RSS Barotne

Author Archives: vestulesnoasv

29. vēstule. Par čečeniem, kolekcionāru, krūtīm

 

mezssodien

Amerika neļauj atslābt. Apmēram pirms mēneša – bumbas Bostonas maratonā. Šis bija pirmais terorisma gadījums, kurā tik lielu lomu spēlēja sociālie mediji, jo tik daudz attēli no notikuma vietas nekad vēl nebija bijuši, un no tiem arī pēc nepilnas diennakts tika atvētīti aizdomās turamo attēli. Divi brāļi čečeni, jauni puiši, Amerikas iedzīvotāji, viens no viņiem – pilsonis. Iekšējie. Tikpat kā savējie. Brāļu meklēšana un aizturēšana tika pārraidīta tiešajā ēterāsižets kā action filmā, bet īstenībā tas viss izskatījās diezgan garlaicīgi – milzīgs daudzums policijas mašīnu un policistu, bet intrigu un saspensu uztur reportieru ziņojumi. Bostonas policijas mobilizēšana tik lielos apjomos deva skaidru signālu – mēs neapstāsimies, kamēr aizdomās turētais nebūs mūsu rokās, kaut vai tas prasītu apstādināt pilsētu. Un to viņi arī izdarīja – Bostonas priekšpilsētu iedzīvotājiem tika dota komanda palikt mājās un neatvērt durvis nevienam, ja vien tas nav policists. Dienas beigās, kad bija jau skaidra aizdomās turēto identitāte, emocionāli un amerikāņu politkorektumam kontrastējoši tieši uzstājies brāļu tēvocis – kurš kļuva par visā Amerikā pazīstamu tēlu, “uncle Ruslan”, bija ziņas par viņu dzīvi un vecākiem, man bija ļoti divējas sajūtas. No vienas puses – noraut kājas cilvēkiem, kuru dzīves lielā aizraušanās ir skriešana, ir īpaši ciniski. No otras – es nespēju nejust līdzi vajātajam, nu jau vairs vienam dzīvajam brālim par to, cik nežēlīgi viņš ir bijis apjucis un saptrojies, jeb drīzāk – viņu mātei un kopienai, Čečenijai (kuru šeit, protams, pavisam vienkārši sajauc ar Čehiju, un tās vēstniecībai bija jāizsūta oficiāls paziņojums – ka Čehija nav Čečenija). Viens ir tas, ka man arī ir divi dēli, un, kā zināms, latviešiem vienmēr bijusi īpaša saikne ar Čečeniju. Tāpēc es jutos kaut kādā ziņā atvieglota, kad nākamajā dienā The New Yorker autors Deivids Remniks savā slejā par notikumu un vainīgajiem atzīmēja, ka “as the day was coming to an end, you could not help but feel something, too, for the parents of the perpetrators, neither of whom could fathom the possibility of their sons’ guilt, much less their cruelty and evil.” Taču vēl nozīmīgāk man šķita tas, ka viņš atzina – amerikāņu sapnis nav ikvienam, un šiem brāļiem tas nederēja. Manuprāt, Amerikas sabiedrības lielākās dusmas un niknums pret čečenu spridzinātājiem ir ne jau par mirušajiem un cietušajiem – jo sāpes par viņiem pa īstam var just tuvinieki un draugi, bet tieši par to, ka tā nebija kāda ārvalstu terororganizācija no drūmiem tuksnešiem, bet gan cilvēki, kuri ir dzīvojuši šeit un kuriem amerikāņu sapnis nederēja. Jo Amerika pati tam ir ļoti uzticīga. Arī mums daudzi, kuriem pastāstam, ka brauksim atpakaļ, gandrīz vai izsaka līdzjūtību jeb neizpratnē vaicā – vai tad jums šeit nepatīk? Tagad, pēc mēneša, izrādās, ka es nebūt neesmu bijusi viena savā mātišķajā līdzjūtība pret jaunāko brāli, tagad jau cietumnieku. Arī medmāsas, kuras apkopušas viņu pēc ievainojuma anonīmi atzīstas, ka nav noturējušās un runājušas ar viņu mīļi un nav spējušas pietiekami ienīst. To es varu saprast. Bet pusaudžu meitenes, kuras nodibinājušas kustību Brīvību Džoharam un sociālajos medijos jūsmo par viņu un savu ieķeršanos viņā, gan derētu aizsūtīt kaut kur kārtīgos lauku darbos.

