RSS Barotne

Tag Archives: dabas parki

The Best Of… Lečvorta dabas parks un Fingerleiki

Tagad, kad ārā ir mitrs 30 grādu karstums un labākā vieta pasaulē šķiet ir pie kondicioniera sāniem, ir tik jauki paskatīties bildes no mūsu ceļojuma Lieldienu laikā. Bija vēss, pat auksts, pat sniga sniegs. No Niagāras mēs braucām uz Itaku – skaistu, liberālu, māksliniecisku pilsētu, kurā man bija īpaša misija, bet par to atsevišķi. No Itakas bijām plānojuši braukt uz Mēnu – vēl vairāk uz Ziemeļiem, kur atrodas viens no lielākajiem dabas ASV dabas parkiem – Acadia. Taču uzzinājām, ka Acadia varētu būt vēl slēgta un vispār likās, ka ir pārāk auksti. Taču laimīgas sakritības dēļ mums tieši tajā laikā atrakstīja mūsu Latvijas dzīvokļa īrnieks, kurš pirms tam dzīvoja tieši Ņujorkas štatā, un ieteica aizbraukt uz kādu dabas parku, kurš tiek dēvēts par Ziemeļamerikas lielo kanjonu. Un tas bija lielisks padoms. Bet, lai tiktu līdz šim dabas parkam, bija jābrauc garām vienam no Pirkstezeriem – un tas bija iespaidīgāk par Niagāru. Parasti mašīnā braucot un pa logu skatoties uz skaistām man vienmēr šķiet, ka tāds ceļojums ir neīsts – vajadzētu būt ārā, ar kājām, uz riteņa, bet šoreiz es sapratu, ka ir lietas, kuras var patiešām izbaudīt tieši tā – diezgan ātri braucot ar mašīnu. Ceļš kā vientuļi amerikāņu kalniņi – augšā, lejā, citu mašīnu tikpat kā nav, brīžiem pat aizkrīt ausis, bet tad atkal paverās tik brīnišķīgs skats ar milzīgām debesīm virs kalniem, kas ietver Fingerleikus. Tie ir vairāki gari un slaidi ezeri, kuri radušies kā Ledus laikmeta šļūdoņu izskalotās plaisas. Brīžiem skati atgādina Itāliju, bet mērogs ir reiz desmit, un lauku ainava aiz loga – noplukusi un skumja. Vagoniņi, ne mājas, pamestība un vientulība. Bet ik pa laikam – vīnogu audzētavas, kurās siltākā laikā noteikti ir vērts iebraukt uz degustācijām. Pa mašīnas logu nekādas lieliskās bildes nesanāk, tāpēc no neskaitāmām debesīm, par kurām komentārā varu teikt tikai “ooh”, mūsu draugi būs pasargāti. Un arī viss pārējais, ko mēs redzējām tajā apkaimē sita pušu Niagāru.

x278Nu labi, vienu tādu ceļa bildi tomēr ielikšu. Bet vai tā var parādīt to, kāds bija brauciens? Nē taču.

paninuudenskritumsButtermilk – Paniņu ūdenskritums pie Itakas. Kārlim šī ir jaunā poza, kuru viņš konsekventi ieņem visās ģimenes bildēs.

shequagaShequaga ūdenskritums, 156 pēdas – tam piebraucām, vienkārši sekojot norādēm uz ūdenskritumu. Nokļuvām mazā un tukšā pilsētiņā, kuras vēsturiskais centrs – 24 ēkas – būvēts 19. gadsimta otrajā pusē “Grieķu renesanses stilu savienojot vietējiem materiāliem” (citāts no bukleta), un kuru sauc Havana. Aizgāju uz tualeti milzīgajā vietējajā bibliotēkā ar doriešu kolonām un Tifānijas stikla paneļiem, un gandrīz aizvainoju darbinieci, mēģinot skaidrot, no kur ir tā valsts, no kurienes es esmu ieradusies, jo viņa zināja ģeogrāfiju.

celsLabi, vēl  viens ceļš – debesis – ezera spīgošana.

lecvortaparksLečvorta dabas parks – tas, kuram ir Austrumu Lielā kanjona reputācija, piederēja gandrīz tikai mums. Satikām vēl tikai dažus tūristus, kuri sarāvušies tāpat kā mēs aukstumā un sniegā tipināja pa takām, kuras nebija slēgtas. Visvairāk cilvēku satikām parka restorāna zālē pie siltām pankūkām ar bekonu.

