RSS Barotne

Tag Archives: dzīvokļi

Trešā vēstule – dzīvokļa meklēšana (grrrrrrrr)

Jau trešo dienu braukājam apkārt un meklējam mājvietu. Esam bijuši divos privāti izīrējamos īpašumos, un diezgan daudzos dzīvokļu kompleksos. Dzīvokļu kompleksos ir lielāks vai mazāks skaits līdzīgu māju, parasti trīs vai piecstāvīgas, kurās ir daudz, daudz pavisam vienādi dzīvoklīši. Daži kompleksi ir celti pirms gadiem 50, citi izskatās jaunāki. Tie, kas ir vecāki, ir no ķieģeļiem, bet šķiet jaunākie tādi stipri plāni un lēti celti.

Līdz šim skatījāmies dzīvokļus vienā rajonā – Hyattsville, kas ir tuvu universitātei un par samērā zemām cenām (tas ir – zem 1500 USD mēnesī). Mūs jau iepriekš brīdināja, ka šis nav sevišķi labs rajons, pat krimināls. Pa dienu pa to braukājot gan tā nelikās, vienkārši tāds proletariāta rajons, kurā pārsvarā ir vai nu melnie vai spāņu izcelsmes iedzīvotāji.

Nosaukumi kompleksiem ir krāšņi – Cypress Creek, La Salle Apartments, University City, arī katrā ofisā cilvēki ir laipni un draudzīgi, saka, ka ir dabūjams divu guļamistabu dzīvoklis, kurā var ievākties jau pavisam drīz (runājamais un teksti gan visiem ir gandrīz identiski, taču es vienmēr ticu viņu interesei, kad viņi vaicā, no kurienes mēs esam un tad izbrīnīti atzīst, ka “I have no idea where it is!”). Potenciālo dzīvokli pašu gan mums parādīja tikai divās vietās, pārējos rādīja “model apartments”, kuri izskatās ļoti jauki. Viens komplekss atrodas milzīga parka malā, tam otrā pusē ir skola, laba satiksme ar universitāti. Citi bija ne tik patīkami apkārtējās vides ziņā, bet arī pilnīgi pieņemami, ņemot vērā, ka mums tur jādzīvo tikai deviņus mēnešus.

Un tad es sāku lasīt internetā atsauksmes par šiem apartamentiem….. Gandrīz nevienu no mūsu nolūkotajiem to iepriekšējie iedzīvotāji nerekomendēja citiem. Izvēlētie epiteti to aprakstīšanai vienkārši baisi daiļrunīgi – “ja jums šķiet, ka šeit dzīvot ir labi, tad iepriekš jūs esat dzīvojuši alā vai vēl sliktākā vietā”. Nu labi, kritiskas piezīmes internetā varētu arī laist gar ausīm, bet ne tad, ja 90% no tām minēts, ka šajos dzīvokļos ir blaktis, skudras, peles un tarakāni. Pārējie mīnusi – milzīgi elektrības rēķini (jo lielākā daļa tiek arī apsildīti/atvēstināti ar elektrību), plānas sienas, līdz ar to var dzirdēt gan kaimiņu seksu, gan citas nodarbes un skaņas, nepatīkami iedzīvotāji, kuri dzer, pīpē un sēž savās mašīnās visu nakti, skaļi sarunādamies, slikta apsaimniekošana. Vai es vēl ko aizmirsu? Ak, jā, vienā no kompleksiem esot nogalināts cilvēks un asinis pāris dienas neviens nav no asfalta nomazgājis, savukārt kāds cits rakstīja, ka viņa dzīvoklī zagļi ienākuši caur sienu, jo sienas ir tik plānas, ka tā var izdarīt.

Tātad, šos dzīvokļus esmu jau izslēgusi no potenciālo mājokļu saraksta. Šobrīd ir palicis tikai viens daudzmaz ciešams kandidāts – puse no mazas privātmājas, kuru izīrē korejiešu paskata puisis vārdā Šons. Aiz mājiņas ir zālains pagalms, tai ir gāzes apkure, nevis elektrības. Taču ir skaidrs, ka šajā rajonā nav ko darīt bez auto. Aprunājāmies ar kaimiņu, kas sēdējā blakus mājā uz terases un skumji pīpēja, tērpies “wife beaters” krekliņā, kas labi atklāja viņa tetovējumus. Tas teica, ka viss šeit ir ļoti ok, un viņam ir četri dēli. Nezinu, vai mani tas ir pluss vai mīnuss šai vietai.

Rīt dosimies lūkot dzīvokļus citā rajonā – tālāk no universitātes, bet to atsauksmēs nebija pieminētas blaktis. Un tie ir dārgāki.

