Patīk man tās amerikāņu kundzītes. Sestdien priekšpusdienā mūsu metro stacijā iekāpa vesela krietni sirmu pāru kompānija, kuru acīmredzami saistīja kādas dzīves gaitu saiknes, un kuri, kā izskatījās, bija iebraukuši galvaspilsētā un devās to apskatīt. Sēž tādas divas tajā vietā, kur aiz muguras ir metro shēmas – sirmas, mati perfekti saveidoti, ģērbušās ērti, bet zolīdi, ar sportiskām kurpēm kājās, taču spožas rokassprādzes un auskarus arī nav aizmirsušas. Viena stāsta otrai, cik tālu jābrauc, un saka, lai tak paskatās shēmā. Tā nočīkst: “I can’t move”, jo ir tik veca un stīva, ka nevar pagriezt galvu uz aizmuguri. Pirmā viņai nedaudz pārmetoši, nedaudz uzmundrinoši pretī: “Move your butt!” (Šito es vēlāk pārstāstīju Jānim, un tagad viņš tad, kad man slinkums kaut ko darīt, arī kladzina “move your butt”).
Braucām mēs ar Kārli atkal uz Smithsonian. Jurģis ir nedaudz apslimis, tāpēc tā sadalījāmies. Mans mērķis bija apskatīt izstādi FOOD Amerikas vēstures muzejā, kas, kā solīts ir pirmā izstāde par pārtiku un Amerikas sabiedrību, kāda šajā muzejā bijusi, bet Kārli pierunāju līdzi kā kompanjonu, apsolot, ka vēlreiz aiziesim uz mašīnām, tas ir – izstādi par transportu.
Izstāde, kas sola parādīt Amerikas pārtikas transformācijas no 1950. līdz 2000. gadam, ir iekārtota vienā milzīgā Amerikas vēstures muzeja stūrī, un viena tās daļa ir veltīta Džūlijai Čaildai, kuras priecīgā un dzīvīgā personība arī šo izstādes daļu padara par pašu interesantāko. Džūlija ir Smithsonian’am ziedojusi savu virtuvi, kura tur izstādīta un stikla būrī aplūkojama ar visiem pričendāļiem un daudzajām plītīm – es saskaitīju vismaz trīs, un viena no tām bija gāzes plīts ar sešiem degļliem.
Šajā virtuvē (bet ne šeit) Džūlija Čailda gatavojusi ēst un vadījusi savus TV šovus.
Džūlijai šogad paliek 100 gadi, un viņas sadaļa izstādē arī ir vissirsnīgākā, šeit arī ir visvairāk cilvēku, kuri priecīgi smejas, skatoties viņas melnbaltos TV šovus. Arī mēs ar Kārli tur pielipām un pēc tam vēl ilgi pārrunājām to, kā viņai paticis ņemties ar uguni, dedzinot desertus.
Skats uz virtuves piederumu, katlu, pannu un citu rīku daudzveidību Džūlijas virtuvē attaisno jebkuras šaubas par aizraušanos ar jaunu virtuves lietu iegādi. “You can never have enough of these tools”, and so it be, Julia. Es vairs nejutīšos vainīga par to, ka vēlos vēl vienu sautējamo pannu vai speciālo miltu sijājamo.
Kārlis tagad ir Džūlijas fans, iegādājas divas pastkartes ar viņas bildēm un pielipināja mājās pie sienas.
Tālāk izstāde izseko nozīmīgiem virzieniem Amerikas ēšanas kultūrā, svarīgām ietekmēm un pagrieziena punktiem. Pēckara Amerikā līdz ar ekonomisko uzplauku radās arī jaunas iespējas ceļot uz savām sapņu vietām – Klusā okeāna salām, Āziju, Meksiku, Floridu, Karību salām. Atgriežoties, amerikāņi gribēja savu jauno pieredzi izbaudīt vēlreiz savu piepilsētas māju pagalmos, un tā viņi sāka tur dzert tropiskus kokteiļus, grillēt un gatavot ēdienu “craved by a post-war meat mad America”. Iekšpagalms, patio arī radīja jaunu telpu amerikāņu ģimenēm un jaunu lomu vīriešiem – jo tieši viņi bija atbildīgi par grilu, kamēr sievietes klusītēm virtuvē šmorēja piedevas. Industrija to ātri uzķēra, un 50.to gadu beigās amerikāņu ražotāji un tirgotāji piedāvāja īpašas ierīces grilēšani un servēšanai, kā arī mēbeles un drēbes, kas piederējās maltītēm pagalmā. 80. gados populāri kļuva rozā plastmasas flamingo, kuru uzdevums bija rotāt dārza svētkus un piešķirt tiem dzīvespriecīgu noti. Šie flamingi kļuva par satīras objektiem filmās un studentu skečos, un tagad ir viens Amerikas popkultūras kiča simboliem. (Starp citu, pēc izstādes apmeklējuma rozā flamingu, ja iepaticies, var iegādāties muzeja veikalā).
Stāsts turpinājās – par to, kā Amerikas ēšanas paradumus ietekmējuši imigranti, par meksikāņu pārtikas revolūciju, par kontrakultūru – alternatīvu meklētājiem, hipijiem, pacifistiem, feminististēm un visiem, kas protestēja pret industriālu masveida tautas barošanu. Viņi radīja pārtikas kooperatīvus (kaut kas tuvs tiešās pirkšanas kustībai, bet ar lielu brīvprātīgo iesaisti), bioloģiskā saimniecības, eko komūnas. Mūsu apmeklētais GLUT varētu būt viens no šī virziena pārstāvjiem.