Kolīdz Bostonas tēma bija nedaudz rimusi un emocionālu reportāžu vietā nāca juridiskas diskusijas par Miranda rights nolasīšanu Džoharam un ik pa laikam kādas jaunas ziņas no izmeklēšanas un neskaidrībām, kāpēc FBI palaida garām uzmanības lokā turēto vecāko brāli viņa ceļā uz Krieviju, nāca jauns stāsts. Klīvlendē, mierīgā ziemeļu pilsētā, trīs jaunas sievietes tika atbrīvotas no gūsta kādā priekšpilsētas mājā, kur kāds vīrietis viņas bija turējis un mocījis desmit gadus. Nolaupīt sievieti, ieslodzīt un paturēt tikai sev – tas nav nekas jauns, kaut vai atceraties Faulza Kolekcionāru par puisi, kurš ievelk savā pagrabā, lutina un komandē skaistu meiteni, pēc tam, kad viņa neklausa un viņas dzīve beidzas, dodas meklēt nākamo, un pats nezina, kāpēc. Šis gadījums izceļas ar to, ka neviens neko visu šo gadu laikā nebija nojautis – ne kaimiņi, ne radi, ne pieaugušie bērni, kas nāca ciemos, ne sociālie dienesti, kas bija pat klauvējuši pie mājas durvīm. Tas viss ir noticis tepat, “next door”, un tas Ameriku šausmina visvairāk. Šeit savstarpējā uzticēšanās ir daudz lielāka vērtība nekā pie mums, un tā arī ir pamatā tam, kas Ameriku pozitīvi atšķir no pasaules – cilvēku spējai sadarboties kopīgu mērķu vārdā, kopienu projektiem, brīvprātīgajam darbam. Medijiem savukārt šī bija jauna konfekte. Reportāžas “Dzīve Seimora ielā”, kas rāda šo pavisam parasto un necilo ielu, krūmus un mājeles, jo nekas jau tur nenotiek, vainīgā radinieku tveršana un intervēšana, kas ietvēra meitas publisku raudāšanu un atteikšanos no tēva, ziņas par izmeklēšanu – šeit mediji māk stāstīt stāstu. Es savā piektdienas TV rītā veļasmazgātuvē trāpīju uz kādu sarunu “par tēmu” – CNN bija sazinājušies ar sievieti, kuru pirms vairākiem gadiem uz 10 dienām nolaupīja, turēja gūstā un izvaroja. Programmas vadītāja ar ļoti labi trenētu empātiju un līdzcietību un ļoti labu frizūru iztaujāja mazu, bālu un briļļainu sievieti miglainā translācijā no cita štata. Es neatceros, ko viņa stāstīja par to, kā tikusi tam visam pāri, bet jau pēc tā vien, kāds bija viņas skatiens, bija skaidrs, ka tam tikt pāri īsti nav iespējams. Kāda melnā dāma, ar kuru es pēc tam sāku runāt par šo notikumu, gan bija citās domās – tam varot tikt pāri kopā ar Dievu.

Es nezinu, ar ko kopā bija Andželīna Džolija, kad radīja jaunāko mediju “bumbu” – ļoti skaisti uzrakstītā un emocionālā vēstulē pavēstīja pasaulei, ka veikusi dubulto masketomiju, lai izvairītos no krūts vēža. Slavenības spēks un vispārējas medicinizācijas augstā leģitimitāte lika lielākajai daļai sabiedrības šo ziņu uztvert kā cēlu un drosmīgu, kā pakalpojumu visām pārējām sievietēm, kurām varētu būt līdzīga situācija. Lielākoties reakcija – apbrīns. Es piekrītu, ka no šī Džolijas gājiena var izvilkt kaut ko vērtīgu – tiek pievērsta uzmanība krūts vēzim, un tas kādu sievieti pamudinās aiziet pārbaudīties, iespējams, tas mazinājis sieviešu bailes no masektomijas, jau to dēļ ārstēšanos aizkavē daudzas, un tas mēdz maksāt dzīvību. Taču Džolijas harismas spēks ir tik liels, ka aizmiglo vienkāršo faktu – tas, ko viņa izdarīja, ir nomainīja potenciāli defektīvas ķermeņa daļas uz mākslīgām un nevainojamām. Ārsti pauž bažas, ka tas varētu radīt nevajadzīgu masektomiju vilni un sievietes, kuras ir gana nodrošinātas un ar gana labām apdrošināšanām steigsies uz klīnikām mainīt detaļas. Taču lielākajai daļai sieviešu tādas procedūras, pat ne gēnu analīze, nav pieejamas. Manai mammai pirms divdesmit gadiem bija krūts vēzis, un viņa izārstējās. Taču kopš tā laika es baidos arī par savām krūtīm. Es eju regulāri pārbaudīties – USG, onkologs, mammogrāfija. Tas nav jautrs un priecīgs pasākums, un, ziniet, Džolijas izdarītajā ir tāds atbrīvojošs pievilcīgums. Uz visiem laikiem atbrīvoties no šīm bailēm, neskatīties uz savām krūtīm ar aizdomām, vairs neiet pie onkologa. Bet tomēr tas nav veids, kā apsolīt saviem bērniem, ka viss būs labi. Kad mēs pēc nedaudz vairāk pēc mēneša atgriezīsimies Latvijā, gājiens pie ārsta būs viens no maniem pirmajiem darbiem, jo laiks ikgadējai pārbaudei.

