RSS Barotne

Monthly Archives: novembris 2012

14. vēstule. Pirmais mēnesis Amerikā. Pilnīgi subjektīvi.

Ir pagājis viens mēnesis, kopš mēs esam Amerikā. Ja mēs būtu tūristi, tad noteikti šajā laikā būtu redzējuši daudz vairāk ievērojamas vietas, daudz vairāk ēduši kafejnīcās, daudz vairāk braukājuši, staigājuši, piekusuši, iepirkušies. Un varbūt teiktu, ka esam redzējuši Ameriku. Es varu teikt, ka mēs esam nomēģinājuši kādu šķēli īstas, raupjas Amerikas un pavisam nedaudz ieķeksējuši no kūkas dekorācijas.

Nevaru atturēties no klišejas, ka Amerika ir komplicēta, milzīga, pretrunīga. Es patiešām nesaprotu, kā viens cilvēks spēj šo valsti vadīt, lai arī priecājos līdz ar mūsu Amerikas paziņām, ka Baraks Obama ir pārvēlēts. Varbūt pavisam nedaudz saprotu Amerikas latviešus un to, kā un kāpēc viņi spēj uzturēt savu latvisko identitāti, tam veltot tik daudz enerģijas – tas ir patvērums un jēdzīgas dzīvošanas veids.

Mūsu ikdiena šobrīd ir iegājusi zināmā ritmā – no rīta Jānis aizved Jurģi uz skolas autobusu, un tad dodas uz universitāti. Ja es esmu laba sieva, tad iedodu viņam līdzi siltas pusdienas termosā. Es dzeru kafiju, kamēr pamostas Kārlis un Maija, un tad mēs darbojamies. Kārlim ļoti iepaticies zīmēt, kas mājās viņam galīgi nebija pa prātam, un Maija zīmē viņam līdzi. Viņai patīk “lasīt”, un viņa pazīst bildē, ka tas jūras ezis, bet gliemežus sauc par “ģimeni” (vainojiet “divmetrīgā eglē ērgis filmē gliezmežu ģimeni…”). Tad mēs taisām ēst, un dodamies pastaigā un pēc Jurģa. Kad brāļi satiekas, tad viņi ir noilgojušies un apmēram pēc trīs minūtēm sāk kauties. Pamīšus kaujoties un spēlējoties sagaidām mājās tēti. Taču brīvajās dienās mēs dodamies ekspedīcijās – tepat Vašingtonas apkaimē.

Ir lietas, kas man Amerikā nepatīk. Es patiešām līdz šim brīdim nebiju apjautusi, cik ļoti lielā mērā eiropeieši ir staigātāji. Es sazvanos ar Karolu Annu, kas ir “childcare consultant” Jāņa universitātē, lai apspriestu iespējas atrast kādas nodarbības Kārlim. Kad viņa uzzvana, mēs staigājam. “Oh, you Europeans are so much better at walking than we are”, viņa izsaucas, un novēl “keep walking”. To mēs arī darām. Taču kopumā dzīve bez mašīnas ir diezgan neparasta Amerikai. Un sabiedriskais transports, kā lai to pasaka, “sucks”. Metro kavējas nebeidzamo remontu dēļ, un tajā nav radiālas līnijas, līdz ar to aizbraukt līdz citai priekšpilsētai var, tikai pārsēžoties DC centrā. Autobusi arī ir, bet tajos ar bērniem grūti, un bērnu ratus drīkst ienest tikai salocītā veidā. Bet labi ir tas, ka no mūsu dzīvesvietas ir laba nokļūšana uz pašu DC centru.

Arī tas, ka nevar normāli ņemt un pieslēgt internetu, ir diezgan tracinoši. Taču no otras puses – es atkal lasu grāmatas. Un bērni zīmē, nevis skatās multenes.

