RSS Barotne

Tag Archives: Klīvlende

Atgriežoties pie roadtrip nr. 2 – no Klīvlendes uz Amišu zemi

Kā jau rakstīju, ap Lieldienām mēs braucām uz Ziemeļiem, uz Klīvlandi un tālāk. Saulainā sestdienā pirms Lieldienu svētdienas Maiks mūs veda uz pie amišiem. Pirmkārt, nevis amīši (no amerikāņiem), kā man kādreiz likās, bet tieši amiši (amish). Un otrkārt, tā ir viena no intriģējošākajām subkultūrām Amerikā. Tās pamati ir reliģiski – amiši un menonīti nāk no anabaptistiem, Jakoba Ammana (no šejienes arī nosaukums) sekotājiem Šveicē, kuri 17. gadsimta beigās atšķēlās no oficiālās baznīcas un, lai būtu brīvi savos reliģiskajos uzskatos, izceļoja uz Ameriku. Šobrīd Amerikā dzīvo apmēram 249 000 amišu, un kopiena Ohaijo, Holmas novadā, kur mēs bijām, ir vislielākā pasaulē – 36 tūkstoši, un tāpēc arī to sauc par Amišu zemi – Amish Country.Viņu dzīvesveids ir noslēgts, jo tas ir veltīts Dievam, un tāpēc amiši arī neizmanto visu to, kas tik dārgs un tuvs mūsdienu cilvēkiem – elektrību, auto, datorus, internetu, jo tas novērš no paša galvenā – kalpošanas Dievam. Viņi ģērbjas tumšās senatnīga piegriezuma drēbēs, un tām pat nav pogas, (jo tās ir pārāk modernas un laicīgas?), bet īpaši āķi. Amiši paši audzē pārtiku, un izslavēti amatnieki, un neskatoties uz dzīvesveidu kā 300 gadu senā pagātnē, viņi ir ļoti veiksmīgi komersanti. Holmsas novada galvenā pilsēta Berlīne ir viena kārtīga tūristu vieta, pilna ar rokdarbu veikaliem (un kā noprotams no tiem, amiši neskatoties uz visu ierobežotību, ir arī nodibinājuši tirdzniecības sakarus ar Ķīnu), kafejnīcām, apkaimē ir neskaitāmas viesu mājas, Šveices siera darbnīcas, ceptuves, dažās fermās var dabūt svaigus produktus. Viņi patiešām prot kapitalizēt savu īpašo dzīvesveidu, vēstures un kultūras mantojumu, tajā pašā laikā paliekot uzticīgi savām vērtībām. Un arī gana prasmīgi savienojot tās ar modernās dzīves prasīgo seju – telefoni nav atļauti, tāpēc tie ir nevis mājās, bet šķūnīšos pārsimts metru attālāk no mājas, ar auto var braukt, ka kāds ne-amišs aizved, un ar elektrību viņi sastopas darba vietās. Amišu sievietes nelieto kosmētiku, nekad negriež matus un viņu galvās vienmēr ir balta aubīte – tā simbolizē Dieva aizsardzību. Vīrieši pēc pilngadības sasniegšanas audzē bārdu un kopā ar melnajām platmalēm tas izskatās gleznaini. Fotografēt viņus nedrīkst, jo fotogrāfija – tā ir sevis pielūgšana, bet jāpielūdz ir tikai Dievs.

bagijsAmiši brauc ar mazām melnām karietēm – bagijiem. Bagijus gatavo amišu pašu amatnieki un tie ir gana dārgi, viens no amišu ģimenes galvenajiem aktīviem.

bagijsnoparkotsBagiji parkojas turpat, kur mašīnas. Viens no noteikumiem Amišu zemē – braucot, respektēt bagijus un nesatraukt zirgus.

icecreamKoša un salda saldējuma kafejnīca Berlīnes centrā. Amišiem pašiem nav liegts našķoties, un arī tie ēdieni, ko viņi paši gatavo sātīguma un kaloriju ziņā ir ļoti tālu no atturīguma.

arajsResni noēdušos amišus tomēr nekur nemana, jo viņi strādā kārtīgu fizisku darbu, arot un kopjot laukus bez automotizētās tehnikas.

