Kur gan Lieldienu brīvdienās varētu doties latvieši, kas ziemu pavadījuši klimatā, kurā temperatūra turējusies dažus grādus virs nulles, sniegs 2 centimetru biezumā uzsnidzis divas reizes un sniegavīru paspējuši uzcel vienu reizi, paspējot tieši pirms lietus sākšanās? Protams, uz ziemeļiem. Patiesību sakot, Klīvlendi kā ceļojuma mērķi mēs nebūtu izvēlējušies, ja tur nedzīvotu mūsu draugs Maiks. Un Maiks ir pelnījis vairāk par pliku pieminēšanu šajā blogā. Mēs iepazināmies pirms vairāk kā 15 gadiem, kad es studēju Budapeštā, un sākumā biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir Amerikas latvietis, kurš lieliski runā latviski, pat ar visādiem slenga vārdiņiem, taču, kad vaicāju, kurā pusē tad ir viņa Latvijas saknes, Maiks pieticīgi teica – es esmu parasts amerikānis, kurš diezgan ilgu laiku dzīvojis Latvijā un strādājis par angļu valodas skolotāju Ādažos (un tos slenga vārdiņus acīmredzot apguvis no saviem vidusskolas audzēkņiem). Es teiktu, ka viņš ir visai tālu no “parasts”, jo bez tā, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu (un tas ir labi redzams arī dažos šī bloga ierakstu komentāros), Maiks runā latviski, māk ungāriski – jo dzīvoja Ungārijā, un arī zviedriski, jo viņa dzimtas saknes ir tur. Tas liecina ne tikai par Maika ķērienu uz valodām, bet arī par vēlēšanos un spēju iedziļināties vietā, kultūrā, valodā, kurā nonācis. Mēs spriedām, ka žēl, ka laikā, kad Maiks bija Latvijā – 90. gadu sākumā, nebija blogi, jo amerikāņa piedzīvojumi jaunajā Latvijas valstī noteikti būtu daudz aizraujošāki kā mūsu tūrisms Amerikā.
Taču, atgriežoties pie tūrisma – brauciens uz Klīvlendi ir 6 stundas, un Amerikas mērogiem tas ir gandrīz kaimiņos. Izbraucām cauri Merilendei, Pensilvānijai un tad Jānis saka – esam iebraukuši Ohaijo, uz ko no aizmugures sēdekļa atskan sauciens “Maijo!”. Braucot cauri šiem štatiem, ik pa brīdim ainava bija tāda kā pazīstama, nodēvējām to par “Siguldas šoseju” – vienīgi ceļa kvalitāte pavisam atšķirīga no Latvijas “siera”. Tagad es domāju, kas man šajā braucienā lika sajust, ka Amerikā tiešām ir ekonomiskā krīze – vai ik pa brīdim redzamās noplukušās mājiņas, pamestie šķūņi, pelēkā gaisma?
Taču Klīvlendē laiks bija saulains, un Maika māja atrodas brīnišķīgā privātmāju rajonā, kuram ir vismaz divas ļoti jaukas iezīmes – maizīšu ceptuve, līdz kurai var aiziet ar kājām, un kājām sasniedzamā attālumā arī ezers, kuram apkārt iekārtots skaists parks. Horseshoe jeb Pakava ezeru 19. gadsimta vidū izveidoja šeikeru kopiena, uzbūvējot dambi dzirnavām. Šeikeri bija reliģiska kristiešu grupa, kas dzīvoja kopienās ar kopīgu īpašumu, uzskatīja vīriešus un sievietes par vienlīdzīgiem un bija pazīstami ar savām ražošanas prasmēm. Taču viņi arī praktizēja stingru celibātu un seksu uzskatīja par grēku, acīmredzami tas deva viņiem lielu strādīgumu, taču diemžēl nenodrošināja kopienas turpināšanos. Jebkurā gadījumā, viens no šeikeru atstātajiem mantojumiem Ohaijo ir burvīgais ezers, kurš no šeikeriem nonāca kādas nekustamo īpašumu kompānijas rokās, kura to ziedoja pilsētai parka izveidei, bet parka iekārtošanu atbalstīja daudzi filantropi, to vidū arī divi brāļi 20. gadsimta sākumā – uzņēmēji Otis un Mantis Van Svērigeni.
