Šī neskaidrā bildīte ir no mūsu pastaigas Brookside Gardens decembra sākumā – brīnišķīgi skaistie dārzi decembrī tiek izgaismoti un piepildīti ar gaismu figūriņām un ainiņām. Sajūta ir kā nedaudz naivā, bet ļoti jaukā pasakā – kur izgaismoti briedīši uz katra stūra, gaismas vāveres lēkā pa kokiem, zied puķes un visi koki ietīti lampiņās, burvīgie dārza stūrīši ar maziem baseiniem un romantiskiem soliņiem izgaismoti. Cilvēki staigā ar karsta dzēriena krūzēm kopā ar bērniem un vienkārši priecājas. Šī ir ideja, kuru man patiešām gribētos aizvest uz Latviju un mūsu pašu Botānisko dārzu. Tīri savtīgi man patiku, ja tuvu mājām ap Ziemassvētku laiku būtu tāda skaista vieta pastaigai, bet arī tāpat vienmēr esmu domājusi, ka mūsu Botāniskajam dārzam ir lielisks potenciāls kļūt par vēl īpašāku vietu. Mums taču ir Staro Rīga, jūs teiksiet. Bet Staro Rīga ir ar pretenziju uz ideju un lielu mākslu, kas reizēm izvēršas skaisti, bet reizēm nē. Tāpēc šādām nepretenciozām, bet vienkārši jaukām gaismiņu parādēm, kuru vienīgais uzdevums ir uzburt pasaku pasaules sajūtu, arī Latvijā būtu vieta.
Turpat Brookside Gardens siltumnīcās vienā no telpām ir ierīkots milzīgs vilciena modelis – tāda maza pasaulīte ar dažādām vietām – veikaliem, degvielas uzpildes stacijām, slidotava (kurā mazie slidotāji kustas), kalni…
…un arī miniatūra Brookside Gardens siltumnīcas kopija, un arī mazajā stiklotajā mājiņā pašā vidū brauc mazs vilciena modelītis un tam apkārt stāv skatītāji. Varbūt arī mēs.
Vilcienu modelīšiem ir hipnotiska pievilcība, it īpaši, ja tie braukā pa tādu mini pasaulīti, un tā iedarbojas arī uz pieaugušajiem, tāpēc tad, kad atklājām, ka arī Nacionālajā Botāniskajā Dārzā siltumnīcās ir Ziemassvētku vilciens, kolīdz bērni atkal pēc slimošanas bija uz kājām, devāmies turp.
Pirmā Botāniskā dārza Conservatory (tās ir siltumnīcas, bet tik skaistu stiklotu ēku ar izgaismotu stikla kupolu negribas dēvēt vārdā, ar kuru saistās plēves būdas mazdārziņos) zāle ir pilna ar sarkanajām Ziemassvētku zvaigznēm un maziem Vašingtonas ievērojamo vietu modelīšiem – Kapitols, Baltais nams, Džefersona memoriāls, un tie visi ir taisīti no zariņiem, lapiņām, čiekuriem, kociņiem, un lodziņos deg silta gaisma. Un tad nākamajā telpā (no ārpuses, caur stikloto snienu ieskatoties, es biju pārliecināta, ka mēs esam visu sajaukuši un tur notiek kāds baļļuks, jo bija daudz cilvēku un sārtas un zaļganas gaismas) ir vilciens. Pats vilciens pat nav tik ievērojams, tas kaut kur traucas te vienā sānā, te otrā, te pāri pa gaisa tiltu, bet visa telpa ir īsta feju valstība. Oh, my, kā kāds tur ir strādājis (droši vien daudzi kādi), lai to dabūtu gatavu.
Vilciens pats nav nemaz tik ļoti manāms – tas pašaujas garām te vienā sānā, te otrā, bet pāri pār gaisa tiltu, bet viss pārējais ir maģiska pasaka ar kalniem, lejām, mežiem un ūdenkritumu, pilīm un mājiņām – ik aiz stūra paveras kāda feju mītne ar maziem galdiņiem, gultiņām, sienas pulksteņiem un citām sīkām lietiņām, šķiet, ka mazās burvju radības ir tikai uz brīdi izgājušas. Ik uz stūra ir kāds noslēpumains koka dobums, kurā ielūkojoties paveras vēl kāda maza mītne.
Bet kāds sakars vilcieniem ar Ziemassvētkiem? Skaidrs tas, ka Amerikā vilcienu modelīšu kultūra ir ļoti attīstīta un droši vien no šejienes arī nāk sterotips par to, ka katra maza zēna sapnis ir pa apli skrienošs vilcieniņš, kas realitātē gan visbiežāk ir tēta sapnis, bet vilcienu modelīši visbiežāk dzīvo bēniņos vai nobāzti kastēs. Kāds Ziemassvētku vilcienu tirgotājs apgalvo, ka saistība ar svētku laiku nāk no tā, ka tieši šajā periodā valstī notiek vislielākā pārvietošanās – ceļo dāvanas un cilvēki, un tāpēc arī radusies ciešā asociācija. Un galu galā – kas gan ir labāks laiks, lai izstādītu katras mājās bēniņos skumstošo modelīti, kā Ziemassvētki un kura gan ir labāka vieta kā Ziemassvētku egle, ap kuru tam traukties?
Arī mūsu mājā ik pa laikam parādās vilciens. Jo mēs pārsvarā iepērkamies internetā un saņemam daudz paciņu kartona kastēs.