Bet citādāk:

  • pamazām pielāgojamies vietējam laikam
  • iepazīstam vietējo latviešu sabiedrību
  • puikas šodien palika galīgi nevaldāmi, niķīgi, kauslīgi un nejauki, laikam jau tā pārceļošanas spriedze laužas ārā
  • mums ir vietējais telefona numurs! (un to dabūt nav vis tik viegli kā Latvijā, kad nopērc kioskā starta kartiņu un sāc tik runāt, Jānis pavadīja krietnu laiku gan veikalā skaidrojot, ko mums vajag, gan pēc tam aktivizējot visu to padarīšanu)
  • nevaru pierast pie tā, ka šeit nekur nevar aiziet ar kājām un cilvēki pa ielām staigā ļoti maz
  • Jurģim un Kārlim ir jauna mīļākā dziesma – tā skanēja vienā no diskiem automašīnā (ak, paldies, paldies tik laipnajiem Rūtiņiem, kas mūs ne tikai uzņem, bet arī aizdod auto!) un to izpilda “Trīs no Pārdaugavas” un tā ir —- “Vai nav burvīgi būt par latvieti!”. Jurģis jau šodien to atzīmēja, cik interesanti gan tas, ka atbraucām uz Ameriku un pirmā dziesma, ko iemācījāmies, ir tieši šī. Katrā ziņā brīži, kad viņi mašīnā sēž un aizmugurējā sēdeklī dungo šo dziesmu, ir patiešām burvīgi.

Lūdzu vēliet veiksmes dzīvokļa atrašanā, jo mums nākamnedēļ vajag ievākties!

 

Advertisements

Otrā vēstule – Mikaela svētki, jatlag, dzīvokļu meklēšana


Labrīt! Lūk, šāda ir iela, uz kuras pagaidām esam apmetušies – nelielas un visai līdzīgas mājiņas, pa dienu ļoti klusas ieliņas, kurās cilvēki satiekoties viens otru sveicina. Netālu ir parks, par kuru saimniece Daiga stāstīja, ka to 50-tajos un 60-tajos gados izveidojuši paši apkaimes iedzīvotāji, ziedojot gan naudu, gan laiku. Tajā ir arī kopienas peldbaseins, tiek rīkoti dažādi notikumi kopienai, izdota neliela avīzīte. Spriedām, ka šī ir liela atšķirība starp ASV un Eiropu – jo pie mums šādas kopienas aktivitātes ir tikpat kā neesošas.

Vakar vismaz man bija diezgan dulla galva (paldies, kafija, ka tu esi), tā laika maiņa ir viena traka lieta tomēr. Bet to var izārstēt tikai mēģinot pēc iespējas ātrāk piemēroties šejienes laikam. Tas mums arī vakar diezgan labi izdevās, izturējām negulējuši līdz pat 9 vakarā, un pamodāmies šorīt 5:30, nevis ap 4 kā vakar.

Vakar devāmies uz Mikaēla svētkiem Vašingtonas Valdorfskolā. Jurģim šie jau otrie šogad, jo paspēja arī uz svētkiem savā skolā. Šeit mēs gan nokavējām uzvedumu, tad, kad nokļuvām skolā, tur pilnā sparā gāja vaļā bērnu svētki ar daudz dažādām atrakcijām.

Lūk, krāšņs pūķis, pa kura līkumiem jālec uz vienas kājas, lai tiktu pie dārgumu lādes, kas pašā vidū. Jurģis šo izleca!

Skolas sporta laukums, kurā notika svētki, bija izrotāts – šos vējā plīvojošos dekorus es ieliku savā “vajag atcerēties” kastītē, kad vajadzēs rotāt kādus brīvdabas svētkus.

Siena ķīpās bija salikti groziņi, kuros jāmet iekšā smilšu maisiņi spāņu valodas skolotājas priecīgi sauktā “uno, duo, tres” pavadībā. Jurģi no šitā nevarēja dabūt prom.

Milzīgs smilšu pūķis, kuram no deguna pat nāk ārā dūmi (tā šņore, uz kuras uzvērtas baltās vates pikas).

Kārlis ķērās pie naglu sišanas celmā – tā ir viņam iemīļota nodarbe arī bērnudārzā.

Pēcpusdienā vēl aizbraucām aplūkot vienu apartamentu kompleksu, tas gan bija vairāk treniņš mums pašiem – noorientēties uz ceļiem, aizbraukt līdz mērķim, saprast, kādus vispār dzīvokļus piedāvā. Šodien jau skatāmies trīs vietas, kuras ir reālākas no atrašanās un cenas viedokļa.

Kopumā ir tā:

  • bērniem ļoti patīk mūsu pagaidu mājās, jo te ir suns Ruksis, divi putni, divas peles, divi kaķi un milzīgs spēļu un mantu daudzums, kas vēl palicis no jau pieaugušajiem bērniem
  • ik pa brīdim ir diezgan liela niķošanās un īdēšana, bet cerams, ka tas pāries, pieregulējoties pie jaunās laika zonas
  • mans lielākais FAIL no pakošanās viedokļa ir tas, ka nepaņēmu līdzi vasaras apavus (jo uz pavasara pusi tak nopirkšu) un vispār maz vasaras lietu, bet – TE IR VASARA! Pukojoties par slikto pakošanās stratēģiju pat aizmirsu, ka vajag to izbaudīt. Saulains, ap 24 grādiem…
  • man vēl jāapgūst tā ierunāšana automātiskajos atbildētājos, lai neapjuktu un nemestu nost klausuli, kad tāds atskan

Šodien dodamies gan uz universitāti, gan dzīvokļiem – diena sākusies!