RSS Barotne

Monthly Archives: Oktobris 2012

Piektā vēstule – gaidīšanas režīmā

 

Kā tev izdodas atrast laiku bloga rakstīšanai – tā man vaicā. Patiesību sakot, mēs šobrīd dzīvojam tādā ne īpaši intensīvā režīmā. Gaidīšanas režīmā. Jānis lēnām, papīru pa papīram mēģina nokārtot dokumentus universitātē. Mēs gaidām zvanu no Bahas aka As You Can See par to, kad varam ievākties mazajā mājiņā. Un ceram, ka viņš mūs neuzmetīs. Kamēr auto mums pašiem vēl nav, esam visai ierobežoti un apgūstam vietējo rajonu. Lūk, šajā bildē ir mans jaunais labākais draugs Ruksis jeb jaukākais sunītis pasaulē. Ejam visi uz netālo parku un rotaļu laukumiņu.

Šodien atkal bija brīnišķīgs laiks, saulītē pavisam silts. Puikas dienu pavadīja rotaļās, lai gan man izdevās arī pāris reizes pa mazam brīdim ar viņiem pamācīties angļu valodas vārdiņus. Kārlis jau burvīgi saka “hello” un “thank you” un tad, kad sanāk runāt ar kādu angliski runājošo, viņš diezgan pareizos brīžos izsaucas “Karlis!” (tieši ar īso “a”, jo tā saka amerikāniski) un “Latvija!”. Jurģis zin vairāk vārdus, bet mazāk liek lietā. Šobrīd abi spēlējas pie kaimiņiem. Tieši pāri ielai dzīvo kāda igauniete ar amerikāņu vīru un divām mazām meitiņām. Ar Jāni spriedām, ka visas igaunietes kaut kādā ziņā ir ļoti līdzīgas – gan izskatā, gan tajā, kā runā angliski, un tāpēc tāda sajūta, ka arī šī ir jau sen pazīstama. Puikas gan vairāk spēlējas ar vilcienu, nevis meitenēm, bet ik pa brīdim notiek arī kaut kāda komunikācija.

Vēl es pārmaiņus ar saimnieku Andri gatavoju ēst, un par ēšanu runājot – Andris mūs vakar veda izglītojošā ceļojumā pa pārtikas veikaliem. Tas tik bija kaut kas. Bet par to es tagad nerakstīšu, jo varu atklāt, ka garšīgais žurnāls “Dienas ēdieni” mani uzaicināja rakstīt sleju par privātiem piedzīvojumiem Amerikā pārtikas jomā, un lielveikali būs pirmā tēma.

Te tikai dažas bildes (jo iPhone vakar laipni piekrita strādāt).

Jurģis, Kārlis un Kustīgi Krabji (Krabis Ķemmē Lācim Ļipu nebija, bet šie kustējās gan).

Īpaši lielais lielveikals.

Ļoti gribās, lai ātrāk tiekam savā dzīvesvietā, varam iekārtoties, pieteikt Jurģi skolā un iegūt ikdienas ritmu, draivu un enerģiju.

Advertisements

Ceturtā vēstule – jāpieņem lēmums, College Park iekarotāji

Šodien jau otro reizi devāmies uz Merilendes universitāti, lai Jānis varētu nokārtot papīru lietas. Ar pirmo reizi tas neizdevās, jo trūka viena papīra, un arī otro reizi līdz galam nē, taču zināms progress panākts – Jānim ir oficiāla universitātes ID karte! Ar to arī var par brīvu braukt Universitātes busiņos, kas kursē pa visu apkaimi un turklāt ir CO2 neitrāli – tādi, kas iet ar biogāzi vai hibrīdauto. Vairāk kā trīs stundas pavadījām universitātes teritorijā, staigājot no vienas ēkas uz otru, pa vidam uzēdot studentu ēdnīcā un dzīvojoties parkā, gaidot Jāni. Par ēdnīcu runājot – kļūdas pēc mēs tikām pie sava pirmā hamburgera – čīzburgera. Jānis pasūtīja “veggie cheeseburger”, bet dabūja parasto – ar gaļu, kuru viņš, protams neēda, bet devīgi cienāja mūs. Jā, šeit es varu piekrist dzirdētajai klišejai – gaļa, kas garšo pēc dzēšpapīra. Briesmīgi! Taču tajā pašā laikā turpat bija lielisks salātu bārs, kur es varēju dabūt spinātu kaudzi, un kopumā nevarētu teikt, ka, piemēram, mūsu “Lido” izskatās diez cik veselīgāk.

