Šoreiz Dienas ēdienos par mūsu pieredzi All you can eat jeb Ēd, cik lien restorānos.
28. vēstule. Par veļas mazgāšanu.
Vispirms jāsameklē ratiņi, jāaizvelk tie līdz mašīnai, lai var sakraut veļas maisus. Tad jāizdomā, mazgājamās lietas likt veļasmašīnās, kur ietilpst 20 mārciņas vai šoreiz vajadzēs lielākās, kur saiet 30. Jāatceras paņemt savu mazgājamo līdzekli, citādāk būs jāpērk mazie iepakojumi no mazgātuves automāta, un tie smaržo jiptīgi. Bērni dīdās uz naudas mainīšanu – tas ir vēl viens automāts līdzās līdzekļu, skalotāju un mīkstinātāju kastei, bet attālāk no saldējuma un saldo dzērienu automātiem. Ieliekam dolāru zīmi un atskan tāda skaņa kā dzirdēta pie spēļu automātiem – tvertnē sakrīt 25 centu monētas, kvorterīši, veļas mazgātuves valūta – drin, drin, drin, drin. Pēc tam kvorteri jāmet iekšā veļas mašīnās – tinkš, tinkš, kamēr saskrien 2 dolāri vai cik nu kurā vajadzīgs. Un tad aiziet putainais virpulis.
Sākumā mēs gājām uz lielāku mazgātuvi, un, kamēr nebija mašīnas, stiepām veļas maisus uz muguras vai stūmām bērnu ratos. Mūsu “veco” laundromātu sauc SUDSVILLE, par ko iekšā sēdošais latviskais rupeklītis vienmēr priecīgi paķiķina. Sudsville nedaudz izskatās pēc slimnīcas – zilganas flīzes uz grīdas, baltas sienas, dienasgaismas lampas, lielākās veļasmašīnas metāliski spožas, mazākās baltas. Plastmasas krēsli televizoru tuvumā zilgani, tāpat kā lielie žāvētāji un drēbju locīšanas galdi. Televizori piekārti pie griestiem, milzīgi ekrāni, bet dzirdēt tāpat neko īsti nevar, jo visu laiku dūc griestu ventilatoru propelleri. Un visas šīs skaņas – veļasmašīnu griešanās, ventilatoru zumēšana, kvorteru dzinkstēšana kopā ar mitrumu un siltumu dod tādu nomierinošu sajūtu. Man patīk laundromāti, kas to būtu domājis. Varbūt tāpēc, ka ir bijušas reizes, kad esmu tur bijusi tad, kad patiešām bija slikta sajūta, nāca slimība vai kas tāds, un veldzējos tur labāk kā jogas zālē. Un protams, man patīk tīras drēbes, it īpaši, ja tās var siltas no žāvētāja salocīt un sašķirot glītās kaudzītēs. Tas arī ir mierinoši. Sudsvillē mēs parasti bijām vienīgie baltie apmeklētāji starp afroamerikāņiem un spāniski runājošajiem, ja neskaita kādu kalsnu un sirmu balto vīrieti parāk lielā baikā, kuru pāris reizes tur redzēju. Vienreiz Jānis kopā ar bērniem meta iekšā naudu veļasmašīnā un kvorteri iesprūda – un tad ir jāsauc palīgā kāds no darbiniekiem. To vienu, nikno melno sievieti ar tik plāniem matiem, ka galva spīd cauri, es pie sevis nosaucu par Betiju Bū, jo viņai bija balts uzsvārcis ar Disneja pupainās dāmītes apdrukām. Viņa pienāca pie mūsu mašīnas, izvilka no kabatas mazu metāla stienīti, izurķēja ārā iesprūdušās naudiņas un uz pateicības vārdiem tā kā nosprauslājās. Kādai citai mašīnai negadījums un uz grīdas plūdi, viņa samet rindu ar dvieļiem uzsūkt ūdeni. Mazgātuve strādā visu diennakti, un mēs dzirdam viņu kādam sakām, ka viņa jau nu savu veļu šeit nemazgā, jo tāpat te pavada dienu un nakti. Vēlāk es ievēroju, ka viņai zem t-krekla līdzās vienai kuplajai krūtij otras vietā ir tukšums.