Pirms pāris mēnešiem es sapratu, ka esmu šeit tikusi pāri adaptācijas līknes kritiskajam posmam, pieradusi, iedzīvojusies. Un ap to pašu laiku es arī sapratu, ka jau pamazām jāsāk taisīties atpakaļ un small talk sarunās jautājums – vai jums te patīk un vai jums pietrūkst māju, nomainās ar – vai jums gribas braukt mājās? Ir lietas, kuru dēļ ļoti gribas braukt mājās, un tad ik pa brīdim šķiet, ka varētu šeit palikt arī ilgāk. Ameriku nav iespējams vispārināt, bet ik pa brīdim tajā paveras mazi brīnišķīgi momenti, kad šķiet – nu kā šī valsts var nepatikt? Kaut vai šorīt – mēs aizbraucām uz parku pastaigāties agrā rītā, jo dienā solīja karstumu. Un tur, pavisam necila rajona pavisam necilajā parkā lapenē pie dīķa sēž melnais vīrs ar trompeti un smaida tik plati it kā to vien būtu gadījis, kad ieradīsies mūsu kompānija, nospēlē bērnu dziesmiņu, novēl jauku dienu un viņa trompetes skaņas pavada mūs vēl ilgi, ejot cauri mežiņam.

 

 

Advertisements

Atgriežoties pie roadtrip nr. 2 – Naiagra un Frenks Loids Raits

Katru dienu Amērikā iemācies ko jaunu. Tā mēs ceļojuma laikā uzzinājām, ka slaveno ūdenskritumu sauc nevis tā kā mēs, latvieši, labskanīgi un skaisti plūstoši kā krītošs ūdens izrunājām – Nia-gāra, bet gan skaidri un strupi – Nai-agra. Tāpat kā Vai-agra. Bet tomēr mēs braucām to aplūkot. Jo tuvāk braucām, jo aukstāks kļuva, un tad, kad bijām nokļuvuši galamērķī, vējš pūta tik stipri, ka mums ar Kārli bija stipri jāsaķerās rokās, lai paliktu uz vietas. Pats ūdenskritums ir tik ļoti “iepakots” komerciālu ēku, ēstuvju, izklaides vietu un autostāvvietu biezumā, ka pat grūti atrast kautro bultu, kas rāda uz pašu Naiagras ūdenskritumu parku. Vējš, pusaizsalusī upe, Kanādas augstceltnes otrā krastā, ūdenskrituma migliņas ietītas, izklaides rajons pāris soļu attālumā – tāds mulsums no visa, ka nepaliek laika aizelsties – te nu tie ir, slavenie Niagāras ūdenskritumi (tomēr pieturēšos pie latviskās izrunas).

x267Skats no galvenās platformas. Tur, kur lejā ledus un sniegs sasalis multenes “Leduslaikmets” stilistikā, vasarā var noiet pa taciņu, un šeit ir arī tā vieta, kur labā laikā var paiet zem ūdenskrituma. Mums tika vējš un sirreālā Niagāra.

x271Kanāda vai tomēr Gothema?

x270Sveiki, mēs esam Brizgu bērni no Latvijas! Sveiki, es esmu Amerikas vāvere no Niagāras.

x269Arī viņš tur bija. A la antīkā busiņā, kas izved pa Niagāras ūdenskritumu parku un arī tajā esošo Kazu salu, kuras nosaukums nāk no stindzinošiem notikumiem – kāds vīrs, viens no agrīnajiem ieceļotājiem uz šīs salas turējis savus kazu barus. Tad, kad viņš atgriezies pēc tām 1780.gadā nežēlīgi aukstajā ziemā visas kazas bija nosalušas, palikusi dzīva tikai viena. Pēc tam sala pārdēvēta un tās naivais nosaukums – Īrisa sala nomainīts uz skarbo Kazu salu.

x273

Pēc Niagāras devāmies Itakas virzienā, un pa ceļam izbraucām cauri Bufalo, kur atrodas viens Frenka Loida Raita “prērijas skolas” posma nozīmīgākajiem projektiem – Martina komplekss. Vairāku savstarpēji nesavienotu māju kompleksu projektēja un uzcēla no 1903. gada līdz 1905. gadam pēc Bufalo uzņēmēja, plīšu spodrināšanas līdzekļu ražotāja pasūtījuma. Mājā Mārtini laimīgi dzīvoja līdz Lielajai Depresijai, bankrotam un Mārtina paša nāvei. 1937. gadā ģimene māju pameta, un tā nevarēja atrast saimnieku un arī tās stāvoklis strauji pasliktinājās un tā sāka pat brukt kopā. Divus gadu desmitus māju komplekss bija tukšs un to apciemoja vien vandāļi. Pircēji Mārtina mājai atradās 50. gados, un bieži mainījās, līdz tā nonāca vairāku   korporāciju un valsts iestāžu veidotā  Martin House Restauration Corporation, un tagad ir restaurtēta. Es teiktu – good as new. Mēs gan nebijām tur darba laikā, kad var iet tūrēs, un par to man patiešām žēl. Ja jūs dodaties uz Bufalo, tad ir vērts pirms tam pieteikties uz tūri un izpētīt kompleksu kārtīgi.

lokaliepuikasPāris kvartālus tālāk pamājam vietējiem puikām un braucam tālāk – uz Itaku.

