RSS Feed

Tag Archives: mākslas centrs

20. vēstule. Skaistā Aleksandrija, torpēdu rūpnīca

Turpinu bildes un piezīmes, šoreiz par mūsu jaunāko atklājumu, kas ir mūsu metro līnijas otrā galā, nepilnas stundas braucienā, nepilnus 9 kilometrus no DC un jau citā štatā – Virdžīnijā. Tā ir Aleksandrija – neliela un sena Amerikas pilsēta, kura ir pati romantiskākā un skaistākā, ko līdz šim esmu redzējusi. Te mierīgi varētu filmēt otrdienas romantiskās filmas.

Iebraucot Aleksandrijā, pie paša metro var iekāpt a la senatnīgā busiņā, kurš ved uz vecpilsētu, kas arī ir Aleksandrijas lielākais lepnums (un arī šajā busiņā ir stulbais noteikums, ka bērns ir jāizņem no ratiem un rati jāsaloka, tā ka es balansēju ar aizmigušu Maiju rokās). Busiņš aizved līdz Potomakas upei, kur ir gan osta ar mazām jahtiņām un kuģīšiem, gan glīti iekārtots parks, gan viena no pilsētiņas slavenākajām vietām – Torpēdu rūpnīcas mākslas centrs.

Spirālveida kāpnes uz otro stāvu – katrs posms ir māksla.

Mākslas centrs ir ierīkots īstas torpēdu rūpnīcas telpās – līdz 1945. gadam tur aktīvi ražoja torpēdas, un dažas no tām ir arī apskatāmas pāris nostūros. Tad rūpnīcas telpas piederēja valstij, vēlāk tās atpirka Aleksandrijas pilsēta, un 1974. gadā sāka iekārtot mākslas centru – vietu mākslinieku darbnīcām, galerijām un apmeklētāju vizītēm. Tagad tajā ir apmēram 80 darbnīcas, kurās ir gan izstādīti mākslinieku darbi, gan viņi paši strādā un apmeklētāji var to visu apskatīt un, ja mākslinieks ir labā noskaņojumā, arī parunāties. Idejiski tas ir kaut kas līdzīgs radošajiem kvartāliem Rīgā, Andrejostā, bet izskatās ļoti vienkārši un lietišķi – kā mākslinieku ofisiņi. Un vēl viena liela atšķirība ir tā, ja mūsu radošos kvartālus apdzīvo puiši, kuri fotogrāfē un izstāda beigtu dzīvnieku bildes, hipsteri un daiļas jaunas gleznotājas, tad šeit pie molbertiem sēž sirmas kundzītes ruļlainiem matiem vai vecas hipiju dāmas un sirmi kungi baltos uzsvārčos, kas taisa emaljas zīmējumus. Kādi viņi bija pirms gadiem 30, kad te sāka darboties, kas to lai zina. Vizuāli un saturiski māksla, ko šeit rada, ir ļoti dažāda – ir amatnieciskais gals ar adījumiem un filcējumiem – tāds Kalnciema ielas amatnieku tirdziņa repertuārs, bet ne tik stilīgs, un daudz gleznas – dažas sirmās vecmāmiņas, kas rātni sēž pie molbertiem, rada visai sirreālas ainas, rotas, un arī ļoti skaistas, mazo formu metālmāksla utt.

Torpēdu rūpnīcas kopskats no augšējā stāva

Ielūkojamies darbnīcā.

Bet šeit kāds ir izgājis.

Atradu “savējo” – BJ Andersone, kura glezno akvareļus ar ikdienišķām ainām, kurās ir daudz gaismas. Gaisma  līdzīga Edvarda Hoppera gleznām, un šeit patiešām ir ļoti skaista gaisma, kādu neesmu redzējusi nekur citur un tā nebeidz mani fascinēt. Tagad nebrīnos par to, ka te ir Hopper un tādas BJ Andersones, un, ja es mācēt gleznot, tad arī gleznotu vienkāršas ikdienas ainas šajā gaismā, kas visu padara nedaudz maģisku.

Arī šāda keramika.

Un šādas rotas.

Un šāds “trash art”

Aleksandrija ir gan skaista, gan vēsturiska – te ir dzīvojis un strādājis Džordžs Vašingtons, likti pamati ASV konstitūcijai un vidusskolu beidzis Džims Morisons. Man tā likās tāda “otrā rīta” pilsēta – vieta, kurā būtu jauki atrasties sestdienas rītā pēc negulētas un nobalētas piektdienas nakts ar vieglām paģirām galvā, staigāt gar upes krastu un skatīties uz laiviņām, paklīst pa mazajām ieliņām, ieiet vienā kafejnīcā un paņemt latti, otrā iedzert glāzi vīna un kaut ko uzēst, un tā līdz krēslai. Vecpilsētas ielas ir pilnas ar maziem, smalkiem botique, kafejnīcām, restorāniem, galerijām, un mēs skatoties uz ieliņām, mēģinājām iedomāties, kā te bija tad, kad nebija auto, elektrības un pa tām staigāja Džordžs Vašingtons un pārējie.

Advertisements