Protams, ir kaut kam sevī jāpārkāpj, lai mazgātu savas drēbes, krekliņus, pidžamas un bikses, apakšbikses un zeķes publiskā veļas mazgātuvē, tā ir intīmu robežu – savējo – pārkāpšana. Taču cilvēki šeit ir it kā noslēguši nerakstītu drošības līgumu – neskatīties vienam uz otru vairāk par viegli pārskrienošu skatienu. Kluss “hello” un tikko manāms smaids ir vienīgais, ar ko apmainās apmeklētāji. Tas gan neattiecas uz bērniem – tie met lokus ap neredzētiem vienaudžiem kā mazi kucēni spoži brūnām acīm, ja viņiem būtu astes, tad tās draiski kustētos, aicinot uz skriešanu. Un skriešana, kas Sudsvillē gan tiek ik pa laikam apsaukta, arī sākas. Mūsu bērniem te bija pirmās iepazīšanās ar spāniski runājošajiem bērniem, gan sacenšoties auļošanā, gan plecu pie pleca spēlējot telefona spēlītes. Melnie bērniņi vairāk turas pie vecākiem, klausīgi un disciplinēti. Starp pieaugušajiem te neredz nekādas čupošanās, ne draudzēšanās. Te nav nekādas romantikas, kā varētu iedomāties no filmām vai grāmatām – vīrietis un sieviete, abi vientuļi, iet uz veļas mazgātuvi, lasa grāmatu, ierauga, ka vienu un to pašu, saskatās, iepazīstas un paliek kopā. Nekā tamlīdzīga. Te nāk ģimenes – jauni hispaniki, kas parasti ir maza auguma, nedaudz apaļi, viens bērns vēl gluži bēbīts, to ieliek veļas ratiņos, otrs skraida apkārt. Vīrs pāri 40 ar ogļu melnām ūsām un mazu rozā tērptu meitiņu – viņš rūpīgi loca mazas krāsainas drēbītes, zeķītes, lielākas skolas formas, meitene ar mazām rociņām mēģina darīt pakaļ. Nāk arī cilvēki pa vienam – man prātā palicis kāds milzīgi garš, vairs ne jauns melnais vīrs, kurš lēnām un rāmi locīja milzīgas baltas apakšbikses. Es esmu redzējusi arī tādus apmeklētājus, par kuriem rodas aizdomas, ka viņiem nav īstu māju, nu vismaz zobu noteikti nav. Šķiet, amerikāniskā apsēstība ar tīrību iestiepjas visos slāņos – arī bezpajumtnieki un ubagi, kurus te esmu redzējusi, ir diezgan tīri. Tīras drēbes un duša ir tādas pat cilvēktiesības kā vārda brīvība.
Visā Amerikā ir vairāk kā 3000 pašapkalpošanās mazgātuves – coin laudry, laundromats, un viņu mērķauditorija ir tie, kas dzīvokļus un mājas īrē, un tie pārsvarā ir nabadzīgi strādnieku ļaudis, kuri rotē pa dažādām vietām, meklējot darbu vai labāku peļņu. Tāpēc arī mazgātuves tiek uzskatīta par vienu no vietām, kur satikt mazturīgos un marginālos slāņus, arī, piemēram, spāniski runājošo un diezgan sevī noslēgto kopienu, lai tos pētītu, aicinātu uz bibliotēkām, iesaistītu kādās sociālās programmās vai kā citādi tārgetētu. Laundromāti darbojas kopš 60. gadiem, un tiek uzskatīti par stabili ienesīgu biznesu, bet to vidē izplūdinātie notekūdeņi ar mazgājamo līdzekļu paliekām ierindo tos arī pie vides problēmām. Turklāt to milzīgie un nenoliedzami ļoti ērtie industriālie žāvētāji patērē milzīgi daudz elektrības. Tos gan te lieto arī katrā mājā – ne velti Amerikā par vienu no radikālākajiem zaļā dzīvesveida elementiem uzskata atteikšanos no veļas žāvētāja.
Veļas mašīnu un žāvētāju par nopirkt pavisam lēti, pārsimt dolāri. Tāpēc es reizēm brīnos par spožajām mašīnām, kuras piebrauc pie veļas mazgātuves un domāju – kāpēc viņi nav nopirkuši veļas mašīnu mājai. Par mums ir skaidrs, mēs te īrējam uz nepilnu gadu, un krāmēties ar iekārtu pārdošanu pirms prombraukšanas negribēsies. Tāpēc mēs turpinām reizi nedēļā soļot uz mazgātuvi. Tagad gan esam nomainījuši vietas – braucam uz otru pusi. Tā mazgātuve ir mazāka, pēc skata priecīgāka, jo sienas nokrāsotas košāk un pie griestiem izvilktas krāsainu karodziņu virtenes, mēs neesam vienīgie baltie, un daži uzraugi ir pat draudzīgi un sagaida ar howaudoin’ today? Un tur ir bezmaksas wi-fi.