Atgriežoties pie roadtrip nr. 2 – no Klīvlendes uz Amišu zemi

Kā jau rakstīju, ap Lieldienām mēs braucām uz Ziemeļiem, uz Klīvlandi un tālāk. Saulainā sestdienā pirms Lieldienu svētdienas Maiks mūs veda uz pie amišiem. Pirmkārt, nevis amīši (no amerikāņiem), kā man kādreiz likās, bet tieši amiši (amish). Un otrkārt, tā ir viena no intriģējošākajām subkultūrām Amerikā. Tās pamati ir reliģiski – amiši un menonīti nāk no anabaptistiem, Jakoba Ammana (no šejienes arī nosaukums) sekotājiem Šveicē, kuri 17. gadsimta beigās atšķēlās no oficiālās baznīcas un, lai būtu brīvi savos reliģiskajos uzskatos, izceļoja uz Ameriku. Šobrīd Amerikā dzīvo apmēram 249 000 amišu, un kopiena Ohaijo, Holmas novadā, kur mēs bijām, ir vislielākā pasaulē – 36 tūkstoši, un tāpēc arī to sauc par Amišu zemi – Amish Country.Viņu dzīvesveids ir noslēgts, jo tas ir veltīts Dievam, un tāpēc amiši arī neizmanto visu to, kas tik dārgs un tuvs mūsdienu cilvēkiem – elektrību, auto, datorus, internetu, jo tas novērš no paša galvenā – kalpošanas Dievam. Viņi ģērbjas tumšās senatnīga piegriezuma drēbēs, un tām pat nav pogas, (jo tās ir pārāk modernas un laicīgas?), bet īpaši āķi. Amiši paši audzē pārtiku, un izslavēti amatnieki, un neskatoties uz dzīvesveidu kā 300 gadu senā pagātnē, viņi ir ļoti veiksmīgi komersanti. Holmsas novada galvenā pilsēta Berlīne ir viena kārtīga tūristu vieta, pilna ar rokdarbu veikaliem (un kā noprotams no tiem, amiši neskatoties uz visu ierobežotību, ir arī nodibinājuši tirdzniecības sakarus ar Ķīnu), kafejnīcām, apkaimē ir neskaitāmas viesu mājas, Šveices siera darbnīcas, ceptuves, dažās fermās var dabūt svaigus produktus. Viņi patiešām prot kapitalizēt savu īpašo dzīvesveidu, vēstures un kultūras mantojumu, tajā pašā laikā paliekot uzticīgi savām vērtībām. Un arī gana prasmīgi savienojot tās ar modernās dzīves prasīgo seju – telefoni nav atļauti, tāpēc tie ir nevis mājās, bet šķūnīšos pārsimts metru attālāk no mājas, ar auto var braukt, ka kāds ne-amišs aizved, un ar elektrību viņi sastopas darba vietās. Amišu sievietes nelieto kosmētiku, nekad negriež matus un viņu galvās vienmēr ir balta aubīte – tā simbolizē Dieva aizsardzību. Vīrieši pēc pilngadības sasniegšanas audzē bārdu un kopā ar melnajām platmalēm tas izskatās gleznaini. Fotografēt viņus nedrīkst, jo fotogrāfija – tā ir sevis pielūgšana, bet jāpielūdz ir tikai Dievs.

bagijsAmiši brauc ar mazām melnām karietēm – bagijiem. Bagijus gatavo amišu pašu amatnieki un tie ir gana dārgi, viens no amišu ģimenes galvenajiem aktīviem.

bagijsnoparkotsBagiji parkojas turpat, kur mašīnas. Viens no noteikumiem Amišu zemē – braucot, respektēt bagijus un nesatraukt zirgus.

icecreamKoša un salda saldējuma kafejnīca Berlīnes centrā. Amišiem pašiem nav liegts našķoties, un arī tie ēdieni, ko viņi paši gatavo sātīguma un kaloriju ziņā ir ļoti tālu no atturīguma.

arajsResni noēdušos amišus tomēr nekur nemana, jo viņi strādā kārtīgu fizisku darbu, arot un kopjot laukus bez automotizētās tehnikas.

amishwayJa nav bagija, tad mantība jāpārvieto ratiņos pa amišu lauku gleznainajiem un reljefajiem ceļiem – augšā, lejā.

drebesKā redzams, veļas žāvētājus viņi nelieto un amišu žāvēties izkārtās vējā plīvojošās drēbes ir ainavas sastāvdaļa. Pilsētā, tuvāk aplūkojot amišu sieviešu tērpus, es gan biju pārsteigta, ka tie gatavoti no “tīrās sintētikas”, kā teiktu mana mamma. Iespējams tāpēc, ka tā ātrāk žūst un nav jāgludina.

dujaDūja, kuras dziesma ir tik skumja it kā tā sērotu par kādu.

amishchaletTā nav Šveice, bet amišu chalet – ielas vienā pusē Šveices siera darītava un veikals, otrā – viesnīca.

bakeryKāda vietējā ceptuve, kurā iegriezāmies pēc ļoti saldiem virtuļiem un bulciņām. Vintage in action, es teiktu.

kapi2Atceļā no amišiem iebraucām kapos, kuros dus seni Maika senči. Tieši tajā laikā tur sākās arī bēru ceremonija kādam aizgājējam, un vispārsteidzošākais bija tas, ka šeit kapos iekšā iebrauc ar mašīnām.

kapi

Romatiski baltais kapu piemineklis ar padzisušajiem burtiem pieder Maika senčiem.

