RSS Barotne

Tag Archives: pielāgošanās

23. vēstule. Otrā fāze kulturālās pielāgošanās līknē

IMG_0691

Skats no mūsu pagalma

Dzīvojot trešo mēnesi Amerikā, no ieslīgšanas pilnīgā homesickness mani paglāba kāda, protams, Facebook, izlasīta doma. Apmēram tāda – runa nav par sentimentālo “izbaudiet to, kas jums ir”, jo tad, kad notiek sliktas lietas, mēs dabīgi ciešāk pieķeramies tam, kas mums patīk. Atbilde ir – pacelties tam pāri un ieraudzīt no perspektīvas, un tad “you can really make a difference”. Es esmu ļoti tālu no pacelšanās un spējas izmainīt un izmainīties, bet tas nedaudz mazināja manu iekvēlojušos sajūtu par to, cik daudzas lietas Amerikā ir nepareizas, muļķīgas un sliktas. Savukārt mana dārgā draudzene B., kurai ir liela pieredze ar pārcelšanos dzīvot ārpus Latvijas, norādīja, ka tas, ko es piedzīvoju, ir normāli un sagaidāmi – tas otrais posms kulturālās pielāgošanās līknē, kad sajūsmu par jauno nomaina noliegums un īpaši kritiska attieksme, salīdzināšana ar pierasto un pazīstamo.

Jā, tas ir tiešām ļoti neērti, ja mobilā plāna 5 MB datu izbeidzas pirmajā nedēļā un nav nekādas iespējas pieslēgt papildu datus, un nav arī neviena cita plāna, kurā būtu vairāk datu par šiem. Gribas bļaut – ejiet, pamācieties no Bites! Un tad, kad mēs esam izdomājuši ļoti viltīgu plānu – paņemt vēl vienu šī te paša plāna sim karti, izrādās, ka konkrētais plāns ir pieslēdzams tikai caur internetu, un tur mēs nevaram saprast, kā to izdarīt, telefona līnijās pretī roboti, kad beidzot izdodas, tāpat nedēļa jāgaida līdz piegādei. Bet no otras puses – patiešām, kāpēc lai kāds milzīgais operators šeit uztrauktos par tādām nestandarta vajadzībām, ja viņiem ir MASAS. Internets mums tagad ir, bet tāds gaistošs, mazs un neregulārs logs uz pasauli. Kāpēc mēs nepieslēdzam normālu internetu caur kabeli? Tāpēc, ka tas prasa divu gadu kontraktu. Tā, tagad es esmu to uzrakstījusi (cenšoties īsi) un pievienojos visiem tiem aizceļotājiem no Latvijas, kuri gari un plaši stāsta, blogo, sūdzās par interneta pieslēgšanas epopejām (un man likās, ka es jau nu to nekad nedarīšu).

Un tas, ka pieteikties publiskajā bibliotēkā mums nav īsti iespējams, arī ir bēdīgi. Jo mans ID neder, ir vajadzīgs “proof of residence”, tas ir – dokuments, uz kura ir gan tavs vārds, gan adrese. Man tāda, protams, nav, īres līgums ir uz Jāņa vārda, bet, izrādās, ka der kaut kas, kas uz mana vārda pienācis pa pastu. Es jau saprotu, ka šokolādes krāsas bibliotekārs, kurš skatās uz mani ar lielām acīm, nav pie tā vainīgs, bet man tomēr izsprūk vaimana par šo valsti. Taču tagad man somā ir kartona gabaliņš no kastes, kurā bija pasūtījums no Amazon.com, un uz kura ir mana adrese un vārds!

Ja kultūršoka otrais posms vēl sakrīt ar visu trīs bērnu un arī vīra saslimšanu, tad tas vēl sabiezina krāsas, jo nākas vismaz izpētes līmenī saskarties ar ASV veselības sistēmu, un tagad es nebrīnos, ka tā vienmēr ir tik liels jautājums vēlēšanās, un veselības sistēmas reforma ir viens no svarīgākajiem solījumiem. Bez apdrošināšanas tā ir gandrīz nepieejama, un mūsu Latvijā nopirktā apdrošināšana te nav pazīstama. Ir vietas, kurās ņem pretī arī tādus, kas maksā paši, bet ir tādas, kur bez apdrošināšanas vispār “our doctors can’t see you”. Bet cenas, kuras ir jāmaksā, ir vienkārši milzīgas – daudz, daudz vairāk nekā es Latvijā esmu samaksājusi dārgākajā ārsta apmeklējumā privātklīnikā, savukārt tehniskais nodrošinājums vismaz pēc skata ir daudz senāks kā Latvijas iestādēs. Katrā ziņā Latvijas veselības sistēma un mūsu ģimenes ārste ir tas, pēc kā es tomēr turpināšu ilgoties, arī izejot no nejaukās otrās fāzes.