Universitāte atrodas rajonā, kuru sauc College Park, un tas izskatās tieši tā kā amerikāņu filmās rāda – sarkanu ķieģeļu ēkas, starp kurām kursē liels daudzums jauniešu ar mugursomām. Mēs ar bērniem izteikti izcēlāmies uz šī fona. Lūk, dažas ainas no College Park iekarošanas.

Ķieģeļu šķērssienas parkā bija laba vieta, kur izskrieties, bet maisiņā Kārlis pamanījās savākt ļoti svarīgas lietas – dažādus zariņus un vienu zemē atrastu matu gumiju.

Šī sķībā bildīte mēģina parādīt to, kā izskatās Universitātes centrālais parks ar baseinu. Baseina galā ir saules pulkstenis, ap to soliņi un arī elektrības rozetes, kur studenti “piespraužas” ar saviem datoriem.

Kamēr gaidījām tēti, puikas no Kārļa savāktajiem ļoti noderīgajiem kociņiem sāka gatavot kuģi. Pabeigt nepaspējām, bet tā kā svarīgie materiāli tika atvesti arī mājās, mums ir visas iespējas to izdarīt. Manuprāt, lielisks paraugs bērnu radošumam, kas izpaužas jebkurā situācijā un vietā. Ja vien viņiem vairāk būtu šādu brīžu, nevis neklausības un niķīguma, bet to es pagaidām norakstu uz pārmaiņu stresu.

Mājoklis

Par mājvietu. Vakar aizgājām gulēt ar kādiem trīs variantiem prātā – divi no tiem bija dzīvokļu kompleksi (viens ar “bugs, pests and mice”, bet toties ļoti izdevīgā vietā nokļūšanai uz universitāti, otrs bez “bugs”, bet ar ļoti plānām sienām un tur bērniem neļaujot skraidīt pa pagalmiem) un viena mājiņa, ko vakar mums rādīja puisis vārdā Baha jeb kā mēs viņu iesaucām “As you can see”, jo to viņš teica katra teikuma priekšā. Mājiņa ir maza un tāda kartonīga, bet tādas jau te laikam ir pārsvarā, toties tai ir liels iekšpagalms, kur bērni var skriet un kliegt, kā arī metro ir ar kājām aizstaigājams. Kad no rīta modāmies, tad tieši mājiņa likās kā pats pieņemamākais variants. Rajons ir tāds, kurā pārsvarā ir spāņu izcelsmes cilvēki (kā latviski pareizi teikt “hispanic”???), apkaimes skolās baltie bērni ir apmēram 2-5%. Šodien pabraukājām apkārt pa rajonu. Es laikam nekad nespēšu pierast pie tā, ka neviens nestaigā ar kājām un nekur ar kājām arī nevar aiziet.

Citas lietas

Vakar gandrīz apmaldījos mūsu pašreizējā rajonā – izvedu pastaigā suni, bija jau tumšs un vienā brīdī sapratu, ka nezinu, kur atrodos, un izskatījās, ka arī Ruksim nav ne jausmas, kur ir mājas. Bet, pateicoties dažiem tumsā satiktiem laipniem cilvēkiem, noorientējos veiksmīgi. Tikai beigās sapratu, ka īstenībā šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad es vedu pastaigā suni. Ruksis, iespējams, mainīs manu attieksmi pret suņiem, un es no bijušā “kaķu cilvēka”, šobrīd “pilnīgivienaldzīgapretmājdzīvniekiem” kļūšu par “kautkastomērtajossuņosir”.

Svētdien bijām fantastiskā vietā – Brookside Gardens. 