Iespējams, ka tas ir Amerikas plašums, priekšpilsētas izkliedētība, kas brīžiem nomāc cilvēku, kurš pieradis pie mazas pilsētas, mazas ielas un tā, ka visu – gan praktisko, gan sociālo, gan kulturālo – tik vienkārši sasniegt. Šeit tuvākie sasniedzamie pieturas punkti ir viens veikals un veļas mazgātuve pa labi, otrs šopingcentrs pa kreisi, un pa vidu dažas mazas aizdomīgas bodītes ceļmalā. Lai nokļūtu kur citur, tas jau ir vesels projekts.

Un jā, mūsu mājas prusaki man joprojām nepatīk.

Taču man ļoti patīk tas, ka šeit cilvēki uz ielas sveicinās un pamāj viens otram. Ka pavisam nepazīstami svešinieki mēdz pārmīt pāris frāzes, veikala kasieri papļāpā, cilvēki muzejā dalās iespaidos par to, ko redz. Nav tādas Austrumeiropeiskās stikla sienas “izliksimies, ka neviena cita nav un es nevienu neredzu”.  Tās nav nozīmīgas un dziļas sarunas,  tās nav attiecības vai kaut kas nopietns, bet pavisam virspusēja ikdienas socializēšanās. Bet atšķirīgi patīkama. Nemaz nerunāsim par to, kā Maija soļo, piemēram, pa Zoo, un ik pa trīs metriem kolekcionē izsaucienus “she is so cute”, bet es eju mazu gabaliņu aiz viņas un katru reizi nedaudz piepūšos mātes lepnumā.

Mēs esam iepazinušies ar patiešām iedvesmojošiem cilvēkiem. Mēs esam iemācījušies kaut nedaudz atmest latviski indviduālistisko mentalitāti – “mēs paši par sevi ļoti labi varam parūpēties” un pieņemt palīdzību. Un arī palūgt. Un būt priecīgiem par to, ka ir cilvēki, kas atbalsta un palīdz.

Par to interesanto un aizraujošo, ko esam redzējuši un piedzīvojuši, jau rakstu vēstulēs, bet manā subjektīvajā sarakstā augšgalā ir brauciens uz okeānu, sārto lapu periods šeit, pilsētā – tām ir citādāks, sarkanāks košums, un arī paši koki lielāki, dabas bagātīgums, kurš iespraucas pat piepilsētās, kur ir pa laikam ir mazi mežonīgi mežiņi, mūsu piemājas publiskā veļas mazgātuve, kas ir tāds biezs ikdienas malks, Smitsona muzeji ar savu bezgalīgumu un daudzie mazie brīži, kad izdodas ieskatīties atkal kaut kur ap stūri.

Tā Daiga, vedot mūs no viena pasākuma uz otru, reiz izmeta līkumu un parādīja mums vietu, kur kādreiz, 19. gadsimtā bijusi ļoti smalka un elitāra meiteņu skola – tur ieradušās senatoru meitas ar visām kalponēm. Tāda kā maza pilsētiņa, kurā katra ēka būvēta atdarinot kādu vēsturisku stilu – ķīniešu mājiņa līdzās austriešu stila villai, bruģēti celiņi, romantiski iekšpagalmi. Pirms pārdesmit gadiem Seminārs bija gandrīz sabrucis, un tur varēja tikai iet fotografēt graustu bildes, bet tad to pārņēma kāds attīstītājs un tagad tur ir dzīvokļu komplekss. Lūk, tādas 15 minūtes no Amerikas.

Advertisements

13. vēstule. Pirmais Halovīns.

[piezīme pirms vēstules: mani prieki par internetu mājās bija pāragri, jo mans iPhone, caur kuru es slēdzos klāt pasaulei datorā, aizgāja, nu tur, kur viņi aiziet, un tagad ar to var tikai prusakus sist. Vecā Nokia šo funkciju pilda tikai uz Jāņa datora (tāpat kā J vīpsnā par Mac-mīļiem) un viss notiek ļoti lēnām. Tāpēc bildes nebūs. Bet es tāpat rakstu vēstules un piezīmes, gan galvā, gan datorā. Tāpēc arī novēlots, bet tomēr ir klāt stāsts par Halovīnu, kas mūsu bērniem bija zīmīgs notikums un droši vien kļūst par vienu īpašu bērnības atmiņu]

