RSS Feed

Tag Archives: mājas

24. vēstule. Mājas dzīve

ziema_musu_ielaZiema mūsu ielā

Kopš laika, kad pirms Ziemassvētkiem kāds vīruss noguldīja visus bērnus un arī Jāni, esam vairāk pievērsušies mājas dzīvei. Iecerētais ceļojums uz Ņujorku izpalika, un arī nedēļas nogalēs biežāk esam mājās, toties esam noskatījušies abas kulta seriāla Homeland sezonas (un es atradu vārdu savam hipotētiskajam sunim – Broudijs!), un gandrīz izremontējuši dzīvojamo istabu. Jā, čaklie latvieši var aizbraukt nezin kur pasaulē, bet pēc kāda laika viņu saimniecībā uzrodas otas, krāsas, špaktelīte un brūnie koku imitējošie plastmasas paneļi aiziet uz bēniņiem, jo ierodas eiroremonts. Bēšas sienas ar baltām grīdlīstēm noteikti nav pats dizainīgākais, ko esmu redzējusi, taču mēs esam ļoti lepni un ceram, ka arī mūsu lendlords Ibrahims būs gandarīts (un atskaitīs materiālu dolārus no īres dolāriem).

Mierīgs ritms un katru dienu vienas un tās pašas lietas – putra no rīta, bērnu darbiņi un spēles, pusdienas, kuru gatavošanā Kārlis un Maija priecīgi piedalās, kapājot un mizojot, tās pašas grāmatiņas (redzi, Galviņš – saka M, rādot uz Sarkangalvīti), tas pats bērnu laukumiņš, kurā kādu citu bērnu bez mums es esmu redzējusi tieši vienu reizi, tā pati taka, kas aizved uz Jurģa skolas autobusa pieturu. You like to walk, atzīmē mazā hispanic puisīša Kristiana mamma, ar kuru mēs tur katru dienu satiekamies. Un ziniet, tas ir tas, kas bērniem ir vajadzīgs. Viņi zeļ un plaukst, zīmē kā nekad agrāk, darbojas, spēlējas, paši izdomājot visaizraujošākās un man ne vienmēr saprotamās rotaļas, ēd lieliski, un reizēm arī klausa. Jurģis visu laiku dzied ei-bī-sī dziesmu, un arī Kārlis viņam piebalso, bet Maija spriņģo palēkdamās.

Ritma nozīme bērnu agrīnajā vecumā ir pamata lieta Valdorfa pieejā, bet tikai tagad es to patiešām izjūtu un novērtēju. Taču par ei-bī-sī mums gan jāpateicas Sesame Street, kas ir pati slavenākā ASV bērnu programma (un Valdorfa pieejā neiederās). Kad slimie vārguļi sāka rāpties ārā no gultām un izrādīt interesi par pasauli, mēs viņiem piedāvājām to paskatīties. Es biju par Sesame Street dzirdējusi, bet neapjautu tās spēku – pēc pāris reizēm puikas zināja tādus vārdus kā disguise un persistance, un jau pieminēto ABC dziesmu. Kā Malkolms Gladvells raksta Tipping Point, šīs programmas spēja ietekmēt bērnus nav nejauša, bet gan ārkārtīgi rūpīgi izkalkulēta ar mērķi noturēt bērnu uzmanību, un izmantojot to, izglītot un mācīt. Kad Sesame Street tika radīta 60. gadu beigās, tā tika nežēlīgi un skrupulozi testēta mērķauditorijā, kas ir bērni pirmsskolas vecumā, un ASV tas nozīmē līdz pieciem gadiem. SS izmanto īsus – apmēram trīs minūtes, bieži arī savstarpēji nesaistītus sižetiņus par vienu kopīgo tēmu, daudz atkārtojumu un skaidri saprotamas vienkāršas pamācības. Gladvells raksta, ka katra sērija pirms palaišanas tiek testēta, rādot bērniem un piefiksējot katru reizi, kad tie novēršas no ekrāna, un šos brīžus, kas uzmanību neķer, izmaina. Pūkainie briesmonīši, kas kopā ar cilvēkiem mājo Sezama ielā, ir tikpat lielas Amerikas popkultūras ikonas kā Maikls Džeksons un Bejonse (arī viņa ir piedalījusies, vismaz vienā skečā redzēju), un visi pazīst Big Bird, Elmo, Cookie Monster un pārējos. Turklāt jau vairākas paaudzes. Mēs skatījāmies arī dažus 70. gadu raidījumus, un, ja bērni bija tērpti aizkustinošos tā laika kostīmiņos un glīti sasukātiem matiem, tad pūkainie varoņi bija tieši tādi paši kā šodien. Nesen gan Ameriku satrauca bēdīgs skandāls ap aktieri, kurš iemiesoja Elmo – mazu, sarkanu un naivu bērna valdodiņā un intonācijā (tādā, kas multenēs piederas bērniem) runājošu mīksto mantiņu. Afroamerikāņu aktieris, kurš 28 gadus bija vadījis šo lelli, ir gejs, kurš bija aizrāvies ar puišiem, kas izrādījās mazgadīgi un izvirzīja pret viņu prasības par sliktu uzvedību. Tā nu viņam no šova bija jāšķiras, bet Kārlim gan es to nestāstu. Viņš bieži priecīgi dzīvojas pa mājiņu, kas  uzbūvēta no segām un krēsliem un saka, ka ir Elmotiņš.