Mūsu “jaunā” veļasmazgātuve, ar wi-fi
Protams, kad es ieraugu tik lielu un spēcīgu veļasmašīnu, man ir nepārvarama vēlēšanās tajā kādu ielikt, labi, ka ir šitāds brīdinājuma uzraksts.
Roadtrip nr.2 ēdienu piezīmes jaunajos “Dienas ēdienos”
No Klīvlendes ceļojām pie amišiem turpat Ohaijo, Holmsas apgabalā. Jaunajos “Dienas ēdienos” par to, ko mēs tur ēdām.
Roadtrip nr. 2 – augšup, uz ziemeļiem. Klīvlende.
Kur gan Lieldienu brīvdienās varētu doties latvieši, kas ziemu pavadījuši klimatā, kurā temperatūra turējusies dažus grādus virs nulles, sniegs 2 centimetru biezumā uzsnidzis divas reizes un sniegavīru paspējuši uzcel vienu reizi, paspējot tieši pirms lietus sākšanās? Protams, uz ziemeļiem. Patiesību sakot, Klīvlendi kā ceļojuma mērķi mēs nebūtu izvēlējušies, ja tur nedzīvotu mūsu draugs Maiks. Un Maiks ir pelnījis vairāk par pliku pieminēšanu šajā blogā. Mēs iepazināmies pirms vairāk kā 15 gadiem, kad es studēju Budapeštā, un sākumā biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir Amerikas latvietis, kurš lieliski runā latviski, pat ar visādiem slenga vārdiņiem, taču, kad vaicāju, kurā pusē tad ir viņa Latvijas saknes, Maiks pieticīgi teica – es esmu parasts amerikānis, kurš diezgan ilgu laiku dzīvojis Latvijā un strādājis par angļu valodas skolotāju Ādažos (un tos slenga vārdiņus acīmredzot apguvis no saviem vidusskolas audzēkņiem). Es teiktu, ka viņš ir visai tālu no “parasts”, jo bez tā, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu (un tas ir labi redzams arī dažos šī bloga ierakstu komentāros), Maiks runā latviski, māk ungāriski – jo dzīvoja Ungārijā, un arī zviedriski, jo viņa dzimtas saknes ir tur. Tas liecina ne tikai par Maika ķērienu uz valodām, bet arī par vēlēšanos un spēju iedziļināties vietā, kultūrā, valodā, kurā nonācis. Mēs spriedām, ka žēl, ka laikā, kad Maiks bija Latvijā – 90. gadu sākumā, nebija blogi, jo amerikāņa piedzīvojumi jaunajā Latvijas valstī noteikti būtu daudz aizraujošāki kā mūsu tūrisms Amerikā.
Taču, atgriežoties pie tūrisma – brauciens uz Klīvlendi ir 6 stundas, un Amerikas mērogiem tas ir gandrīz kaimiņos. Izbraucām cauri Merilendei, Pensilvānijai un tad Jānis saka – esam iebraukuši Ohaijo, uz ko no aizmugures sēdekļa atskan sauciens “Maijo!”. Braucot cauri šiem štatiem, ik pa brīdim ainava bija tāda kā pazīstama, nodēvējām to par “Siguldas šoseju” – vienīgi ceļa kvalitāte pavisam atšķirīga no Latvijas “siera”. Tagad es domāju, kas man šajā braucienā lika sajust, ka Amerikā tiešām ir ekonomiskā krīze – vai ik pa brīdim redzamās noplukušās mājiņas, pamestie šķūņi, pelēkā gaisma?