Mana otrā fāze iezīmējās arī ar apšaudi Ņūtaunas skolā. Divdesmit mazi miruši bērni mana lielākā dēla vecumā, kuri gāja tādā pat valsts skolā kā Jurģis tagad. Puisis – šāvējs, kuram bija smagas garīgas un sociālas grūtības. Māte, kura vienmēr bijusi jauka un čalojoša ar kaimiņiem un pilsētas iedzīvotājiem, bet īstenībā bijusi “prepper”* un aiz savas mājas durvīm gatavojusies kādai baisai pasaules mēroga krīzei, un attiecīgi nobruņojusies ar šaujamieročiem. Cik sapratu, no daudzajām publikācijām un diskusijām, kas sekoja apšaudei, ASV cilvēkiem, kuriem ir garīgas grūtības, bet kuri nav krimināli noziegušies, ir ļoti grūti saņemt palīdzību veselības sistēmā. Šajā sakarā plašu uzmanību guva kādas mātes Liza Long, kura audzina dēlu ar emocionālām grūtībām, bloga ieraksts (repostos ar virsrakstu “I am Adam Lanza’s Mother”), un tas radīja milzīgu diskusiju starp Lizas atbalstītājiem un līdzjutējiem un tiem, kuri viņu uzskata par traku škirteni, kas izmisīgi meklē uzmanību un izmanto arī savu dēlu, aizskarot tā privātumu, un lielu traģēdiju, tās gūšanai. Šaujamieroču pieejamība, savukārt, ir Amerikas identitātei fundamentāls jautājums, un, lai arī ļoti daudzi cilvēki vēlas izmaiņas, tas noteikti būs garš un smags process. Un, ja pirms kāda laika pastāvīgais “how are you today” likās patīkama vietējā iezīme, tagad šķiet, ka šī vārdu apmaiņa ir nodrošināšanas pret to, lai, nedod Dievs, kāds nesāktu runāt par to, kā iet patiesībā un varbūt, ka slikti. Arī Adama Lanzas māte savā ciematiņā vienmēr teica, ka viņa ir “fine”.

Vēl, dzīvojot Amerikā, arvien nākas domāt par Latvijas mazumu un to, kā tas ietekmē gan to, kas notiek Latvijā, gan to, kā Latvijas cilvēki domā un dzīvo. Vienā no universitātes pasākumiem starptautisko studentu un pētnieku sievām es runāju ar divām sievām no Ķīnas. Viņas Amerikā ir ļoti laimīgas, vienai nupat piedzimis bērns, kuram ir Amerikas pilsonība, un tieši tās dēļ viņa ir izlēmusi laist bērnu pasaulē Amerikā. Viņas nezināja Latviju, un kad es pastāstīju, kur tā ir, un ka mums ir sava valoda, kurā runā nedaudz vairāk kā divi miljoni cilvēku, viņas bija sajūsmā. Viņas teica, ka tas šķiet ļoti aizraujoši un ekskluzīvi – satikt tik retas valodas un mazas valsts pārstāvi. Es domāju, ka viņas būtu vēl vairāk pārsteigtas, ja pašas nokļūtu Latvijā. Iedomājaties, kā tas būtu – nokļūt zemē, par kuru vispār neko neziniet, tā ir tālu, pie pašas Krievijas, un izrādās ir tik skaista, moderna, vēsturiska, labu restorānu vairāk kā ātrās ēšanas iestāžu, lielisks serviss (ja gribi pieslēgt mobilo telefonu, vienkārši paņem un nopērc kartiņu:)), un arī personīga pieeja (arī nestandarta klienti skaitās), izglītoti cilvēki, zaļa pilsēta – es varētu turpināt, bet man šķiet, ka tas būtu līdzīgi kāda nezināma dārguma atklāšanai. Turklāt Latvija patiešām ir daudz relaksētāka kā Amerika. Šeit es varu pievienoties Kristīnes Želves rakstam par Downshifting jaunajā žurnālā=medijā LILLÁ (lieliski, ka ir tāds – domāts lasīšanai uz “ierīcēm”) – Latvijai jau nu gan nevajag mēģināt nomest tempu, jo salīdzinoši viss jau tāpat notiek līgani un mierīgi. Šeit, Amerikā, cilvēki dzīvo stingrās rutīnās, saskaņojot grafikus, plānojot laikus – ne velti ēdienu žurnālos ļoti daudzas receptes ir ar piezīmi – var sagatavot iepriekš. Jā, šī ir plānotāju tauta, lai gan, jāņem vērā tas, ka mēs dzīvojam vienā no intensīvākajiem ASV reģioniem, un Beltvejs ap Vašingtonu vienmēr ir ļoti dzīvs ceļš, pat vēlu naktī vai dienas vidū.

Atgriežoties pie iepriekšteiktā – es novēlētu Latviju mārketēt nevis kā “zemi, kas dzied” vai jocīgu vietu, kurā staigā zilās govis (tās var palikt fonam), bet gan kā Slēpto Dārgumu – mazu, civilizētu, ekskluzīvu un draudzīgu valsti, un aicināt uz to turīgus ķīniešus, japāņus un citus, kuri dzīvo lielās un milzīgās valstīs un kaut ko tik mazu un nezināmu kā Latvija uztvertu kā kaut ko īpašu.

* preppers – cilvēki, kuri gatavojas pasaules galam, lielai globālai krīzei, tāpēc nodrošinās ar pārtikas krājumiem un apgūst izdzīvošanas prasmes. Domāju, ka šī kustība ir raksturīga tieši ASV, un to ietekmējis aukstā kara laiks un bailes no atomkara.

Advertisements