RSS plūsma

Monthly Archives: oktobris 2012

Otrā vēstule – Mikaela svētki, jatlag, dzīvokļu meklēšana


Labrīt! Lūk, šāda ir iela, uz kuras pagaidām esam apmetušies – nelielas un visai līdzīgas mājiņas, pa dienu ļoti klusas ieliņas, kurās cilvēki satiekoties viens otru sveicina. Netālu ir parks, par kuru saimniece Daiga stāstīja, ka to 50-tajos un 60-tajos gados izveidojuši paši apkaimes iedzīvotāji, ziedojot gan naudu, gan laiku. Tajā ir arī kopienas peldbaseins, tiek rīkoti dažādi notikumi kopienai, izdota neliela avīzīte. Spriedām, ka šī ir liela atšķirība starp ASV un Eiropu – jo pie mums šādas kopienas aktivitātes ir tikpat kā neesošas.

Vakar vismaz man bija diezgan dulla galva (paldies, kafija, ka tu esi), tā laika maiņa ir viena traka lieta tomēr. Bet to var izārstēt tikai mēģinot pēc iespējas ātrāk piemēroties šejienes laikam. Tas mums arī vakar diezgan labi izdevās, izturējām negulējuši līdz pat 9 vakarā, un pamodāmies šorīt 5:30, nevis ap 4 kā vakar.

Vakar devāmies uz Mikaēla svētkiem Vašingtonas Valdorfskolā. Jurģim šie jau otrie šogad, jo paspēja arī uz svētkiem savā skolā. Šeit mēs gan nokavējām uzvedumu, tad, kad nokļuvām skolā, tur pilnā sparā gāja vaļā bērnu svētki ar daudz dažādām atrakcijām.

Lūk, krāšņs pūķis, pa kura līkumiem jālec uz vienas kājas, lai tiktu pie dārgumu lādes, kas pašā vidū. Jurģis šo izleca!

Skolas sporta laukums, kurā notika svētki, bija izrotāts – šos vējā plīvojošos dekorus es ieliku savā “vajag atcerēties” kastītē, kad vajadzēs rotāt kādus brīvdabas svētkus.

Siena ķīpās bija salikti groziņi, kuros jāmet iekšā smilšu maisiņi spāņu valodas skolotājas priecīgi sauktā “uno, duo, tres” pavadībā. Jurģi no šitā nevarēja dabūt prom.

Milzīgs smilšu pūķis, kuram no deguna pat nāk ārā dūmi (tā šņore, uz kuras uzvērtas baltās vates pikas).

Kārlis ķērās pie naglu sišanas celmā – tā ir viņam iemīļota nodarbe arī bērnudārzā.

Pēcpusdienā vēl aizbraucām aplūkot vienu apartamentu kompleksu, tas gan bija vairāk treniņš mums pašiem – noorientēties uz ceļiem, aizbraukt līdz mērķim, saprast, kādus vispār dzīvokļus piedāvā. Šodien jau skatāmies trīs vietas, kuras ir reālākas no atrašanās un cenas viedokļa.

Kopumā ir tā:

  • bērniem ļoti patīk mūsu pagaidu mājās, jo te ir suns Ruksis, divi putni, divas peles, divi kaķi un milzīgs spēļu un mantu daudzums, kas vēl palicis no jau pieaugušajiem bērniem
  • ik pa brīdim ir diezgan liela niķošanās un īdēšana, bet cerams, ka tas pāries, pieregulējoties pie jaunās laika zonas
  • mans lielākais FAIL no pakošanās viedokļa ir tas, ka nepaņēmu līdzi vasaras apavus (jo uz pavasara pusi tak nopirkšu) un vispār maz vasaras lietu, bet – TE IR VASARA! Pukojoties par slikto pakošanās stratēģiju pat aizmirsu, ka vajag to izbaudīt. Saulains, ap 24 grādiem…
  • man vēl jāapgūst tā ierunāšana automātiskajos atbildētājos, lai neapjuktu un nemestu nost klausuli, kad tāds atskan

Šodien dodamies gan uz universitāti, gan dzīvokļiem – diena sākusies!