Taču Klīvlendē laiks bija saulains, un Maika māja atrodas brīnišķīgā privātmāju rajonā, kuram ir vismaz divas ļoti jaukas iezīmes – maizīšu ceptuve, līdz kurai var aiziet ar kājām, un kājām sasniedzamā attālumā arī ezers, kuram apkārt iekārtots skaists parks. Horseshoe jeb Pakava ezeru 19. gadsimta vidū izveidoja šeikeru kopiena, uzbūvējot dambi dzirnavām. Šeikeri bija reliģiska kristiešu grupa, kas dzīvoja kopienās ar kopīgu īpašumu, uzskatīja vīriešus un sievietes par vienlīdzīgiem un bija pazīstami ar savām ražošanas prasmēm. Taču viņi arī praktizēja stingru celibātu un seksu uzskatīja par grēku, acīmredzami tas deva viņiem lielu strādīgumu, taču diemžēl nenodrošināja kopienas turpināšanos. Jebkurā gadījumā, viens no šeikeru atstātajiem mantojumiem Ohaijo ir burvīgais ezers, kurš no šeikeriem nonāca kādas nekustamo īpašumu kompānijas rokās, kura to ziedoja pilsētai parka izveidei, bet parka iekārtošanu atbalstīja daudzi filantropi, to vidū arī divi brāļi 20. gadsimta sākumā – uzņēmēji Otis un Mantis Van Svērigeni.
Par viņu dīvaino vārdu izcelsmi ziņu nav, bet par viņi paši nāk no nabadzīgas Ohaijo fermas, un kļuva par nekustamo īpašumu darboņiem. 1909. gadā brāļi Klīvlandē pie Horse Shoe ezera sāka veidot ekskluzīvu dzīvojamo rajonu Shaker Heights, kuras plānošanu un dizainu paši stingri uzraudzīja – lai tas būtu saskaņā ar viņu noteiktajiem standartiem, kuri noteica ierobežojumus komerciālai darbībai, īres mājām un dzīvokļiem, arī māju arhitektūrai – stilam un izmēram. Kad es jau vēlāk pēc ceļojuma nedaudz vairāk palasīju par brāļiem, sapratu, kur slēpās rajona burvīgums – tā ceļi nebija lineāri veidoti kā parasti Amerikas priekšpilsētās, bet gan lokveida, savukārt visām mājām vajadzēja būt unikālām, tāpēc arī var redzēt kopīgu laikmeta stilu, bet ne būves pēc standarta projekta. Brāļi Svērigeni bija ļoti veiksmīgi nekustamo īpašumu jomā, un nejaušības dēļ iesaistījās arī plaukstošajā ASV dzelzceļa biznesā un sāka veidot dažādas tiem laikiem ārkārtīgi sarežģītas finansiālas shēmas, kuras beigās – Lielās Depresijas sākumā noveda pie “kāršu nama” sabrukšanas un brāļu pilnīgas izputēšanas. Tādas detaļas kā brāļu ārkārtīgi noslēgtais un ciešais dzīvesveids – kopīga māja, kurā viņi izmantoja tikai pāris no 50 istabām, visu mūžu gulēja vienā guļamistabā, nekur neparādījās atsevišķi, tikai kopā, šim stāstam piešķir papildus intrigu. Viņi palīdzēja Klīvlendei uzplaukt, izveidoja ne tikai Shaker Heights rajonu, bet arī uzcēla Klīvlendas pirmo augstceltni, kas ar saviem 216 metriem 1930. – tā pabeigšanas gadā bija otrā augstākā ēka pasaulē, un nomira nabadzībā – viens 1935., otrs 1936. gadā.
Tornis, kurš ir līdzīgs Ņujorkas Vūlvorta ēkai, labi izceļās Klīvlendes augstceltņu vidū, un tās mēs aplūkojām no ostas puses. Tur ir Zinātnes muzejs, pilns ar eksperimentiem un aktivitātēm bērniem, gana fascinējošs arī pieaugušajiem. Otra izvēle bija Rock’n’roll slavas zāle, bet nospriedām, ka Dženisas Džoplinas kafijas krūze vai ģitāra diez vai bērnus varētu interesēt. Pa ceļam uz muzeju izbraucām cauri Mazajai Itālijai – idilliskam un liberālam rajonam, kurā kādreiz bija apmetusies liela itāļu kopiena, un tajā ir mazas, šauras ieliņas, ar zaļiem vīteņaugiem apaugušas mājas, picērijas un krodziņi. Mēs braucām arī cauri nabadzīgajiem rajoniem, kuros ir daudz skarbāka aina un prātā nesāk skanēt itāļu balādes, bet gan daudz skarbāki bīti, hip hops vai kaut kas tāds. Tur var redzēt ekonomiskās un rūpniecības krīzes pēdas – pamestas mājas, sociālie dzīvokļi, noplukuši reklāmu stabu, uz kuriem sen neviens nav reklamējies. Nedaudz līdzīgi Liepājas karaostai, it īpaši tāpēc, ka noplukušās mājas ir reiz bijušas grezni 20. gadsimta pirmās puses nami.