amishwayJa nav bagija, tad mantība jāpārvieto ratiņos pa amišu lauku gleznainajiem un reljefajiem ceļiem – augšā, lejā.

drebesKā redzams, veļas žāvētājus viņi nelieto un amišu žāvēties izkārtās vējā plīvojošās drēbes ir ainavas sastāvdaļa. Pilsētā, tuvāk aplūkojot amišu sieviešu tērpus, es gan biju pārsteigta, ka tie gatavoti no “tīrās sintētikas”, kā teiktu mana mamma. Iespējams tāpēc, ka tā ātrāk žūst un nav jāgludina.

dujaDūja, kuras dziesma ir tik skumja it kā tā sērotu par kādu.

amishchaletTā nav Šveice, bet amišu chalet – ielas vienā pusē Šveices siera darītava un veikals, otrā – viesnīca.

bakeryKāda vietējā ceptuve, kurā iegriezāmies pēc ļoti saldiem virtuļiem un bulciņām. Vintage in action, es teiktu.

kapi2Atceļā no amišiem iebraucām kapos, kuros dus seni Maika senči. Tieši tajā laikā tur sākās arī bēru ceremonija kādam aizgājējam, un vispārsteidzošākais bija tas, ka šeit kapos iekšā iebrauc ar mašīnām.

kapi

Romatiski baltais kapu piemineklis ar padzisušajiem burtiem pieder Maika senčiem.

Pirms braukšanas pie amišiem mēs noskatījāmies BBC filmu Amish: The Secret Life – par amišu ģimeni, kura riskēja un pretēji baznīcas noteikumiem atvēra savas durvis filmētājiem, lai iepazīstinātu pasauli ar amišu dzīvesveidu un tādā veidā sludinātu Dieva vārdu. Ģimene ir apburoša – sieva izskatās pēc Keitas Vinsletas bez make-up un nepielīdzinātiem zobiem, vīrs ir spēcīgs un mīlošs, bet bērniņi – sākumā četri, tad pieci. Amišu sievas ir tādas, pēc kurām, manuprāt, skaļi vai klusībā ilgojas daudzi vīrieši – viņas rūpējas par māju, par vīru un paklausa tam, un tā nav sieviešu tiesību apspiešana, bet viņu pašu izvēle, sakņota ticībā un Dieva vārdā. Taču amiši atzīst bērnu fizisku sodīšanu – par vismazāko dumpīguma izrādīšanu. Kad bērni tuvojas pilngadībai, tad viņiem ir atļauts iet uz īpašām ballītēm, kur ir gan alkohols, gan iespēja satikt pretējo dzimumu, un tam ir jābūt laikam, kurā cilvēks izlemj, vai paliks amišu ticībā un kopienā vai izvēlēsies laicīgo dzīvi ārpus tās. Lielākā daļa paliekot. Par šo tēmu ir arī kāds realitātes šovs – par amišu jauniešiem, kurus pierunā doties uz Ņujorku, taču beigās izrādījās, ka tas ir lielākoties iestudēts. Esmu arī lasījusi it kā patiesu stāstu par kādas meitenes  bēgšanu no amišu kopienas, tās apspiešanas, fiziskas sodīšanas. Kāda īstenībā ir viņu dzīve – to ir grūti notvert starp oficiālajām versijām, kas prezentētas kultūras centros un tūristu bukletos un popkultūras interpretācijām realitātes šovos un TV filmās, jo neiesi jau tā vienkārši klauvēt pie durvīm prasīt – kā tad dzīvojat. Jo cilvēki tur dzīvo savu dzīvi.

Advertisements

Roadtrip nr. 2 – augšup, uz ziemeļiem. Klīvlende.

