RSS plūsma

Potomakas krastos

Lielā Potomakas upe vienmēr ir tepat līdzās – te pārbraucam pāri, te redzam kaut kur pazibam līdzās ceļam. Bet tā īsti iepazinušies vēl nebijām. Potomaka ir ceturtā garākā upe Amerikas Atlantijas krastā un 21. lielākā visā valstī. Tās nosaukums ir eiropiešu vienkāršojums tās krastā dzīvojošās indiāņu cilts vārdam, un tā tiek saukta arī par Nācijas upi, jo cieši saistīta ar Amerikas vēsturi un galvaspilsētu. Pusstundas brauciena attālumā no mūsu mājas ir Potomakas Lielo ūdenskritumu dabas parks – tas ir vietā, kur upe sašaurinās un kļūst klinšaina un krāčaina. Vienā Potomakas pusē ir Merilendas štats, otrā – Virdžīnijas. Turpat ir daudz takas, senais Džordža Vašingtona laikā būvētais kanāls, kurš bija paredzēts, lai veicinātu kuģošanu pa Potomaku un līdz ar to tirdzniecību, zelta raktuvju paliekas un daudz planējoši vanadziņi zilajās debesīs. Lai arī autostāvvieta pilna ar mašīnām, parka plašumā cilvēku daudzums izšķīst. Riteņbraucēji, skrējēji, staigātāji ar suņiem, staigātāji ar bērniem, daži kajakotāji.

kanalsTas, kas palicis no senā kanāla.

kanals2Vēsturiskās kanāla zīmes.

straume

Pirmā mazā straume.

smilgaTāda latviska smildziņa.

mightyVarenā Potomaka. Uz akmeņiem vietām mētājās milzu bluķi, ko tā atnesusi. Un Jānis tik visu laiku – oj, te būtu interesanti ar laiviņu nobraukt. Brrr!

L&MKad tuvojāmies skatu platformai, mums pretī tipināja kāds pensionāru pāris, un kundze absolūtā sajūsmā teica, ka viņa vēl nekad nav redzējusi, ka platforma ir pilnīgi tukša un uz tās nav neviena cilvēka, parasti tur ir pūļi, tas ir unbelievable. Tāpēc obligāti jānobildējas.

skarbiNedaudz skarba ainava.

J&MDodamies pa kādu no vieglajām un vienkāršajām meža takām. Pati slavenākā taka šajā parkā ir Bilija Kazas taka – very physically demanding, do not go if you are not sure, vēsta uzraksti pie takas sākuma. A. un R. un G. – es domāju, šī taka gaida mūsu atgriešanos!

lidzsvarsLīdzsvara vingrinājums.

kokiGaidam pavasari.

Vēstule Dabas Dobei: zaļā dzīvesveida neiespējamā misija

Šoreiz vēstule no Amerikas ir aizceļojusi uz Dabas Dobes blogu, un tajā es atzīstos visos savos Amerikas grēkos pret zaļo dzīvesveidu. Nu vismaz sāku to darīt. Ar cerību, ka godīga atzīšanās mazinās manu vainu un man nebūs tā jāizpērk, pieķēdējoties kokiem vai dejojot salātlapu kostīmā veģetāriešu manifestācijā. Un tātad:

“Kad runa ir par zaļo dzīvesveidu, es vienmēr nedaudz samulstu. It īpaši, kad man vaicā, kā mēs to darām, ko mēs ievērojam un kam sekojam. Jā, mēs cenšamies nebraukt pārāk daudz ar mašīnu, vīrs neēd gaļu un monitorē mūsu mājas enerģijas patēriņu, izmantojot dažus nelielus aizraujošus gadžetus un lielu ekoloģiskās pēdas excel tabulu.”

Turpinājums šeit.

P.S. Dabas Dobe ir neliels, bet ļoti sparīgs ekoproduktu tirdzniecības uzņēmums – veikaliņš Rīgā, ekoproduktu mājas piegādes serviss internetā un daudzas citas zaļas lietas. Es esmu līdzīpašniece šajā uzņēmumā.

Roadtrip post scriptum: kā bērniem palīdzēt izturēt braucienu

autobingoMums jau bija gara mašīnbrauciena pieredze – no Rīgas līdz Tatriem, taču tas notika pa nakti un tāpēc cita specifika. Tagad mums vajadzēja sagatavoties pavadīt mašīnā vismaz četras dienas pārbraucienos pa dienu.

Tātad mēs sagatavojām lielu maisu ar izklaides materiāliem, kuru es turēju pie sevis un ik pēc brīža izsniedzu aizmugurējām rindām. Maisā bija:

  • jauni flomasteri un zīmēšanas bloki ar cietu pamatni – un tie arī bija visvairāk izmantotie un guva vislielielāko piekrišanu. Būtisks veiksmes faktors bija tas, ka flomīši mums mājās nav pārāk daudz, un šie bija īpaši – vienā galā zīmējamais gals, otrā – mazs zīmodziņš.
  • mazas štruntiņmantiņas no veikalu plaukta – viss par 1 dolāru. Piemēram, paciņa ar astoņiem krāsainiem mini gumijas pīlēniem – un šie Raberdakiji kļuva par nopietniem spēlētājiem braucienā
  • jaunas hot wheals mašīnas
  • maziņie lego komplektiņi – tie gan vairāk noderēja vakaros viesnīcā
  • nelielas puzles un mazas aktivitāšu grāmatiņas par dinozauriem – neizmantojām
  • krītiņi, ar kuriem var zīmēt uz logiem – atpakaļceļa glābiņš
  • autobingo – to mēs nopirkām Gainesvillē – kartona gabals ar lodziņiem, uz kuriem ir zīmējumi ar lietām, ko varētu redzēt pa logu – ceļazīmes, ēkas, suņi un kaķi. Kā ieraugi, tā lodziņu aiztaisi. Jurģim tas bija interesantāk, Kārlim drīzi apnika.
  • dažas mazas rotaļlietas no mājām

Vēl es biju sagatavojusi nelielas un auto mazpiesārņojošas uzkodas – mazas cepumu-dzīvnieciņu paciņas, granolas batoniņus, un tos tad, tuvojoties kritiskiem brīžiem, izsniedzu aizmugurējām rindām.