Pirms braukšanas pie amišiem mēs noskatījāmies BBC filmu Amish: The Secret Life – par amišu ģimeni, kura riskēja un pretēji baznīcas noteikumiem atvēra savas durvis filmētājiem, lai iepazīstinātu pasauli ar amišu dzīvesveidu un tādā veidā sludinātu Dieva vārdu. Ģimene ir apburoša – sieva izskatās pēc Keitas Vinsletas bez make-up un nepielīdzinātiem zobiem, vīrs ir spēcīgs un mīlošs, bet bērniņi – sākumā četri, tad pieci. Amišu sievas ir tādas, pēc kurām, manuprāt, skaļi vai klusībā ilgojas daudzi vīrieši – viņas rūpējas par māju, par vīru un paklausa tam, un tā nav sieviešu tiesību apspiešana, bet viņu pašu izvēle, sakņota ticībā un Dieva vārdā. Taču amiši atzīst bērnu fizisku sodīšanu – par vismazāko dumpīguma izrādīšanu. Kad bērni tuvojas pilngadībai, tad viņiem ir atļauts iet uz īpašām ballītēm, kur ir gan alkohols, gan iespēja satikt pretējo dzimumu, un tam ir jābūt laikam, kurā cilvēks izlemj, vai paliks amišu ticībā un kopienā vai izvēlēsies laicīgo dzīvi ārpus tās. Lielākā daļa paliekot. Par šo tēmu ir arī kāds realitātes šovs – par amišu jauniešiem, kurus pierunā doties uz Ņujorku, taču beigās izrādījās, ka tas ir lielākoties iestudēts. Esmu arī lasījusi it kā patiesu stāstu par kādas meitenes  bēgšanu no amišu kopienas, tās apspiešanas, fiziskas sodīšanas. Kāda īstenībā ir viņu dzīve – to ir grūti notvert starp oficiālajām versijām, kas prezentētas kultūras centros un tūristu bukletos un popkultūras interpretācijām realitātes šovos un TV filmās, jo neiesi jau tā vienkārši klauvēt pie durvīm prasīt – kā tad dzīvojat. Jo cilvēki tur dzīvo savu dzīvi.

Homēram Simsonam līdzi neturam – vēstule Dienas ēdienos

Šoreiz Dienas ēdienos par mūsu pieredzi All you can eat jeb Ēd, cik lien restorānos.

DEdieni_allyoucaneat

28. vēstule. Par veļas mazgāšanu.

Vispirms jāsameklē ratiņi, jāaizvelk tie līdz mašīnai, lai var sakraut veļas maisus. Tad jāizdomā, mazgājamās lietas likt veļasmašīnās, kur ietilpst 20 mārciņas vai šoreiz vajadzēs lielākās, kur saiet 30. Jāatceras paņemt savu mazgājamo līdzekli, citādāk būs jāpērk mazie iepakojumi no mazgātuves automāta, un tie smaržo jiptīgi. Bērni dīdās uz naudas mainīšanu – tas ir vēl viens automāts līdzās līdzekļu, skalotāju un mīkstinātāju kastei, bet attālāk no saldējuma un saldo dzērienu automātiem. Ieliekam dolāru zīmi un atskan tāda skaņa kā dzirdēta pie spēļu automātiem – tvertnē sakrīt 25 centu monētas, kvorterīši, veļas mazgātuves valūta – drin, drin, drin, drin. Pēc tam kvorteri jāmet iekšā veļas mašīnās – tinkš, tinkš, kamēr saskrien 2 dolāri vai cik nu kurā vajadzīgs. Un tad aiziet putainais virpulis.

Sākumā mēs gājām uz lielāku mazgātuvi, un, kamēr nebija mašīnas, stiepām veļas maisus uz muguras vai stūmām bērnu ratos. Mūsu “veco” laundromātu sauc SUDSVILLE, par ko iekšā sēdošais latviskais rupeklītis vienmēr priecīgi paķiķina. Sudsville nedaudz izskatās pēc slimnīcas – zilganas flīzes uz grīdas, baltas sienas, dienasgaismas lampas, lielākās veļasmašīnas metāliski spožas, mazākās baltas. Plastmasas krēsli televizoru tuvumā zilgani, tāpat kā lielie žāvētāji un drēbju locīšanas galdi. Televizori piekārti pie griestiem, milzīgi ekrāni, bet dzirdēt tāpat neko īsti nevar, jo visu laiku dūc griestu ventilatoru propelleri. Un visas šīs skaņas – veļasmašīnu griešanās, ventilatoru zumēšana, kvorteru dzinkstēšana kopā ar mitrumu un siltumu dod tādu nomierinošu sajūtu. Man patīk laundromāti, kas to būtu domājis. Varbūt tāpēc, ka ir bijušas reizes, kad esmu tur bijusi tad, kad patiešām bija slikta sajūta, nāca slimība vai kas tāds, un veldzējos tur labāk kā jogas zālē. Un protams, man patīk tīras drēbes, it īpaši, ja tās var siltas no žāvētāja salocīt un sašķirot glītās kaudzītēs. Tas arī ir mierinoši. Sudsvillē mēs parasti bijām vienīgie baltie apmeklētāji starp afroamerikāņiem un spāniski runājošajiem, ja neskaita kādu kalsnu un sirmu balto vīrieti parāk lielā baikā, kuru pāris reizes tur redzēju. Vienreiz Jānis kopā ar bērniem meta iekšā naudu veļasmašīnā un kvorteri iesprūda – un tad ir jāsauc palīgā kāds no darbiniekiem. To vienu, nikno melno sievieti ar tik plāniem matiem, ka galva spīd cauri, es pie sevis nosaucu par Betiju Bū, jo viņai bija balts uzsvārcis ar Disneja pupainās dāmītes apdrukām. Viņa pienāca pie mūsu mašīnas, izvilka no kabatas mazu metāla stienīti, izurķēja ārā iesprūdušās naudiņas un uz pateicības vārdiem tā kā nosprauslājās. Kādai citai mašīnai negadījums un uz grīdas plūdi, viņa samet rindu ar dvieļiem uzsūkt ūdeni. Mazgātuve strādā visu diennakti, un mēs dzirdam viņu kādam sakām, ka viņa jau nu savu veļu šeit nemazgā, jo tāpat te pavada dienu un nakti. Vēlāk es ievēroju, ka viņai zem t-krekla līdzās vienai kuplajai krūtij otras vietā ir tukšums.