Tajā pašā dienā, kad Jurģim bija pirmā skolas diena, mēs arī piedzīvojām mūsu pirmo īsto amerikāņu Halovīnu.  Tie ir jautri un sirsnīgi ģimenes un apkaimes svētki, īsumā apkopojot – vakars, kad pieaugušie bez ierunām dod saldumus bērniem, kuri saģērbušies dažādos – gan briesmīgos, gan mīlīgos tērpos, savukārt vecāki bez ierunām un ierobežojumiem ļauj viņiem šos saldumus ēst. Par Halovīna ballītēm pieaugušajiem nezināsim stāstīt, taču arī tādas noteikti bija, spriežot pēc metro redzētajiem cilvēkiem maskās.

Taču nevarētu teikt, ka Halovīna būtību neviens neapspriež un visi tikai priecājas. Atseviškos rajonos, kuros ir īpaši spēcīga baznīcas ietekme, Halovīns netiek svinēts. Tāpat arī atšķiras pieeja šiem svētkiem skolās – citās tiem netiek pievērsta uzmanība, ne tik daudz reliģisku motīvu dēļ, bet tādēļ, ka ne visas ģimenes var atļauties tērpus, citās tie tiek dēvēti korektāk – par ražas svētkiem. Indiāņu muzejā izpētījām stendu par meksikāņu mirušo svētkiem, kurus atzīmē 1.  vai 2. novembrī, dedzinot sveces, uz altāra liekot dažādas dāvanas mirušajiem, rotājot apkaimi ar košiem cukura galvaskausiem. Tas ir viens no Halovīna izcelsmes avotiem, taču tikpat liela ietekme ir arī no Anglijas un Īrijas, no kurienes nāk ķirbja kults. Taču ķirbjus izgrebt un izgaismot laikam izdomājuši amerikāņi paši, un šeit arī tie kļuvuši par tik līksmu svinēšanu – karnevālu, kurā ikdienas attiecības tiek apvērstas un bērni var neklausīt pieaugušos.

Gatavošanos Halovīnam novērojām jau kopš atbraukšanas – pie mājām Silver Springā, kur sākumā apmetāmies, ar katru dienu parādījās vairāk un vairāk Halovīnu dekorācijas. Sākot ar lielveikalos nopērkamiem zirnekļu tīkliem, kas nostiepti pār krūmiem un spociņiem, kuri izkārti kokos, beidzot ar īstām šausmu ekspozīcijām, kuras kulminēja tieši Halovīna nedēļā, un 30. oktobrī pie mājām arī tika iedegti izgrebtie ķirbji. Nelieli kapiņi ar izgaismotiem kapakmeņiem (varbūt uz tiem sarakstītie bija riebīgāko kaimiņu uzvārdi?), krēsli un galdiņš, pie kura čillo divi skeleti ar gailošām acīm un kokteiļu glāzēm rokās, spoki kokos un vēl visādas detaļas, taču galvenais – milzīgs, pusotru metru augsts zirneklis ar melnām kājām un spīdīgām acīm – tā bija iespaidīgākā piemājas ekspozīcija, kuru mēs redzējām. Taču ne mūsu rajonā, jo šeit acīmredzami Halovīns nebija cieņā. Tāpēc iepazīt šo Amerikas tradīciju mēs devāmies pie mūsu draugiem Rūtiņiem uz Silverspringu.