Kopumā tas viss darbojās ļoti labi, un braukšana cauri štatiem pati par sevi arī bija gana aizraujoša bērniem. Nākamreiz gan es izdarīšu vienu lietu citādāk – sagādāšu katram tādu plastmasas pudeli ūdenim, kuru viņi paši var attaisīt. Šoreiz bija viena skrūvējama metāliskā pudele un brīžiem es jutos kā karuselis ar vismaz astoņām rokām, pasniedzot visiem pieprasīto. Pašu menedžējamas ūdens pudeles noteikti samazinātu manu roku skaitu vismaz par trīs.

Un jā, mēs jau sākam plānot nākamo roadtrip. Šis žanrs Amērikā ir ar nepārvaramu pievilcību.

 

 

 

Roadtrip DC-Florida: mana sirds pieder Cedar Key

x177Pirmā pietura Floridā – Gainesville, vidēji liela pilsēta pa vidu starp abiem krastiem, kurā atrodas Floridas universitāte. Florida ir viens no brīvdomīgākajiem štatiem USA, viņiem nepatīk, ka valsts iejaucas, tāpēc, piemēram, mašīnām nekad nav jāiet nekādas valsts inspekcijas. Un Gainesville esot alternatīvākā pilsēta Floridā, tur notiekot lielākais panku festivāls. Mēs pankus neredzējām un aligatorus arī nē. Un vasarīgais siltums arī Floridas ziemai bija pārāk neparasti silts.

x178Džungļi pusstundas brauciena attālumā no pilsētas.

x179Pa ceļam no Gainesville uz Meksikas līci. Brokastis no treilerī iekārtotā ēdienu kioska – mikroviļņu krāsnī sildīti kruasāni un milzīgs sendvičs ar olu salātiem.

x185

Mūsu brauciena pērle, skaistākais un valdzinošākais atklājums, mana jaunā Amerikas mīlestība – Cedar Key. Mēs tur nokļuvām tikai pateicoties tam, ka mūsu paziņa Katrīna, kas dzīvo Gainesville, ieteica to kā labu vietu, ko varētu apskatīt, jo citādāk nekad nebūtu ienācis prātā braukt uz tādu mazu kaktu, kas kartēs atzīmēts kā viens no daudzajiem “ievērības cienīgajiem”. Maza – 1000 iedzīvotāji – un sena zvejnieku pilsēta uz salas pie Meksikas līča, un tik ļoti neskarta un autentiska, tāda pati kā pirms 100 gadiem. Kā vēstures piemineklī tur ir aizliegta modernā apbūve, bet tas nenozīmē, ka tas ir kaut kāds brīvdabas muzejs. Tā ir ļoti mierīgi dzīvīga vieta, uz kuru cilvēki brauc, lai kajakotu un ķertu zivis Meksikas līcī, skatītos putnus, pastaigātos. Daudz mazas viesnīciņas, nevienas lielās ķēdes, mazas kafejnīcas, kurās strādā vietējās tantes, kas servē brokastis vietējiem onkuļiem un arī pārējiem, mazi veikaliņi ar Cedar Key mākslinieku darbiem – gan diezgan banālas rotas, gan dekori, gatavoti no izskalotiem kokiem un gliemežvākiem. Es vienkārši nevaru apstāties apbrīnot Cedar Key, un laikam tāpēc, ka Latvijā pagātne, kas ir senāka par 20 gadiem, ir nepievilcīgas padomju laika paliekas, bet senākas lietas ir iekonservētas muzejos. Cedar Key viss ir tik dzīvs.

Kundzes quilt shopā (es pēc tam domāju, cik čakliem quilt šuvējiem šeit jādzīvo, lai atmaksātos 1000 iedzīvotāju pilsētā turēt tādu bodīti) aplūko kādu senu bildi. Tajā redzamas divas sievietes 20. gadsimta sākuma tērpos uz kādas mājas terases – tas ir nejaušs kadrs, kas uzņemts pēc oficiālās ģimenes, kura redzama stūrī atslābstot no pozēšanas, portreta fotogrāfēšanas, un veikala saimniece nezina viņu identitāti. Tāpēc viņa to rāda citiem saliniekiem, mēģinot atšifrēt, kam no pazīstamiem cilvēkiem sievietes līdzīgas. Lai arī bilde ir acīmredzami sena, apbrīnojami ir tas, ka māja ir tieši tādas pati kā šobrīd Cedar Key redzamās. Man kundzes izstāsta, ka viņas ir salinieces trešajā paaudzē un ļoti lepojas ar savu pilsētu. Viņiem ir skola, kurā mācās 300 bērni, ļoti laba, gandrīz kā privātskola. Vēlāk braucam tai garām un tās simbols ir haizivs, un vieta, kur bērnus laiž iekšā skolā atzīmēta ar norādi “shark drop off and pick up”.

x181

Tūristi par Cedar Key pārvietas ar īrētiem golfmobīļiem, un laikā, kad mēs tur bijām, pārējie iebraucēji tur bija cilvēki pensijas gados. Un, lai arī es esmu iemīlējusies Cedar Key, tomēr jāatzīst, ka tā ir vieta, kas vairāk domāta pāriem, vientuļiem makšķerniekiem un senioru kompānijām, ne ģimenēm ar maziem bērniem. Trīs no piecām viesnīcām, ko mēs apbraukājām, meklējot naktsmītnes, neņēma pretī ģimenes ar bērniem – gan tāpēc, ka mēs esam par daudz, gan tāpēc, viņi nedrīkst pieņemt bērnus, jo viņiem ir pludmales bārs. Oh, but that’s ok. Beigās mēs dabūjām lielisku plašu istabu ar dvēseli veldzējošu skatu uz Meksikas līci.