Parku izveidoja kāds Viljams Priors Lečers, kārtīgs kvēkeris un veiksmīgs industriālais biznesmenis, kuram vienā brīdī apnika uzņēmējdarbība un viņš nolēma baudīt tās augļus, ierīkojot sev villu diezgan mežonīgā vietā, blakus Dženesī upei Šegahundas ielejā. Tieši šis skats paverās no vietas, kurs viņš uzbūvēja savu māju, kas tagad ir jau pieminētais restorāns un viesnīca. Ainavu arhitekts Viljams Vebsters izplānoja ceļus un takas, tiltiņus, skatu punktus un strūklakas villas apkaimē. 1907. gadā Lečvorts ēku un zemes īpašumus novēlēja Ņujorkas štatam dabas parka ierīkošanai. Lielās Depresijas laikā parkā darbojās viena no CCC (Civilian Conservation Corps) nometnēm – tā bija Rūzvelta ideja – dot darbu un apmācību jauniem, neprecētiem vīriešiem no trūcīgām ģimenēm, un ar viņu palīdzību attīstīt dabas parkus un strādāt valsts dabas resursu saglabāšanai. Stāvot milzīgā tukšā laukumā – vietā, kur kādreiz bija šī nometne, un skatoties uz shēmu ar barakām, atpūtas telpām un citām ēkām, kas tur kādreiz bijušas, ļoti stipri mēģināju iedomāties, kā bija tad, kad šeit strādāja simtiem jaunu vīriešu, vēla akmeņus, raka, taisīja takas. Svētdienās notika balles, uz kurām par brīvu aicināja vietējās meitenes un bija arī peldbaseins. Bildēs puiši izskatās ļoti laimīgi. Kad sākās karš, daudzi no viņiem tika rekrutēti armijā.

lecvorta2Vēl viens no trīs lielajiem ūdenskritumiem Lečvorta parkā.

tiltinskalnosMazais tiltiņš starp klintīm ir viens no CCC nometnes laikā paveiktajiem projektiem. Līdz tam mēs aiziet nevarējām, jo taka bija slēgta ziemas dēļ. Bet sniega pārslas, vēja iešūpotas kanjonā, sniga uz augšu.

majecticlecvortaMajestātiska, nedaudz drūma un ļoti skaista senā indiāņu ieleja.

kokatiltsPrombraucot no Lečvortas parka piestājām pie kāda no raksturīgajiem slēgtajiem koka tiltiem – Ņūfīldas tiltiņa, kurš celts 1853. gadā. Vecākais joprojām izmantojamais slēgtais koka tilts Ņujorkas štatā, sastiķēts kopā ar koka naglām. Tā būvēšanas laikā koks bija lēts un viegli pieejams materiāls un tāpēc tiltus veidoja apjumtus, jo tas pasargāja tiltu un tādā veidā sanāca izdevīgāk. Turklāt segums veidoja plašu telpu vietējām sanākšanām.

tapasunnaglasBlakus senajām koka tapām metāla skrūves no jaunlaiku rekonstrukcijām

Fingerleiku apkaime un Lečvorta dabas parks – noteikti iesaku, ja sanāk būt Amerikas Austrumkrastā. Vasarā noteikti ir vairāk iespēju pastaigām pa takām, vīna degustācijām, bet arī sniegainajā laikā bija varens skaistums. Turklāt ūdenskritumos tad bija visvairāk ūdens visa gada laikā.