Jurģis Halovīnu sakarā knosījās un dīdījās jau labu laiku. Rūtiņu meita Ilga, kurai ir 15 gadi, stāstīja, ka Halovīns ir viņas mīļākie svētki, un no viņas sapratām, ka obligāti jāpārģērbjas. Jurģis izvēlējās, ka būs vampīrs un jau laicīgi lika iegādāties mākslīgās asinis. Kārlis nebija tik aizgrābts un uz Jurģa pratināšanu – kas tu būsi – atteica – Zariņš (un tā mūsu mājā ienāca jauns mitoloģiskais tēls – Briesmīgais Zariņš). Beigās tomēr iegādājās pirāta tērpu – ar cepuri, acs aizsegu, auskaru, rokas āķi un zobenu. Kāds Jāņa vietējais paziņa stāstīja, ka viņa rajonā jau iepriekšējā nedēļas nogalē rīkots “Mirušo gājiens”, kurā visi varējuši izrādīt savas maskas, un viņam visiespaidīgākās un spocīgākās likušās dvīņu meitenes, kuras pārģērbušās par dvīnītēm no “Shining” (es gan ceru, ka tā nebija bērnu pašu ideja un viņas šo filmu nav redzējušas).

To, ka masku daudzveidība ir ļoti liela un radoša, pārliecinājāmies paši. Kamēr Jurģis un Kārlis kopā ar Daigu un Ruksi devās savā “trick or treat” gājienā, mēs palīdzējām gatavot vakariņas un uzņēmām, Maijas vārdiem sakot, “bīsmoņus”. Tie gan pārsvarā bija vienkārši apburoši bērneļi jaukās, mīlīgās un asprātīgās maskās. Pirmais pie durvīm pieklauvēja mazs kosmonauts Ītans, kurš staigāja kopā ar tēti kā visi mazie bērni, tad nāca lielāku bērnu grupiņas. Vaicājām, kas tad jūs esat – nu ragana, Iron man, vēl kas, un tad viens puika, ģērbies viss baltā, spožā tērpā un spožu parūku galvā – nopīkst “I am Justin Bieber”.  Vēl kāds puika bija man nezināms tēls no man zināmās filmas “Blues Brothers”, bet jau pieminētā Rūtiņu Ilga – balts vienradzis-vampīrs.

Un tad atgriezās Brizgu puikas, stiepdami maisus ar saldumiem. Es jums teikšu – tas ir viņu mūžā lielākais saldumu apjoms, kas vienā reizē ir nonācis viņu rīcībā.  Turklāt viņi bija piegājuši diezgan stratēģiski – maisos bija diezgan liels Snickers daudzums, un Jurģis teica – mēs ņēmām šņikerus, jo tos mēs nedabūjam. Un arī kāds miljons citu mazā formāta saldo lietiņu, kuru vidū bija iemaldījies arī viens mandarīns.  Pēc picas un zupas viņi ķērās klāt maisu satura izpētei, šķirošanai un patēriņam, devīgi daloties arī ar māsu, kuras sejā bez šokolādes pēdām bija arī acīmredzams aplaimojums par šādu nepieredzētu brīdi viņas dzīvē. Un tā viņi strādā ar šiem maisiem vēl līdz šim brīdim un vēl kādu laiku arī strādās. Kārlis šodien teica, ka viņam ir tik daudz bombongu (izrādās, viņi līdz Halovīna vakaram šo vārdu nebija zinājuši, jo mūsmājās ir “končas”  un “končiņi”) kā nevienam latvietim. Papētot končas, ir skaidrs, ka ienākumi no svētkiem nonāk pie Hershey’s vai Nestles, kas ir 90% it kā tik dažādo un atšķirīgo kārumu ražotāji.

Skatoties uz saldumu pakām domāju, ka labi, ka Halovīns ir tikai vienu reizi gadā, un nākamgad ap šo laiku mēs nebūsim Amerikā. Bet tas, kas šajos svētkos ir patiešām jauks, ir tas, kā cilvēki atver durvis citiem cilvēkiem, priecīgi dalās ar labumiem, priecājas par bērnu tērpiem un priecīgajām sejiņām. Arī latviešim galu galā ir Mārtiņi, kuros ķekatnieki – tostarp arī nāvīte – staigā pa mājām un izprasa cienastus.

Bet latviešu veļu laiku arī es sajutu. Kārlis uzzīmēja bildi, kurā pelēki cilvēki lec okeānā un teica – tā ir vecmammas mamma un tavs tētis. Mirušie, kurus viņš nekad nav saticis un par kuriem mēs arī ikdienā mājās nerunājam.