viesnicasskats

x184

M un Cedar Key ļoti piestāvēja viena otrai

x182Mazs restorāniņš uz stūra, kas piedāvā ēdamgliemežu čauderu – trīskārtēju čauderu pasaules čempionāta uzvarētāju. Tā ka formāli – esam ēduši pasaulē labāko clam chowder.

x187Cedar Key atrodas arī galvenā Floridas ēdamgliemežu audzētava, tajā var iebrist un aplūkot, kā audzē šos babies – tā viņas sauca puisis audzētavā, kuru dzīve sākas angārā, un tad, kad tās paaugušās, tiek aiztransportētas uz līci, kur aug divus gadus, un tad atpakaļ pie viņu “tētīša”. Un tad pie ēdājiem.

x188

Turpat viesnīcas istabas virtuvītē uzvārījām.

x186Pabrīnījāmies, kad vietējie mums ieteica aizbraukt uz kapiem, tur esot parks. Tiešām, pie Cedar Key kapsētas ir ierīkota jauka dabas taka.

muzielas

Ju_durvis

morningNo rīta bija paisums

x189Ne viss, protams, Cedar Key bija senatnīgs. Meksikas līcī tālumā vīdēja ļoti industriāla aina. Naftas platformas vai kas tamlīdzīgs.

x190Bet krastā – miers un putni un gliemežvāki

x191

x192

x194Benzīntanks-bodīte promceļā no Cedar Key, likās tik ļoti amerikānisks

x195Un īstie amerikāņu ērgļi Homasassa Springs dabas parkā.

Roadtrip DC-Florida: īsas piezīmes ar bildēm, 1. daļa

Florida 099Roadtrip pirmais vakars

No Ziemeļiem uz Dienvidiem mēs devāmies, sākumā ietinušies biezās jakās, tad kārtu pa kārtai tās metot nost, līdz tās kopā ar cimdiem un cepurēm mētājās bagāžniekā kā nesaprotami svešķermeņi. Virginia is for lovers – bet vēl vēsi, Ziemeļkarolīna – jau siltāk, Dienvidkarolīna un tāda kā vasara sāk plīvot uz mums, Džordžija, Džordžija uz brīdi mūsu prātos, mēs jau tuvu, un tad Florida. Kopā nedēļa, 3000 kilometri turp un atpakaļ.

x175Vispirms Virdžīnija un Rocky Mountains, mēs izvēlējāmies mazos kalnu – lauku ceļus, nevis lielo un ātro interstate, mēs gribējām to Blue Ridge Parkway, to slavenāko un garāko ASV kalnu skatu ceļu, bet dabūjām tik parastos, jo Zilās Grēdas Ceļš bija aizslēgts. Tieši tā, ar barjeru un atslēgu. Jo ir ziema un varbūt ledus un nekad neko nevar zināt. Un Blue Ridge turpat blakus vijās, un likās, ka tur gan tik skaists saulriets un tik aizraujošas ainas, ka tur ir tā pasaule, kas krāsainos tūristu bukletos.

Florida 120Un tā mums tika nevis tūristu buklets, bet lauki, tie Rocky Mountains Virdžīnijas lauki ar govīm ar biezu kažoku…

Florida 113…ar daudz daudz traktoriem, mašīnām, furgoniem – spožiem un jauniem kā ES projektus apguvuša latvju zemnieka sētā, un ar sarūsējušiem un bezriteņotiem. Tur, kalna slīpumā arī pāris veci dzeltenie skolas autobusi. Kas zin, var noderēt.

lauki

ruukjis

Pa vidu laukiem mēs piestājām kādā vietā, kas solīja visā apkaimē plašākās un lielākās alas – Shenanndoah Caverns jūs aicina! Alu unikālā iezīme, kas uzsvērta reklāmas lapā – uz tām var nobraukt ar liftu, bet papildus tām var izstaigāt brīnišķīgu zāli, kurā demonstrēti izdekorēti veikalu skatlogi – lāči, kas kustina galvas, karietes ar leļļu princesēm, prezidenti un rūķi. Jums vairs nevajadzēs nožēlot, ka kādreiz paskrējāt garām kādam brīnišķīgam skatloga displejam, pie kura būtu pakavējušies, jo tagad varat visus visbrīnišķīgākos redzēt kopā! Un pie apkaimes bukletu stenda es sapratu, ka šādas unikālās un milzīgās alas šeit tuvumā ir vismaz kādas piecas. Nu ok, mūsējai bija lifts.

Florida 073

Florida 068Un kā jums šķiet, kā amerikāņi varētu nosaukt šo skaisto dabas veidojumu pazemes alās? Nu pareizi – bekons!