Dienas beigās es Maikam teicu, ka nekad nebiju domājusi, ka Klīvlende ir tāda. Tāda, ka šeit pat varētu dzīvot. Lūdzu, viņš teica – turpat pāri ielai var nopirkt trīs guļamistabu māju pa 40 000 USD – tā ir foreclosure māja, kuru pārdod, jo tās īpašnieki vairs nevarēja atmaksāt kredītu bankai.
to be continued
Labrīt, Klīvlende!
Maika ieliņa
Pie Horseshoe ezera
Kārlis un Maiks zinātnes muzejā
Skats uz Klīvlendi no krastmalas – ceļa galā ir Zinātnes muzejs, brāļu uzceltais tornis ir otrā augstceltne no labās puses – tā ar spico galu
Skats uz Klīvlendes torņiem no iekšpilsētas reljefa
Vēstule Dienas Ēdienos – pavasaris nāk
Lai arī šis ir netipiski vēss pavasaris arī šajā okeāna pusē, vismaz ēdienu pasaulē tas ir jūtams. Palasiet “Dienas Ēdienus!”
Turpinājums: ārā no pilsētas – Chesapeake bay, Catoctin Mountains
Kādā sestdienā devāmies pāri Česapīkas līcim. Česapīks – tas ir mūsējais, nepilnas stundas braucienā no Vašingtonas. Lielākais estuārs ASV. Estuārs – tā ir vieta, kur saplūst saldūdens no kontinenta ar okeāna sālsūdeni, tagad zinu, googlē paskatījos. Līča vēnainā plaisa iestiepjas kontinentā 300 kilometru garumā, un tajā saplūst ūdeņi no 150 upēm un straumēm – no sešiem štatiem, tāpēc piesārņojuma tēma ir aktuāla. Česapīkā tikpat kā pazudušas austeres, krabji palikuši pavisam maz, pielīča ciemati izzūd. Jau vairāk kā 20 gadus darbojas vērienīga valsts programma līča glābšanai, vairākas nevalstiskās iniciatīvas, taču labāk nepaliek. Kādā National Geographic rakstā teikts: “No Meksikas līča līdz Eiropas Baltijas un Ziemeļjūrām, no Honkongas līdz Čīlei un Austrālijai, dučiem piekrastes reģionu piezīvojuši līdzīgu stāvokļa pasliktināšanos. Neviens vēl nav pilnīgi atjaunojusies.” Raksta autors ir kāds tagad 60gadīgs žurnālists, kurš visu savu profesionālo karjeru veltījis vides jautājumiem, un īpaši Česapīkas līcim, un viņa stāsts – personīgs, emocionāls un skumjš ir par līča ekoloģiskajām problēmām un kāpēc tās, neskatoties uz visiem pūliņiem, neatrisinās. Jā, bet restorānos un ēstuvēs joprojām pilnā sparā tiek gatavoti ēdieni no Česapīkas krabjiem, tikai šie krabji ir ievesti no Āzijas, un tas rada ilūziju, ka nekas jau traks nav.
Līci var zvejot, braukāt ar kajakiem, bet mēs devāmies uz kādu nelielu dabas parku pie līča vienkārši pastaigāties. Braucām pāri Česapīkas līča tiltam – iespaidīgai būvei, kas savieno Baltimoras un Vašingtonas apkaimi ar okeāna piekrastes rajonu. Tas ir gandrīz 7 kilometrus garš, un 1952. gadā, kad to atklāja, bija pasaulē garākā tērauda struktūra, kas uzbūvēta pāri ūdenim. Fascinējošs tilts.
Nav nekā labāka kā mest ūdenī akmentiņus. Pie Česapīkas līča, Baltijas jūras vai mazas upītes.
Priecīgs mazulis piekrastē
Un kam gan pieder šīs sarkanās kedas?
Tētim, kuram Maija, uz muguras iekārtojusies liek dejot – vēl! vēl! vēl!
Koku savītie zari un augu pagaidām vēl bezlapaini mudžekļi rada īstu maģiskā meža sajūtu.