 

12. vēstule. Jurģis sāk iet skolā.

“Hello, Glenridge! This is the end of today’s school day” – tieši plkst. 13:45 atskan skaļrunī. Tajā brīdī arī sāk kustēties vecāku rinda – viens tās gals ir pie skolas administratīvā priekškambara (kā gan lai nosauc “front office”), otrs – kā nu kuro dienu, līdz otrajai vai trešajai izejai gaitenī, līdz posmam, kurā sākas lielāko bērnu skapīšu rinda. Vairāk par divdesmit cilvēkiem laikam nebūs, bet visi, kolīdz atnāk, atslienas pret sienu, izvelk savus telefonus un sāk tos aktīvi bakstīt. Pārsvarā runā spāniski, tumsnējas, apaļīgas sievietes ar gariem melniem matiem. Kāds spāņu zēns, kas arī stāv rindā, skatās uz Maiju un saka – she is cute. Taču ir dots signāls un rinda ātri iet cauri priekškambarim – pa vienām durvīm iekšā, pa otrām ārā, pa ceļam ierakstot reģistros, kuru bērnu ņems un saņemot zīmīti – dismissal note, ka drīkst to bērnu ņemt.  Es esmu priecīga, ja darīšana ir ar Ms. Lopez, tā ir jauka spāņu meitene, kura pirmajā tikšanas reizē man stāstīja, ka viņai ir kāda draudzene no Krievijas. Ms. Williams ir kaut kāda galvenā sekretāre – šerpa melnā dāma, kura runā tajā melnajiem cilvēkiem raksturīgajā manierē, kuru man reizēm ir grūti uztvert, tirpina bērnus, ja viņi nogrēkojušies un stāsta, ka viņa gan nebūs nekāds babysitter, jo viņai maksā ļoti maz dolārus.

Ir Jurģa otrā diena skolā un es jau apmēram zinu, kur jāiet uz viņa klasi. Godīgi sakot, pēc pirmās reizes, kad bijām skolā, lai piereģistrētu Jurģi, man gribējās no tās mukt prom, cik ātri vien var. Pārāk liels kontrasts gan ar Rīgas Valdorfskolu, gan ar šeit iepazīto Valdorfskolu. Glenridžā ir Noteikumi.  Un to pirmais un galvenais punkts ir – klausīt pieaugušajiem. Pirms iestāšanās bija jāaizpilda čupa ar papīriem (papildus tiem, kurus mēs jau aizpildījām, apmeklējot International Office), un, parakstot vienu no tiem, bija jāapņemas, ka skolnieks neiesaistīsies nekādās kaitīgās darbībās – nespridzinās, nerīkos grupveida kautiņus, nelauzīs citiem rokas, neienesīs bīstamas vielas – tie ir tikai daži no garā saraksta, kurus mans prāts ir saglabājis. Pēc papīru aizpildīšanas Ms.Williams mums pavaicā – no kurienes tad jūs īsti esat? No Latvijas, es saku, un uzreiz jau mēģinu novietot šo nezināmo vietu kartē ar Krievijas palīdzību. Do you know where ir Russia?, es saku, Ms. Williams īsi nogroza galvu – nē, un saruna beidzas. Viņa bez īpašiem komentāriem izsniedz divas lapiņas – vienā ir saraksts ar lietām, kuras jāiepērk pirmklasniekam (krītiņi, parastie zīmuļi, burtnīcas (tās šeit saucas Composition Book, un Jānis kādā rakstāmlietu bodītē atrada uz šī pamata uzdizainētu Decomposition Book, ko priecīgs nopirka, jo viņa darba tēma šeit ir tieši dekompozīcijas analīze, burtnīcu gan pievācu es), dzēšgumijas, un arī papīra salvešu kastes un roku dezinfekcijas līdzekļu pudelītes. Otrā lapā angļu un spāņu valodā bija izskaidrots, kādas formas jāiegādājas – tumši zilas vai haki bikses un balts vai gaiši zils polo krekls.

