RSS Feed

Tag Archives: pārgājieni ar bērniem

Turpinājums: ārā no pilsētas – Chesapeake bay, Catoctin Mountains

cesapiiksKādā sestdienā devāmies pāri Česapīkas līcim. Česapīks – tas ir mūsējais, nepilnas stundas braucienā no Vašingtonas. Lielākais estuārs ASV. Estuārs – tā ir vieta, kur saplūst saldūdens no kontinenta ar okeāna sālsūdeni, tagad zinu, googlē paskatījos. Līča vēnainā plaisa iestiepjas kontinentā 300 kilometru garumā, un tajā saplūst ūdeņi no 150 upēm un straumēm – no sešiem štatiem, tāpēc piesārņojuma tēma ir aktuāla. Česapīkā tikpat kā pazudušas austeres, krabji palikuši pavisam maz, pielīča ciemati izzūd. Jau vairāk kā 20 gadus darbojas vērienīga valsts programma līča glābšanai, vairākas nevalstiskās iniciatīvas, taču labāk nepaliek. Kādā National Geographic rakstā teikts: “No Meksikas līča līdz Eiropas Baltijas un Ziemeļjūrām, no Honkongas līdz Čīlei un Austrālijai, dučiem piekrastes reģionu piezīvojuši līdzīgu stāvokļa pasliktināšanos. Neviens vēl nav pilnīgi atjaunojusies.” Raksta autors ir kāds tagad 60gadīgs žurnālists, kurš visu savu profesionālo karjeru veltījis vides jautājumiem, un īpaši Česapīkas līcim, un viņa stāsts – personīgs, emocionāls un skumjš ir par līča ekoloģiskajām problēmām un kāpēc tās, neskatoties uz visiem pūliņiem, neatrisinās. Jā, bet restorānos un ēstuvēs joprojām pilnā sparā tiek gatavoti ēdieni no Česapīkas krabjiem, tikai šie krabji ir ievesti no Āzijas, un tas rada ilūziju, ka nekas jau traks nav.

Līci var zvejot, braukāt ar kajakiem, bet mēs devāmies uz kādu nelielu dabas parku pie līča vienkārši pastaigāties. Braucām pāri Česapīkas līča tiltam – iespaidīgai būvei, kas savieno Baltimoras un Vašingtonas apkaimi ar okeāna piekrastes rajonu. Tas ir gandrīz 7 kilometrus garš, un 1952. gadā, kad to atklāja, bija pasaulē garākā tērauda struktūra, kas uzbūvēta pāri ūdenim. Fascinējošs tilts.

Ju_met

Nav nekā labāka kā mest ūdenī akmentiņus. Pie Česapīkas līča, Baltijas jūras vai mazas upītes.

bucis

Priecīgs mazulis piekrastē

sarkanaskedasUn kam gan pieder šīs sarkanās kedas?

pamparam

Tētim, kuram Maija, uz muguras iekārtojusies liek dejot – vēl! vēl! vēl!

mezsmagicKoku savītie zari un augu pagaidām vēl bezlapaini mudžekļi rada īstu maģiskā meža sajūtu.

bladensburgKādā aukstā dienā, kad negribējās braukt tālu, devāmies uz netālo Bladensburgas parku, kas ierušinājies starp vairākām piepilsētām. Vēsturiska vieta pie Anacotia upes, kur kādreiz notikusi varena tirdzniecības kustība, kā arī norisinājusies Bladensburgas kauja 1812. gadā, Anglijas-Amerikas kara laikā. Bet nu todien bija sasodīti auksts un vairāk acīs krita atkritumi upē un industriālā ainava visapkārt.

bladensburg2Lai gan jautri palēkāt pie vēsturiskās dzelzceļa līnijas uzbēruma, vasarā, kad šeit notiek brīvdabas koncerti, noteikti ir jaukāk.

catocinUn tad mēs devāmies uz kalniem – Catoctin Mountain Park. Tas ierīkots Lielās depresijas laikā, sākts 1935. gadā, lai ekonomisko grūtību nomāktajiem amerikāņiem būtu iespēja atkalsavienoties ar dabu. Šeit pirmās ieceļotāju paaudzēs bija radušas labu, dabas resursiem bagātu dzīves vietu, nodarbojās dzelzs ieguvi un kalšanu, ar koku pārstrādi oglēs un vēlāk arī ar viskija brūvēšanu. Lāči šajā sezonā neesot manīti.

chimneyrockChimney rock – Skursteņa klints, no kuras paveras viens no labākajiem skatiem parkā.

JuKaUn uz ko viņi te tā noskatās? Garām pagāja ģimene ar divām meitenītēm.

hikersMeitenes aizmirstas, ūdenskritums sauc!

udenskritums

Nav nekāda Niagāra, bet vienalga jauka vieta.

amishiNo blakus platformas uz ūdenskritumu noraugās ekskursijā atbraukušie amiši. Drīz mēs viņus apciemosim.

Advertisements

27. vēstule. Ārā no pilsētas.

