18. vēstule. Gaidot skolas autobusu

Mūsu pietura ir tepat, ap stūri – augšup pa Frederika ceļu, tad pa kreisi pa 77. avēniju, aiz muguras ugunsdzēsēju depo un esam klāt pie pagrieziena, kur apstājas dzeltenais skolas autobuss. Turpat ir arī taka, kas ieved mūsu “mežā” – nelielā un diezgan mežonīgā, kur augsti koki apauguši ar vīteņiem, sausajās lapās vienmēr čabinās vāveres un putni ar koši sarkaniem vēderiem. Pa taku var nokļūt vientulīgajā bērnu laukumiņā, kurā mēs nekad neesam sastapuši nevienu bērnu, tikai dažus pārīšus, kuri pēc skolas vai darba pārtraukumā atnākuši uz soliņiem un šūpolēm paflirtēt. Pamazām pieturā sarodas arī citi. Spāņu sieviete, kura draudzīgi smaida un saka “Hi” un vienmēr nāk kopā ar divgadīgu puiku ar garām melnām cirtām. Reizēm ir arī kāda ļoti apaļa spāniete, kura mēdz ņemt līdzi savu plastmasas beņķīti – autobuss bieži kavējas. Apaļā laikam ir aukle bērniem, kas dzīvo pāris mājas no mums. Citu reizi ir šo bērnu mamma, kura laikam ir ieceļotāja no kādas Āzijas valsts, un viņas angļu valoda ir ļoti lauzīta, bet spāņu gan raita. Viņas parasti spāniski čalo un smejas. Tad laiskā, bet cēlā gaitā nāk kāda skaista jauna tumšā sieviete, sīkās bizītes sasietas augstā zirgastē, viņa ir līdzīga Bejonsē un viņa ne ar vienu nesveicinās un nerunā. Šodien viņa atpeldēja lejup pa ielu mīkstās istabas čībās, lasīdama grāmatu. Autobuss vienmēr kavējas un Kārlis parasti tikmēr spēlē savu pieturas spēli – sprauž zemē zariņus, taisot kaut kādu viņam vien saprotamu konstrukciju. Kad atbrauc autobuss, tas apstājas ielas vidū un, pirms atvērt durvis, izlaiž barjeru, kura neļauj bērniem skriet tam priekšā, un tad ārā birst bērni. To ir daudz vairāk kā sagaidītāju, jo lielākā daļa aizsoļo uz mājām paši. Izkāpj sprogainā Bejonses meitiņa, un viņas mamma vienmēr atplaukst platā smaidā, paceļ viņu opā un dodas augšup. Izkāpj trīs aziātiskie bērni ar Dusmīgo putnu mugursomām, un viņus uzreiz sāk ganīt apaļā spāniete. Izveļas draudzīgās spānietes apaļais dēls – arī viņš ir ļoti draudzīgs un parasti nāk pie mums runāties ne pārāk skaidrā angļu valodā. I like your baby, viņš saka par Maiju. Un pastāsta man, ka ēd ābolu, jo tas ir ļoti veselīgs. Arī ar Jāni no rīta viņš parunājoties. I ate banana, puisītis saka. Jānis vaicā – today? Jo autobuss no rīta brauc agri – 7:30. Zēns atbild – yesterday. Viņš ir vienīgais, ar kuru mēs esam iepazinušies, viņu sauc Kristian Santos, un viņam ir pieci gadi. Jurģis parasti izkāpj no autobusa ciešā nopietnībā, un saka, ka viņam gājis labi. Mēs ejam mājās un es uzdodu savus mīļākos jautājumus – ko tu ēdi pusdienās, vai šodien pateici kādu vārdu angliski? Jā, bye bye un thank you, viņš parasti saka. Pārsvarā Jurģis skolas laiku pavada pilnīgi klusējot.

