņu ģimene mūs uzaicināja uz piparkūku mīklas taisīšana gadskārtējo pasākumu. Jau vairākus gadus vairākās latviešu ģimenes gatavo piparkūku mīklu lielos apjomos pēc Puķītes kundzes receptes. Tad nu mēs arī miltus sijājām, garšvielas maisījām un mīklu ar pirkstiņu ķeksējām.

IMG_0657

Mīkla mums tagad gatavojas ledusskapī, bet ar recepti drīkstam padalīties.

Annas Puķītes piparkūkas

1 mārciņa sviests

1 mārciņa tumšais sīrups vai melase

1 mārciņa tumši brūnais cukurs

8.5-9 krūzes (cups) miltu

2 tējkarotes maltas krustnagliņas

2 tējkarotes malts muskatrieksts

2 tējkarotes ingvera pulveris

2 tējkarotes koriandrs

2 tējkarotes kardamons

2 tējkarotes kanēlis

2 tējkarotes pipari

Visas sastāvdaļas, izņemot miltus lielā katlā uzvāra, un viegli burbuļojot pavāra, kamēr izveidojas sīrups. Kad viss savārīts, tad vārošā iekuļ 2/3 miltu (izsijātu) un liek atdzesēties apmēram 1 stundu. Pēc tam pievienot 1 sakultu olu, 1 tējkaroti cepamā pulvera, 1 tējkaroti sausā rauga un iemīca atlikušos miltus. Tad mīca (vēlams Čaikovska “Riekstkoža” mūzikas pavadībā), kamēr apaļa un spīdīga bumba. Liek ledusskapī vismaz pāris dienas nogatavoties, rullē plāni, izcepas ļoti ātri.

IMG_0677

Daiga un puikas dala gatavo mīklu  kukulīšos. Cepsim nākamnedēļ.

Lai jums jauka diena! Mums rītdien sola +17 grādus un tā ir diezgan dīvaina sajūta laikā, kad pie sienas jau karājas Ziemassvētku skaitīšanas kalendārs.

18. vēstule. Gaidot skolas autobusu

 

Mūsu pietura ir tepat, ap stūri – augšup pa Frederika ceļu, tad pa kreisi pa 77. avēniju, aiz muguras ugunsdzēsēju depo un esam klāt pie pagrieziena, kur apstājas dzeltenais skolas autobuss. Turpat ir arī taka, kas ieved mūsu “mežā” – nelielā un diezgan mežonīgā, kur augsti koki apauguši ar vīteņiem, sausajās lapās vienmēr čabinās vāveres un putni ar koši sarkaniem vēderiem. Pa taku var nokļūt vientulīgajā bērnu laukumiņā, kurā mēs nekad neesam sastapuši nevienu bērnu, tikai dažus pārīšus, kuri pēc skolas vai darba pārtraukumā atnākuši uz soliņiem un šūpolēm paflirtēt. Pamazām pieturā sarodas arī citi. Spāņu sieviete, kura draudzīgi smaida un saka “Hi” un vienmēr nāk kopā ar divgadīgu puiku ar garām melnām cirtām. Reizēm ir arī kāda ļoti apaļa spāniete, kura mēdz ņemt līdzi savu plastmasas beņķīti – autobuss bieži kavējas. Apaļā laikam ir aukle bērniem, kas dzīvo pāris mājas no mums. Citu reizi ir šo bērnu mamma, kura laikam ir ieceļotāja no kādas Āzijas valsts, un viņas angļu valoda ir ļoti lauzīta, bet spāņu gan raita. Viņas parasti spāniski čalo un smejas. Tad laiskā, bet cēlā gaitā nāk kāda skaista jauna tumšā sieviete, sīkās bizītes sasietas augstā zirgastē, viņa ir līdzīga Bejonsē un viņa ne ar vienu nesveicinās un nerunā. Šodien viņa atpeldēja lejup pa ielu mīkstās istabas čībās, lasīdama grāmatu. Autobuss vienmēr kavējas un Kārlis parasti tikmēr spēlē savu pieturas spēli – sprauž zemē zariņus, taisot kaut kādu viņam vien saprotamu konstrukciju. Kad atbrauc autobuss, tas apstājas ielas vidū un, pirms atvērt durvis, izlaiž barjeru, kura neļauj bērniem skriet tam priekšā, un tad ārā birst bērni. To ir daudz vairāk kā sagaidītāju, jo lielākā daļa aizsoļo uz mājām paši. Izkāpj sprogainā Bejonses meitiņa, un viņas mamma vienmēr atplaukst platā smaidā, paceļ viņu opā un dodas augšup. Izkāpj trīs aziātiskie bērni ar Dusmīgo putnu mugursomām, un viņus uzreiz sāk ganīt apaļā spāniete. Izveļas draudzīgās spānietes apaļais dēls – arī viņš ir ļoti draudzīgs un parasti nāk pie mums runāties ne pārāk skaidrā angļu valodā. I like your baby, viņš saka par Maiju. Un pastāsta man, ka ēd ābolu, jo tas ir ļoti veselīgs. Arī ar Jāni no rīta viņš parunājoties. I ate banana, puisītis saka. Jānis vaicā – today? Jo autobuss no rīta brauc agri – 7:30. Zēns atbild – yesterday. Viņš ir vienīgais, ar kuru mēs esam iepazinušies, viņu sauc Kristian Santos, un viņam ir pieci gadi. Jurģis parasti izkāpj no autobusa ciešā nopietnībā, un saka, ka viņam gājis labi. Mēs ejam mājās un es uzdodu savus mīļākos jautājumus – ko tu ēdi pusdienās, vai šodien pateici kādu vārdu angliski? Jā, bye bye un thank you, viņš parasti saka. Pārsvarā Jurģis skolas laiku pavada pilnīgi klusējot.