Kādā aukstā dienā, kad negribējās braukt tālu, devāmies uz netālo Bladensburgas parku, kas ierušinājies starp vairākām piepilsētām. Vēsturiska vieta pie Anacotia upes, kur kādreiz notikusi varena tirdzniecības kustība, kā arī norisinājusies Bladensburgas kauja 1812. gadā, Anglijas-Amerikas kara laikā. Bet nu todien bija sasodīti auksts un vairāk acīs krita atkritumi upē un industriālā ainava visapkārt.
Lai gan jautri palēkāt pie vēsturiskās dzelzceļa līnijas uzbēruma, vasarā, kad šeit notiek brīvdabas koncerti, noteikti ir jaukāk.
Un tad mēs devāmies uz kalniem – Catoctin Mountain Park. Tas ierīkots Lielās depresijas laikā, sākts 1935. gadā, lai ekonomisko grūtību nomāktajiem amerikāņiem būtu iespēja atkalsavienoties ar dabu. Šeit pirmās ieceļotāju paaudzēs bija radušas labu, dabas resursiem bagātu dzīves vietu, nodarbojās dzelzs ieguvi un kalšanu, ar koku pārstrādi oglēs un vēlāk arī ar viskija brūvēšanu. Lāči šajā sezonā neesot manīti.
Chimney rock – Skursteņa klints, no kuras paveras viens no labākajiem skatiem parkā.
Un uz ko viņi te tā noskatās? Garām pagāja ģimene ar divām meitenītēm.
Meitenes aizmirstas, ūdenskritums sauc!
Nav nekāda Niagāra, bet vienalga jauka vieta.
No blakus platformas uz ūdenskritumu noraugās ekskursijā atbraukušie amiši. Drīz mēs viņus apciemosim.
27. vēstule. Ārā no pilsētas.
Pirms pāris mēnešiem es nebūtu domājusi, ka šobrīd, kad lielākā daļa laika šeit jau pagājusi, man liksies, ka būs nedaudz žēl braukt uz mājām. Mēs esam iedzīvojušies – kā Zoščenko teica, cilvēks nav blusa, pie visa pierod. Iestājusies tā brīnišķīgā stadija, kad esam apmēram apguvuši navigāciju vidē, iekārtojuši savu dzīves telpu, bet viss, kas notiek apkārt, uz mums tā īsti neattiecas, mēs esam novērotāji. Katru darba dienu uz skolas autobusu ejam kopā ar spāņu sievieti Martu, kura dzīvo pāris mājas tālāk. Marta ir no Salvadoras, viņai ir skaļi smiekli un, lai arī šeit viņa dzīvo vairāk kā 20 gadus, angliski viņa runā tikai nedaudz labāk nekā Jurģis, un viņas piecgadīgais skolnieks Kristians māca viņu. Man Marta māca spāņu valodas vārdiņus, kamēr gaidām busu. Bet Kārlis ar viņas mazo Frenkiju saprotas tāpat un rīko skriešanās sacīkstes. Soraija no Jurģa klases ik pa laikam, izkāpdama no busa, piesteidzas man klāt un noziņo, kā Jurģim gājis skolā. Ka viņš, piemēram, lasīšanas stundā saņēmis atzinības rakstu par to, ka pirmo reizi izlasījis stāstiņu ar minimālu palīdzību. Rakstītos uzdevumus skolā gan viņš tāpat turpina pildīt latviski. Pagājšnedēļ bija jāraksta stāstiņš, un viņš uzrakstīja par Latviju – “Latvija ir forša, lai arī mazāka nekā Amerika. Latvijā arī ir dabas muzejs un foršs zoo, bet Amerikā ir lielāks”.