Florida 109Pirmās dienas vakarā mēs piestājām pusjūdzi pirms Floidas, mazas mākslinieciskas pilsētiņas. Knock, knock, vai jums ir brīvas vietas? Jā, viņa saka, galīgi nopīpētā balsī, sirma māmuļa, kuras ofisā vēl izgreznota Ziemassvētku eglīte. Brokastis nav, internets nav, jāmaksā tikai skaidrā. Un istabās visi pirms mums pīpējuši, laikam jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem, jo no tā laika šī vieta darbojas. Mēs tomēr iesim ēst, nevis sēdēsim pie makaronu salātiem, kurus es esmu sataisījusi mājās un sakrāmējusi pilnu pusbagāžnieku, izlemjam, turpat mājiņu rindas galā ir taverna. Vēsturiska, strādā kopš 1927. gada, ar vienkāršu mājas ēdienu, gatavotu no īstiem produktiem. Piektdienas vakars un tā ir pilna. Un es jūtos it kā laika mašīna būtu mani aiznesusi ne tikai atpakaļ laikā uz 80.gadiem, bet arī no īstās realitātes uz amerikāņu filmu realitāti. Goda vārds, man likās, ka tas ir tikai filmās – vīri rūtainos kreklos, kas kārtīgi sabāzti džinsos, sievietes lieliem matiem un bluzonos, un tad vēl ienāca Viņi. Divi nopietni vietējie kungi, un viņiem bija džinsu krekli, kārtīgi aptūcīti ap apaļajiem vēderiem un salikti, protams, džinsos, un ar  izcilām – biezām un lokainām hockeyfrilla sasukām, Znaroks un Ņiživijs var vienkārši atpūsties, un kā punkts uz “i” bija viņu pakavveida ūsas un cienīgi nopietnās sejas. Laika mašīnas efekts mani padara dezorientētu, es izgāžu vīna glāzi un apaklpotāja, sieviete pāri 40 un neizteikti saprotu, ka mamma, nesteidzas peļķi saslaucīt, bet atnes man vietā papildinātu glāzi un saka – be careful now.

taverna

Un kāds bija ēdiens? Patiešām pavisam vienkāršs – kartupeļu biezenis ar maltās gaļas šķēli, pupas, vistu kājiņas, cepta sama fileja, un desertā koblers – šokolādes vai zemeņu sacepums mazajā ramekinā ar vaniļas saldējuma kaudzi pa virsu. Mājas ēdiens, ģimenes ēdiens, lauku ēdiens, īsts amerikāņu ēdiens. Un pirms ēšanas visiem atnes siltus, kūpošus biscuits – saldenas apaļas maizītes, pasniegtas ar sviestu un zaptīti.

dkarolina

Un nākamajā rītā atkal ceļā – cauri štatiem, benzīntankiem, pa lielo maģistrāli.

vanillasky

Vakars, vanilla sky un Florida arī klāt.

Jaunākā sleja Dienas ēdienos

Mani Amerikas novērojumi savā virtuvē – jaunākajos Dienas ēdienos!

DE-04-2013 Amerika

26. vēstule. Par doktoru S

dr-seuss-images

Es esmu izaugusi starp grāmatām, ar grāmatām un grāmatās degunu iebāzusi kopš piecu, sešu gadu vecuma. Viena no manām bērnības atmiņām ir šāda: ziema, bērnudārzs “Saulīte”, mēs esam izgājuši ārā, es sēžu ragaviņās, kuras velk mana draudzene Maijiņa, un lasu grāmatu. Jo “Divas Lotiņas”, no kurām es gan visai maz sapratu un jutos diezgan sapiņķerējusies dvīņu sižeta mezglos, bija kas tāds, no kā nevarēju atrauties un atstāt grupiņā. Tad es paceļu acis un ieraugu, ka audzinātājas, kas stāv nomaļus, piebiksta viena otrai, rādot uz mani un smejas. Jo tas tiešām noteikti izskatījās amizanti. Un tā grāmatu lasīšana man vienmēr ir bijusi vērtība un dabiska dzīves sastāvdaļa, arī tad, kad, pieaugot bērnu skaitam, proporcionāli samazinājās praktizēšana, taču es turpināju mīlēt grāmatas un liku kaudzē Izlasīšu Kaut Kad. Kad piedzima Jurģis, es degu nepacietībā ievest viņu grāmatu pasaulē, biju gatava viņu apbērt ar tām un cerēju, ka arī viņš iemācīsies agri lasīt, taču tas nenotika, un viņam brīdis, kad burti saliekas kopā vārdos nebija tāds fascinējošs moments kā piecgadīgajai man. Tagad, apmēram septiņus gadus vēlāk, mans viedoklis par grāmatu nozīmi bērnu dzīvē, ir mainījies, un krietni. Es vairs nedomāju, ka bērnam vajag daudz grāmatas, un arī agrīna lasītprasme man vairs nešķiet obligāta nepieciešamība skaistai bērnībai. Es tiecos piekrist Valdorfa pedagoģijas uzskatam, ka līdz septiņu gadu vecumam daudz svarīgāk ir svaigs gaiss, laika pavadīšana ārā, fantāzijas – bērna paša – spēles, rokdarbi un iekļaušanās praktiskajā dzīvē. Jā, patiešām, es esmu nonākusi līdz tam, ka svarīgāk par grāmatā iebāztu degunu man šķiet tas, ka bērns mizo burkānus zupai. Es mēģinu samazināt grāmatu apjomu mājās, lasīt priekšā vienu un to pašu daudzas reizes, izvēlēties tādas, kurās nav īpaši bagātīgs sižets, un kuru stāsti un ilustrācijas ir vienkāršas un mīlīgas. Šī pakāpeniskā pieeja bērnu nepārsātina, atsaucas viņa vajadzībai pēc atkārtošanās, pazīstamām lietām, un lēnām un kārtīgi sagatavo īstai lasīšanai – uzmanīgai, koncentrētai, dziļai. Neteikšu, ka man tas ir viegli, jo man joprojām vienkāršākais, ko darīt ar bērniem, šķiet ieritināšanās uz dīvāna ar grāmatu, un es īsti nevaru saprast, kā var negribēt lasīt.