“Meža” taka uz bērnu laukumiņu

Mūsu pieturas stūris

Buss ir klāt

Pirms nedēļas biju aizgājusi uz skolu, paskatīties, kā viņiem notiek pusdienas un ko viņi ēd. Satiku viņa klasi gaitenī, dodoties uz ēdnīcu. Bērni šajā vecumā tiešām ir tik ļoti līdzīgi – viņi aplipa man – are you his mom, un stāstīja, kas viņi ir. Kāda meitene vaicā – does he speak at all? Es stāstu, ka jā, viņš patiešām runā, tikai vēl nemāk angliski. Viņa acīmredzami nenoticēja, jo tad, kad mēs ar Jurģi sākām pļāpāt latviski, izbrīnā iesaucās – he is speaking! Pusdienu procedūra Glenridžā ir ļoti strikta. Bērni no savas klases rindā dodas uz ēdnīcu, un tur gaida, kad varēs ieiet ēdamzālē. Gaitenī stāv skolas darbinieki, kas norāda, ka jāstāv mierīgi, ar sejām uz priekšu un klusi. Kad atļauts ieiet zālē, tad visi sasēžas ap galdiem un gaida, kad varēs stāties rindā uz ēdiena izsniegšanu. Tad, kad tā pienākusi, paķer savus pieniņus un ēdiena porcijas, kas tiek servētas uz vienreizējām paplātītēm. Todien tika izsniegta kartupeļu biezeņa bumba, kas uztupināta uz apaļām bālām un ļoti plānām pankūciņām, zaļās pākšu pupas un mazs augļu biezenīša toverītis. Pie kases bērni ievada savu kodu un kasiere piereģistrē ēdienreizi. Lielākā daļa ēd vai nu par velti vai arī par 40 centiem. Kasiere uzslavē Jurģi, ka viņš ātri iemācījies savus ciparus. Pa ceļam jāpaķer vienreizējie galda piederumi un visi atpakaļ savās vietās. Plānās pankūciņas izrādās ir teju caurspīdīgi sagriezta gaļa (vēlāk ēdienkartē izlasīju, ka laikam tas bija domāts tītars) un ir briesmīgi sāļas. Pie galda Jurģa klasesbiedri man turpina kaut ko stāstīt, bet es bērnišķīgo čivināšanu angļu valodā ne pārāk skaidri saprotu. Kāds Alvins man izbrīnīts prasa, kā es varu saprast Jurģi, un vēl stāsta to, ka esot kopā spēlējušies. Pēc ēšanas visi stājas atkal rindā un gaida komandu, kad varēs doties ārā uz laukumu. Notiek kaut kāda gaidīšana, un pēkšņi zāli pāršķeļ skaļa svilpe. Viena no uzraudzēm – un viņa ir no tiem resnajiem amerikāņiem, kas izskatās pēc bumbas, bet uz tās uzsēdināta lellīga sievietes galva ar blondiem pusgariem matiem – sāk kliegt, ka visiem vajag stāvēt rindā un būt klusiem. Bērni uz brīdi aprimst. Pēc tam Jurģis stāsta, ka viņa tā svilpj katru reizi, bet bērni tikai smejas. Un tad visi dodas ārā – zāles galā ir skatuve, rinda pazūd priekškara spraugā, bet aiz tās, kā izrādās, ir izeja uz sporta laukumu.  Mani nedaudz mulsina tas, ka viņi uz tā saucamo sportu, kas vairāk ir dauzīšanās laukumiņā, dodas tajās pašās skolas formās, bet no otras puses – tas atvieglo dzīvi. Es vēl uzmetu aci tam, kā Jurģis aizsoļo spēlēties, un eju prom. Mans skolas apmeklējums beidzies.