Un vēl kāda ainiņa – kad vēlā vakarā meklējām naktsmājas pie Lečvortas parka, piestājām pie kāda Colonial inn. Mūs sagaidīja samiegojusies saimniece, fonā bija dzirdamas skaņas, kādas izdod bērni, kuri tiek likti gulēt. Ieraudzījusi Jāna vadītāja apliecību, viņa teica – o, Latvija. Jūs zināt Latviju? Mēs priecīgi izsaucāmies. Moldova, viņa atbildēja, 20 gadus Amerikā un priecīgi pārgāja uz krievu valodu. Viņa iedeva mums atlaidi un piedāvāja papildus kafiju uzvārīšanai numuriņa aparātā.

Bet tad, kad jau bijām atceļā uz mājām, kādā pilsētiņā Pensilvānijā, kuras nosaukumu mēs pat nepapūlējāmies ievērot, jo gribējām tikai benzīntanku ar tualeti un kāju izstaipīšanu, iegājām antikvariātā. Tā ir labākā vieta mazās pilsētiņās, ja gribas parunāties ar vietējiem, jo parasti tie ir tukši, kaut kur rosās īpašnieks un vienmēr ir gatavs parunāties. Pēc jautājuma par to, no kurienes mēs esam, šī saimniece neprasīja tālākus paskaidrojumus. Viņas māsīca bija precējusies ar latvieti, un izskatījās, ka šis vīrs, vārdā Ints, tagad jau nelaiķis, viņai atstājis pamatīgu iespaidu par latviešiem. Latvieši ir ļoti strādīgi, viņa teica, un es kādreiz nesapratu, kāpēc Ints saka, ka sievietes rokām ir jābūt raupjām. Jo tas nozīmē, ka viņa ir strādīga. Tagad es to saprotu, viņa nopūtās.

Advertisements

Turpinājums: ārā no pilsētas – Chesapeake bay, Catoctin Mountains

cesapiiksKādā sestdienā devāmies pāri Česapīkas līcim. Česapīks – tas ir mūsējais, nepilnas stundas braucienā no Vašingtonas. Lielākais estuārs ASV. Estuārs – tā ir vieta, kur saplūst saldūdens no kontinenta ar okeāna sālsūdeni, tagad zinu, googlē paskatījos. Līča vēnainā plaisa iestiepjas kontinentā 300 kilometru garumā, un tajā saplūst ūdeņi no 150 upēm un straumēm – no sešiem štatiem, tāpēc piesārņojuma tēma ir aktuāla. Česapīkā tikpat kā pazudušas austeres, krabji palikuši pavisam maz, pielīča ciemati izzūd. Jau vairāk kā 20 gadus darbojas vērienīga valsts programma līča glābšanai, vairākas nevalstiskās iniciatīvas, taču labāk nepaliek. Kādā National Geographic rakstā teikts: “No Meksikas līča līdz Eiropas Baltijas un Ziemeļjūrām, no Honkongas līdz Čīlei un Austrālijai, dučiem piekrastes reģionu piezīvojuši līdzīgu stāvokļa pasliktināšanos. Neviens vēl nav pilnīgi atjaunojusies.” Raksta autors ir kāds tagad 60gadīgs žurnālists, kurš visu savu profesionālo karjeru veltījis vides jautājumiem, un īpaši Česapīkas līcim, un viņa stāsts – personīgs, emocionāls un skumjš ir par līča ekoloģiskajām problēmām un kāpēc tās, neskatoties uz visiem pūliņiem, neatrisinās. Jā, bet restorānos un ēstuvēs joprojām pilnā sparā tiek gatavoti ēdieni no Česapīkas krabjiem, tikai šie krabji ir ievesti no Āzijas, un tas rada ilūziju, ka nekas jau traks nav.

Līci var zvejot, braukāt ar kajakiem, bet mēs devāmies uz kādu nelielu dabas parku pie līča vienkārši pastaigāties. Braucām pāri Česapīkas līča tiltam – iespaidīgai būvei, kas savieno Baltimoras un Vašingtonas apkaimi ar okeāna piekrastes rajonu. Tas ir gandrīz 7 kilometrus garš, un 1952. gadā, kad to atklāja, bija pasaulē garākā tērauda struktūra, kas uzbūvēta pāri ūdenim. Fascinējošs tilts.

