RSS plūsma

Tag Archives: bērni

Desmitā vēstule: diena, kad gājām pieteikt Jurģi skolā

Lai pieteiktu Jurģi skolā mums vajadzēja doties uz mūsu rajona – Prince George’s County (hmmm, un kas gan ir princis Džordžs, nav ne jausmas) iestādi, kura rūpējas par starptautiskajiem skolniekiem. Mums nav mašīnas, un šodien tas man lika justies kā Vienīgajiem Cilvēkiem Amerikā, Kuri Staigā Ar Kājām Pa Ceļmalām. Kantoris, ko mums vajadzēja atrast, ir diezgan patālu no mūsu mājiņas, jābrauc ar diviem busiem un tad nedaudz jāpiet ar kājām, kopumā pēc google maps tas prasa stundu. Mēs ceļā pavadījām divas, jo gan palaidām garām īsto pārsēšanās pieturu, gan google maps šoreiz izpildīja Susaņina lomu, aizvedot mūs pa labi, kad vajadzēja iet pa kreisi, turklāt pa tādu ceļu, kuram nav ietves gājējiem. Beigās nonācām kantorī stundu pēc mūsu pieteiktā pieņemšanas laika, bet izrādījās, ka tas nekas. Aizpildījām dokumentus, iesniedzām, gaidījām, atbildējām uz jautājumiem, atkal kaut ko parakstījām, atkal gaidījām. Ar mums kopā gaidīja kāda ķīniešu ģimene, kuru meitene spīdīgi melniem matiem arī nerunā angliski. Un arī viena ģimene, kurā tētis bija melnais, bet mamma spāņu izcelsmes – šāda komplekta jaukto ģimeni es redzēju pirmo reizi, bet bērni runāja tikai spāniski. Pamatā starptautisko skolnieku serviss ir paredzēts spāņu izcelsmes cilvēkiem – visi uzraksti, dokumenti, materiāli ir divas valodās.  Sēžot kantorī un klausoties spāņu valodu un ik pa brīdim sveicinoties “ola!” man pat ienāca prātā, ka nemaz nebūtu tik grūti to iemācīties. Jānis ieteica, lai es labāk bieži piestaigāju uz “hispanic” bulciņu vietu netālu no mūsu mājas, tad jau iemācīšos. Ņemot vērā, ka bulciņas tur ir maza bērna galvas lielumā, labāk nē.

Tā kā Kārlis izskatās jau pēc skolnieka amerikāņu izpratnē (viņi sāk ar pieciem gadiem), tad skaidrojām, ka viņam tik vēl četri ar pusi un tāpēc viņš nekvalificējās. Šajā sakarā pačalojām ar vienu no darbiniecēm, kuras dēls līdzīgā vecumā, un es pastāstīju, ka pie mums bērnudārzā jau var iet no pusotra gada, par ko viņa smagi dvesa, jo Amerikā valsts bērnudārzu nav vispār! Tas nozīmē, ka līdz piecu gadu vecumam vai nu ir jāmaksā dārga nauda par privāto bērnudārzu vai arī mammai jādzīvo mājās. Secinājums bija – audzināt bērnus Amerikā ir tough. Jā, un vēl tas, ka jāstrādā līdz dzemdībām (nekur citur neesmu redzējusi grūtnieces oficianties vai veikala kasieres ar tik lieliem punčiem kā šeit) un pāris mēneši pēc dzemdībām jāatgriežas darbā. Māmiņu alga uz gadu un garantēta darba vieta vēl pēc diviem gadiem – vai tas neizklausās pēc ļoti laba atbalsta bērnu audzināšanai? Un kurā valstī gan ir tik lieliski? Ahā, jā, Latvijā!

Mazais kantoris kaut kādā ziņā atgādināja Padomju savienību – pie sienas kolāža ar “daudzu tautību bērniem”, kas sadevušies rokās un “celebrate diversity”, kundzes, kas ar papīru čupām staigā no vienām durvīm uz otrām, šauri gaitenīši un diezgan bēdīgi būcenīši darbiniekiem. Līferējot pa gaiteņiem, pie vienām durvīm pamanīju kādu iekšējās komunikācijas paraugu – lielu lapu uz kuras acīmredzot darbinieki paši bija uzrakstījuši veidus, kā saglabāt pozitīvu noskaņojumu – dziedot, adot, smaidot. Laikam jau šajā darba vietā tas ir vajadzīgs.