Šis garais ievads tāpēc, lai paskaidrotu, ka jaunu bērnu grāmatu parādīšanos mūsu dzīvē es uztveru ar dalītām jūtām – vecajām un jaunajām. Taču tādas ir parādījušās, un, izskatās, ka apbūrušas mūs visus. Vārdu Dr. Seuss es pa ausu galam biju dzirdējusi, taču neko par to nezināju. Taču, kā izrādījās, tomēr nebija tā, ka neko – jo tāds personāžs un arī personas raksturojums kā Grinčs ir pazīstams visiem, Hortons un Lorakss zināms no multenēm, un arī apzīmējums “nerd” liekas tik pašsaprotams. Dr. Seuss (ir divas versijas par izrunu – [zju:s] un [zoise] ir amerikāņu bērnu grāmatu autors, kurš radījis gan Grinču, gan vārdu “nerd” – tādā bija nosaukts viens no viņa neskaitāmajiem fantastiskajiem radījumiem. Dr. Seuss, īstajā vārdā Teodors Geisels ir dzimis 1904. gadā, un 1937. gadā uzrakstīja un uzzīmēja savu pirmo bērnu grāmatu – pēc ceļojuma pāri okeānām viņam galvā bija ieklemmējusies frāze “And to think that I saw it on Mulberry Street”, un sieva viņam ieteica kaut ko taču darīt, lai tas beigtos. Rezultāts ir stāsts par mazu puisīti, kurš nāk mājās no skolas, un kā tētis ieteicis, turēja acis vaļā, bet vienīgais, ko viņš redzēja, bija vientuļi rati, ko vilka zirgs. Tas taču nav nekāds stāsts, saka puisītis, un atrauj vaļā spundi nevaldāmas fantāzijas apcirkņiem, no kuriem nāk ārā ziloņi ar radžām uz muguras, ziemeļbrieži, kas velk sarkanas kamanas, orķestri un tamlīdzīgi trādirīži. Dr. Seuss nozīme tiek salīdzināta Luisa Kerola “Alisi” – viņš pavēris tādas iztēles durvis, kuras neviens cits pirms viņa, un viņa varoņi, kuru galvās mājo neiedomājami jocīgas lietas un radības, leģitimizējuši mazo lasītāju, un varbūt arī lielo, fantāziju pasaules.

Tā, piemēram, “If I Run the Zoo” ir stāsts par zēnu Džeraldu, kurš prāto, ka zoodārzā varētu izdarīt dažas izmaiņas, un viņš, ja to vadītu, darītu citādāk. Desmitkājaina lauva, ar ko viņš iesāktu, ir tikai ziediņi pret visiem tiem zvēriem, ko viņš notvertu un  atvestu uz zoo, kurš kļūtu par apbrīnojamāko visā pasaulē. Dr.Seuss radības nav briesmīgas vai ļoti sarežģītas, drīzāk tajās salīmējas kopā lietas, kas parasti neiet kopā, un tad rodas jaunas, kurām Seuss arī kā spēlējoties izdomā jaunus vārdus – no šejienes arī Nerd. Šis fantāzijas mutulis ir tāds, ka šķiet, ka nu jau vairāk neko nevar izdomāt, bet tad pāršķir jaunu lappusi, un tas viss iegriežas vēl desmitkārtīgi. Bet pašās beigās notiek mierīga atgriešanās pie sākuma – mazā zēna, kurš stāv pie zoo vārtiem, kaut ko prātodams.

Ir arī tādi Dr.Seuss darbi, kas uzlūkojami kā politikas un sociālas alegorijas (Yertle the Turtle, piemēram), bet vispār viņa rakstītajā patīkami tas, ka nekādas tiešas morāles nav. Toties ir fascinējošs pantmērs – anapestiskais tetrametrs (anapestic tetrameter) – sastāv no četrām ritmiskām vienībām, katru no tām veido divas vājas zilbes, kurai seko viena stipra (bīts). Neko nezinu par pantmēriem, bet efekts ir tāds, ka nevar apstāties lasīt un gribas iet līdzi tālāk un tālāk, turklāt tas notiek tik viegli un rotaļīgi. Pantmērs arī tiek uzskatīts par vienu no Dr.Seuss veiksmes faktoriem, taču, lai cik tas būtu viegls, viņa valoda ir ļoti bagātīga, un mēs bez google translate blakus, šīs grāmatas nemaz neņemam rokā.

Dr. Seuss no vienas puses ir ļoti amerikānisks – viņš ir kultūras sastāvdaļa ar Grinču, Hortonu, Kaķi Cepurē, un šķiet, ka ārpus angliski runājošām valstīm maz pazīstams, ko varētu skaidrot ar to, ka viņu pārtulkot, atdzejot diez vai ir iespējams. Taču no otras puses arī ļoti neamerikānisks, ja skatamies no stereotipu puses – sižeti ir traki kā Cepurnieks un Marta Zaķis pavairoti paātrinājumā, bildes ir mīlīgas un jautras – cilvēki tajās izskatās pēc dzīvniekiem, bet zvēri ir cilvēciski. Dr. Seuss ir vienkāršs un iet bērniem iekšā kā pa sviestu, bet nav plakans un vienkāršots. Viņam piemīt tāds patīkams bezjēdzīgums, ritms un fantastiskie stāsti kā ir ne-notikumi.

Interesanti, ka viens no viņa ikoniskajiem darbiem “The Cat in the Hat” 1954. gadā radies, atsaucoties uz pieaugošo lasītneprasmi bērnu vidū. Kāds izglītības darbinieks izveidojis sarakstu ar 348, kurus uzskatīja par tādiem, kas būtu jāmāk izlasīt pirmklasniekam, un iedevis to Dr. Seuss, izaicinot, vai vārdu bagātības pavēlnieks spēs uzrakstīt grāmatu tikai ar šiem. Un pēc deviņiem mēnešiem doktors S bija radījis “The Cat in the Hat” – diezgan psihodēlisku pasaku par diviem garlaikotiem bērniem, kuru mājās ierodas milzīgs kaķis cepurē un sāk rādīt tādus trikus, ka sagāž visu māju. Dr. Seuss tur izmantoja tikai 236 no viņam iedotajiem vārdiem, un tā tiek uzskatīta par vienu no piemērotākajām grāmatām lasītsākšanai. Spriežot pēc tā, ka Jurģis šo stāstu daļēji spēj saprast, tas patiešām strādā. Ir arī Holivudas filma, kas veidota pēc “Kaķa” motīviem, taču tajā no Dr. Seuss ir kādas piecas rindiņas, bet viss trakums un ārdīšanās hiperbolizēti līdz nelabumam un vēl bagātināti ar morāli.