Jāsaka, ka par formām es sākumā biju sašutusi, bet tagad esmu mainījusi viedokli. Ja es ietu skolā, man tīri labi patiku tā ģērbties – mazās meitenes un zēni izskatās ļoti jauki savās haki biksēs un gaišajos polo. Man arī kā lielai meitenei tāds stils tīri labi patīk. Par pārējo es viedokli apzināti cenšos aizkavēt no veidošanās. Jo zinu, ka bērna adaptācijai ir svarīgi, lai vecāki uzticētos un paļautos skolai. Un tad, kad no priekškambara nonāk pirmajā stāvā, kur izvietota pirmsskola un pirmās klases, tad paveras krāsaina, bērnišķīga un rotaļīga pasaule. Pie sienām zīmējumi, klases ir plašas, visi sastaptie skolas darbinieki ir draudzīgi un pazīst, ka mēs esam jaunie. Pēc “where are you from?” – “Latvia” – arī var just, ka citiem darbiniekiem nojausma par ģeogrāfiju ir lielāka kā Ms.Williams. Kāds vīrietis vaicāja, vai mēs runājam vāciski vai krieviski, un ar interesi uzzināja, ka mums ir sava valoda.

Jurģim skola sākas 7:30 – tad ir bezmaksas brokastis, un 7:45 startē mācības. Stundas notiek viņa klasē un tās ir lasīšana, matemātika, sociālā stunda (social studies), kā arī kaut kādas īpašās stundas, bet viņš kā angliski nerunājošs students ik pa laikam iet uz angļu valodu. Jurģim patika stunda par “animals”, un arī matemātika, jo tur viņš varēja kaut ko darīt, bet angļu valodā viņam rāda multenes un kaut ko datorā. Viņam nepatīk tas laiks, kad viņš nevar neko darīt, jo neko nesaprot. Stundās diezgan daudz izmanto projektorus, datorus.

Es  Jurģi vienkārši apbrīnoju par to, ka viņš tā var – būt vidē, kurā runā pavisam citā valodā, un tīri labi orientēties, jo pačurājis un paēdis viņš ir, un arī var izstāstīt, kādas stundas pēc kārtas bijušas. Viņam klasē arī ir nozīmēts atbildīgais draugs – kāds Deivids, kurš gan laikam šo pienākumu īsti nopietni neuztver. Jurģim ir arī mājasdarbi, un tas pēc Valdorfskolas ir tāds citādāks pavērsiens. Ir mājasdarbu mapīte, kurā tiek ieliktas kopētas lapas ar uzdevumiem. Šodien bija jāpārraksta trīs vārdi trīs reizes, un mēģinot ar viņu kopā to izdarīt, es vēlreiz pārliecinājos, cik ļoti laba ir Valdorfa pieeja, kas bērnu vispirms stabili un pamatīgi sagatavo šādiem uzdevumiem, vingrinot rociņu, uztveri, lietu kopsakaru saprašanu.

Skola beidzas 13:45, un tad mēs visi soļojam mājās. Tādi “walkers” kā mēs skolā ir retums, un arī Jurģis nākamnedēļ izmantos skolas autobusu, kurš piestāj tepat ap stūri.

P.S. Jau pirms kāda laika mēs ieviesām jaunu vakara rituālu šajās mājās – puiku istabā svecītes gaismā stāstam vakara pasakas – nevis lasām no grāmatas, bet izdomājam paši. Man ir pasaka par kādu mazu rūķīti, kurš dodas rūķu obligātajā pasaules apceļošanas ceļojumā, un nokļūst svešā zemē, kurā jāmācās cita valoda. Tai ir daudz turpinājumi, visādi piedzīvojumi, mācības, un reiz, kad es Jurģim teicu, ka viņš skolā droši izmanto tos vārdus, ko viņš angliski jau zina, lai arī to nav pārāk daudz, viņš teica – tā kā mūsu rūķītis pasakā, vai ne?