Kur gan Lieldienu brīvdienās varētu doties latvieši, kas ziemu pavadījuši klimatā, kurā temperatūra turējusies dažus grādus virs nulles, sniegs 2 centimetru biezumā uzsnidzis divas reizes un sniegavīru paspējuši uzcel vienu reizi, paspējot tieši pirms lietus sākšanās? Protams, uz ziemeļiem. Patiesību sakot, Klīvlendi kā ceļojuma mērķi mēs nebūtu izvēlējušies, ja tur nedzīvotu mūsu draugs Maiks. Un Maiks ir pelnījis vairāk par pliku pieminēšanu šajā blogā. Mēs iepazināmies pirms vairāk kā 15 gadiem, kad es studēju Budapeštā, un sākumā biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir Amerikas latvietis, kurš lieliski runā latviski, pat ar visādiem slenga vārdiņiem, taču, kad vaicāju, kurā pusē tad ir viņa Latvijas saknes, Maiks pieticīgi teica – es esmu parasts amerikānis, kurš diezgan ilgu laiku dzīvojis Latvijā un strādājis par angļu valodas skolotāju Ādažos (un tos slenga vārdiņus acīmredzot apguvis no saviem vidusskolas audzēkņiem). Es teiktu, ka viņš ir visai tālu no “parasts”, jo bez tā, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu (un tas ir labi redzams arī dažos šī bloga ierakstu komentāros), Maiks runā latviski, māk ungāriski – jo dzīvoja Ungārijā, un arī zviedriski, jo viņa dzimtas saknes ir tur. Tas liecina ne tikai par Maika ķērienu uz valodām, bet arī par vēlēšanos un spēju iedziļināties vietā, kultūrā, valodā, kurā nonācis. Mēs spriedām, ka žēl, ka laikā, kad Maiks bija Latvijā – 90. gadu sākumā, nebija blogi, jo amerikāņa piedzīvojumi jaunajā Latvijas valstī noteikti būtu daudz aizraujošāki kā mūsu tūrisms Amerikā.

Taču, atgriežoties pie tūrisma – brauciens uz Klīvlendi ir 6 stundas, un Amerikas mērogiem tas ir gandrīz kaimiņos. Izbraucām cauri Merilendei, Pensilvānijai un tad Jānis saka – esam iebraukuši Ohaijo, uz ko no aizmugures sēdekļa atskan sauciens “Maijo!”. Braucot cauri šiem štatiem, ik pa brīdim ainava bija tāda kā pazīstama, nodēvējām to par “Siguldas šoseju” – vienīgi ceļa kvalitāte pavisam atšķirīga no Latvijas “siera”. Tagad es domāju, kas man šajā braucienā lika sajust, ka Amerikā tiešām ir ekonomiskā krīze – vai ik pa brīdim redzamās noplukušās mājiņas, pamestie šķūņi, pelēkā gaisma?

Taču Klīvlendē laiks bija saulains, un Maika māja atrodas brīnišķīgā privātmāju rajonā, kuram ir vismaz divas ļoti jaukas iezīmes – maizīšu ceptuve, līdz kurai var aiziet ar kājām, un kājām sasniedzamā attālumā arī ezers, kuram apkārt iekārtots skaists parks. Horseshoe jeb Pakava ezeru 19. gadsimta vidū izveidoja šeikeru kopiena, uzbūvējot dambi dzirnavām. Šeikeri bija reliģiska kristiešu grupa, kas dzīvoja kopienās ar kopīgu īpašumu, uzskatīja vīriešus un sievietes par vienlīdzīgiem un bija pazīstami ar savām ražošanas prasmēm. Taču viņi arī praktizēja stingru celibātu un seksu uzskatīja par grēku, acīmredzami tas deva viņiem lielu strādīgumu, taču diemžēl nenodrošināja kopienas turpināšanos. Jebkurā gadījumā, viens no šeikeru atstātajiem mantojumiem Ohaijo ir burvīgais ezers, kurš no šeikeriem nonāca kādas nekustamo īpašumu kompānijas rokās, kura to ziedoja pilsētai parka izveidei, bet parka iekārtošanu atbalstīja daudzi filantropi, to vidū arī divi brāļi 20. gadsimta sākumā – uzņēmēji Otis un Mantis Van Svērigeni.