Protams, ir kaut kam sevī jāpārkāpj, lai mazgātu savas drēbes, krekliņus, pidžamas un bikses, apakšbikses un zeķes publiskā veļas mazgātuvē, tā ir intīmu robežu – savējo – pārkāpšana. Taču cilvēki šeit ir it kā noslēguši nerakstītu drošības līgumu – neskatīties vienam uz otru vairāk par viegli pārskrienošu skatienu. Kluss “hello” un tikko manāms smaids ir vienīgais, ar ko apmainās apmeklētāji. Tas gan neattiecas uz bērniem – tie met lokus ap neredzētiem vienaudžiem kā mazi kucēni spoži brūnām acīm, ja viņiem būtu astes, tad tās draiski kustētos, aicinot uz skriešanu. Un skriešana, kas Sudsvillē gan tiek ik pa laikam apsaukta, arī sākas. Mūsu bērniem te bija pirmās iepazīšanās ar spāniski runājošajiem bērniem, gan sacenšoties auļošanā, gan plecu pie pleca spēlējot telefona spēlītes. Melnie bērniņi vairāk turas pie vecākiem, klausīgi un disciplinēti. Starp pieaugušajiem te neredz nekādas čupošanās, ne draudzēšanās. Te nav nekādas romantikas, kā varētu iedomāties no filmām vai grāmatām – vīrietis un sieviete, abi vientuļi, iet uz veļas mazgātuvi, lasa grāmatu, ierauga, ka vienu un to pašu, saskatās, iepazīstas un paliek kopā. Nekā tamlīdzīga. Te nāk ģimenes – jauni hispaniki, kas parasti ir maza auguma, nedaudz apaļi, viens bērns vēl gluži bēbīts, to ieliek veļas ratiņos, otrs skraida apkārt. Vīrs pāri 40 ar ogļu melnām ūsām un mazu rozā tērptu meitiņu – viņš rūpīgi loca mazas krāsainas drēbītes, zeķītes, lielākas skolas formas, meitene ar mazām rociņām mēģina darīt pakaļ. Nāk arī cilvēki pa vienam – man prātā palicis kāds milzīgi garš, vairs ne jauns melnais vīrs, kurš lēnām un rāmi locīja milzīgas baltas apakšbikses. Es esmu redzējusi arī tādus apmeklētājus, par kuriem rodas aizdomas, ka viņiem nav īstu māju, nu vismaz zobu noteikti nav. Šķiet, amerikāniskā apsēstība ar tīrību iestiepjas visos slāņos – arī bezpajumtnieki un ubagi, kurus te esmu redzējusi, ir diezgan tīri. Tīras drēbes un duša ir tādas pat cilvēktiesības kā vārda brīvība.

Visā Amerikā ir vairāk kā 3000 pašapkalpošanās mazgātuves – coin laudry, laundromats, un viņu mērķauditorija ir tie, kas dzīvokļus un mājas īrē, un tie pārsvarā ir nabadzīgi strādnieku ļaudis, kuri rotē pa dažādām vietām, meklējot darbu vai labāku peļņu. Tāpēc arī mazgātuves tiek uzskatīta par vienu no vietām, kur satikt mazturīgos un marginālos slāņus, arī, piemēram, spāniski runājošo un diezgan sevī noslēgto kopienu, lai tos pētītu, aicinātu uz bibliotēkām, iesaistītu kādās sociālās programmās vai kā citādi tārgetētu. Laundromāti darbojas kopš 60. gadiem, un tiek uzskatīti par stabili ienesīgu biznesu, bet to vidē izplūdinātie notekūdeņi ar mazgājamo līdzekļu paliekām ierindo tos arī pie vides problēmām. Turklāt to milzīgie un nenoliedzami ļoti ērtie industriālie žāvētāji patērē milzīgi daudz elektrības. Tos gan te lieto arī katrā mājā – ne velti Amerikā par vienu no radikālākajiem zaļā dzīvesveida elementiem uzskata atteikšanos no veļas žāvētāja.