Tas ir vēl viens kopienas izveidots, finansēts un uzturēts projekts – skaistums neaprakstāms (un iPhone vakar nebija strādājamā diena, viņš man tagad uz pārdienām tik pamostas), lieli koki, burvīgs reljefs, dažādi atsevišķi stūri ar formālo dārzu, palmu māja, dīķis ar zelta zivīm, neliela administrācijas ēka, kurā notiek visādi pasākumi vietējiem cilvēkiem. Todien tur bija sēņu diena – izstāde, lekcijas, eksperti, un ieraudzīju, ka Amerikā arī izdod dažādus sēnēm veltītus žurnālus, ir sēņu interesentu biedrības un klubi! Ja latvieši ir ļoti naski uz sēņu vākšanu un sēņu laikā izies trīs priedēs un atgriezīsies ar sēņu grozu, bet nekad otram neteiks, kur tās priedes ir, tik nosauks ievākto baraviku ciparu, tad amerikāņi, kā izskatās, ir sēņu pētnieki, kas aizraujas ar dažādām šķirnēm un to izpēti, un tikai tad ēšanu un vākšanu. Un tā sēņu daudzveidība! Man kā mikomānijas (apsēstība ar sēņošanu) īpaši neskartam cilvēkam pasaulē ir bekas, baravikas, gailenes un bērzlapes un īpaši nekas vairāk, tāpēc bija vēl jo vairāk pārsteigumu. Piemēram, milzīga, cilvēka galvas lieluma kruzuļaina sēne, kuru mūsu saimnieks Andris atrada savā pagalmā, izrādījās ir maitake – ēdama un pat ļoti veselīga. Patiesībā tieši šī sēne un ģimenes disputs “ēdams-neēdams” bija iemesls braucienam uz Brookside gardens, tā ka paldies sēnei par to. Vakarā es to nogaršoju un bija tiešām laba – ar izteiktu sēņu garšu, no stingrajām – kraukšīgajām, ne šampinjonīgi mīkstajām.

Rīt zvanīsim Baham un runāsim tālāk par mājiņu, kā arī jāsāk vākt – jo šeit visu izīrē nemēbelētu un tukšu, tā ka varēsim sākt dzīvi no jauna.

 

 

Trešā vēstule – dzīvokļa meklēšana (grrrrrrrr)

Jau trešo dienu braukājam apkārt un meklējam mājvietu. Esam bijuši divos privāti izīrējamos īpašumos, un diezgan daudzos dzīvokļu kompleksos. Dzīvokļu kompleksos ir lielāks vai mazāks skaits līdzīgu māju, parasti trīs vai piecstāvīgas, kurās ir daudz, daudz pavisam vienādi dzīvoklīši. Daži kompleksi ir celti pirms gadiem 50, citi izskatās jaunāki. Tie, kas ir vecāki, ir no ķieģeļiem, bet šķiet jaunākie tādi stipri plāni un lēti celti.

Līdz šim skatījāmies dzīvokļus vienā rajonā – Hyattsville, kas ir tuvu universitātei un par samērā zemām cenām (tas ir – zem 1500 USD mēnesī). Mūs jau iepriekš brīdināja, ka šis nav sevišķi labs rajons, pat krimināls. Pa dienu pa to braukājot gan tā nelikās, vienkārši tāds proletariāta rajons, kurā pārsvarā ir vai nu melnie vai spāņu izcelsmes iedzīvotāji.

Nosaukumi kompleksiem ir krāšņi – Cypress Creek, La Salle Apartments, University City, arī katrā ofisā cilvēki ir laipni un draudzīgi, saka, ka ir dabūjams divu guļamistabu dzīvoklis, kurā var ievākties jau pavisam drīz (runājamais un teksti gan visiem ir gandrīz identiski, taču es vienmēr ticu viņu interesei, kad viņi vaicā, no kurienes mēs esam un tad izbrīnīti atzīst, ka “I have no idea where it is!”). Potenciālo dzīvokli pašu gan mums parādīja tikai divās vietās, pārējos rādīja “model apartments”, kuri izskatās ļoti jauki. Viens komplekss atrodas milzīga parka malā, tam otrā pusē ir skola, laba satiksme ar universitāti. Citi bija ne tik patīkami apkārtējās vides ziņā, bet arī pilnīgi pieņemami, ņemot vērā, ka mums tur jādzīvo tikai deviņus mēnešus.