Ju_met

Nav nekā labāka kā mest ūdenī akmentiņus. Pie Česapīkas līča, Baltijas jūras vai mazas upītes.

bucis

Priecīgs mazulis piekrastē

sarkanaskedasUn kam gan pieder šīs sarkanās kedas?

pamparam

Tētim, kuram Maija, uz muguras iekārtojusies liek dejot – vēl! vēl! vēl!

mezsmagicKoku savītie zari un augu pagaidām vēl bezlapaini mudžekļi rada īstu maģiskā meža sajūtu.

bladensburgKādā aukstā dienā, kad negribējās braukt tālu, devāmies uz netālo Bladensburgas parku, kas ierušinājies starp vairākām piepilsētām. Vēsturiska vieta pie Anacotia upes, kur kādreiz notikusi varena tirdzniecības kustība, kā arī norisinājusies Bladensburgas kauja 1812. gadā, Anglijas-Amerikas kara laikā. Bet nu todien bija sasodīti auksts un vairāk acīs krita atkritumi upē un industriālā ainava visapkārt.

bladensburg2Lai gan jautri palēkāt pie vēsturiskās dzelzceļa līnijas uzbēruma, vasarā, kad šeit notiek brīvdabas koncerti, noteikti ir jaukāk.

catocinUn tad mēs devāmies uz kalniem – Catoctin Mountain Park. Tas ierīkots Lielās depresijas laikā, sākts 1935. gadā, lai ekonomisko grūtību nomāktajiem amerikāņiem būtu iespēja atkalsavienoties ar dabu. Šeit pirmās ieceļotāju paaudzēs bija radušas labu, dabas resursiem bagātu dzīves vietu, nodarbojās dzelzs ieguvi un kalšanu, ar koku pārstrādi oglēs un vēlāk arī ar viskija brūvēšanu. Lāči šajā sezonā neesot manīti.

chimneyrockChimney rock – Skursteņa klints, no kuras paveras viens no labākajiem skatiem parkā.

JuKaUn uz ko viņi te tā noskatās? Garām pagāja ģimene ar divām meitenītēm.

hikersMeitenes aizmirstas, ūdenskritums sauc!

udenskritums

Nav nekāda Niagāra, bet vienalga jauka vieta.

amishiNo blakus platformas uz ūdenskritumu noraugās ekskursijā atbraukušie amiši. Drīz mēs viņus apciemosim.

27. vēstule. Ārā no pilsētas.

Pirms pāris mēnešiem es nebūtu domājusi, ka šobrīd, kad lielākā daļa laika šeit jau pagājusi, man liksies, ka būs nedaudz žēl braukt uz mājām. Mēs esam iedzīvojušies – kā Zoščenko teica, cilvēks nav blusa, pie visa pierod. Iestājusies tā brīnišķīgā stadija, kad esam apmēram apguvuši navigāciju vidē, iekārtojuši savu dzīves telpu, bet viss, kas notiek apkārt, uz mums tā īsti neattiecas, mēs esam novērotāji. Katru darba dienu uz skolas autobusu ejam kopā ar spāņu sievieti Martu, kura dzīvo pāris mājas tālāk. Marta ir no Salvadoras, viņai ir skaļi smiekli un, lai arī šeit viņa dzīvo vairāk kā 20 gadus, angliski viņa runā tikai nedaudz labāk nekā Jurģis, un viņas piecgadīgais skolnieks Kristians māca viņu. Man Marta māca spāņu valodas vārdiņus, kamēr gaidām busu. Bet Kārlis ar viņas mazo Frenkiju saprotas tāpat un rīko skriešanās sacīkstes. Soraija no Jurģa klases ik pa laikam, izkāpdama no busa, piesteidzas man klāt un noziņo, kā Jurģim gājis skolā. Ka viņš, piemēram, lasīšanas stundā saņēmis atzinības rakstu par to, ka pirmo reizi izlasījis stāstiņu ar minimālu palīdzību. Rakstītos uzdevumus skolā gan viņš tāpat turpina pildīt latviski. Pagājšnedēļ bija jāraksta stāstiņš, un viņš uzrakstīja par Latviju – “Latvija ir forša, lai arī mazāka nekā Amerika. Latvijā arī ir dabas muzejs un foršs zoo, bet Amerikā ir lielāks”.