Pirms kāda laika bijām vakariņās pie Jāņa universitātes kolēģa Klausa, kurš ir austrietis, bet tagad nopircis māju šeit, jo beidzot atraduši universitāti, kurā ir darbs abiem ar sievu, socioloģi. Viņu bērni runā angliski un vāciski, un viņš mums devīgi lēja vīnu – jo mēs taču esam no Austrumeiropas un zinām, kā dzert. Hermanis, kurš arī bija vakariņās, ir amerikāņu profesors, nu jau pensionējies, bija kopā ar brazīļu izcelsmes sievu. Protams, mēs daudz runājām par bērniem – jo viņi visu laiku skraidīja acu priekšā – un dažādām audzināšanas metodēm, par Amerikas skolām un konkurences cīņu, kas sākas jau pirmsskolā. Hermanis audzis Teksasā, tādā laikā un vidē, kurā galvenais noteikums bērnu audzināšanā bija – don’t bother your parents unless you are bleeding. Tagad Amerikā jau pirmsskolas arvien vairāk fokusējas uz iemācīšanu un instruēšanu, lai bērnus pēc iespējas ātrāk apbruņotu ar prasmēm, kas viņiem ļauj būt labākiem par pārējiem un nodrošinātu pēc iespējas labāku starta pozīciju skolai. Hermanis ir viens no ekoloģiskās ekonomikas pamatlicējiem, radījis neekonomiskās izaugsmes ideju, labi pazīstams tiem, kas nodarbojas ar ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, piemēram, Jānim. Tā ir Amerikas lielā priekšrocība – šeit var mācīties no cilvēkiem, kuri teorijas un pieejas rada, nevis tikai tās apstrādā un attīsta. Nu labi, mēs gan vienkārši kopā ēdām picu jautrā ģimeniskā noskaņā.
Mūsu lielākais prieks ir braucieni uz dabas parkiem nedēļas nogalēs. Amerikas daba ir apbrīnojama – lai arī šeit tuvumā nav nekas tik iespaidīgs kā Lielais kanjons, tā ir skaista un varena. Vispirms mēs apguvām vietas, kas ir tuvāk Vašingtonai.
Stepping stones pāri mazajai un ņiprajai Scot’s Run upītei.
Te mazais Skota Skrējiens satiekas ar lielo Potomaku.
Milzīgie koki reizēm uztaisa jokus – piemēram, šādas ķepas.
Daudzi dabīgi kritušie koki ir lieliskas šķēršļu joslas.
Nekas īpaši uzpucēts parkos nav, taču takas ir labi iekārtotas, un ir arī gana daudz vieglas un platas, ar kurām arī mazas kājas labi tiek galā.
Kopā ar mums ceļo arī visādi draudziņi.
Tu kāp savā nodabā pa lēzeno taku augšup, un tad paveras tāds vecs skurstenis, krāsnsvieta, no kādas senas un nezināmas mājas.
Mums tuvākais dabas un atpūtas parks – Watkins park ir plaša teritorija, kurā ir gan dabas taka, gan minigolfa laukumiņš un nestrādājošs atrakciju vilciens, un arī neliela ferma ar pāris vistu būriem, resnu melnu cūku un zirgu.
Es nevarēju nenofotogrāfēt šo brīnišķīgo mišelinsievieti Watkins parkā, kas bija devusies sportot. Interesanti, ka šis ir vienīgais parks no tiem, kur esam pabijuši, kuru daudz apmeklē arī melnie cilvēki. Citos var visu dienu izstaigāt, un tikai, atgriežoties pilsētā saprast, ka jocīgi bija tas, ka haiko tikai baltie cilvēki.
to be continued
Vēstule Dabas Dobei – par biopārtikas meklējumiem
Aicinu jūs ielūkoties nākamajā no vēstulēm Dabas Dobes blogam – šoreiz apkopoju mūsu pieredzi, meklējot bioloģisko pārtiku Amerikā – gan glaunajā Whole Foods, gan alternatīvajā Glut, gan zemnieku tirdziņos. Iepirkties šeit ir viegli, bet dabūt labus bioloģiskos dārzeņus par labu cenu – grūti, tāds ir mūsu slēdziens, un braucam vien uz Aldi, jo tur ir pat kaut kas rupjmaizei līdzīgs.
Burkānkūka Dienas Ēdienos
Ja kāds vēl nav iztērējis pērnos burkānus, tad te ir viena lieliska amerikāņu recepte vienai īstai burkānkūkai. Un paldies Dienas Ēdieniem par kūkas uzteikšanu un uzlikšanu uz vāka!
![DEdieni 06-Burkankuka[1]](http://vestulesnoasv.files.wordpress.com/2013/03/dedieni-06-burkankuka1.jpg)
Ceļojuma piezīmes Dienas Ēdienos
Ceļojums uz Floridu man jau piemirsies, bet šeit nāk tā piezīmes žurnālā Dienas Ēdieni. Mēs tikmēr klusītēm plānojam nākamo roadtrip.
Vēstules no ASV 