Bet jāsaka, ka amerikāņi ir ļoti punktuāla tauta, vismaz cik tas attiecas uz dekorācijām. Ziemassvētku izrotājumi parādījās uzreiz pēc Pateicības dienas, ar katru nedēļu pieņemoties krāšņumā un spožumā, bet kolīdz svētki beigušies, tie sāk pazust. Un arī Kapitola Ziemassvētku egle (skat. zemāk) izslēgta. Svētki beigušies, atpakaļ pie darba, dārgie pilsoņi.
Meklējot Ziemassvētkus, kur gan citur mēs varējām doties lielā pilsētā, kā uz DC centrālo Ziemassvētku tirdziņu, kas skaisti aprakstīts solīja arts&crafts&live music, bet sastapām divas rindas ar teltīm, kurās varēja ieraudzīt šo to interesantu, bet kopumā pārmērīgi dārgu. Laikam Ziemassvētku tirdziņi Eiropā tomēr ir skaistāka un spēcīgāka tradīcija, šajā pat nebija karstvīna, un no ēdieniem varēja dabūt tikai churros, kuru nosaukums nezkāpēc aizvainoja Kārli (bet neatturēja viņu apēst eļļā vārīto mīklas trubiņu ar salda krēma pildījumu). Tobrīd mūsu dzīvē bija, kā teiktu mūsu draugs Maiks, bezdatis, un tāpēc mēs ieguvām informāciju pavisam arhaiskā veidā. Braucot uz DC tirdziņu, metro noklausījāmies, kā kāda sieviete stāsta, ka bijusi Eastern Market, un tur gan bijis lieliski. Tā nu nākamajā dienā braucām turp, turklāt tas ir tikai piecu metro pieturu attālumā no mums. Tur mūsu vilšanās tika atdarīta – daudz vienkāršāks, bet kolorītāks tirgus, kurā bija gan utenis, gan amatnieki, gan gardumi. Kārlim rūķi tur atrada Tonka vintage metāla traktoru, bet es izpriecājos par recycled art lietām un nopirku Maijai smuki apdrukātu organiskās kokvilnas kleitiņu, un tās autore stāstīja, ka viņas vedekla ir krieviete, tāpēc daudzās apdrukās izmantoti krievu folkloras motīvi. Lai arī īsti ne par tēmu, bet tomēr sirsnīgi viņa māja Maijai un teica do svidanija!
Eastern Market varēja dabūt arī no metāllūžņiem sametinātus kulta rozā flamingus, kas 80. tajos gados kļuva populāri kā barbekjū ballīšu dekori, bet vēlāk ieguva postmoderna simbola statusu.
Bet, lūk, šī kundze, kas kopā ar līdzvērtīgi cienījami tērptu draudzeni pusdienoja mums blakus, izpelnījās mūsu uzmanību ar cepuri. Jo mūsu zēniem mīļākā mūzikas grupa šobrīd ir “Trīs no Pārdaugavas” un viens no hītiem ir dziesma par kundzi rozā cepurē, kas brauc karietē. Man bija drusku jāpadomā, kad Kārlis vienai no dāmām uz parasto “hi” atteica “kundze rozā cepurē”, bet es to korekti iztulkoju kā “he likes your hat”, un zēna gaume tika sajūsmināti novērtēta.
Pats Eastern Market ir DC senākais svaigo produktu tirgus, skaistā vēsturiskā ēkā, kur var dabūt arī bio gaļu, zivis, bizona steikus un mazo ražotāju taisītas desiņas. Turpat Capitol Hills rajonā ir arī mazas kafejnīcas, veikaliņi un arī iegājām kādā lietoto grāmatu veikalā. Tas bija kā trīsstāvīgs dzīvoklis, kurā visas sienas ir ar blīvi piebāztiem grāmatplauktiem, bet attēlā redzamā ir svešvalodu nodaļa.
Vēl mēs pabijām Fullbright Ziemassvētku pasākumā, kurš notika Slovēnijās vēstniecībā un kurā spēlēja jauku dzīvo mūziku, bet galds bija tikai un vienīgi no viesu atnestajiem ēdieniem. Tas pilnīgi lūza, un arī mūsu medus kūka tika apēsta pa tīro. Es gan lielāko daļu laika pavadīju bērnu rotaļu istabā, bet tā arī nemaz nav slikta vieta, lai iepazītos ar tētīšiem un mammām, kuri ir Fullbright by marriage, un tāpēc norīkoti pieskatīt bērnus.
Mūsu mājā arī parādījušies rūķi un lelles dažādos agregātstāvokļos, jo man ir uznācis rokdarbu laiks (un tas ļoti labi palīdz tad, kad ir ne pārāk labas dienas).
Jā, mums ir ļoti skaista, kupla un bieza Ziemassvētku eglīte, zem tās bija dāvanas, bet tās gan taisījām vaļā Ziemassvētku vakarā, negaidot, kad Santa līdīs iekšā pa skursteni.
Bet šis ir specveltījums vecmammām – bērni ēd labi!
Šai bildei nav nekāda sakara ar Ameriku – tā ir mūsu Džesija Rīgā. Mums tevis pietrūkst, Džesīt, bet mēs esam priecīgi, ka tev iet labi.
Vēstules no ASV 
Izskatās ka Džesītei gultā ielikta pele 🙂