Veļas mašīnu un žāvētāju par nopirkt pavisam lēti, pārsimt dolāri. Tāpēc es reizēm brīnos par spožajām mašīnām, kuras piebrauc pie veļas mazgātuves un domāju – kāpēc viņi nav nopirkuši veļas mašīnu mājai. Par mums ir skaidrs, mēs te īrējam uz nepilnu gadu, un krāmēties ar iekārtu pārdošanu pirms prombraukšanas negribēsies. Tāpēc mēs turpinām reizi nedēļā soļot uz mazgātuvi. Tagad gan esam nomainījuši vietas – braucam uz otru pusi. Tā mazgātuve ir mazāka, pēc skata priecīgāka, jo sienas nokrāsotas košāk un pie griestiem izvilktas krāsainu karodziņu virtenes, mēs neesam vienīgie baltie, un daži uzraugi ir pat draudzīgi un sagaida ar howaudoin’ today? Un tur ir bezmaksas wi-fi.

laundromats1

Mūsu “jaunā” veļasmazgātuve, ar wi-fi

laundromats2

Protams, kad es ieraugu tik lielu un spēcīgu veļasmašīnu, man ir nepārvarama vēlēšanās tajā kādu ielikt, labi, ka ir šitāds brīdinājuma uzraksts.

Roadtrip nr.2 ēdienu piezīmes jaunajos “Dienas ēdienos”

No Klīvlendes ceļojām pie amišiem turpat Ohaijo, Holmsas apgabalā. Jaunajos “Dienas ēdienos” par to, ko mēs tur ēdām.

DEdieni 08Amisi

Roadtrip nr. 2 – augšup, uz ziemeļiem. Klīvlende.

Kur gan Lieldienu brīvdienās varētu doties latvieši, kas ziemu pavadījuši klimatā, kurā temperatūra turējusies dažus grādus virs nulles, sniegs 2 centimetru biezumā uzsnidzis divas reizes un sniegavīru paspējuši uzcel vienu reizi, paspējot tieši pirms lietus sākšanās? Protams, uz ziemeļiem. Patiesību sakot, Klīvlendi kā ceļojuma mērķi mēs nebūtu izvēlējušies, ja tur nedzīvotu mūsu draugs Maiks. Un Maiks ir pelnījis vairāk par pliku pieminēšanu šajā blogā. Mēs iepazināmies pirms vairāk kā 15 gadiem, kad es studēju Budapeštā, un sākumā biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir Amerikas latvietis, kurš lieliski runā latviski, pat ar visādiem slenga vārdiņiem, taču, kad vaicāju, kurā pusē tad ir viņa Latvijas saknes, Maiks pieticīgi teica – es esmu parasts amerikānis, kurš diezgan ilgu laiku dzīvojis Latvijā un strādājis par angļu valodas skolotāju Ādažos (un tos slenga vārdiņus acīmredzot apguvis no saviem vidusskolas audzēkņiem). Es teiktu, ka viņš ir visai tālu no “parasts”, jo bez tā, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu (un tas ir labi redzams arī dažos šī bloga ierakstu komentāros), Maiks runā latviski, māk ungāriski – jo dzīvoja Ungārijā, un arī zviedriski, jo viņa dzimtas saknes ir tur. Tas liecina ne tikai par Maika ķērienu uz valodām, bet arī par vēlēšanos un spēju iedziļināties vietā, kultūrā, valodā, kurā nonācis. Mēs spriedām, ka žēl, ka laikā, kad Maiks bija Latvijā – 90. gadu sākumā, nebija blogi, jo amerikāņa piedzīvojumi jaunajā Latvijas valstī noteikti būtu daudz aizraujošāki kā mūsu tūrisms Amerikā.

Taču, atgriežoties pie tūrisma – brauciens uz Klīvlendi ir 6 stundas, un Amerikas mērogiem tas ir gandrīz kaimiņos. Izbraucām cauri Merilendei, Pensilvānijai un tad Jānis saka – esam iebraukuši Ohaijo, uz ko no aizmugures sēdekļa atskan sauciens “Maijo!”. Braucot cauri šiem štatiem, ik pa brīdim ainava bija tāda kā pazīstama, nodēvējām to par “Siguldas šoseju” – vienīgi ceļa kvalitāte pavisam atšķirīga no Latvijas “siera”. Tagad es domāju, kas man šajā braucienā lika sajust, ka Amerikā tiešām ir ekonomiskā krīze – vai ik pa brīdim redzamās noplukušās mājiņas, pamestie šķūņi, pelēkā gaisma?

Taču Klīvlendē laiks bija saulains, un Maika māja atrodas brīnišķīgā privātmāju rajonā, kuram ir vismaz divas ļoti jaukas iezīmes – maizīšu ceptuve, līdz kurai var aiziet ar kājām, un kājām sasniedzamā attālumā arī ezers, kuram apkārt iekārtots skaists parks. Horseshoe jeb Pakava ezeru 19. gadsimta vidū izveidoja šeikeru kopiena, uzbūvējot dambi dzirnavām. Šeikeri bija reliģiska kristiešu grupa, kas dzīvoja kopienās ar kopīgu īpašumu, uzskatīja vīriešus un sievietes par vienlīdzīgiem un bija pazīstami ar savām ražošanas prasmēm. Taču viņi arī praktizēja stingru celibātu un seksu uzskatīja par grēku, acīmredzami tas deva viņiem lielu strādīgumu, taču diemžēl nenodrošināja kopienas turpināšanos. Jebkurā gadījumā, viens no šeikeru atstātajiem mantojumiem Ohaijo ir burvīgais ezers, kurš no šeikeriem nonāca kādas nekustamo īpašumu kompānijas rokās, kura to ziedoja pilsētai parka izveidei, bet parka iekārtošanu atbalstīja daudzi filantropi, to vidū arī divi brāļi 20. gadsimta sākumā – uzņēmēji Otis un Mantis Van Svērigeni.