Un tad es sāku lasīt internetā atsauksmes par šiem apartamentiem….. Gandrīz nevienu no mūsu nolūkotajiem to iepriekšējie iedzīvotāji nerekomendēja citiem. Izvēlētie epiteti to aprakstīšanai vienkārši baisi daiļrunīgi – “ja jums šķiet, ka šeit dzīvot ir labi, tad iepriekš jūs esat dzīvojuši alā vai vēl sliktākā vietā”. Nu labi, kritiskas piezīmes internetā varētu arī laist gar ausīm, bet ne tad, ja 90% no tām minēts, ka šajos dzīvokļos ir blaktis, skudras, peles un tarakāni. Pārējie mīnusi – milzīgi elektrības rēķini (jo lielākā daļa tiek arī apsildīti/atvēstināti ar elektrību), plānas sienas, līdz ar to var dzirdēt gan kaimiņu seksu, gan citas nodarbes un skaņas, nepatīkami iedzīvotāji, kuri dzer, pīpē un sēž savās mašīnās visu nakti, skaļi sarunādamies, slikta apsaimniekošana. Vai es vēl ko aizmirsu? Ak, jā, vienā no kompleksiem esot nogalināts cilvēks un asinis pāris dienas neviens nav no asfalta nomazgājis, savukārt kāds cits rakstīja, ka viņa dzīvoklī zagļi ienākuši caur sienu, jo sienas ir tik plānas, ka tā var izdarīt.

Tātad, šos dzīvokļus esmu jau izslēgusi no potenciālo mājokļu saraksta. Šobrīd ir palicis tikai viens daudzmaz ciešams kandidāts – puse no mazas privātmājas, kuru izīrē korejiešu paskata puisis vārdā Šons. Aiz mājiņas ir zālains pagalms, tai ir gāzes apkure, nevis elektrības. Taču ir skaidrs, ka šajā rajonā nav ko darīt bez auto. Aprunājāmies ar kaimiņu, kas sēdējā blakus mājā uz terases un skumji pīpēja, tērpies “wife beaters” krekliņā, kas labi atklāja viņa tetovējumus. Tas teica, ka viss šeit ir ļoti ok, un viņam ir četri dēli. Nezinu, vai mani tas ir pluss vai mīnuss šai vietai.

Rīt dosimies lūkot dzīvokļus citā rajonā – tālāk no universitātes, bet to atsauksmēs nebija pieminētas blaktis. Un tie ir dārgāki.

Bet citādāk:

  • pamazām pielāgojamies vietējam laikam
  • iepazīstam vietējo latviešu sabiedrību
  • puikas šodien palika galīgi nevaldāmi, niķīgi, kauslīgi un nejauki, laikam jau tā pārceļošanas spriedze laužas ārā
  • mums ir vietējais telefona numurs! (un to dabūt nav vis tik viegli kā Latvijā, kad nopērc kioskā starta kartiņu un sāc tik runāt, Jānis pavadīja krietnu laiku gan veikalā skaidrojot, ko mums vajag, gan pēc tam aktivizējot visu to padarīšanu)
  • nevaru pierast pie tā, ka šeit nekur nevar aiziet ar kājām un cilvēki pa ielām staigā ļoti maz
  • Jurģim un Kārlim ir jauna mīļākā dziesma – tā skanēja vienā no diskiem automašīnā (ak, paldies, paldies tik laipnajiem Rūtiņiem, kas mūs ne tikai uzņem, bet arī aizdod auto!) un to izpilda “Trīs no Pārdaugavas” un tā ir —- “Vai nav burvīgi būt par latvieti!”. Jurģis jau šodien to atzīmēja, cik interesanti gan tas, ka atbraucām uz Ameriku un pirmā dziesma, ko iemācījāmies, ir tieši šī. Katrā ziņā brīži, kad viņi mašīnā sēž un aizmugurējā sēdeklī dungo šo dziesmu, ir patiešām burvīgi.

Lūdzu vēliet veiksmes dzīvokļa atrašanā, jo mums nākamnedēļ vajag ievākties!