 

Foto daidžests

Beidzot mūsu mājās ir internets. Tas nebija viegli. Uzreiz sapratām, ka uz parastu wi fi pieslēgumu caur vadiem mēs nevaram cerēt, jo šeit piedāvā divu gadu kontraktus. Uzlauzt kaimiņu wi fi paroles – tik gudri mēs neesam. “Puļķis” – mazais iespraužamais modems  mūsu mājā tīklu netvēra. Tad nu palikām pie varianta, ka pieslēdzam man vietējo telefonu ar lielu datu apjomu un caur to pieslēdzamies arī datoram. Izrādījās, ka manu veco iPhone pieslēgt MacBook ir diezgan komplicēts process, detaļās neiedziļināšanos, bet Jānim tas paņēma vairākas dienas. Taču nu ir beidzot rezultāts, tāpēc man gribas ielikt kādas bildes, kuras pa šo laiku ir iekrājušās.

Maija un Eštons, vienkārši tāpat, jo viņi abi ir tik smukiņi.

Balts zirgs Rūtiņu mājā. Arī vienkārši tāpat, jo man Instagram neiet. Kad ies, tad no šādām bildēm blogs būs pasargāts.

Mūsu lielais, tukšais iekšpagalms. Sandy tuvojoties, tā tukšums bija drošinošs – neviena liela koka tuvumā.

Iekšpagalma lievenītis.

Pirmās īstās amerikāņu pankūkas – tās pufīgās, kuras ēdot ik pa laikam aplaista ar satriecoši saldu sīrupu, var iztērēt pat veselu glāzi.

Netālu no mūsu mājas ir apkaimes parks (neighborhood park), kurā ir arī spēļu laukumiņš, un tajā dzīvot Briesmīgais Pīlēns…

… un viņa mazāk cietusī draudzene Dīvaini Smīnošā Panda.

Brizgu bērni kavē laiku publiskajā veļas mazgātuvē.

Bet šerpā veļas mazgātuves uzraudze uzsvārcītī ar Betty Boop attēlu apdruku glābj krīzes situāciju – izplūdis ūdens. Pievērsiet uzmanību pēdējam dvielim rindā.

Bulkas maza bērna galvas lielumā, La Dolce Vida Bakery, Hyattsville. Starp daudzajiem “hispanic” klientiem angliski runā tikai kāda latviešu ģimene ar trīs maziem, trakojošiem bērniem, kuri mēdz nopirkt katram pa bulkai (maizītei? milzu cepumam? izstrādājumam?) un apēst, piesēduši turpat netālu uz apmalītes pie Bank of America, skatoties, kā garām pa lielceļu traucās mašīnas.

Jānis neizturēja un kūkas formā izcepa maizi.

Muzeju diena – pa ceļam uz Indiāņu muzeju. Atrodiet mūs četrus.

Milzīgā peles galva pie Smithsonian mākslas galerijas

Kafejnīca un ceptuve pie Dupont circle. Brīdis, lai paspētu nobildēt šokolādīgo (vairāk uz fudge pusi) cepumu, bija ļoti īss.

Mazais staigātājs (kuru laikam steidzīgi jāsāk ģērbt meiteņu drēbēs, lai nesauc “Oh, you have three boys!”)

Jurģis muzicē kopā Ilgu Reiznieci 🙂 Latviešu dziesmu vakars Draudzes namā.

Jā, arī Jānis ir ar mums. Home office. Vīna glāze – mana.

Mūsu “country” stila virtuve.

P.s. Piedot, ka miglu bildes, drīz mums būs arī normāls fotoaparāts. Pagaidām viss uz vecā iPhone nobružātajiem pleciem.

Vēstule no ASV Dienas Ēdienos

Mans iecienītais ēdienu žurnāls “Dienas ēdieni” man par lielu pagodinājumu pirms braukšanas uz ASV lūdza, vai es nevarētu ik pa laikam rakstīt dienasgrāmatu arī žurnāla slejas veidā un tieši par ēšanas tēmām. Lūk, mana pirmā vēstule “Dienas ēdienos”