Pirms pāris mēnešiem es nebūtu domājusi, ka šobrīd, kad lielākā daļa laika šeit jau pagājusi, man liksies, ka būs nedaudz žēl braukt uz mājām. Mēs esam iedzīvojušies – kā Zoščenko teica, cilvēks nav blusa, pie visa pierod. Iestājusies tā brīnišķīgā stadija, kad esam apmēram apguvuši navigāciju vidē, iekārtojuši savu dzīves telpu, bet viss, kas notiek apkārt, uz mums tā īsti neattiecas, mēs esam novērotāji. Katru darba dienu uz skolas autobusu ejam kopā ar spāņu sievieti Martu, kura dzīvo pāris mājas tālāk. Marta ir no Salvadoras, viņai ir skaļi smiekli un, lai arī šeit viņa dzīvo vairāk kā 20 gadus, angliski viņa runā tikai nedaudz labāk nekā Jurģis, un viņas piecgadīgais skolnieks Kristians māca viņu. Man Marta māca spāņu valodas vārdiņus, kamēr gaidām busu. Bet Kārlis ar viņas mazo Frenkiju saprotas tāpat un rīko skriešanās sacīkstes. Soraija no Jurģa klases ik pa laikam, izkāpdama no busa, piesteidzas man klāt un noziņo, kā Jurģim gājis skolā. Ka viņš, piemēram, lasīšanas stundā saņēmis atzinības rakstu par to, ka pirmo reizi izlasījis stāstiņu ar minimālu palīdzību. Rakstītos uzdevumus skolā gan viņš tāpat turpina pildīt latviski. Pagājšnedēļ bija jāraksta stāstiņš, un viņš uzrakstīja par Latviju – “Latvija ir forša, lai arī mazāka nekā Amerika. Latvijā arī ir dabas muzejs un foršs zoo, bet Amerikā ir lielāks”.

Pirms kāda laika bijām vakariņās pie Jāņa universitātes kolēģa Klausa, kurš ir austrietis, bet tagad nopircis māju šeit, jo beidzot atraduši universitāti, kurā ir darbs abiem ar sievu, socioloģi. Viņu bērni runā angliski un vāciski, un viņš mums devīgi lēja vīnu – jo mēs taču esam no Austrumeiropas un zinām, kā dzert. Hermanis, kurš arī bija vakariņās, ir amerikāņu profesors, nu jau pensionējies, bija kopā ar brazīļu izcelsmes sievu. Protams, mēs daudz runājām par bērniem – jo viņi visu laiku skraidīja acu priekšā – un dažādām audzināšanas metodēm, par Amerikas skolām un konkurences cīņu, kas sākas jau pirmsskolā. Hermanis audzis Teksasā, tādā laikā un vidē, kurā galvenais noteikums bērnu audzināšanā bija – don’t bother your parents unless you are bleeding. Tagad Amerikā jau pirmsskolas arvien vairāk fokusējas uz iemācīšanu un instruēšanu, lai bērnus pēc iespējas ātrāk apbruņotu ar prasmēm, kas viņiem ļauj būt labākiem par pārējiem un nodrošinātu pēc iespējas labāku starta pozīciju skolai. Hermanis ir viens no ekoloģiskās ekonomikas pamatlicējiem, radījis neekonomiskās izaugsmes ideju, labi pazīstams tiem, kas nodarbojas ar ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, piemēram, Jānim.  Tā ir Amerikas lielā priekšrocība – šeit var mācīties no cilvēkiem, kuri teorijas un pieejas rada, nevis tikai tās apstrādā un attīsta. Nu labi, mēs gan vienkārši kopā ēdām picu jautrā ģimeniskā noskaņā.

Mūsu lielākais prieks ir braucieni uz dabas parkiem nedēļas nogalēs. Amerikas daba ir apbrīnojama – lai arī šeit tuvumā nav nekas tik iespaidīgs kā Lielais kanjons, tā ir skaista un varena. Vispirms mēs apguvām vietas, kas ir tuvāk Vašingtonai.

scotsrun

Stepping stones pāri mazajai un ņiprajai Scot’s Run upītei.

scotsrunpotomac

Te mazais Skota Skrējiens satiekas ar lielo Potomaku.

kokakajas

Milzīgie koki reizēm uztaisa jokus – piemēram, šādas ķepas.

knaak

Daudzi dabīgi kritušie koki ir lieliskas šķēršļu joslas.

 mnaakNekas īpaši uzpucēts parkos nav, taču takas ir labi iekārtotas, un ir arī gana daudz vieglas un platas, ar kurām arī mazas kājas labi tiek galā.

minidinoKopā ar mums ceļo arī visādi draudziņi.

skurstenisTu kāp savā nodabā pa lēzeno taku augšup, un tad paveras tāds vecs skurstenis, krāsnsvieta, no kādas senas un nezināmas mājas.

watkinsMums tuvākais dabas un atpūtas parks – Watkins park ir plaša teritorija, kurā ir gan dabas taka, gan minigolfa laukumiņš un nestrādājošs atrakciju vilciens, un arī neliela ferma ar pāris vistu būriem, resnu melnu cūku un zirgu.

miselinsievieteEs nevarēju nenofotogrāfēt šo brīnišķīgo mišelinsievieti Watkins parkā, kas bija devusies sportot. Interesanti, ka šis ir vienīgais parks no tiem, kur esam pabijuši, kuru daudz apmeklē arī melnie cilvēki. Citos var visu dienu izstaigāt, un tikai, atgriežoties pilsētā saprast, ka jocīgi bija tas, ka haiko tikai baltie cilvēki.

to be continued