RSS Barotne

Tag Archives: muzeji

Devītā vēstule: Dī Sī, Dabas muzejs un beidzot īsta pilsēta

[bez bildēm pagaidām, jo muzeja internets nav tik veikls]

Un tad pienāca sestdiena, kurā mēs devāmies uz Dī Sī. Mēs esam pavisam tuvu metro stacijas New Carrolton galapunktam, un no tās 20 minūtēs var aizbraukt uz pašu Vašingtonas centru un nokļūt slavenajā The Mall – laukumā, kas krusta veidā savieno Kapitolu, Linkolna memoriālu, Balto namu un Džefersona memoriālu, un vēl pa vidu Vašingtona memoriāls . Mūsu interese bija Smithsonian Institution muzeji. Ja National Mall “Lonely Planet” ceļvedī (paldies, I. un A., mēs to tiešām izmantojam!) nosaukts par nācijas zālienu, tad Smithsonian tiek dēvēti par nācijas bēniņiem, kur sabāzti visi iespējamie dārgumi. Šo gigantisko muzeju aizsākums ir kāda angļa James Smithson 4,1 miljonu dolāru mantojums, ko tas 1826. gadā novēlēja Amerikai  – valstij, kuru nekad nebija apmeklējis, lai tajā nodibinātu iestādījumu zināšanu vairošanai un izplatīšanai. Tagad tā ir augstākā līmeņa izpētes institūcija, un kā saka LP, tās kolekcija ir tik liela, ka izstādīts ir tikai 1% no tās. Interesanti, kur viņi glabā tos 99%, ja jau tas viens aizņem teju desmit gigantiskas ēkas, kurām līdzās, piemēram, mūsu Dabas muzejs ir tāds rūķītis sprīdītis. Viena no slavenākajām šo muzeju iezīmēm ir tā, ka ieeja tajos ir bez maksas. Tas gan varētu būt iznīcīgi pašiem muzejiem, jo ēkas ir vecas un renovācijai līdzekļu nav, bet iekasēt ieejas maksu, kas varētu to atbalstīt, ir pretrunā ar institūcijas ideju. Mēs ienirām Dabas muzejā – National Museum of Natural History, kura vestibilā visus viesus sveic milzīgs ziloņa izbāzenis – Henrijs. Jurģis paķēra karti, nospriegojās, kļuva nedaudz līdzīgs mazam dzīvnieciņam, kurš izgājis medībās un ir ļoti modrs, vērīgs un steidzīgs. Viņa mērķis bija izstaigāt visu – un tas ir DAUDZ. Kolīdz es mēģināju kaut kur iedziļināties, palasīt par fosīlijām vai pirmcilvēkiem, tā atskanēja prasīgs “Lieneeee! Ejam!”. Kafijas pauzi izlūgties man nebija viegli. Muzejs pats saturiski ir būvēts kā jau dabas muzejs – sākas ar fosīlijām, turpinās ar dinozauriem, tad pirmie zīdītāji, pirmcilvēki, un atsevišķas sadaļas veltītas zīdītājiem kā tādiem, kukaiņiem, iežiem, minerāliem un kristāliem (šajā nodaļā bija arī muzeja lielais hīts – Hope Diamond, kurš puikas neinteresēja nu itin nemaz), kosmosam, kukaiņiem, kā arī 3D kino, kurā gāja tieši tā filma, ko Jurģis bija noskatījies Stokholmas dabas muzejā pirms gada, kas viņam lika justies kā īstam dabas muzeju ekspertam. Atšķirās tikai eksponātu daudzums, lielums, autentiskums, un tas šajā bija nepārspējams. Lai gan dinozauru tomēr tā pamaz, un visi kaut kā saspiesti. Varbūt pārējie mājo tajos milzu pagrabos. Bija arī tauriņu māja, kurā mēs negājām (ideja tāda pati kā mūsu Botāniskajā dārzā) un izstāde par kauliem, kas likās ļoti aizraujoša – kā “Nozieguma skelets” izstādes formā, bet tai piederīgā antropoloģijas laboratorija, kurā pats var pataustīt kaulus, jau bija slēgta, tāpēc nolēmām šo atlikt uz citu reizi. Un bija arī jau baigs nogurums, kurš bojā visu baudu papēt senus zīdaiņu, sieviešu un vīru kaulus un palasīt, ko no tiem izsecinājuši zinātnieki. Kas šajā muzejā man iespiedās atmiņā:

–       fosīliju laboratorija – fosīliju sadaļā norobežota telpa ar pilnīgi caurspīdīgām sienām, kurā notiek īsts, ne imitēts pētnieku darbs. Sestdienas dienā šajā būrītī bija nosēdināta pētniece ar iesirmu karē matu griezumu un gaumīgām brillēm, kura ar garu pinceti šķiroja sīkus kauliņus, kas man izskatījās pēc gružiem un salmiem. Viņai priekšā bija nolikta zīme, uz kuras paskaidrots, ko viņa dara.

–       Bišu māja insektu nodaļā – arī caurspīdīga, tāds kā bišu strops šķērsgriezumā, kura izeja bija tieši uz National Mall. Tāds bišu realitātes šovs Amerikas centrā. Arī Maijai šī vieta patika, lai gan grūti spriest par viņas attieksmi pret pārējām, ņemot vērā, ka viņa vai nu gulēja vai mēģināja kaut kur rāpties.

–       Ik pa laikam ekspozīcijā bija kāds skārniejūtīgs ekrāns ar interaktīvu informāciju par tēmu. Bet neiedomājaties tādus plānus, daudzdimensionāli krāsainus un elegantus kā mūsu jaunajā Biržas muzejā. Tie bija veci Mac’i vēl no tā laika, kad viņu ābolītis bija varavīksnes krāsās – ar kārtīgu melnu ekrāna rāmi un deviņdesmito gadu datorgrafiku.

Jurģim un Kārlim, izskatās, ka informācija ir uzsūkusies daudz, jo viņu rotaļās ik pa laikam parādās muzeja tēmas.

Mans mērķis ir izstaigāt visus Smithsonian muzejus. Amerikas vēsture, Air&Space, Hirshorn Muzeum & Sculpture garden, National Musum of African Art, National Museum of American Indians, vēl dažas galerijas. Ar kuru turpināt?

Bet es, kā izrādās, esmu īsta pilsētniece. Vai arī īsta lauciniece. Tas, kur mēs pašreiz dzīvojam, ir milzīga piepilsēta, tāda īsti nesaprotama struktūra bez lielas vēstures un nozīmes, ne-vieta. Vienīgie pieturas punkti – veikali, ēstuves un veļas mazgātuves un iemītnieki, kas daudz strādā un šeit ierodas tikai vēlu vakaros. Droši vien, ka kopienas dzīve arī notiek (svētdienā bulciņu tirgotavā bija ļaužu ka biezs, un, spriežot pēc tā, ka bulciņas un limonādes viņi krāva lielās kastēs, visdrīzāk tās netika notiesātas sērā vientulībā pie televīzijas ekrāna, bet gan jautrā kompānijā) mēs vienkārši nepazīstam un nemanām, bet es katrā ziņā biju ļoti noilgojusies pēc pilsētas. Tādas, kur ir lielas ēkas, īstas kafejnīcas, kur cilvēki staigā (!!!) pa ielām. Pilsēta, kur vienā stūrī redzams Baltais nams, otrā lielais Linkolna monuments, pa vidu Starbucks (iedomājaties, es esmu Amerikā un vēl ne reizi neesmu bijus Stārbaksos!), man bija ļoti pa prātam.

Advertisements