Nedaudz vēlāk veidojās “labās pārtikas” kustība, ietekmējusies no Eiropas slow food idejām, slavēja vietēju un svaigu pārtiku. Viena sadaļa bija veltīta zemnieku tirdziņu atdzimšanai, tad bija liels stāsts par vīna darīšanu, un tad par ātro ēšanu un ēšanu pie stūres, pārtikas piedevu un pārstrādes industrijas attīstību.
Tā 1954. gadā kāds ražotājs Nebraskā laida klajā “TV pusdienas” – saldētu maltīti, ko varēja pagatvot, vienkārši uzsildot un kas bija fasēta vienreizlietojamā traukā. Īstā lieta Amerikai brīdī, kad sākās lielā aizraušanās ar TV skatīšanos, un tā arī radās šī tik vilinošā ēšana, skatoties televizoru.
Uzzināju, ka mans jau iepriekš aprakstītais Costco radies 1983. gadā, vairumpirkšanas iespēju padarot pieejamu arī privātpersonām. Un traki populāra arī tagad – mēs šodien bijām vienā pārbāztā Costco un iepirkām gan milzīgus miltu maisus, gan pusotrlitrīgu organic kokosriekstu eļļu par 15 dolāriem, gan milzu autiņbiksīšu kasti (180 gb) par 40 dolāriem (ak, jā, lūdzu atgādiniet man, ka M. taču vajadzētu sāk beidzot iet uz podiņa!).
Vai ziniet, kad tika izgudroti veikalu iepirkšanās ratiņi? Un kad teleskopiskie veikalu ratiņi – tie, kurus var sabīdīt vienu otrā un kuri ievērojami samazināja “parkošanās” vietas laukumu? Atbildiet komentāros – balvu nesolu, bet noteikti paslavēšu.
Tad, kad izstāde pievērsās pārtikas industrializācijas radītajām pretrunām (cik korekti nosauktas), Kārlis jau sāka dīkt pēc mašīnām. Kāds vīrs mums blakus pēkšņi ierunājās – es biju šajā koncertā, viņš teica, rādot uz bārdainu rokeru ar “Farm Aid” krekliņiem bildi. Tas bija satriecoši, viņš vairākas reizes atkārtoja, un izskatījās, ka viņam patiešām to vajadzēja kādam pateikt. Tas bija 1985. gada Farm Aid koncerts. Viņam bija iesnas vai viņš patiešām bija kļuvis ļoti emocionāls, nezinu, bet viņš savā smartphone ātri rakstīja kādam ziņu un bildēja šo ekspozīcijas sadaļu.
Lūk, mēs ar Kārli, izgājuši pārtikas izstādi un ceļā uz transporta ekspozīciju.
Transporta sadaļu mēs skatījāmies jau otrreiz un man brīžiem tā likās aizraujošāka nekā FOOD izstāde, jo tas ir fascinējoši, kā izmaiņas un attīstība transporta sistēmā ietekmē sabiedrību, ekonomiku un visu pārējo. Bet attiecībā uz muzeju apmeklēšanas loģistiku sapratu, ka ir vērts nākt un apskatīt divas lietas, nevis mēģināt vienā dienā paņemt visu.
Dzelzceļa stacijas modelis 1:1, mašīnas smagas un vieglas, skolas autobusi un vilcieni, kuros var iesēsties un just kratīšanos un ainavu zibēšanu gar logiem – vai nav aizraujoši?
Bet svētdienā Rūtiņu ģimene mūs uzaicināja uz piparkūku mīklas taisīšana gadskārtējo pasākumu. Jau vairākus gadus vairākās latviešu ģimenes gatavo piparkūku mīklu lielos apjomos pēc Puķītes kundzes receptes. Tad nu mēs arī miltus sijājām, garšvielas maisījām un mīklu ar pirkstiņu ķeksējām.
Mīkla mums tagad gatavojas ledusskapī, bet ar recepti drīkstam padalīties.
Annas Puķītes piparkūkas
1 mārciņa sviests
1 mārciņa tumšais sīrups vai melase
1 mārciņa tumši brūnais cukurs
8.5-9 krūzes (cups) miltu
2 tējkarotes maltas krustnagliņas
2 tējkarotes malts muskatrieksts
2 tējkarotes ingvera pulveris
2 tējkarotes koriandrs
2 tējkarotes kardamons
2 tējkarotes kanēlis
2 tējkarotes pipari
Visas sastāvdaļas, izņemot miltus lielā katlā uzvāra, un viegli burbuļojot pavāra, kamēr izveidojas sīrups. Kad viss savārīts, tad vārošā iekuļ 2/3 miltu (izsijātu) un liek atdzesēties apmēram 1 stundu. Pēc tam pievienot 1 sakultu olu, 1 tējkaroti cepamā pulvera, 1 tējkaroti sausā rauga un iemīca atlikušos miltus. Tad mīca (vēlams Čaikovska “Riekstkoža” mūzikas pavadībā), kamēr apaļa un spīdīga bumba. Liek ledusskapī vismaz pāris dienas nogatavoties, rullē plāni, izcepas ļoti ātri.
Daiga un puikas dala gatavo mīklu kukulīšos. Cepsim nākamnedēļ.
Lai jums jauka diena! Mums rītdien sola +17 grādus un tā ir diezgan dīvaina sajūta laikā, kad pie sienas jau karājas Ziemassvētku skaitīšanas kalendārs.
Vēstules no ASV 