Pēdējais mēnesis

Ir sācies mūsu pēdējais mēnesis Amerikā, un es paredzu, ka savā ziņā tas būs tikpat mokošs kā pēdējais mēnesis grūtniecībā – kad no vienas puses gribas, lai tas ātrāk paiet un pienāk fināls, no otras – gribas pakavēties ilgāk, gribas, lai nebeidzas vēl kādu brīdi. Pārcelšanās atpakaļ būs saistīta ar pakošanos un krāmēšanos, un arī ar to, ka būs jātiek vaļā no visām lietām, ar kurām aprīkojām savu nemēbelēto mitekli, un arī jāpārdod uzticamais Dodge Caravan. Un protams, atkal tas būs pārrāvums ritmā un jau esmu gatava, ka zināms kultūršoks būs arī atgriežoties. Jo droši vien, ka mēs būsim izmainījušies, tikai nezinu īsti, kā. Varbūt tas, ka es esmu pieradusi apēst peanut butter jelly maizes garoziņu, kuru man vienmēr laipni piedāvā Maija, kad ir izkodusi vidiņu (es mēģināju viņai dot maizīti ar jau nogrieztām maliņām, tikpat skaistu kādu uz savu metamfetamīna laboratoriju līdzi ņēma Volts no Breaking Bad, bet tas netika pieņemts). Varbūt tas, ka ik pa laikam Jurģis pa visu māju bļauj “Carlos!!!”, mēģinot sasaukt brāli un izrunā to tā, kā es nekad nerunāju – kāārlous. Viņš arī ar lepnumu publiskās vietās sarunājas ar mani angliski, un es ik pa brīdim saraujos, izdzirdot “mommy”. Varbūt tas, ka es katru dienu klausos izcili kvalitatīvo sabiedrisko radio NPR, vai tas, ka esam pieraduši nezvanīt ārstam tiklīdz bērns sāk klepot. Un četru stundu brauciens līdz kādai vietai šķiet gandrīz tepat blakus. Es nezinu, par to es padomāšu tad, kad mēs būsim atpakaļ. Jo viens mēnesis tomēr vēl ir pietiekami ilgs laiks.

Pēdējā mēnesī es blogā gribu ielikt mūsu the best of America momentus. Mēs esam tos krājuši, un gandrīz katrs no tiem ir ļāvis iešķelt dziļāk Amerikā, tikt klāt tās kodolam, kas no tālienes raugoties ir daudz viendabīgāks un vienkāršāks nekā piezūmojoties tuvāk. Un tajā pašā laikā es arī saprotu, ka iebraucējs Amerikā tā arī paliek iebraucējs, pat nodzīvojot ilgus gadus, un Amerika, par spīti savām demokrātijas un vienlīdzības vērtībām, ir ļoti šķiriska. Un tajā pašā laikā es jūtu arī to, ko sena mana studiju biedrene armēniete atzīmēja feisbukā – America is addictive. Tikai vēl neesmu īsti sapratusi, kur slēpjas šī atkarība.