Dr. Seuss pašam nebija bērnu, un kaut kur lasīju, ka viņiem ar sievu bija tā apnicis, ka visi lielās ar savu bērnu sasniegumiem, ka viņi izdomājuši sev neesošu meitu un sākuši lielīties ar to. Dr. Seuss savā dzīves laikā īpaši nelaida savus varoņus ārā no grāmatām, tikai ar atsevišķiem izņēmumiem, tāpēc viņa varoņi nav tik ļoti konvertēts rotaļlietās, spēlēs un citādās pārdošanai piemērotās izpausmēs kā citi Amerikas popkultūrā. Dr. Seuss nodzīvoja līdz 1991. gadam, un, spriežot pēc laikabiedru atsauksmēm, līdz pēdējam bija cienījams un elegants kungs ar ironisku humora izjūtu, bet kurš nekad skaļi nejokoja un nesmējās.

Izskatās, ka Jurģim, kurš ļoti daudz spēlējas ar saviem izdomātajiem varoņiem, dr. Seuss varētu būt īsts dvēseles radinieks. Es priecājos, ka tagad viņa pasaulē doktora S kaķziloņi un pārējie  atšķaidījuši galīgi nevaldorfisko aizraušanos ar Angry Birds. Viens no Jurģa mīļākajiem gabaliņiem no If I Run the Zoo:

I’ll hunt in the mountains of Zomba-ma-Tant

With helpers who all wear their eyes at a slant,

And capture a fine fluffy bird called the Bustard

Who only eats custard with sauce made of mustard.

And, also, very fine beast called the Flustard

Who only eats mustard with sauce made of custard.

 

Dienas Ēdieni – nākamais stāsts

Man vēl joprojām neaptrūkstas, ko rakstīt par ēdieniem Dienas ēdieniem. Lūk, jaunākais stāsts.

DE0313Amerika

Foto daidžests ar ēdieniem un sniegu

teaparty

Maijas tējas dzeršana ar lāci un lellēm

Es neesmu foodblogere (un arī nekad nebūšu), bet tā kā biju nolēmusi M dzimšanas dienai cept grandiozu šokolādes-paniņu kūku ar šokolādes-penkanriekstu krēmu, es nolēmu pamēģināt, kā tas ir.

start

Recepte no Bon Appetit un starts.

olas

Man ļoti patīk, kā olas putojas. Varbūt saldās bērnības atmiņas par gogelmogeli.

mikla

Pirmā kārta gatava cepšanai – šokolādes mīklas faktūra, tekstūra un smarža ir kārdinošas.

KblodaTā domā arī Kārlis.

izceptsPirmā kārta – gatava!

glazuraKad visu procesu es biju atkārtojusi otrreiz, jo man vajadzēja divas kārtas, un man nav divas vienādas kūku formas, lai var taisīt sinhrono cepšanu, tad uzmaisīju krēmu pildījumam.

kukaLūk, arī grand kūka – četras kārtas un krēms pa vidu! Viena no retajām mūsu mājās, kuru ēdām divas dienas. Jo milzīga. Un nākamajā dienā garšoja labāk, jo kūkai vajadzēja vairāk laika, lai sadraudzētos ar krēmu.

M2

Milzīgā kūka, divas maziņas svecītes un jubilāre.

KŪKAI

3 1/4 krūzes miltu

1 krūze tīra kakao pulvera – nesaldā

1 1/2 tējkarote sodas

1 1/2 tējkarote sāls

1 ēdamkarote cepamais pulveris

3 prāvas olas

2 1/4 krūzes cukura

3 krūzes augu eļļas

1 1/2 krūze paniņas

1 1/2 tējkarote baltā etiķa

1 1/2 tējkarote vaniļas ekstrakta

KRĒMAM

3/4 krūzes sviesta

1/2 krūze tīra kakao pulvera

1/2 krūze pilnpiena

1/2 tējkarote sāls

5 krūzes pūdercukura

1 1/2 krūzes smalki sakapātu pekanriekstu

1 tējkarote vaniļas ekstrakta

Krāsns jāuzsilda uz 170 grādiem. Sagatavo divas formas, ieklājot tajās cepampapīru. Ja nav divas formas, tad mīkla jātaisa divos piegājienos, kā es to darīju – sauso daļu taisot uzreiz un tad sadalot uz pusēm, bet slapjo pa daļām.

Samaisa kopā sausās daļas –  miltus, kakao, sodu, cepamo pulveri, sāli.

Tad ar elektrisko mikseri sakuļ trīs olas (vidējā ātrumā – teikts receptē, bet manam putotājam ātrumi neregulējas, tāpēc visām procesa daļām bija viens ātrums), kamēr tās ir viegli putainas. Palielinot ātrumu, pakāpeniski pievieno cukuru, un “sit” (tā teica mana vecmāmiņa), kamēr olu un cukura maisījums ir pavisam gaišs un palielinājies apjomā divas reizes. Tas paņem apmēram 7-8 minūtes. Pēc tam atkal jāatgriežas vidējā miksera ātrumā un pakāpeniski jāpievieno eļļa, un atkal “jāsit”, kamēr emulgējas un atgādina nedaudz graudainu majonēzi. Tad ar pašu mazāko ātrumu pakāpeniski maisa klāt sauso daļu un paniņas – miltu maisījums, paniņas, miltu maisījums, paniņas, miltu maisījums. Maisa, kamēr viss labi sajaucies. Beigās ātri iemaisa etiķi un vaniļu. Jācep apmēram 50 minūtes – kamēr ir redzams, ka malas viegli atdalās no cepampapīra un sērkociņš iznāk ārā sauss. Atdzesē.