Par viņu dīvaino vārdu izcelsmi ziņu nav, bet par viņi paši nāk no nabadzīgas Ohaijo fermas, un kļuva par nekustamo īpašumu darboņiem. 1909. gadā brāļi Klīvlandē pie Horse Shoe ezera sāka veidot ekskluzīvu dzīvojamo rajonu Shaker Heights, kuras plānošanu un dizainu paši stingri uzraudzīja – lai tas būtu saskaņā ar viņu noteiktajiem standartiem, kuri noteica ierobežojumus komerciālai darbībai, īres mājām un dzīvokļiem, arī māju arhitektūrai – stilam un izmēram. Kad es jau vēlāk pēc ceļojuma nedaudz vairāk palasīju par brāļiem, sapratu, kur slēpās rajona burvīgums – tā ceļi nebija lineāri veidoti kā parasti Amerikas priekšpilsētās, bet gan lokveida, savukārt visām mājām vajadzēja būt unikālām, tāpēc arī var redzēt kopīgu laikmeta stilu, bet ne būves pēc standarta projekta. Brāļi Svērigeni bija ļoti veiksmīgi nekustamo īpašumu jomā, un nejaušības dēļ iesaistījās arī plaukstošajā ASV dzelzceļa biznesā un sāka veidot dažādas tiem laikiem ārkārtīgi sarežģītas finansiālas shēmas, kuras beigās – Lielās Depresijas sākumā noveda pie “kāršu nama” sabrukšanas un brāļu pilnīgas izputēšanas. Tādas detaļas kā brāļu ārkārtīgi noslēgtais un ciešais dzīvesveids – kopīga māja, kurā viņi izmantoja tikai pāris no 50 istabām, visu mūžu gulēja vienā guļamistabā, nekur neparādījās atsevišķi, tikai kopā, šim stāstam piešķir papildus intrigu. Viņi palīdzēja Klīvlendei uzplaukt, izveidoja ne tikai Shaker Heights rajonu, bet arī uzcēla Klīvlendas pirmo augstceltni, kas ar saviem 216 metriem 1930. – tā pabeigšanas gadā bija otrā augstākā ēka pasaulē, un nomira nabadzībā – viens 1935., otrs 1936. gadā.

Tornis, kurš ir līdzīgs Ņujorkas Vūlvorta ēkai, labi izceļās Klīvlendes augstceltņu vidū, un tās mēs aplūkojām no ostas puses. Tur ir Zinātnes muzejs, pilns ar eksperimentiem un aktivitātēm bērniem, gana fascinējošs arī pieaugušajiem. Otra izvēle bija Rock’n’roll slavas zāle, bet nospriedām, ka Dženisas Džoplinas kafijas krūze vai ģitāra diez vai bērnus varētu interesēt. Pa ceļam uz muzeju izbraucām cauri Mazajai Itālijai – idilliskam un liberālam rajonam, kurā kādreiz bija apmetusies liela itāļu kopiena, un tajā ir mazas, šauras ieliņas, ar zaļiem vīteņaugiem apaugušas mājas, picērijas un krodziņi. Mēs braucām arī cauri nabadzīgajiem rajoniem, kuros ir daudz skarbāka aina un prātā nesāk skanēt itāļu balādes, bet gan daudz skarbāki bīti, hip hops vai kaut kas tāds. Tur var redzēt ekonomiskās un rūpniecības krīzes pēdas – pamestas mājas, sociālie dzīvokļi, noplukuši reklāmu stabu, uz kuriem sen neviens nav reklamējies. Nedaudz līdzīgi Liepājas karaostai, it īpaši tāpēc, ka noplukušās mājas ir reiz bijušas grezni 20. gadsimta pirmās puses nami.

Dienas beigās es Maikam teicu, ka nekad nebiju domājusi, ka Klīvlende ir tāda. Tāda, ka šeit pat varētu dzīvot. Lūdzu, viņš teica – turpat pāri ielai var nopirkt trīs guļamistabu māju pa 40 000 USD – tā ir foreclosure māja, kuru pārdod, jo tās īpašnieki vairs nevarēja atmaksāt kredītu bankai.

to be continued

labritLabrīt, Klīvlende!

maikaiela

Maika ieliņa

horseshoePie Horseshoe ezera

karlismaiksKārlis un Maiks zinātnes muzejā

klivlendeSkats uz Klīvlendi no krastmalas – ceļa galā ir Zinātnes muzejs, brāļu uzceltais tornis ir otrā augstceltne no labās puses – tā ar spico galu

klivlende2Skats uz Klīvlendes torņiem no iekšpilsētas reljefa