Interesants arī bija stends ar bērnu audzināšanas padomu bukletiem – vienā no tiem bija ilustrēts stāsts par to, kā mēs šeit, Amerikā audzinām bērnus. Galvenajās lomās – divas tumšādainas ģimenes, visdrīzāk musulmaņu, viena sliktā (meitiņai uz vaiga ir brūce, tāpēc ierodas sociālais dienests), otra labā (ēd kopīgas maltītes, pirms gulētiešanas muzicē un dzied savas tautasdziesmas).  Padomi tādi, kas mums šķiet elementāras lietas – bērniem jāguļ gana daudz stundu, jāēd regulāras maltītes, vecākiem jāpievērš bērniem uzmanība, nevis jāsēž pie televizora, taču dažas lietas bija specifiskas tieši Amerikai – bērnu līdz 7 gadiem ir nelegāli atstāt vienu, 8-9 gadus vecu – drīkst atstāt vienu ne vairāk kā 90 minūtes dienā, kā arī nedrīkst bērnu atstāt vienu mašīnā, un aiziet, piemēram, iepirkties uz veikalu.

Finālā mēs dabūjām dokumentu paciņu, ar kuru jādodas uz Glenridge Elementary school, kas atrodas apmēram 20 minūšu gājienā no mūsu mājas, uz to pašu pusi, kur mūsu Giant veikals un Sudaville veļas mazgātuve.

Kamēr tikām mājās, pa ceļam iegriežoties College Park, kur Jāņa universitātes ēdnīcā paēdām, bija jau pēcpusdiena. Jā, šeit tāda šķietami vienkārša papīru kārtošana pārsvarā ir pilnas dienas projekts.

Ceturtā vēstule – jāpieņem lēmums, College Park iekarotāji

Šodien jau otro reizi devāmies uz Merilendes universitāti, lai Jānis varētu nokārtot papīru lietas. Ar pirmo reizi tas neizdevās, jo trūka viena papīra, un arī otro reizi līdz galam nē, taču zināms progress panākts – Jānim ir oficiāla universitātes ID karte! Ar to arī var par brīvu braukt Universitātes busiņos, kas kursē pa visu apkaimi un turklāt ir CO2 neitrāli – tādi, kas iet ar biogāzi vai hibrīdauto. Vairāk kā trīs stundas pavadījām universitātes teritorijā, staigājot no vienas ēkas uz otru, pa vidam uzēdot studentu ēdnīcā un dzīvojoties parkā, gaidot Jāni. Par ēdnīcu runājot – kļūdas pēc mēs tikām pie sava pirmā hamburgera – čīzburgera. Jānis pasūtīja “veggie cheeseburger”, bet dabūja parasto – ar gaļu, kuru viņš, protams neēda, bet devīgi cienāja mūs. Jā, šeit es varu piekrist dzirdētajai klišejai – gaļa, kas garšo pēc dzēšpapīra. Briesmīgi! Taču tajā pašā laikā turpat bija lielisks salātu bārs, kur es varēju dabūt spinātu kaudzi, un kopumā nevarētu teikt, ka, piemēram, mūsu “Lido” izskatās diez cik veselīgāk.

Universitāte atrodas rajonā, kuru sauc College Park, un tas izskatās tieši tā kā amerikāņu filmās rāda – sarkanu ķieģeļu ēkas, starp kurām kursē liels daudzums jauniešu ar mugursomām. Mēs ar bērniem izteikti izcēlāmies uz šī fona. Lūk, dažas ainas no College Park iekarošanas.

Ķieģeļu šķērssienas parkā bija laba vieta, kur izskrieties, bet maisiņā Kārlis pamanījās savākt ļoti svarīgas lietas – dažādus zariņus un vienu zemē atrastu matu gumiju.

Šī sķībā bildīte mēģina parādīt to, kā izskatās Universitātes centrālais parks ar baseinu. Baseina galā ir saules pulkstenis, ap to soliņi un arī elektrības rozetes, kur studenti “piespraužas” ar saviem datoriem.

Kamēr gaidījām tēti, puikas no Kārļa savāktajiem ļoti noderīgajiem kociņiem sāka gatavot kuģi. Pabeigt nepaspējām, bet tā kā svarīgie materiāli tika atvesti arī mājās, mums ir visas iespējas to izdarīt. Manuprāt, lielisks paraugs bērnu radošumam, kas izpaužas jebkurā situācijā un vietā. Ja vien viņiem vairāk būtu šādu brīžu, nevis neklausības un niķīguma, bet to es pagaidām norakstu uz pārmaiņu stresu.