Tikmēr gatavo krēmu pildīšanai. Lielā pannā uz mazas uguns izkausē sviestu. Tajā iemaisa kakao. Tad lēnām iemaisa pienu, sāli un pūdercukuru. Maisa, kamēr krēms ir gluds un spīdīgs. Tas būs pašķidrs. Iemaisa pekanriekstus un vaniļu. Atdzesē, ik pa laikam apmaisot, kamēr ir tāda konsistence, ka ir smērējams.

Kūku kārtas sagriež uz pusēm – sanāk četri slāņi, un tiem pa vidu smērē krēmu. Augšā neko. Tad liek atpūsties un savilkties vēsumā, vismaz trīs stundas. Pirms pasniegšanas jāpārkaisa ar pūdercukuru.

Un kāpēc es nebūšu foodblogere? Pirmkārt, tas ir traki sarežģīti, es tagad apbrīnoju visus, kuri raksta par ēdieniem, gatavo un vēl smuki nobildē!! Taisīt un maisīt un mēģināt vēl nofotogrāfēt, turklāt fotogrāfēt ēdienu, tā lai tas izskatītos garšīgs, nevis prasts, ir grūti. Un tā kā es iemanījos fotaparātā arī iesmērēt nedaudz mīklas, Jānis teica, ka man vispār nevar atļaut nekādu foodblogošanu. Otrkārt, pārtikas aprakstnieki parasti raksta par to, kas viņiem pašiem patīk un garšo, bet šo kūku es droši vien vairāk necepšu. Tā ir briesmīgi trekna (tie eļļas daudzumi!) un salda (5 tases pūdercukura!), un es tiešām nevarēju apēst vairāk par vienu gabaliņu, kas man parasti nav problēma. Taču vīriešiem patika, un tiem, kas ir kāri uz šokolādīgumu augstā pakāpē, noteikti par šo kūku kaifos. K uz savu vārda dienu arī sagaida šādu pašu. Ko nu?

Un jā, es arī aizmirsu beigās apbārstīt gatavo kūku ar pūdercukuru.

Šie ēdieni no mana foodblogerēšanas perioda man patika labāk.

pankukasPēc kūkas cepšanas bija pāri palikušas paniņas, bet nebija olas, tāpēc es sameklēju vegānu paniņu pankūku recepti, kurā vegāno paniņu (ar etiķi savilkts sojas piens) vietā izmantoju īstās paniņas.

zupaUn šī ir viena no mūsu variācijām mūsu mīļākajai zupai – galvenais, lai tajā ir lēcas (traki garšīgas tās brūnās lēcas, ko nopirkām Glutā), sīpoli, ķiploki, burkāni un vēlams arī tomāti (ziemā no bundžas). Šoreiz klāt bija arī saldais kartupelis, zaļās pupiņas un limas pupas – viss, kas pa druskai bija palicis krājumos. Un arī pētersīļa saknīte, kuras maigais saldums ļoti patīk bērniem. Un viņiem patīk arī te pievienotā karija pasta, kuru ķeksē no burciņas ar pirkstu.

ziema

Un vēl mums ir sniegs. Smieklīgi maz pēc Latvijas standartiem, bet šeit pat vismazākā sniega sega ir problēma. Es iepriekš domāju, ka tas ir tāds jociņš un pārspīlējums, ka 2 cm sniega ir katastrofa un viss apstājas, bet tiešām tā ir. Jo nevienam nav ziemas riepas, un bez auto šeit dzīves nav. Tāpēc viss apstājas. Mūsu skola šodien beidzās divas stundas ātrāk, jo pašvaldība izsludinājusi sniega vētras trauksmi. Uz to vētru mēs vēl gaidām.

karlis_sartievaigiUn lai arī maz tā sniega, mums ir arī sārtie vaigi.

25. vēstule, kuru gribēju rakstīt par sestdienas pastaigu, bet sanāca par bērniem

x164

Šonedēļ Jurģim piektdiena bija brīva – professional development day skolotājiem, bet pirmdien ir Mārtina Lutera Kinga diena, kā arī inaugurācija, un tāpēc skolas nav. Mums ir garā nedēļas nogale. Piektdien aizbraucām uz Eastern Market – ne tik daudz iepirkties kā vienkārši pastaigāties. Tirgus paviljona vienā galā ir tukša zāle, kurā, šķiet, ik pa laikam notiek koncerti un kopienas pasākumi, bet darba dienās gar malām ir galdiņi, pie kuriem pulcējas mammas ar ratiņiem un telpas plašumu bērni labi liek lietā skraidīšanai. Mēs vienkārši uzkožam, jo manējiem, kolīdz viņi ir no mājas ārā, neskatoties uz to, cik sātīgas bijušas brokastis, pēc gājiena apmēram viena kvartāla garumā, iestājas “kaut ko apēst” kondīcija, un, ja tā netiek labota, pastaigu var norakstīt. Kāda jauna sieviete ir izklājusi uz grīdas mīkstu segu un uz tās dudinās ar zīdaini – apmēram trīs mēnešus vecu. Es pie sevis nošausminos par nepareizo handlingu un bēbīša sēdināšanu, bet tajā pašā laikā nostaļģiski atminos saldo laiku ar pirmo bērnu. Sieviete dūdo un staro, bēbītis mīlīgi spirinās, viņai ir liels t-krekls un mīkstas bikses – pēcdzemdību apaļīgums kā nekā. Maija izrāda interesi par mazuli, un jaunā mamma priecīgi viņai to rāda. Sākam runāties un sajūsmināties par mazo Slounu (un nedaudz arī Grejas Anatomiju) kopīgi. Viņa ir eņģelis, saka sieviete, es atzīmēju – tu izskaties patiešām laimīga ar bēbīti. Vai tas ir tavs pirmais, vaicāju, pie sevis kā pieredzējusi trīs bērnu māte jau skaidri zinot, ka tā noteikti ir. Es esmu auklīte, viņa atbild, un man katru dienu ir tas prieks desmit stundas pavadīt ar šo brīnumu. Jā, es biju piemirsusi. Amerikā nav bērnu kopšanas atvaļinājuma. Nav pabalstu mātēm. Kad bērnam ir trīs mēneši, tad jāiet strādāt, ja gribi savu darbu saglabāt. Viņas mammai ir grūti, viņa katru vakaru raud, saka auklīte. Bet tad Slounai ir laiks doties ēst mammas pieniņu – mamma  atslauc to darbā esot, un es pat nevaru iedomāties, cik tas var būt sāpīgi gan fiziski, gan garīgi.