 

Otrā vēstule – Mikaela svētki, jatlag, dzīvokļu meklēšana


Labrīt! Lūk, šāda ir iela, uz kuras pagaidām esam apmetušies – nelielas un visai līdzīgas mājiņas, pa dienu ļoti klusas ieliņas, kurās cilvēki satiekoties viens otru sveicina. Netālu ir parks, par kuru saimniece Daiga stāstīja, ka to 50-tajos un 60-tajos gados izveidojuši paši apkaimes iedzīvotāji, ziedojot gan naudu, gan laiku. Tajā ir arī kopienas peldbaseins, tiek rīkoti dažādi notikumi kopienai, izdota neliela avīzīte. Spriedām, ka šī ir liela atšķirība starp ASV un Eiropu – jo pie mums šādas kopienas aktivitātes ir tikpat kā neesošas.

Vakar vismaz man bija diezgan dulla galva (paldies, kafija, ka tu esi), tā laika maiņa ir viena traka lieta tomēr. Bet to var izārstēt tikai mēģinot pēc iespējas ātrāk piemēroties šejienes laikam. Tas mums arī vakar diezgan labi izdevās, izturējām negulējuši līdz pat 9 vakarā, un pamodāmies šorīt 5:30, nevis ap 4 kā vakar.

Vakar devāmies uz Mikaēla svētkiem Vašingtonas Valdorfskolā. Jurģim šie jau otrie šogad, jo paspēja arī uz svētkiem savā skolā. Šeit mēs gan nokavējām uzvedumu, tad, kad nokļuvām skolā, tur pilnā sparā gāja vaļā bērnu svētki ar daudz dažādām atrakcijām.

Lūk, krāšņs pūķis, pa kura līkumiem jālec uz vienas kājas, lai tiktu pie dārgumu lādes, kas pašā vidū. Jurģis šo izleca!

Skolas sporta laukums, kurā notika svētki, bija izrotāts – šos vējā plīvojošos dekorus es ieliku savā “vajag atcerēties” kastītē, kad vajadzēs rotāt kādus brīvdabas svētkus.

Siena ķīpās bija salikti groziņi, kuros jāmet iekšā smilšu maisiņi spāņu valodas skolotājas priecīgi sauktā “uno, duo, tres” pavadībā. Jurģi no šitā nevarēja dabūt prom.

Milzīgs smilšu pūķis, kuram no deguna pat nāk ārā dūmi (tā šņore, uz kuras uzvērtas baltās vates pikas).

Kārlis ķērās pie naglu sišanas celmā – tā ir viņam iemīļota nodarbe arī bērnudārzā.

Pēcpusdienā vēl aizbraucām aplūkot vienu apartamentu kompleksu, tas gan bija vairāk treniņš mums pašiem – noorientēties uz ceļiem, aizbraukt līdz mērķim, saprast, kādus vispār dzīvokļus piedāvā. Šodien jau skatāmies trīs vietas, kuras ir reālākas no atrašanās un cenas viedokļa.

Kopumā ir tā:

  • bērniem ļoti patīk mūsu pagaidu mājās, jo te ir suns Ruksis, divi putni, divas peles, divi kaķi un milzīgs spēļu un mantu daudzums, kas vēl palicis no jau pieaugušajiem bērniem
  • ik pa brīdim ir diezgan liela niķošanās un īdēšana, bet cerams, ka tas pāries, pieregulējoties pie jaunās laika zonas
  • mans lielākais FAIL no pakošanās viedokļa ir tas, ka nepaņēmu līdzi vasaras apavus (jo uz pavasara pusi tak nopirkšu) un vispār maz vasaras lietu, bet – TE IR VASARA! Pukojoties par slikto pakošanās stratēģiju pat aizmirsu, ka vajag to izbaudīt. Saulains, ap 24 grādiem…
  • man vēl jāapgūst tā ierunāšana automātiskajos atbildētājos, lai neapjuktu un nemestu nost klausuli, kad tāds atskan

Šodien dodamies gan uz universitāti, gan dzīvokļiem – diena sākusies!