Par viņu dīvaino vārdu izcelsmi ziņu nav, bet par viņi paši nāk no nabadzīgas Ohaijo fermas, un kļuva par nekustamo īpašumu darboņiem. 1909. gadā brāļi Klīvlandē pie Horse Shoe ezera sāka veidot ekskluzīvu dzīvojamo rajonu Shaker Heights, kuras plānošanu un dizainu paši stingri uzraudzīja – lai tas būtu saskaņā ar viņu noteiktajiem standartiem, kuri noteica ierobežojumus komerciālai darbībai, īres mājām un dzīvokļiem, arī māju arhitektūrai – stilam un izmēram. Kad es jau vēlāk pēc ceļojuma nedaudz vairāk palasīju par brāļiem, sapratu, kur slēpās rajona burvīgums – tā ceļi nebija lineāri veidoti kā parasti Amerikas priekšpilsētās, bet gan lokveida, savukārt visām mājām vajadzēja būt unikālām, tāpēc arī var redzēt kopīgu laikmeta stilu, bet ne būves pēc standarta projekta. Brāļi Svērigeni bija ļoti veiksmīgi nekustamo īpašumu jomā, un nejaušības dēļ iesaistījās arī plaukstošajā ASV dzelzceļa biznesā un sāka veidot dažādas tiem laikiem ārkārtīgi sarežģītas finansiālas shēmas, kuras beigās – Lielās Depresijas sākumā noveda pie “kāršu nama” sabrukšanas un brāļu pilnīgas izputēšanas. Tādas detaļas kā brāļu ārkārtīgi noslēgtais un ciešais dzīvesveids – kopīga māja, kurā viņi izmantoja tikai pāris no 50 istabām, visu mūžu gulēja vienā guļamistabā, nekur neparādījās atsevišķi, tikai kopā, šim stāstam piešķir papildus intrigu. Viņi palīdzēja Klīvlendei uzplaukt, izveidoja ne tikai Shaker Heights rajonu, bet arī uzcēla Klīvlendas pirmo augstceltni, kas ar saviem 216 metriem 1930. – tā pabeigšanas gadā bija otrā augstākā ēka pasaulē, un nomira nabadzībā – viens 1935., otrs 1936. gadā.
Tornis, kurš ir līdzīgs Ņujorkas Vūlvorta ēkai, labi izceļās Klīvlendes augstceltņu vidū, un tās mēs aplūkojām no ostas puses. Tur ir Zinātnes muzejs, pilns ar eksperimentiem un aktivitātēm bērniem, gana fascinējošs arī pieaugušajiem. Otra izvēle bija Rock’n’roll slavas zāle, bet nospriedām, ka Dženisas Džoplinas kafijas krūze vai ģitāra diez vai bērnus varētu interesēt. Pa ceļam uz muzeju izbraucām cauri Mazajai Itālijai – idilliskam un liberālam rajonam, kurā kādreiz bija apmetusies liela itāļu kopiena, un tajā ir mazas, šauras ieliņas, ar zaļiem vīteņaugiem apaugušas mājas, picērijas un krodziņi. Mēs braucām arī cauri nabadzīgajiem rajoniem, kuros ir daudz skarbāka aina un prātā nesāk skanēt itāļu balādes, bet gan daudz skarbāki bīti, hip hops vai kaut kas tāds. Tur var redzēt ekonomiskās un rūpniecības krīzes pēdas – pamestas mājas, sociālie dzīvokļi, noplukuši reklāmu stabu, uz kuriem sen neviens nav reklamējies. Nedaudz līdzīgi Liepājas karaostai, it īpaši tāpēc, ka noplukušās mājas ir reiz bijušas grezni 20. gadsimta pirmās puses nami.
Dienas beigās es Maikam teicu, ka nekad nebiju domājusi, ka Klīvlende ir tāda. Tāda, ka šeit pat varētu dzīvot. Lūdzu, viņš teica – turpat pāri ielai var nopirkt trīs guļamistabu māju pa 40 000 USD – tā ir foreclosure māja, kuru pārdod, jo tās īpašnieki vairs nevarēja atmaksāt kredītu bankai.
to be continued
Labrīt, Klīvlende!
Maika ieliņa
Pie Horseshoe ezera
Kārlis un Maiks zinātnes muzejā
Skats uz Klīvlendi no krastmalas – ceļa galā ir Zinātnes muzejs, brāļu uzceltais tornis ir otrā augstceltne no labās puses – tā ar spico galu
Skats uz Klīvlendes torņiem no iekšpilsētas reljefa
Vēstules no ASV 