Par viņu dīvaino vārdu izcelsmi ziņu nav, bet par viņi paši nāk no nabadzīgas Ohaijo fermas, un kļuva par nekustamo īpašumu darboņiem. 1909. gadā brāļi Klīvlandē pie Horse Shoe ezera sāka veidot ekskluzīvu dzīvojamo rajonu Shaker Heights, kuras plānošanu un dizainu paši stingri uzraudzīja – lai tas būtu saskaņā ar viņu noteiktajiem standartiem, kuri noteica ierobežojumus komerciālai darbībai, īres mājām un dzīvokļiem, arī māju arhitektūrai – stilam un izmēram. Kad es jau vēlāk pēc ceļojuma nedaudz vairāk palasīju par brāļiem, sapratu, kur slēpās rajona burvīgums – tā ceļi nebija lineāri veidoti kā parasti Amerikas priekšpilsētās, bet gan lokveida, savukārt visām mājām vajadzēja būt unikālām, tāpēc arī var redzēt kopīgu laikmeta stilu, bet ne būves pēc standarta projekta. Brāļi Svērigeni bija ļoti veiksmīgi nekustamo īpašumu jomā, un nejaušības dēļ iesaistījās arī plaukstošajā ASV dzelzceļa biznesā un sāka veidot dažādas tiem laikiem ārkārtīgi sarežģītas finansiālas shēmas, kuras beigās – Lielās Depresijas sākumā noveda pie “kāršu nama” sabrukšanas un brāļu pilnīgas izputēšanas. Tādas detaļas kā brāļu ārkārtīgi noslēgtais un ciešais dzīvesveids – kopīga māja, kurā viņi izmantoja tikai pāris no 50 istabām, visu mūžu gulēja vienā guļamistabā, nekur neparādījās atsevišķi, tikai kopā, šim stāstam piešķir papildus intrigu. Viņi palīdzēja Klīvlendei uzplaukt, izveidoja ne tikai Shaker Heights rajonu, bet arī uzcēla Klīvlendas pirmo augstceltni, kas ar saviem 216 metriem 1930. – tā pabeigšanas gadā bija otrā augstākā ēka pasaulē, un nomira nabadzībā – viens 1935., otrs 1936. gadā.

Tornis, kurš ir līdzīgs Ņujorkas Vūlvorta ēkai, labi izceļās Klīvlendes augstceltņu vidū, un tās mēs aplūkojām no ostas puses. Tur ir Zinātnes muzejs, pilns ar eksperimentiem un aktivitātēm bērniem, gana fascinējošs arī pieaugušajiem. Otra izvēle bija Rock’n’roll slavas zāle, bet nospriedām, ka Dženisas Džoplinas kafijas krūze vai ģitāra diez vai bērnus varētu interesēt. Pa ceļam uz muzeju izbraucām cauri Mazajai Itālijai – idilliskam un liberālam rajonam, kurā kādreiz bija apmetusies liela itāļu kopiena, un tajā ir mazas, šauras ieliņas, ar zaļiem vīteņaugiem apaugušas mājas, picērijas un krodziņi. Mēs braucām arī cauri nabadzīgajiem rajoniem, kuros ir daudz skarbāka aina un prātā nesāk skanēt itāļu balādes, bet gan daudz skarbāki bīti, hip hops vai kaut kas tāds. Tur var redzēt ekonomiskās un rūpniecības krīzes pēdas – pamestas mājas, sociālie dzīvokļi, noplukuši reklāmu stabu, uz kuriem sen neviens nav reklamējies. Nedaudz līdzīgi Liepājas karaostai, it īpaši tāpēc, ka noplukušās mājas ir reiz bijušas grezni 20. gadsimta pirmās puses nami.

Dienas beigās es Maikam teicu, ka nekad nebiju domājusi, ka Klīvlende ir tāda. Tāda, ka šeit pat varētu dzīvot. Lūdzu, viņš teica – turpat pāri ielai var nopirkt trīs guļamistabu māju pa 40 000 USD – tā ir foreclosure māja, kuru pārdod, jo tās īpašnieki vairs nevarēja atmaksāt kredītu bankai.

to be continued

labritLabrīt, Klīvlende!

maikaiela

Maika ieliņa

horseshoePie Horseshoe ezera

karlismaiksKārlis un Maiks zinātnes muzejā

klivlendeSkats uz Klīvlendi no krastmalas – ceļa galā ir Zinātnes muzejs, brāļu uzceltais tornis ir otrā augstceltne no labās puses – tā ar spico galu

klivlende2Skats uz Klīvlendes torņiem no iekšpilsētas reljefa