“Meža” taka uz bērnu laukumiņu

Mūsu pieturas stūris

Buss ir klāt

Pirms nedēļas biju aizgājusi uz skolu, paskatīties, kā viņiem notiek pusdienas un ko viņi ēd. Satiku viņa klasi gaitenī, dodoties uz ēdnīcu. Bērni šajā vecumā tiešām ir tik ļoti līdzīgi – viņi aplipa man – are you his mom, un stāstīja, kas viņi ir. Kāda meitene vaicā – does he speak at all? Es stāstu, ka jā, viņš patiešām runā, tikai vēl nemāk angliski. Viņa acīmredzami nenoticēja, jo tad, kad mēs ar Jurģi sākām pļāpāt latviski, izbrīnā iesaucās – he is speaking! Pusdienu procedūra Glenridžā ir ļoti strikta. Bērni no savas klases rindā dodas uz ēdnīcu, un tur gaida, kad varēs ieiet ēdamzālē. Gaitenī stāv skolas darbinieki, kas norāda, ka jāstāv mierīgi, ar sejām uz priekšu un klusi. Kad atļauts ieiet zālē, tad visi sasēžas ap galdiem un gaida, kad varēs stāties rindā uz ēdiena izsniegšanu. Tad, kad tā pienākusi, paķer savus pieniņus un ēdiena porcijas, kas tiek servētas uz vienreizējām paplātītēm. Todien tika izsniegta kartupeļu biezeņa bumba, kas uztupināta uz apaļām bālām un ļoti plānām pankūciņām, zaļās pākšu pupas un mazs augļu biezenīša toverītis. Pie kases bērni ievada savu kodu un kasiere piereģistrē ēdienreizi. Lielākā daļa ēd vai nu par velti vai arī par 40 centiem. Kasiere uzslavē Jurģi, ka viņš ātri iemācījies savus ciparus. Pa ceļam jāpaķer vienreizējie galda piederumi un visi atpakaļ savās vietās. Plānās pankūciņas izrādās ir teju caurspīdīgi sagriezta gaļa (vēlāk ēdienkartē izlasīju, ka laikam tas bija domāts tītars) un ir briesmīgi sāļas. Pie galda Jurģa klasesbiedri man turpina kaut ko stāstīt, bet es bērnišķīgo čivināšanu angļu valodā ne pārāk skaidri saprotu. Kāds Alvins man izbrīnīts prasa, kā es varu saprast Jurģi, un vēl stāsta to, ka esot kopā spēlējušies. Pēc ēšanas visi stājas atkal rindā un gaida komandu, kad varēs doties ārā uz laukumu. Notiek kaut kāda gaidīšana, un pēkšņi zāli pāršķeļ skaļa svilpe. Viena no uzraudzēm – un viņa ir no tiem resnajiem amerikāņiem, kas izskatās pēc bumbas, bet uz tās uzsēdināta lellīga sievietes galva ar blondiem pusgariem matiem – sāk kliegt, ka visiem vajag stāvēt rindā un būt klusiem. Bērni uz brīdi aprimst. Pēc tam Jurģis stāsta, ka viņa tā svilpj katru reizi, bet bērni tikai smejas. Un tad visi dodas ārā – zāles galā ir skatuve, rinda pazūd priekškara spraugā, bet aiz tās, kā izrādās, ir izeja uz sporta laukumu.  Mani nedaudz mulsina tas, ka viņi uz tā saucamo sportu, kas vairāk ir dauzīšanās laukumiņā, dodas tajās pašās skolas formās, bet no otras puses – tas atvieglo dzīvi. Es vēl uzmetu aci tam, kā Jurģis aizsoļo spēlēties, un eju prom. Mans skolas apmeklējums beidzies.

Vēl nedēļu pirms tam – pirmdienā pēc Varoņu dienas, kas valstī bija brīvdiena, notika Vecāku-skolotāju konference. Tas nozīmē, ka katra bērna vecāki tiekas ar skolotāju individuālai sarunai. Mums ir pat divi skolotāji – Ms McConnell un angļu valodas skolotājs Marks, jo Jurģis ir īpašā programmā bērniem, kuriem papildus jāmācās valoda. Ms McConnell vārds ir Vendija, un tas viņai tik ļoti piestāv. Vendija jauna, brūna un liela, apaļām acīm un jauka kā māršmellovs. Viņa uztraucas par to, vai Jurģis jūtas labi un ir izdomājusi, ka sagatavos kartiņas ar svarīgākajām frāzēm latviski un angliski. Mēs smejamies, ka tā Ms. McConnell iemācīsies latviski, nevis Jurģis angliski. Vendija arī stāsta, ka viņai ir draudzene, kas strādā kādā federālajā iestādē, un tad, kad viņa stāstījusi par skolnieku no Latvijas, teikusi, ka viņai ir kolēģis latvietis. Izrādās, ka tas ir Ivars – viens no vietējiem latviešiem, kuru mēs pazīstam un kura ģimene mums daudz palīdzējusi iekārtojoties. Savukārt angļu valodas Marka meitiņa iet Vašingtonas Valdorfskolā, kura arī mums ir tīri labi pazīstama. Abi skolotāji ir priecīgi dzirdēt, ka mājās no Jurģa nāk ārā vārdi angļu valodā, jo skolā viņš nesaka neko, tikai ļoti uzmanīgi klausās, vēro un uztver. Viņam patīk matemātikas stundas, jo tad viņš var piedalīties un rēķināt, un arī zinātnes stundās, kurās jāzīmē “taureņa aplis”, “koka aplis” un “vardes aplis”.

Jurģa klase

Jurģis un Ms. McConnell

Šonedēļ skola tikai divas dienas – Pateicības dienas brīvlaiks. Jurģis atnesa mājās tītara aplikāciju. Bet es domāju par to, kā viņu iedrošināt sākt laist arī ārā to angļu valodu, ko nu ir sakrājis.

p.s. Piezīme īpaši vecmammām – bērni ēd labi, Kārlis īpaši iecienījis vistas kājas, bet Jurģis prasa katru dienu vārīt zupu. Maijai patīk arī ik pa laikam pieprasīt “svīs-ta-mai-zi!”