Pirmā vēstule – ierašanās

Amerikā ir ļoti agrs rīts, bet bērni jau kādu laiku dauzās pa mūsu pagaidu istabiņu un ir diezgan uzjautrināti par to, ka “mēs naktī piecēlāmies un ēdam cepumu!”. Tas nozīmē, ka esam laimīgi ieradušies, pārnesuši lidojumus un garās rindas lidostās.

Lidojums no Rīgas uz Parīzi bija kā viegla iesildīšanās, testa brauciens, lai redzētu, kā bērni uzvedas un jūtas. Testa brauciena rezultāts bija pozitīvs (paldies Dievam, jo arī ar negatīvu rezultātu būtu jādodas tālāk!). Parīzes lidostā iegriezāmies paēst, un tikai tad sapratām, ka tā ir bio un Fairtrade ātro uzkodu ēstuve, kas labi zināma arī citur Eiropā – Exki – salāti, sviestmaizes, uzsildāmi siltie plastmasas trauciņos. Šis bija tas gadījums, kas parāda, ka bioloģiska pārtika ne vienmēr ir vērtība pati par sevi, jo ēdiens bija diezgan pliekans, pat priekš iepriekš sagatavotiem salātiem vai pastas.

Lielais tālais lidojums arī bija tīri labs, izņemot to, ka sākumā mums bija iedalītas katram atsevišķas vietas, bet beigās izdevās salikt kopā 3 un 2 vietas, tā ka migrējām starp divām lokācijām. Tagad zināsim, ka šis ir punkts, kuram turpmāk ir noteikti jāpievērš uzmanība, iečekojoties lidmašīnā. Jurģis pavadīja laiku pie mazā ekrāniņa, diezgan sajūsmināts par iespēju nepārtraukti skatīties multenes un spēlēt spēles, Kārlis drusku vairāk garlaikojās, bet arī bija tīri prātīgs, vienīgi Maijai bija ik pa laikam tā grūtāk – tad opā pie tēta, tad pie mammas, tad to, tad šo. Taču viņa vairākas reizes kārtīgi izgulējās. Es strēbu kafiju, ko nesa stjuarts, kas drusku atgādināja Havjeru Bardemu un, lai arī diezgan saraustīti, pamanījos noskatīties divas filmas. Bez Bardema, toties ar lieliskiem britu aktieriem – Best Exotic Marigold Hotel, un, kad kāpām ārā no lidmašīnas Vašingtonas Dulles lidostā, apkārt skanēja arī britu angļu valoda, bet pie izejas gaidīja strīpa ar ratiņkrēsliem, tas likās ļoti tematiski.

Bērnus vairāk nekā lidojums nomocīja garās rindas – iekāpjot lidmašīnā, izkāpjot, un pati garākā – ASV robežkontroles rinda. Oficieris, kas nemitīgi žāvājās, uzdeva Jānim pāris formālus jautājumus un – bliukš, bluikš – mūsu pasēs bija zīmogi iekšā.

Lidostā, kad stūmāmies ārā, bērni sauc – re, Latvijas karogs! Mūs sagaidīja vietējā latviete Daiga – viņa un vīrs Andris mūs laipni uzaicināja pirmo nedēļu palikt viņu mājā, kurā ir pāris brīvas istabas, jo bērni devušies mācībās. Tā nu devāmies uz Silver Spring, kas ir viena no daudzajām apdzīvotajām vietām ap Vašingtonu. Atklājām, ka Daigas un Andra bērni visi ir gājuši Valdorfskolā un jaunākā meita vēl iet, tāpēc arī mēs šodien dosimies uz Miķeļdienas svinībām skolā. Vakarā bija pirmās prezidentu debates, bet mums vakariņās Andra ceptas vienkārši izcilas picas ar plānu, kraukšķīgu garoziņu, man tik žēl, ka negribējās īpaši ēst un varēju apēst tikai vienu gabaliņu no artišoku picas.

Misija – 10 somas un 3 bērnus nogādāt līdz Amerikai ir veiksmīgi pabeigta. Tagad jāķeras pie nākamās, ļoti svarīgās – atrast mūsu pastāvīgo dzīvesvietu. Pie tā arī šodien ķersimies klāt.

P.s. mums nav fotoaparāts, un arī iPhone ir beigts, tā ka bildes kādu brīdi nebūs.