Jau trešo dienu braukājam apkārt un meklējam mājvietu. Esam bijuši divos privāti izīrējamos īpašumos, un diezgan daudzos dzīvokļu kompleksos. Dzīvokļu kompleksos ir lielāks vai mazāks skaits līdzīgu māju, parasti trīs vai piecstāvīgas, kurās ir daudz, daudz pavisam vienādi dzīvoklīši. Daži kompleksi ir celti pirms gadiem 50, citi izskatās jaunāki. Tie, kas ir vecāki, ir no ķieģeļiem, bet šķiet jaunākie tādi stipri plāni un lēti celti.
Līdz šim skatījāmies dzīvokļus vienā rajonā – Hyattsville, kas ir tuvu universitātei un par samērā zemām cenām (tas ir – zem 1500 USD mēnesī). Mūs jau iepriekš brīdināja, ka šis nav sevišķi labs rajons, pat krimināls. Pa dienu pa to braukājot gan tā nelikās, vienkārši tāds proletariāta rajons, kurā pārsvarā ir vai nu melnie vai spāņu izcelsmes iedzīvotāji.
Nosaukumi kompleksiem ir krāšņi – Cypress Creek, La Salle Apartments, University City, arī katrā ofisā cilvēki ir laipni un draudzīgi, saka, ka ir dabūjams divu guļamistabu dzīvoklis, kurā var ievākties jau pavisam drīz (runājamais un teksti gan visiem ir gandrīz identiski, taču es vienmēr ticu viņu interesei, kad viņi vaicā, no kurienes mēs esam un tad izbrīnīti atzīst, ka “I have no idea where it is!”). Potenciālo dzīvokli pašu gan mums parādīja tikai divās vietās, pārējos rādīja “model apartments”, kuri izskatās ļoti jauki. Viens komplekss atrodas milzīga parka malā, tam otrā pusē ir skola, laba satiksme ar universitāti. Citi bija ne tik patīkami apkārtējās vides ziņā, bet arī pilnīgi pieņemami, ņemot vērā, ka mums tur jādzīvo tikai deviņus mēnešus.
Un tad es sāku lasīt internetā atsauksmes par šiem apartamentiem….. Gandrīz nevienu no mūsu nolūkotajiem to iepriekšējie iedzīvotāji nerekomendēja citiem. Izvēlētie epiteti to aprakstīšanai vienkārši baisi daiļrunīgi – “ja jums šķiet, ka šeit dzīvot ir labi, tad iepriekš jūs esat dzīvojuši alā vai vēl sliktākā vietā”. Nu labi, kritiskas piezīmes internetā varētu arī laist gar ausīm, bet ne tad, ja 90% no tām minēts, ka šajos dzīvokļos ir blaktis, skudras, peles un tarakāni. Pārējie mīnusi – milzīgi elektrības rēķini (jo lielākā daļa tiek arī apsildīti/atvēstināti ar elektrību), plānas sienas, līdz ar to var dzirdēt gan kaimiņu seksu, gan citas nodarbes un skaņas, nepatīkami iedzīvotāji, kuri dzer, pīpē un sēž savās mašīnās visu nakti, skaļi sarunādamies, slikta apsaimniekošana. Vai es vēl ko aizmirsu? Ak, jā, vienā no kompleksiem esot nogalināts cilvēks un asinis pāris dienas neviens nav no asfalta nomazgājis, savukārt kāds cits rakstīja, ka viņa dzīvoklī zagļi ienākuši caur sienu, jo sienas ir tik plānas, ka tā var izdarīt.
Tātad, šos dzīvokļus esmu jau izslēgusi no potenciālo mājokļu saraksta. Šobrīd ir palicis tikai viens daudzmaz ciešams kandidāts – puse no mazas privātmājas, kuru izīrē korejiešu paskata puisis vārdā Šons. Aiz mājiņas ir zālains pagalms, tai ir gāzes apkure, nevis elektrības. Taču ir skaidrs, ka šajā rajonā nav ko darīt bez auto. Aprunājāmies ar kaimiņu, kas sēdējā blakus mājā uz terases un skumji pīpēja, tērpies “wife beaters” krekliņā, kas labi atklāja viņa tetovējumus. Tas teica, ka viss šeit ir ļoti ok, un viņam ir četri dēli. Nezinu, vai mani tas ir pluss vai mīnuss šai vietai.
Rīt dosimies lūkot dzīvokļus citā rajonā – tālāk no universitātes, bet to atsauksmēs nebija pieminētas blaktis. Un tie ir dārgāki.
Bet citādāk:
- pamazām pielāgojamies vietējam laikam
- iepazīstam vietējo latviešu sabiedrību
- puikas šodien palika galīgi nevaldāmi, niķīgi, kauslīgi un nejauki, laikam jau tā pārceļošanas spriedze laužas ārā
- mums ir vietējais telefona numurs! (un to dabūt nav vis tik viegli kā Latvijā, kad nopērc kioskā starta kartiņu un sāc tik runāt, Jānis pavadīja krietnu laiku gan veikalā skaidrojot, ko mums vajag, gan pēc tam aktivizējot visu to padarīšanu)
- nevaru pierast pie tā, ka šeit nekur nevar aiziet ar kājām un cilvēki pa ielām staigā ļoti maz
- Jurģim un Kārlim ir jauna mīļākā dziesma – tā skanēja vienā no diskiem automašīnā (ak, paldies, paldies tik laipnajiem Rūtiņiem, kas mūs ne tikai uzņem, bet arī aizdod auto!) un to izpilda “Trīs no Pārdaugavas” un tā ir —- “Vai nav burvīgi būt par latvieti!”. Jurģis jau šodien to atzīmēja, cik interesanti gan tas, ka atbraucām uz Ameriku un pirmā dziesma, ko iemācījāmies, ir tieši šī. Katrā ziņā brīži, kad viņi mašīnā sēž un aizmugurējā sēdeklī dungo šo dziesmu, ir patiešām burvīgi.
Lūdzu vēliet veiksmes dzīvokļa atrašanā, jo mums nākamnedēļ vajag ievākties!
Vēstules no ASV 