Pirmā vēstule – ierašanās

Amerikā ir ļoti agrs rīts, bet bērni jau kādu laiku dauzās pa mūsu pagaidu istabiņu un ir diezgan uzjautrināti par to, ka “mēs naktī piecēlāmies un ēdam cepumu!”. Tas nozīmē, ka esam laimīgi ieradušies, pārnesuši lidojumus un garās rindas lidostās.

Lidojums no Rīgas uz Parīzi bija kā viegla iesildīšanās, testa brauciens, lai redzētu, kā bērni uzvedas un jūtas. Testa brauciena rezultāts bija pozitīvs (paldies Dievam, jo arī ar negatīvu rezultātu būtu jādodas tālāk!). Parīzes lidostā iegriezāmies paēst, un tikai tad sapratām, ka tā ir bio un Fairtrade ātro uzkodu ēstuve, kas labi zināma arī citur Eiropā – Exki – salāti, sviestmaizes, uzsildāmi siltie plastmasas trauciņos. Šis bija tas gadījums, kas parāda, ka bioloģiska pārtika ne vienmēr ir vērtība pati par sevi, jo ēdiens bija diezgan pliekans, pat priekš iepriekš sagatavotiem salātiem vai pastas.

Lielais tālais lidojums arī bija tīri labs, izņemot to, ka sākumā mums bija iedalītas katram atsevišķas vietas, bet beigās izdevās salikt kopā 3 un 2 vietas, tā ka migrējām starp divām lokācijām. Tagad zināsim, ka šis ir punkts, kuram turpmāk ir noteikti jāpievērš uzmanība, iečekojoties lidmašīnā. Jurģis pavadīja laiku pie mazā ekrāniņa, diezgan sajūsmināts par iespēju nepārtraukti skatīties multenes un spēlēt spēles, Kārlis drusku vairāk garlaikojās, bet arī bija tīri prātīgs, vienīgi Maijai bija ik pa laikam tā grūtāk – tad opā pie tēta, tad pie mammas, tad to, tad šo. Taču viņa vairākas reizes kārtīgi izgulējās. Es strēbu kafiju, ko nesa stjuarts, kas drusku atgādināja Havjeru Bardemu un, lai arī diezgan saraustīti, pamanījos noskatīties divas filmas. Bez Bardema, toties ar lieliskiem britu aktieriem – Best Exotic Marigold Hotel, un, kad kāpām ārā no lidmašīnas Vašingtonas Dulles lidostā, apkārt skanēja arī britu angļu valoda, bet pie izejas gaidīja strīpa ar ratiņkrēsliem, tas likās ļoti tematiski.

Bērnus vairāk nekā lidojums nomocīja garās rindas – iekāpjot lidmašīnā, izkāpjot, un pati garākā – ASV robežkontroles rinda. Oficieris, kas nemitīgi žāvājās, uzdeva Jānim pāris formālus jautājumus un – bliukš, bluikš – mūsu pasēs bija zīmogi iekšā.

Lidostā, kad stūmāmies ārā, bērni sauc – re, Latvijas karogs! Mūs sagaidīja vietējā latviete Daiga – viņa un vīrs Andris mūs laipni uzaicināja pirmo nedēļu palikt viņu mājā, kurā ir pāris brīvas istabas, jo bērni devušies mācībās. Tā nu devāmies uz Silver Spring, kas ir viena no daudzajām apdzīvotajām vietām ap Vašingtonu. Atklājām, ka Daigas un Andra bērni visi ir gājuši Valdorfskolā un jaunākā meita vēl iet, tāpēc arī mēs šodien dosimies uz Miķeļdienas svinībām skolā. Vakarā bija pirmās prezidentu debates, bet mums vakariņās Andra ceptas vienkārši izcilas picas ar plānu, kraukšķīgu garoziņu, man tik žēl, ka negribējās īpaši ēst un varēju apēst tikai vienu gabaliņu no artišoku picas.

Misija – 10 somas un 3 bērnus nogādāt līdz Amerikai ir veiksmīgi pabeigta. Tagad jāķeras pie nākamās, ļoti svarīgās – atrast mūsu pastāvīgo dzīvesvietu. Pie tā arī šodien ķersimies klāt.

P.s. mums nav fotoaparāts, un arī iPhone ir beigts, tā ka bildes kādu brīdi nebūs.