Pirms kāda laika bijām vakariņās pie Jāņa universitātes kolēģa Klausa, kurš ir austrietis, bet tagad nopircis māju šeit, jo beidzot atraduši universitāti, kurā ir darbs abiem ar sievu, socioloģi. Viņu bērni runā angliski un vāciski, un viņš mums devīgi lēja vīnu – jo mēs taču esam no Austrumeiropas un zinām, kā dzert. Hermanis, kurš arī bija vakariņās, ir amerikāņu profesors, nu jau pensionējies, bija kopā ar brazīļu izcelsmes sievu. Protams, mēs daudz runājām par bērniem – jo viņi visu laiku skraidīja acu priekšā – un dažādām audzināšanas metodēm, par Amerikas skolām un konkurences cīņu, kas sākas jau pirmsskolā. Hermanis audzis Teksasā, tādā laikā un vidē, kurā galvenais noteikums bērnu audzināšanā bija – don’t bother your parents unless you are bleeding. Tagad Amerikā jau pirmsskolas arvien vairāk fokusējas uz iemācīšanu un instruēšanu, lai bērnus pēc iespējas ātrāk apbruņotu ar prasmēm, kas viņiem ļauj būt labākiem par pārējiem un nodrošinātu pēc iespējas labāku starta pozīciju skolai. Hermanis ir viens no ekoloģiskās ekonomikas pamatlicējiem, radījis neekonomiskās izaugsmes ideju, labi pazīstams tiem, kas nodarbojas ar ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, piemēram, Jānim.  Tā ir Amerikas lielā priekšrocība – šeit var mācīties no cilvēkiem, kuri teorijas un pieejas rada, nevis tikai tās apstrādā un attīsta. Nu labi, mēs gan vienkārši kopā ēdām picu jautrā ģimeniskā noskaņā.

Mūsu lielākais prieks ir braucieni uz dabas parkiem nedēļas nogalēs. Amerikas daba ir apbrīnojama – lai arī šeit tuvumā nav nekas tik iespaidīgs kā Lielais kanjons, tā ir skaista un varena. Vispirms mēs apguvām vietas, kas ir tuvāk Vašingtonai.

scotsrun

Stepping stones pāri mazajai un ņiprajai Scot’s Run upītei.

scotsrunpotomac

Te mazais Skota Skrējiens satiekas ar lielo Potomaku.

kokakajas

Milzīgie koki reizēm uztaisa jokus – piemēram, šādas ķepas.

knaak

Daudzi dabīgi kritušie koki ir lieliskas šķēršļu joslas.

 mnaakNekas īpaši uzpucēts parkos nav, taču takas ir labi iekārtotas, un ir arī gana daudz vieglas un platas, ar kurām arī mazas kājas labi tiek galā.

minidinoKopā ar mums ceļo arī visādi draudziņi.

skurstenisTu kāp savā nodabā pa lēzeno taku augšup, un tad paveras tāds vecs skurstenis, krāsnsvieta, no kādas senas un nezināmas mājas.

watkinsMums tuvākais dabas un atpūtas parks – Watkins park ir plaša teritorija, kurā ir gan dabas taka, gan minigolfa laukumiņš un nestrādājošs atrakciju vilciens, un arī neliela ferma ar pāris vistu būriem, resnu melnu cūku un zirgu.

miselinsievieteEs nevarēju nenofotogrāfēt šo brīnišķīgo mišelinsievieti Watkins parkā, kas bija devusies sportot. Interesanti, ka šis ir vienīgais parks no tiem, kur esam pabijuši, kuru daudz apmeklē arī melnie cilvēki. Citos var visu dienu izstaigāt, un tikai, atgriežoties pilsētā saprast, ka jocīgi bija tas, ka haiko tikai baltie cilvēki.

to be continued