Vēl nedēļu pirms tam – pirmdienā pēc Varoņu dienas, kas valstī bija brīvdiena, notika Vecāku-skolotāju konference. Tas nozīmē, ka katra bērna vecāki tiekas ar skolotāju individuālai sarunai. Mums ir pat divi skolotāji – Ms McConnell un angļu valodas skolotājs Marks, jo Jurģis ir īpašā programmā bērniem, kuriem papildus jāmācās valoda. Ms McConnell vārds ir Vendija, un tas viņai tik ļoti piestāv. Vendija jauna, brūna un liela, apaļām acīm un jauka kā māršmellovs. Viņa uztraucas par to, vai Jurģis jūtas labi un ir izdomājusi, ka sagatavos kartiņas ar svarīgākajām frāzēm latviski un angliski. Mēs smejamies, ka tā Ms. McConnell iemācīsies latviski, nevis Jurģis angliski. Vendija arī stāsta, ka viņai ir draudzene, kas strādā kādā federālajā iestādē, un tad, kad viņa stāstījusi par skolnieku no Latvijas, teikusi, ka viņai ir kolēģis latvietis. Izrādās, ka tas ir Ivars – viens no vietējiem latviešiem, kuru mēs pazīstam un kura ģimene mums daudz palīdzējusi iekārtojoties. Savukārt angļu valodas Marka meitiņa iet Vašingtonas Valdorfskolā, kura arī mums ir tīri labi pazīstama. Abi skolotāji ir priecīgi dzirdēt, ka mājās no Jurģa nāk ārā vārdi angļu valodā, jo skolā viņš nesaka neko, tikai ļoti uzmanīgi klausās, vēro un uztver. Viņam patīk matemātikas stundas, jo tad viņš var piedalīties un rēķināt, un arī zinātnes stundās, kurās jāzīmē “taureņa aplis”, “koka aplis” un “vardes aplis”.

Jurģa klase

Jurģis un Ms. McConnell

Šonedēļ skola tikai divas dienas – Pateicības dienas brīvlaiks. Jurģis atnesa mājās tītara aplikāciju. Bet es domāju par to, kā viņu iedrošināt sākt laist arī ārā to angļu valodu, ko nu ir sakrājis.

p.s. Piezīme īpaši vecmammām – bērni ēd labi, Kārlis īpaši iecienījis vistas kājas, bet Jurģis prasa katru dienu vārīt zupu. Maijai patīk arī ik pa laikam pieprasīt “svīs-ta-mai-zi!”