Mājoklis

Par mājvietu. Vakar aizgājām gulēt ar kādiem trīs variantiem prātā – divi no tiem bija dzīvokļu kompleksi (viens ar “bugs, pests and mice”, bet toties ļoti izdevīgā vietā nokļūšanai uz universitāti, otrs bez “bugs”, bet ar ļoti plānām sienām un tur bērniem neļaujot skraidīt pa pagalmiem) un viena mājiņa, ko vakar mums rādīja puisis vārdā Baha jeb kā mēs viņu iesaucām “As you can see”, jo to viņš teica katra teikuma priekšā. Mājiņa ir maza un tāda kartonīga, bet tādas jau te laikam ir pārsvarā, toties tai ir liels iekšpagalms, kur bērni var skriet un kliegt, kā arī metro ir ar kājām aizstaigājams. Kad no rīta modāmies, tad tieši mājiņa likās kā pats pieņemamākais variants. Rajons ir tāds, kurā pārsvarā ir spāņu izcelsmes cilvēki (kā latviski pareizi teikt “hispanic”???), apkaimes skolās baltie bērni ir apmēram 2-5%. Šodien pabraukājām apkārt pa rajonu. Es laikam nekad nespēšu pierast pie tā, ka neviens nestaigā ar kājām un nekur ar kājām arī nevar aiziet.

Citas lietas

Vakar gandrīz apmaldījos mūsu pašreizējā rajonā – izvedu pastaigā suni, bija jau tumšs un vienā brīdī sapratu, ka nezinu, kur atrodos, un izskatījās, ka arī Ruksim nav ne jausmas, kur ir mājas. Bet, pateicoties dažiem tumsā satiktiem laipniem cilvēkiem, noorientējos veiksmīgi. Tikai beigās sapratu, ka īstenībā šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad es vedu pastaigā suni. Ruksis, iespējams, mainīs manu attieksmi pret suņiem, un es no bijušā “kaķu cilvēka”, šobrīd “pilnīgivienaldzīgapretmājdzīvniekiem” kļūšu par “kautkastomērtajossuņosir”.

Svētdien bijām fantastiskā vietā – Brookside Gardens. 

Tas ir vēl viens kopienas izveidots, finansēts un uzturēts projekts – skaistums neaprakstāms (un iPhone vakar nebija strādājamā diena, viņš man tagad uz pārdienām tik pamostas), lieli koki, burvīgs reljefs, dažādi atsevišķi stūri ar formālo dārzu, palmu māja, dīķis ar zelta zivīm, neliela administrācijas ēka, kurā notiek visādi pasākumi vietējiem cilvēkiem. Todien tur bija sēņu diena – izstāde, lekcijas, eksperti, un ieraudzīju, ka Amerikā arī izdod dažādus sēnēm veltītus žurnālus, ir sēņu interesentu biedrības un klubi! Ja latvieši ir ļoti naski uz sēņu vākšanu un sēņu laikā izies trīs priedēs un atgriezīsies ar sēņu grozu, bet nekad otram neteiks, kur tās priedes ir, tik nosauks ievākto baraviku ciparu, tad amerikāņi, kā izskatās, ir sēņu pētnieki, kas aizraujas ar dažādām šķirnēm un to izpēti, un tikai tad ēšanu un vākšanu. Un tā sēņu daudzveidība! Man kā mikomānijas (apsēstība ar sēņošanu) īpaši neskartam cilvēkam pasaulē ir bekas, baravikas, gailenes un bērzlapes un īpaši nekas vairāk, tāpēc bija vēl jo vairāk pārsteigumu. Piemēram, milzīga, cilvēka galvas lieluma kruzuļaina sēne, kuru mūsu saimnieks Andris atrada savā pagalmā, izrādījās ir maitake – ēdama un pat ļoti veselīga. Patiesībā tieši šī sēne un ģimenes disputs “ēdams-neēdams” bija iemesls braucienam uz Brookside gardens, tā ka paldies sēnei par to. Vakarā es to nogaršoju un bija tiešām laba – ar izteiktu sēņu garšu, no stingrajām – kraukšīgajām, ne šampinjonīgi mīkstajām.

Rīt zvanīsim Baham un runāsim tālāk par mājiņu, kā arī jāsāk vākt – jo šeit visu izīrē nemēbelētu un tukšu, tā ka varēsim sākt dzīvi no jauna.