Pirms dažām dienām klausījos radio pārraidi savā jaunākajā mīļākajā radio – NPR. **Neliela atkāpe – šī laikam ir mana pirmā pieredze ar patiesi kvalitatīvu sabiedrisko radio, kurā gandrīz katrs sižets varētu būt paraugs labam mediju stāstam, un, lai arī tā varbūt ir tikai ilūzija, bet tomēr ar katru klausīšanās reizi man šķiet, ka es zinu un saprotu vairāk. NPR ir arī lieliska iPhone aplikācija – iesaku!** Pārraide, ko pieminēju, bija par “pelēko paaudzi” – ko nozīmē tas, ka sievietes ASV pirmo bērnu laiž pasaulē vēlīnos 30, un to rosinājis nesens pētījums par ģenētiskām veselības problēmām bērniem, kuru mātes ir gados pie 40, jeb politkorekti sakot “advanced maternal age”. Nav īsti skaidrs arī tās, kādas sekas bērna attīstībai var rasties no hormonālajām auglības terapijām, kuras bieži vien spiestas lietot sievietes, kas savu trīsdesmitgadnieču laiku sūri grūti strādājušas, lai kļūtu par menedžerēm, partnerēm juridiskajās firmām vai vienkārši, lai sasniegtu pietiekami stabilu pozīciju, un nu mēģina notvert iespēju radīt bērnu. Viss ir vienkārši un skarbi – ASV ir tik daudz cilvēku, kas gatavi aizpildīt darbaspēka vietas, kā arī gana daudz imigrantes, kuru kultūra nosaka to, ka viņas dzemdē daudz un agri, ka nav nepieciešams darīt neko tādu, lai atbalstītu bērnu rašanos, jo ir gan darbaspēks, gan dabīgais pieaugums.  Ja vēlies amerikāņu sapni, tad nav ko sapņot par bērniem, kad tev ir 20.  Vēlīnie vecāki arī rada “sendviča paaudzi”, kā to dēvēja raidījumā – tad, kad vēlīno vecāku bērniem pašiem dzimst bērni, viņu vecāki ir jau krietni gados, un līdz ar to ir jārūpējas gan par mazuļiem, kas rausta brunci, gan novecojošiem vecākiem, kuriem pilnīgi pamatoti pienākas gan garas telefona sarunas, gan uzmanība un laiks. Raidījumā runāja sieviete, kura pati pirmo bērnu dzemdējusi 37 gados – viņa teica –  bērni ir vislabākā motivācija būt veselīgam un palikt jaunam. Manai mammai bija 38, kad es piedzimu, un mans jaunākais bērns ir dzimis 36 gados, tāpēc tēma uzrunāja īpaši personīgi. Taču vēl vairāk mani iespaidoja tas, kā programmas vadītāja stāstīja par tām citām valstīm, kurās ir bērna kopšanas atvaļinājums, pabalsti, saglabāta darba vieta – kā par pasaku, kā par nerealitāti.

Apburošās bēbītes Slounas auklīte man vaicāja, vai es esmu mamma vai auklīte. Mamma, un tā ir tik liela privilēģija.

x165

x166

Sestdien mēs devāmies pastaigā uz mazo Mount Rainier pilsētiņu. Uz to pusstundu jābrauc ar busu, un tajā atrodas kooperatīvais eko veikals Glut. Iepriekš mēs tur bijām ar auto, bet tagad izdomājām arī pastaigāt pa apkaimi, un, kā izrādījās, Glut arī ir gandrīz vienīgais, kas tur ir. Mr. Rainier ir priekšpilsēta, kurā apmēram 8 tūkstoši iedzīvotāju.  Izkāpjam autobusā pieturā un paejam garām bariņam vietējo afroamerikāņu, kas skaļi un priecīgi runājas un dažiem no viņiem trūkst zobu, dodamies Glut virzienā un redzam uzkrītoši daudz slēgtu vietu – veikali, ēstuves, biroji – visur šiltes “for sale”, “available”. Pie Glut gan ir rosība un veikalā pie kases rindas, arī vegānā eko kafejnīca, kas tam blakus, ir pilna. Iepērkam lēcas un lēto izlejamo bioloģisko olīveļļu, apēdam vegānās kūkas, bet pastaigāt tā arī īsti nav kur. Viens bērnu  laukumiņš, pašvaldības māja, dzīvojamais rajons.

x167

x168

x169Māja, kas ir pirmā no labās, izpelnījās uzmanību ar zaļo uzrakstu “Solar House” – tai uz jumta ir liels saules bateriju panelis. Jā, un arī saule šodien pēc trīs pelēkām dienām bija lieliska.

x170Un debesis klasiskajā zilumā

x171

x172Iespējams, viņu šajā blogā jūs vēl nebijāt redzējuši. JB.

x174