Jurģim Sesame Street dod iespēju pieslēgties amerikāņu kultūrai skolā – vienudien viņš bija ļoti priecīgs, klasē atradis grāmatu ar Big Bird piedzīvojumiem. Viņš joprojām nerunā, taču uzdotos uzdevumus saprot un mēdz izpildīt latviski. Un viņam ir savs jociņš ar klases meitenēm – kad meitenes saka Hi, viņš atbild Hi, David. Un visi smejās. Jo Deivids ir mazs un spēcīgas miesasbūves brūnais puisis ar daudzām sīkām bizītēm, viens no klases labākajiem skolniekiem un Jurģa solabiedrs un palīgs. Dienā, kad es biju aizgājusi uz skolu pavadīt dienu, vērojot Jurģa mācības, viņš man vaicāja, kā sauc to valodu, kurā Jurģis runā. Es paskaidroju, ka tā ir Latvian, tāda valoda, kurā runā ļoti maz cilvēku. I think it is cool, viņš pieklājīgi atbildēja. Savukārt to, ko runā vēl viens Jurģa draugs brūnacainais Alvins, es vispār nesaprotu, jo viņam laikam ir dikcijas problēmas, taču viņš ir tik mīļš un draudzīgs, ka es vienalga runāju kaut ko pretī. Alvinam ir mācību grūtības, viņš iet uz īpašām stundām lasīšanai un viņam neiet ar matemātiku, bet viņš viņam piemīt mazam bērnam neparasta sirsnība un viņš aicina Jurģi spēlēties. Kiva nogriezis matiņus, Jurģis man pačukst par kādu mazu un smalku melnīgsnēju zēnu ar pavisam īsi nodzītu galviņu, kuram visu laiku uzacis viegli sarauktas uz pieres centru, un tāpēc viņš izskatās nopietns un nobažījies. Briana ir vienīgā blondā meitene klasē, un  albīni baltie mati sasieti copītē galvas vidū, kas kopā ar brillītēm melnos rāmjos viņai liek izskatīties kā mazai modes blogerei (vai es pieminēju arī pūkaino rozā jaku?). Soraija ir šausmīgi tieva un gariem viļņainiem matiem, viņa staigā lēnām un tā kā gorās, ģērbusies baltā polo kreklā un haki biksēs, kā daudzi bērni šeit, bet kājās pusgari melni Doctor Marten’s zābaki ar vaļējām šņorēm. Manai mammai ir 25 gadi un es esmu viena no trīs bērniem, pie pusdienām viņa mani informē. Šie bērni, kurus es esmu pavērojusi pavisam nedaudz, ik pa brīdim šķiet pāragri pieauguši, sagumuši, salīdzinot ar viņu vienaudžiem, ko pazinu Latvijā. Bet nē, ne jau visu laiku – pārtraukumos viņi smejas un ālējās un lēkā,  un pie pusdienu galda skaļi pļāpā, kamēr atskan slavenā svilpe. Kad es vēroju bērnus, man patīk mēģināt iedomāties, kādi pieaugušie viņi būs, kā viņi izskatīties, ko darīs. Jurģa klasesbiedri ir no tiem Amerikas iedzīvotājiem, kuru mērķis varētu būt izraušanās no trūkuma uz vidusslāni. Ja vien tam nepatraucēs agrīnas grūtniecības, apšaudes (un es nerunāju par kaut ko tādu kā Sandy Hook, bet gan regulāro cilvēku nošaušanu – mēnesī, kas pagājis kopš Ņūtaunas traģēdijas, ASV no šaujamieroča miruši 900 cilvēki, tā ir parasta lieta) vai vienkārši grūtais ceļš uz middle class, kas prasa nežēlīgas darba stundas un atdevi.

M_KM un K dodas uz skolas autobusa pieturu

Advertisements